Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

OTRĀ NODAĻA VĒTRAS VIRPULIS

Pasaule, kurā viņi tika iemesti, bija sarkana. Viņus sagaidīja karsta, kā no krāsns nākusi gaisa brāzma, un Zarēna ausis pildīja šausmīga kliegšana. Viņa vēders sarāvās, elpa pārvērtās elsās, un, kad viņam izdevās pavērt aci, vējš lika gaužām asarām līt pār vaigiem.

- Augstās Debesis! viņš iekliedzās.

Viņi atradās briesmīga vētras virpuļa trakojošajā, sar­kanajā rīklē. Visapkārt gaudoja un auroja mutuļojošas plūsmas. Tomēr šeit, centrālajā, rāmajā punktā, valdīja vēss, baismīgs klusums.

- Stingri pievelc grotburu, Zarp! — Zarēns sauca, pār­kliedzot rēcošo gaisu. Un kārtīgi pārbaudi, vai visi gali ir nostiprināti!

-Jā, kaptein! tas sauca pretī.

Virpulis bija neiedomājami plašs. Šķita, ka pašas debe­sis pārvērtušās par lielu, rijīgu zvēru. Un Malas dejotājs atradās tajā iekšā: aprīts, apēsts.

- Turieties cieši! Zarēns kliedza. Gūm, pieķēdējies pie stūresrata un noturi mūs stabilus.

Pinkulācis steigšus paklausīja. Zarēns pievērsās buru un korpusa atsvaru svirām. Ta kā vējš riņķoja aizvien ātrāk un ātrāk naidīga, sarkana siena, kas viņus ietvēra, nepārtraukti draudēja novirzīt kuģi no kursa un ieraut tās šausmīgajā juceklī -, bija vitāli svarīgi saglabāt līdz­svaru, kamēr viņus iesūca dziļāk un dziļāk.

- Ko nu? Zarēns uzsauca kāpurputnam.

- Griezties atpakaļ nav iespējams! putns nodārdināja. Mēs dodamies iekšā Vētras mātes nevaldāmajā sirdī, vietā, kur dzimst negaisi un viesuļi, kur valda šausmu neprāts. Un tomēr tās pašā vidū valda pilnīgs rāmums un…

- Un? Zarēns sauca pretī. Gaiss bija pārvērties par ledaini zilu, un mazi, nikni krusas graudi dzēla viņam sejā.

- Turklāt, putns dārdināja, pa pusei pazudis mutuļo­jošas miglas gubā tālu priekšā, tieši tur mēs atradīsim tavu tēvu, ja kāds no mums paliks dzīvs.

Pēkšņi Zarēnu sagrāba lielas skumjas. Viņš nokrita ceļos, un spēcīgas elsas plosīja viņa ķermeni. Mežeklis iekliedzās augstā balsī, tajā skanēja spalgas skumjas. Slīts saritinājies gulēja pie raudošā Purvaina kājām. Mazie krusas graudi uz klājiem izsita šausmīgu ritmu.

Kas notika? Zarēns netika gudrs. Kas bija šīs visu aprijošās skumjas? Viņš pietrausās kājās. Tas gandrīz nevarēja vinu noturēt.

Zarps Aungans, zemu nokāris galvu, nometās ceļos un ieaurojās kā ievai­nots tilders. Kāpēc? viņš gaudoja, un viņa ķermenis aiz bēdām krampjaini sarā­vās. Kāpēc tev vajadzēja mirt?

Spoliņš nošjūca lejā pa mastu un notupās viņam blakus. Zarp, manu draudziņ! viņš lūdzās.

Bet Zarps viņu nevarēja sadzirdēt. Un, kad viņš pacēla galvu, viņa neko neredzošās acis skatījās ozolu elfam garām.

- Ak, Stiegri. Mans brāli! viņš sauca. Mans nabaga, nabaga brāli… Viņš sabruka uz klāja, piesegdams galvu no krusas graudiem.

