Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

CETURTĀ NODAĻA akmeŅu dĀrzi

Akmeņu dārzi atradās Malaszemes izvirzītā zemesraga pašā galā. Tur nebija nekādu augu. Ne krūmu, ne koku. Ne puķu. Nekas neauga šajā spokainajā vietā, izņemot pašus akmeņus.

Sen, sen iesēti, tie bija auguši Akmeņu dārzos, cik ilgi vien kāds zināja. Pats Pamata traktāts vairākas reizes pieminēja "brīnumainās akmens lodes, kas tiešām aug un savā neaptveramībā lido uz debesīm". Lielajai lidojo­šajai klintij, uz kuras bija uzcelta Sanktafraksa, sākotne bija meklējama tur.

Jauni akmeņi parādījās zem vecajiem, augot stumdami virsējos augstāk. Laika gaitā bija izveidojušās grēdas, kurās akmens balstījās uz akmens un katrs nākamais bija lielāks par apakšējo. Dīvaini, baisi vaidi un dziļa, skanīga rīboņa pavadīja akmeņu augšanu trokšņi, kas kopā ar augstajiem akmeņu krāvumu siluetiem pada­rīja Akmeņu dārzus par baidekli Lejaspilsētas iedzīvo­tājiem.

Ja tie netiktu kopti, augšējie akmeņi kļūtu tik lieli, tik lidotspējīgi, ka tie ar drūpošu nopūtu brīvi atrautos un uzlidotu augšup atklātās debesīs. Bet Akmeņu dārzi tika kopti. Liela balto kraukļu kolonija, pār kuriem valdīja Kraans, — labi kopti savu mazāko, noliesējušo Dumbrāja brālēnu pēcteči bija dzīvojuši akmeņu grēdās gadsim­tiem ilgi. Tieši viņi pārraudzīja akmeņu augšanu.

To jutīgie nagi varēja noteikt gatavību sasniegušā lido­jošā akmens pārvietošanos. To asā dzirde spēja uztvert čukstu no akmens, kas gatavojās brīvi lidot. Reizi, daž­kārt divas reizes sezonā lielais bars mēdza pacelties debesīs un riņķot ap Lietusgaršotāju torni. Tad kā liela sniega kupena tie mēdza nolaisties uz Loftusa observa­torijas slīpā jumta, dodot ziņu Sanktafraksas akadēmiķiem, ka akmeņu ražas novākšanai vajadzētu sākties.

Visaugstākā Akadēma vērīgās acs pieskatīti, ceremo­niāli svētītie un rituāli šķīstītie akadēmiķi tad nolaidās

no Sanktafraksas un ķērās pie darba. Lidojo­šos akmeņus citu pēc cita viņi nodrošināja ar akmeņu tīkliem un klinšu ārtaustiem, kad ar šausmīgiem auriem tie izlauzās brīvībā. Būdami māņticīgi, redzot lielo balto baru kā spokainu garu vizitāciju no Malaszemes ārpuses -, Lejaspilsētas iedzīvotāji drebēja aiz bailēm. Akmeņu gaudošana un kraukļu spalgie kliedzieni vairumam zināmi kā mirušo koris bija gandrīz par daudz, lai to iztu­rētu. Dzīvniekiem tas [1] uzdzina paniku, jaunos dzina iekš­telpās, liekot aizbāzt ausis, un radīja šausmas pat visdros­mīgākajās sirdīs. Lejaspilsētas iedzīvotāji mēdza satvert savus iemīļotos talismanus vai amuletus un čukstēt neat­liekamas lūgšanas, lai nāve saudzētu viņus vēl kādu laiku.

Tomēr, par spīti bailēm un māņticībai, Lejaspilsētas iedzīvotāji būtu vēl vairāk satraukti, ja troksnis kādreiz neatskanētu. Jo, lai cik biedējošs tas bija, asinis stindzi­nošās skaņas vēstīja lidakmeņu piegādi, no kuras katrs un visi tie bija atkarīgi. Ja lidakmeņu krājums kādreiz izsīktu, neviens kuģis nekad vairs nevarētu pacelties debesīs.

Akadēmiķi, kas bagātīgi atalgoja Lejaspilsētu par lidakmeņiem, pārāk labi apzinājās iedzīvotāju pienākumu šīs materiālās puses nodrošināšanā. Ta nesa viņiem gan lielu ietekmi, gan milzu bagātību, ļāva baudīt grezno

dzīvi brīnišķīgajā lidojošajā pilsētā un deva iespēju tur­pināt viņu pašu cēlās studijas.