Zarēns satvēra stūresratu. Viņam aiz muguras pinkulāča Gūma skaļās gaudas pārspēja visas pārējās skaņas. Tad mutuļojošā, zaļā migla klusi uzpeldēja pāri priekšga­lam. Bieza un ļauna tā locījās ap klāju, aizsedzot skatam komandu. Līdz ar pēkšņajām laika maiņām komandas šņuksti pārvērtās par baiļu kliedzieniem.

Zarēns nodrebinājās, kad viņu skāra zaļā migla. Ta iespiedās ādā, atdzesējot līdz pat kaulu smadzenēm. Viņu sagrāba pilnīga panika.

- Mēs esam nolemti nāvei! viņš kliedza. Mēs nekad neizglābsimies. Mēs visi iesim bojā šajā šausmī­gajā vietā. Mēs…

- Pēc skumjām bailes, no tālienes atlidoja kāpurputna balss. Tas arī pāries. Esi drosmīgs, kapteini Zarēn.

Zarēns papurināja galvu. Migla izklīda, un šaus­mas sāka atlaisties. Tagad viegli smidzināja, lietus lāses mirdzēja un mir­goja kā mazi dārgakmeņi. Spārnmīlis Slīts atmeta galvu un pilnā balsī iesmē­jās. Zarēns uztvēra lietus valgmi. Viņam reiba galva. Viss bija tik brīnišķīgi, tik skaisti, tik neizsakāmi…

- Āāāāā! Slīts ieklie­dzās.

Zem sevis Zarēns varēja redzēt vecāko stūrmani, kas streipuļoja atpakaļ no balustrādes un izmisīgi plēsa sev seju. Viņa galvu un plecus ieskāva zibens lode, no kuras tārpveida gaismas taustekļi locījās pār viņa šausmu pārņemto seju. Mežek­lis iekliedzās un aizlēca, meklēdams patvērumu, jo pār klāju nosprakšķēja jauni dzirksteļojoši zibens pinumi.

- Metieties lejā! uzsauca Zarēns, kura pacilātības izjūtas bija pēkšņi pazudušas.

Spārnmīlis Slīts, šķietami būdams bez dzīvības, bija sakņupis uz klāja blakus Zarpa Aungana ķermenim.

- Glābiet mūs! Glābiet mūs! Mežeklis sauca skaļā un skanīgā balsī.

- Mums jādodas uz priekšu! Zarēns atkliedza pretī.

Un tad nolaidās sarkanā migla.

Bieza, asa un kodīga migla ar gruzdoša koka smaku neļāva Zarēnam skaidri redzēt. Viņš jutās niknuma

pārņemts. Viņa acis kvēloja. Viņa nāsis iepletās. Viņa zobi sakodās.

Tikai negriezties atpakaļ! viņš plosījās, sizdams pa stūresratu.

Malas dejotājs satraucoši saslējās un ievibrējās. Zarēns metās pie svirām ar kaula rokturiem, grūstī­dams tās uz vienu un otru pusi. Šķita, ka debesu kuģis noelšas, kad tā atsvari un sviras rāvās pretējos virzie­nos. Blakus viņam pat Gūms nespēja turēties pretī sar­kanās miglas iedarbībai.

- Vū! viņš auroja un, dusmu trakuma pārņemts, raustīja balustrādes, un sita caurumus debesu kuģa sānos. VŪŪŪŪ!

Zarēna iekšējais nik­nums pieņēmās spēkā. Ta visa bija kāpurputna vaina, šī jezga, šis ārprāts: pirmkārt, jau tas fakts, ka viņi bija devušies atklātās debesīs.

- Esi nolādēts! viņš auroja. Kaut tu sapūtu atklātās debesīs!

Viņam aiz muguras pinkulācis nikni rēca, plēsdams nost durvis un sadragātas lūkas un katru norauto koka šķēpeļu gabalu mezdams pār bortu. Malas dejotājs, kas čīkstēja un krakšķēja, tagad bija zaudējis vadību. Mu­tuļojošais virpulis^to varētu kuru katru mirkli saraut gabalos.

Zarēns noskrēja lejā uz galveno klāju un piesteidzās pie bugsprita. Sarkanā migla pildīja viņa muti, iekrāsoja

acis un pielēja muskuļus ar mežonīgu un svešu spēku. Vājprāts pieņēmās spēkā; viņa sajūtas uzbruka. Viņš kļuva akls pret to, ko viņa acis mēģināja parādīt, kurls pret to, ko viņa ausis spēja saklausīt. Ar zobenu rokā viņš cirta, kapāja, dūra, un pinkulāča briesmīgie rēcieni visu laiku skanēja viņam ausīs.

Tad viss iegrima tumsā.

Zarēns atvēra acis, sev visapkārt atklājot piena bal­tumu. Malas dejotājs karājās tukšajā telpā nedrošā leņķī pilnīgi nekustīgs.

- Mēs to paveicām, — viņš klusi noteica pie sevis un pārsteigts paskatījās apkārt. Viss pēkšņi šķita skaidrāks un asāks nekā jebkad iepriekš.

Zarps Aungans gulēja sakņupis, vēl aizvien šņukstē­dams. Spārnmīlis Slīts, saņēmis galvu rokās, nekustē­jās. Purvainis bija bez samaņas, masta šķēpele viņa labo kāju bija pienaglojusi pie klāja. Blakus viņam masta un takelāžas palieku kaudzē, galīgi pārguris, gulēja pinkulāča lielais, spalvainais augums, un smagā, sēcošā elpa liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Viena lielā ķepa balstījās pret ozolu elfu Spoliņu. Spoliņa smilksti rādīja, ka arī viņš turas pie dzīvības. Mežeklis sēdēja priekšgalā un purināja galvu no vienas puses uz otru.

- Es neko nedzirdu, viņš monotoni atkārtoja.

Akmens Pilote parādījās tiltiņa kāpņu augšgalā.

Zarēns vāri pasmaidīja. Paskat, viņš teica. Ar mani viss ir kārtībā. Vai tev nekas nekaiš?

No kapuces dziļumiem atskanēja apslāpēta balss. Ak, kaptein, tā klusi teica.

- Kas ir? Zarēns jautāja. Es… Viņš sekoja vir­zienam, kurā rādīja Akmens Pilotes izstieptais pirksts. Tas veda uz viņa paša rokām. Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja vienā rokā ļenganas virves gabalu, otrā paša zobenu. Ko es esmu izdarījis? viņš nomurmināja.

Lēni, ar bailēm viņš pavilka virvi uz savu pusi. Nebija nekādas pretestības. Tūlīt pat virves gals pārvēlās pāri balustrādei un nokrita uz klāja viņam pie kājām. Tas bija gludi nocirsts.

- Kāpurputn! Zarēns iekliedzās. Kāpurputn, kur tu esi?

Atbildes nebija. Kāpurputns viņa ceļvedis un aizstā­vis bija projām. Zarēns ar šausmām pievērsās Akmens Pilotei.

- Kas ir noticis? viņš nočukstēja.

- Es… es mēģināju tevi apturēt, Akmens Pilote sacīja. Bet tu man biji par spēcīgu. Tu lamājies un lādējies. Tu satvēri virvi un vilki to uz savu pusi. Kāpurputns, kad tā spārni atsitās pret bugspritu, iekliedzās. Tad tu pacēli zobenu un dūri…

Zarēnam aizrāvās elpa. Vai es to nogalināju? viņš jautāja.

- Es nezinu, Akmens Pilote atbildēja. Pēdējais, ko es atceros, ir tas, ka Gūms notrieca mani uz grīdas.

- Mana komanda, mana komanda, Zarēns purināja galvu. Kas ar viņiem tagad notiks?