Par spīti akmeņu nozīmīgumam, akadēmiķi nejuta vajadzību apsargāt Akmeņu dārzus. Šo uzdevumu droši varēja uzticēt baltajiem kraukļiem. Brīdī, kad akadē­miķi galu galā pabeidza savu darbu un devās projām, lielie putni mēdza skaļi mesties lejup no Loftusa obser­vatorijas, lai kāri mielotos ar aunradžu un tilderu lie­meņiem vai, kad nāve bija viesojusies Sanktafraksā, ar pašu mirušo akadēmiķu ceremoniāli noguldītajiem ķer­meņiem.

Tieši šajā nāves un augšanas vietā Akmeņu dārzos bija nokritusi krītošā zvaigzne. Cauri vēja saceltajam troksnim, kas svilpoja iekšā akmeņu grēdās un ārā no tām, varēja saklausīt vieglu šņākšanu, un baltie kraukļi bija paskatījušies augšup, ieraugot, kā no ārpuses Malas­zemes virzienā lido sīka gaismas lode.

Tai tuvojoties, čurkstošā, šņācošā skaņa bija kļuvusi skaļāka, gaisma lielāka, spožāka. Pēkšņi liels, tumšs mākonis bija aizsedzis mēnesi, bet Akmeņu dārzi bija kļuvuši gaišāki, nevis tumšāki, jo mirdzošā gaismas bumba bija brāzusies to virzienā. Ta bija pārvērtusi ūdeni ieplakās un iedobēs par melniem spoguļiem un apaļo akmeņu grēdas par pulēta sudraba lodēm.

Baltie kraukļi bija saplivinājuši robainos spārnus un aiz šausmām spalgi klieguši. Ta bija krītošā zvaigzne, un tā tuvojās tieši viņu akmeņainajai mājvietai.

Zemāk, zemāk, zemāk un… BLĪKŠ! Priekšmets bija piezemējies ar dubļainu šļakstu blakus augstākajai akmeņu grēdai. Un tur tas bija palicis. Žilbinošs, tomēr nekustīgs.

Ziņkārīgi lēkdami tam tuvāk, baltie kraukļi bija izvei­dojuši apli ap spīdošo priekšmetu. Vai tas bija bīstams?

Vai tas bija ēdams? Tie bija skaļi klieguši, plivinājuši spārnus un satraukti to knābājuši, iekams Kraans ar dusmīgu ķērcienu tos bija apturējis.

- Krāāāā!

Visas neparastās ielaušanās Akmeņu dārzos bez kavē­šanās bija jādara zināmas Tumsas profesoram. Un Kraanam kā balto kraukļu bara vadonim bija pienākums to izdarīt.

- Krāāāāā! tas bija ieķērcies vēlreiz, lidodams pro­jām.

Baltajiem kraukļiem nācās sargāt spīdošo priekšmetu, līdz tas atgriezīsies.

- Ātrāk, tu stulbeni! Tumsas profesors kliedza. Kas par sodību! Tu droši vien esi pats lēnākais ratiņu stū­mējs visā Lejaspilsētā! Viņš paliecās atpakaļ un ar savu koka zizli uzsita vilcējtrollim pa plecu. Ātrāk! viņš auroja. Ātrāk!

Bet vilcējtrollis nevis paātrināja gaitu, bet apstājās pavisam un nolaida koka balstus uz zemes. Profesors atgāzās atpakaļ, atslējās pret sānu šķērskoku un nikni vērsās pie vilcējtroļļa.

- Ko tas nozīmē?! viņš auroja.

- Tik tālu es eju, skanēja atbilde.

Profesors paskatījās apkārt un pārsteigts redzēja, ka viņi atrodas pie Akmeņu dārzu malas. Un ne priekšlai­cīgi, viņš norūca. Bet man ar tevi darīšanas vēl nav galā. Man vajag, lai tu mani ievestu pašos dārzos.

Vilcējtrollis papurināja galvu.

- Vai tu dzirdēji mani? profesors noprasīja.

Šļūkādams kājas pa zemi, vilcējtrollis novērsās. Es tālāk neiešu ne soli, viņš stingri teica. Es jau esmu atvedis jūs tālāk, nekā man patīk nākt. Viņš nodrebinājās. Nevaru ciest šo vietu. Ta man uzdzen drebuļus, tik tiešām.