Akmens Pilotes lielā, smagā kapuce pagriezās no vie­nas puses uz otru. Ar acs kaktiņu Zarēns manīja kaut ko melnbaltu pārslīdam pār slīpo klāju. Viņš atskatījās īstajā brīdī, lai redzētu vienu no kāpurputna astes spal­vām pazūdam aiz balustrādes un pārslīdam pār izvirzīto dzegu. Tai pazūdot mirdzošajā tukšumā, Zarēns nodrebinājās, apzinoties to neģēlību, ko bija pastrādājis. Lie­lais kāpurputns, kas kopš izšķilšanās bija viņu pieska­tījis, bija zudis, iespējams, miris, turklāt no viņa rokas.

- Ko lai es daru? viņš bēdīgi jautāja. Viņš izvilka savu tālskati un lūkojās visapkārt. Pienainais baltums tagad atmirdzēja visās varavīksnes krāsās: skurbinoši, valdzinoši sarkanā un oranžā, un dzeltenā, un…

Akmens Pilote satvēra viņu aiz elkoņa un uzstājīgi iesaucās: Skaties uz turieni!

Zarēns atrāva tālskati no acs un samiedzās pret balto gaismu. Kas ir? Es… Un tad viņš to ieraudzīja. Tur, vīdot miglā, bija kāds ēnains apveids, kas karājās g;iis,i.

Tas bija gandrīz apgāzies; tā masts bija nolauzts, buras ļengani karājās kā salauzti spārni. Zarēna āda notirpa, viņa sirds dunēja.

Ak, kāpurputn, viņš murmināja. Galu galā tu nepievīli mani. Tu atvedi mani pie Vētras dzinēja. Ar kamolu kaklā Zarēns pārliecās pāri balustrādei. Viņš salika rokas pie mutes.

- Tevs! viņš iekliedzās. Tēvs, ja tu tur esi, atsaucies man!

Bet neviena cita skaņa nenāca no planējošā kuģa vraka, izņemot iedragātā korpusa čīkstoņu un plak-plak-plak, virves galam sitoties pret nolūzušo mastu. Malas dejo­tājs piedreifēja tuvāk kādreiz lepnā Vētras dzinēja vra­kam. Zarēns pētoši apskatīja debesu kuģi. Tas mirdzēja ar tādu spožumu, ka viņam iesāpējās acis.

- Man jāzina, vai mans tēvs ir uz borta, zēns teica.

Viņš satvēra vienu no priekšējā klāja abordāžas kāšiem, savicināja virvi sev virs galvas un aizmeta smago kāsi lejup, otra kuģa virzienā. Šķita, ka tas gandrīz izskrēja cauri Vētras dzinējam, līdz ar grū­dienu un plīstoša koka skaņu tas trāpīja pa kaut ko cietu un palika aizķēries. Akmens Pilote nostip­rināja virves galu pie bugsprita. Zarēns uzkāpa uz tā, pārlika pāri virvei nolauztu koka gabalu un satvēra to ar abām rokām.

Novēli man labu veik­smi, viņš palūdza un, iekams Akmens Pilote paspēja atbildēt, bija projām, slīdēdams lejup pa virvi.

Brauciens lejup bija stāvs un ātrs, un Zarēnam likās, ka viņš izmež­ģīs plecus. Ātrumam pie­augot, zem viņa neskaidri nozibēja tukšais bezdibenis,

un blīkš viņš ietriecās

Vētras dzinēja klājā.

Uz brīdi Zarēns palika nekustīgs, tik tikko ticē­dams, ka viņam tas izde­vies, paliekot veselam vienā gabalā. Viņš paskatījās apkārt. De­besu kuģis bija sadragāts gandrīz līdz

nepazīšanai. Šķita, ka kokam un takelāžai zudusi krāsa. Vienā mirklī Zarēns saprata, ka tie ir gandrīz caurspī­dīgi, un viņš varēja ieskatīties dziļi kuģa iekšienē. Tad viņš saklausīja balsi.

- Zarēn? Zarēn, vai tas tiešām esi tu?

Zarēns pagriezās apkārt.

Kalsns, bāls stāvs sēdēja blakus sadragātajam stūresratam. Tēvs! viņš iekliedzās.

Mākoņu Vilks izskatījās kļuvis vecāks. Viņa lieliskais tērps nokarājās skrandās, viņa mati bija balti un acis zilākas, nekā Zarēns atcerējās, nedabiski zilas. Pāri labajam plecam stiepās nesadzijušas brūces no nesen gūta ievainojuma. Sirdij krūtīs dauzoties, Zarēns pie­skrēja viņam klāt un nokrita blakus. Ak, tēvs, viņš ierunājās asaru pilnā balsī. Es tevi esmu atradis.

- Es tik ilgi esmu gaidījis, manu zēn, Mākoņu Vilks noguris čukstēja. Viņš pievilka Zarēnu sev tuvāk. Tu esi veicis tālu ceļu, lai sasniegtu šo vietu, viņš teica.

Kāpurputns, kas mani atrada, apgalvoja, ka tu to sasniegšot. Viņam bija taisnība. Neviens tēvs nekad nav vairāk lepojies ar savu dēlu kā es ar tevi.

Zarēns kautrīgi nolieca galvu. Uz viņa ādas krūšu aiz­sega noritēja asaras.

- Tik daudz emociju, Mākoņu Vilks maigi sacīja. Es zinu, es zinu. Viņa balss kļuva stingrāka. Zarēn, viņš ar steigu ierunājās. Tev jāklausās uzmanīgi, jo es to teikšu tikai vienreiz. Šī ir bīstama vieta, uz kuru tevi esmu atvil­cis. Viņš nopūtās. Ja būtu zinājis iepriekš, nemūžam nebūtu lūdzis kāpurputnu, lai meklē tavu palīdzību.

- Bet, tēvs, es gribēju…

- Nepārtrauc, Zarēn, Mākoņu Vilks aizrādīja. Viņa ķermenis mirdzēja no galvas līdz kājām. Man nav atlicis daudz laika. Bīstamais virpulis ir atnesis mani mūs šeit, pašā Vētras mātes viducī. Šī ir rāmuma, izglī­tības vieta, tomēr par zināšanām, ko tā dod, ir jāmaksā briesmīga cena.

-Jāmaksā cena? Zarēns noraizējies brīnījās.

- Tie, kas šeit ierodas, palēnām saplūst ar Vētras māti, Zarēn, viņa tēvs maigi turpināja. Viņa iekļūst iekšā pa acīm, pa ausīm, pa ādas porām. Viņa piepilda tevi ar zināšanām par laika apstākļiem ar zināšanām, kuras Sanktafraksas akadēmiķi gadsimtiem ilgi centu­šies iegūt, bet šajā procesā pieprasa sev tevi.

Zarēnam aizrāvās elpa. Vai tu gribi teikt…

- Es šeit esmu nīcis pārāk ilgi, manu zēn. Es vairs nevaru sakopot domas… Mākoņu Vilks pamāja ar bālu, gandrīz caurspīdīgu roku Zarēnam gar acīm.

- Ak, tēvs, Zarēns nomurmināja. Kas īsti…

- Es pazūdu, Zarēn, saplūstu ar Vētras māti. Mani visvairāk apbēdina tas, ka es tevi pametu, kad mēs tikai nupat esam no jauna satikušies. Bet, iekams tas notiek, man tev kaut kas jāpastāsta kaut kas tāds, ko es šeit esmu uzzinājis. Vētras māte drīz atgriezīsies.

- Uz Malaszemi? Zarēnam aizrāvās elpa.

- Jā, Zarēn, Mākoņu Vilks atbildēja. Sī varenā vētra, kas pirmā sēja dzīvību zemē, atgriezīsies, kā viņa to darījusi ik pēc dažiem tūkstošiem gadu kopš paša laika iesākuma. Viņa ieradīsies no atklātām debesīm, brāzīsies pāri Dumbrājam, Krēslas mežam un tālāk uz Dziļā meža augstāko punktu. Uz Upes sākotni.