- Skaidrs, profesors strupi teica. Viņš izkāpa no ratiņiem un izlīdzināja savu mantiju. Tu gaidīsi mani šeit! — viņš pavēlēja.

-Jā, bet… vilcējtrollis činkstēja.

- Jo sliktāk tev pašam, ja negaidīsi, profesors viņu brīdināja. Ja tu nebūsi te, kad atgriezīšos, es parūpē­šos, lai tu vairs nestumtu nevienus ratiņus, kamēr vien būsi dzīvs.

Vilcējtrollis bažīgi atskatījās pār plecu. Labi, viņš beidzot sacīja. Bet… mēģiniet nebūt prom pārāk ilgi.

Profesors pārlaida acis pār drūmo, akmeņaino ainavu un, jaušot ļaunu, nodrebinājās. Tici man, viņš nomur­mināja, es būšu atpakaļ, cik ātri vien iespējams.

Aptinis tērpu cieši ap sevi un uzlicis kapuci, profesors devās ceļā. Kājas ķērās un pinās; koka zizlis klaudzēja blakus. Viņš jutās noguris un aizvien vairāk neomulīgi. Akmeņu dārzi, kas stenēja un čīkstēja visapkārt, pēkšņi šķita mulsinoši milzīgi un izredzes atrast nokritušo zvaigzni nožēlojami mazas.

Kur lai viņš mēģina vispirms? Ko īsti viņam vajadzētu meklēt?

Skatīdamies apkārt, kamēr mēness kļuva te spožāks, te blāvāks, mākoņiem slīdot tam garām, profesors uz mirkli pamanīja spārnu plivināšanu tālu priekšā. Sirds viņam pārmeta kūleni. Mežonīgie putni, kas mitinājās Akmeņu dārzos, bija gan neparedzami, gan bīstami, un, dzirdot, kā viņu skarbā ķērkšana pildīja gaisu, viņš jau gribēja doties pretējā virzienā, bet tad viņam prātā ienāca šausmīga doma.

- Ta kā tieši Kraans paziņoja man par krītošo zvaig­zni, viņš teica pats sev, tad ir liela iespēja, ka tie lidinās ap nokritušo zvaigzni. Ak vai, viņš nopūtās. Esi tagad drosmīgs. Neizrādi bailes, vai arī tie uzreiz metīsies tev virsū.

Kad mēness norietēja aiz apvāršņa, temperatūra krasi pazeminājās. Migla, kas cēlās no zemes, virpuļoja ap profesora šļūcošajām kājām un klaudzošo zizli.

- Debesis, sargājiet mani, viņš nomurmināja trīcošā balsī, balto kraukļu spalgajai kliegšanai pieņemoties skaļumā.

Vadīdamies vienīgi pēc nemitīgā skarbā trokšņa, ko sacēla putni, viņš klupdams gāja pa nelīdzeno zemi, miglas dēļ būdams pa pusei akls.

Pēkšņi no miglainajām ēnām viņam priekšā pavīdēja augsta akmeņu grēda. Viņš apstājās. Pusducis lielo, balto kraukļu bija uzmetušies uz augšējā bluķa, ķildo­damies par vietu. Citi tvērās pie malām. Ducis citu visi masīvi eksemplāri -, spārnus izpletuši, lēkšoja uz zemes dīvainā bezsvara dejā. Tie kaut ko apsargāja, tik daudz bija skaidrs:

Profesors spēra soli tuvāk. Sirds viņam dauzījās ne vien aiz bailēm, bet arī aiz satraukuma. Lai kam bal­tie kraukļi pulcējās apkārt, tas vēl aizvien spīdēja. Viņš spēra vēl vienu soli. Un vēl vienu…

- Krāāāāā! baltie kraukli nikni ķērca, kad vinu

uzmanību piesaistīja traucētājs.

Tie, no grēdas, savicināja spārnus un, spalgi kliegdami, pacēlās gaisā. Tie, kas bija uz zemes, lēca uz priekšu un uzbruka viņam ar pavērtiem knābjiem un mežonīgiem nagiem. Tie bija dusmīgi un izsalkuši.

- V… vai jūs mani nepazīstat? profesors iekliedzās. Viņš turēja priekšā augstā posteņa smago zelta zīmogu, kas ķēdē karājās viņam kaklā. Tas esmu es, Visaug­stākais Akadēms, kas rūpējas, lai jūs tiktu pabaroti, kas…

Viņš apklusa. Putni viņa vārdiem nepievērsa nekādu uzmanību. Tie tagad atradās viņam visapkārt mežonīgi plandošā aplī, sākot pārbaudīt viņa spēkus. Noturēt tos pa gabalu bija bezcerīgs uzdevums. Pat tikmēr, kamēr profesors ar savu smago koka zizli gaiņāja projām tos, kas atradās viņam priekšā, pārējie nikni kampa viņu no mugurpuses.