- Uz Upes sākotni? Zarēns pārjautāja. Bet tā vieta taču noteikti ir mīts…

- Upes sākotne eksistē, Mākoņu Vilks stingri apgal­voja. Kad Vētras māte to sasniegs, viņa atjaunos tās ūdeņus, Malūdens upe atkal plūdīs sparīgi un spēcīgi, un tās enerģija izplatīsies pa visu Malaszemi, nesot jaunu dzīvību, jaunu cerību svaigu sākumu. Viņš uz brīdi apklusa, un Zarēns, paskatījies lejup, ievēroja sāpes sava tēva acīs. Vismaz, viņš nomurmināja, tā tam vaja­dzētu notikt. Bet kaut kas nav kārtībā.

Zarēns sarauca pieri. Es nesaprotu, viņš teica.

Mākoņu Vilks pacietīgi pamāja ar galvu. Pēdējo reizi, kad Vētras māte apciemoja Malaszemi, ceļš uz Upes sākotni bija brīvs, viņš paskaidroja. Tagad kaut kas viņai ir ceļā…

Zarēns noelsās. — Sanktafraksa! viņš iesaucās.

>

- Sanktafraksa, Mākoņu Vilks nočukstēja, acīm aizmiglojoties. Mūsu lidojošā pilsēta ar mirdzošajām smailēm, godājamām iestādēm kādreiz, sen, kad tā tiešām bija lieliska, manas mājas… Viņš noklepojās. 7a atrodas vētrai tieši ceļā. To iznīcinās Vētras mātes enerģija, kad tās sadursies.

- Bet… Zarēns ieminējās.

- Kuš, Mākoņu Vilks noguris viņu apklusināja, jo ļaunākais vēl tikai sekos. Ja Vētras mātei ceļu aizšķērsos

Sanktafraksa, tad viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai apsētu to ar jaunu dzīvību. Malūdens upe pilnīgi izžūs. Un, kad tās būs zudušas, tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies kā milzu sēne, līdz būs aprijusi katru Malaszemes sprīdi. Viņš paskatījās augšup uz savu dēlu. Zarēn, viņš teica. Sanktafraksa nedrīkst aizšķērsot Vētras mātes ceļu.

- Bet ko es varu darīt? Zarēns vaicāja, sava tēva spo­kainajā sejā meklēdams kādu uzvedinošu pavedienu.

- Enkura ķēde… tā notur lidojošo pilsētu vietā… tā ir… jādabū pušu, Mākoņu Vilks viņam teica, katru vārdu izrunājot ar piepūli.

- Jāpārcērt Enkura ķēde? Zarēns pārsteigts jautāja. Bet… bet…

- Sanktafraksa pacel­sies gaisā, un Vētras māte netraucēta brāzīsies uz Upes sākotni. Malaszeme būs izglābta, bet… viņa balss kļuva vārgāka, Sankta­fraksa būs zaudēta.

Viņam runājot, viss viņa ķermenis sāka mirdzēt un dzirksteļot.

Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš parāvās atpakaļ. K… kas notiek? viņš stomījās.

Mākoņu Vilks pacēla plaukstas un apmulsis vē­roja, kā tās mirguļo kā ne­skaitāmi miljoni lēkājošu

atomu. Beidzot viņa ir atnākusi man pakaļ, viņš no­pūtās.

- Ko tu ar to gribi teikt? Zarēns taujāja. Kas no­tiek?

- Es jau tev teicu, Zarēn. Esmu šeit bijis pārāk ilgi, viņa tēvs tik tikko dzirdami čukstēja. Vētras māte ir piepildījusi mani ar sevi. Ta nu es zinu, kas drīzumā notiks. Bet, iegūstot šīs zināšanas, esmu pazaudējis sevi, Zarēn. Jo spožāk es mirdzu, jo vārgāks jūtos. Viņam runājot, mirguļošana kļuva aizvien spēcīgāka un debesu pirātu kapteiņa Mākoņu Vilka aprises grūtāk izšķira­mas. Viņa ir pieprasījusi mani sev. Man tevi jāpamet, Zarēn.

- Nē! Zarēns sauca. Es tevi nelaidīšu vaļā! Viņš nometās ceļos un mēģināja pacelt tēvu uz rokām. Bet tas bija tāpat kā ķert gaismu. Tēvs! viņš ieklie­dzās.

- Esi kluss, Zarēn, viņa tēvs teica. Tev jāzina vēl pēdējais… kad Vētras māte ieradīsies…

- Kad, tēvs? Zarēns jautāja. Kad?

Mākoņu Vilka mirguļojošā mute kustējās, bet no viņa lūpām nenāca ne skaņas.

- Tevs? Zarēns izmisīgi sauca. Kad?

Sasaistīti kopā, abi debesu pirātu kuģi lēni riņķoja viens ap otru. Zarēns pameta gaistošo Vētras dzinēju un aizvēzējās atpakaļ, pāri tukšajam bezdibenim, uz Malas dejotāju, kuru zemāk debesīs bija nolaidusi Akmens Pilote. Ar smagu būkšķi viņš nolēca uz klāja. Viņam aiz muguras ļengani nokarājās virve. Vētras dzinējs beidzot bija pilnīgi pazudis.

Akmens Pilote cieši raudzījās Zarēna pelnu pelēkajā sejā. Kas notika?

Zarēns centās panākt, lai viņam noskaidrotos galva. Tas… tas bija tik savādi, viņš nočukstēja. Pārda­biski…

Kapteini Zarēn! Akmens Pilote uzsauca, sapuri­nādama viņu aiz pleciem. Rimsties! Izstāsti man, kas notika uz Vētras dzinēja. Mākoņu Vilks, tavs tēvs? Vai tu vinu atradi?

Zarēns pacēla acis, it kā pirmo reizi dzirdētu šos vār­dus. Acīs viņam sariesās asaras. Viņš pamāja ar galvu. -Jā, bet… Ak, es nezinu, ko lai domāju…

Ne vārda neteikusi, Akmens Pilote pasniedzās un atdarīja iekšējās aizdares sprādzes, kuras stiprināja ar stikla lodziņiem aprīkoto kapuci pie šineļa pleciem. Aiz­bīdņi atvērās, un Akmens Pilote noņēma kapuci, iekš­pusē atklājot trauslas uzbūves augumu. Viņas rudie mati izlija pār bālajiem vaigiem un slaido kaklu.

- Zarēn, tā esmu es, Mogina, viņa maigi teica. -Vai atceries? Tu man reiz izglābi dzīvību. Viņa uz brīdi apklusa. Tagad no­mierinies un pastāsti, kas tur notika. Viņa novēla smago Akmens Pilotes ap­ģērbu no pleciem un sa­ņēma zēnu aiz rokas.

Zarēns papurināja galvu. Es tiešām redzēju savu tēvu, viņš teica, bet tagad viņš ir projām. Uz visiem laikiem. Zarēns nošņaukājās un veltīgi pūlējās norīt sāpīgo kamolu kaklā. Pirms pazuda, viņš pateica, kas man jādara. Sanktafraksa ir jāiznīcina.

- Jāiznīcina Sanktafraksa? Mogina noelsās. Kā­pēc?

Zarēns ar roku apklusināja viņu. Mums jāatgriežas Sanktafraksā, lai es varētu brīdināt Visaugstāko Akadēmu.

- Bet, Zarēn, Mogina iebilda, mēs esam iestrēguši bezvējā atklāto debesu vidū.

Zarēns abām rokām satvēra galvu un grozīja to no vienas puses uz otru.

- Zarēn, tev man jāizstāsta, ko tu zini, Mogina uzstāja. Ja Debesis dos, tad vismaz viens no mums izdzīvos, lai nodotu tava tēva vēsti.

- Jā, Zarēns saņēmies piekrita. Tev ir taisnība.

Moginas acis kļuva platākas un platākas, kad Zarēns

sāka stāstīt, ko Mākoņu Vilks viņam bija teicis.

- Vētras māte, viņa murmināja. Upes sākotne… Es vienmēr biju domājusi, ka tās piederīgas tikai leģen­dām.

- Es tāpat, Zarēns piebalsoja. Es… Viņš palika ar vaļā muti. Augstās Debesis! viņš iesaucās. Kas tagad notiek?

Abi paskatījās apkārt. Šķita, ka mirdzošais gaiss sabiezē un brāžas uz viņu pusi.

- Ātri, Zarēn, Mogina neatlaidās. Izstāsti man visu. Iekams nav par vēlu.

Kamēr baltums ielenca viņus, pieauga gaisa spiediens. Sāpes Zarēna ausīs kļuva neciešamas.

- Viņš man teica… Viņš stāstīja…

Visapkārt pieņēmās spēkā gaisma. Ausis svilpoja. Galva pulsēja. Par spīti atmiņu intensitātei, paskaidro­juma vārdi nerada ceļu.

- Kad, Zarēn? Mogina jautāja. Kad Vētras māte dos triecienu? Vai viņš tev pateica vai nepateica?

Zarēns saķēra galvu. Gaiss kļuva aizvien blīvāks, sma­gāks.

- Es… viņš… zēns murmināja. Viņa acis piepildīja apmulsums. Kad ūdens pārstās plūst…

Viņš apklusa un iesmilkstējās aiz sāpēm, cenzdamies atminēties sava tēva liktenīgos vārdus. Acis pulsēja. Galva jutās kā iespiesta skrūvspīlēs.

- Kad… kad nokritīs pēdējais piliens, viņa ieradīsies. Rītausma pār Upes sākotni, viņš tik tikko dzirdami nočukstēja. Pusnakts pār Sanktafraksu…

Bet Zarēns nevarēja zināt, vai Mogina dzirdējusi viņu vai ne, jo vējš nesa projām viņa vārdus, baltums pildīja viņa redzi un ausīs svilpoja spalga gaudošana.

- Uzliec… savu kapuci! viņš uzkliedza Moginai un piegāja klāt, lai palīdzētu viņai uzvilkt smago ietērpu.

Gaiss kļuva pat vēl baltāks. Spilgti balts. Žilbinoši balts. Tas pildīja viņa acis, izslēdzot pilnīgi visu citu, līdz viņš bija pavisam akls. Debesu kuģis drebēja. Viņš atrāvās no Moginas un lēni, neiespējami lēni atstreipuļoja atpakaļ cauri stīgrajam gaisam.

- Mogin! viņš sauca vai drīzāk mēģināja saukt, jo balss vairs nenāca no viņa mutes.

Viņš nokrita uz klāja. Viņam apkārt atbalsojās apslā­pēti trokšņi: šķelšanās, krakšķēšana, rīboņa. Baltums kļuva spilgtāks. Skaļā gaudošana pieņēmās spēkā līdz kliedzienam. Zarēns cieši aizmiedza acis, ar rokām aiz­spieda ausis un saritinājās ciešā kamolā.

Bet tas neko nelīdzēja. Viņš nespēja to noturēt ārpusē. Biedējošais baltums bija viņā iekšā un tikpat žilbinošs un apdullinošs kā ārpusē. Tas notrulināja viņa sajūtas. Tas plosīja viņa atmiņu.

- Mogin, Zarēns svinīgi iesāka, mana koman­da…

Hūūūūūff!

Nespēdama ne brīdi ilgāk novaldīt augošo spiedienu, baltā vētra sprāga uz iekšpusi. Brīdi valdīja klusums. Tad ar stihiskas nelaimes pērkona grāvienu spožā lode ar Malas dejotāju centrā eksplodēja uz ārpusi ar tādu spēku, ka stipri nodrebēja pašas debesis.

.