- Kraan! viņš ieaurojās. Skaidrs, ka vecais draugs neļautu viņam nodarīt ko ļaunu. KRAAN!

Virs galvas atskanēja spārnu vēzieni, un lielākais un no visiem spēcīgākais baltais krauklis pa spirāli nolaidās no debesīm. Ta nagi zalgoja. Ta knābis spīdēja. Tas bija Kraans. Atstreipuļojis atpakaļ, profesors redzēja, kā tas nosēdās uz muguras vienam no uzbrucējiem un iegrūda knābi tam kaklā. Skaļš kliedziens atbalsojās pa Akmeņu dārziem. Pa baltajām spalvām notecēja asinis.

- KRAĀAA! Kraans draudīgi ieķērcās.

Pārējie baltie kraukļi atkāpās.

- Te bīstami, Kraans noķērca, pagriezdamies, lai nikni ieknābtu putnam, kas bija uzdrošinājies pienākt par tuvu.

- Krītošā zvaigzne… profesors stomījās.

- Krītošā zvaigzne, Kraans piesmacis apstiprināja, pagriezās un rādīja ceļu cauri saīgušo balto kraukļu baram. Profesors viņam sekoja, vēl joprojām satraukts. Ja kolonija apvienotos, kopā tie varētu pārspēt savu vadoni vienā mirklī.

Tuvojoties mirdzošajam priekšmetam, profesors vērās lejup cauri biezajai miglai. Viņš drebēja, tik tikko uzdrīk­stēdamies noticēt tam, ko redzēja. Droši vien tā bija viņa iztēle. Vai gaismas un ēnu rotaļa. Viņa pirksti apstipri­nāja, ko acis jau bija pateikušas. Ta nebija nokritusi zvaig­zne. Nekāda uguns lode. Nekāds mirdzošs akmens.

Tas bija debesu pirāta ķermenis, kas gulēja viņa priekšā ar novērstu seju un spīdēja no galvas līdz kājām kā liesmojoša lāpa.

- Es zināju, es nebiju iedomājies, ka redzu debesu kuģi, viņš nomurmināja. Tas droši vien ir eksplodē­jis. Un krītošās zvaigznes, ko es redzēju, tās astoņas gais­mas lodes… Viņš atskatījās uz spīdošo debesu pirātu. Vai tie varētu būt apkalpes locekļi?

Balto kraukļu ķērkšana kļuva skaļāka nekā jebkad agrāk. Tagad profesors saprata, kāpēc tie bija sargājuši savu atradumu ar tādu nenovīdību un kāpēc viņa iera­šanās bija sacēlusi tādu niknumu. Viņiem debesu pirāts, kas bija iekritis viņu vidū, bija maltīte par brīvu mal­tīte par brīvu, ko Kraans un šis mantijā tērptais uzmācī­gais tips neļāva tiem izbaudīt.

Viņš paliecās uz priekšu un satvēra debesu pirātu aiz pleca. To darot, pirksti skāra kaut ko tik asu kā adatas. Viņš atliecās un papētīja ciešāk.

- Aunradža āda, viņš domīgi novilka. Viņš ievēroja debesu pirāta ķermeņa uzbūvi, viņa jaunību un biezos, savēlušos matus. Šoreiz, satverot tā plecu, profesors to darīja uzmanīgāk. Viņš apvēla to apkārt un ieskatījās tam sejā.

- Tu! viņš noelsās. Ķermenis pulsēja, izstarodams spīdošu mirdzumu. Ak, Zarēn, kas ar tevi ir noticis? Ko tu esi izdarījis?

Viņiem visapkārt baltie kraukļi spalgi kliedza un klai­gāja, drosmīgākie no tiem palēca uz priekšu, lai ieknābtu Zarēnam kājās ar saviem nežēlīgajiem knābjiem.

- Zarēn! profesors izmisīgi sauca. Bezbailīgais, jau­nais debesu pirātu kapteinis vēl bija dzīvs, bet strauji zaudēja spēkus. Zarēn, mosties. Es tevi aizvedīšu atpa­kaļ uz Sanktafraksu. Zarēn! Tu negribi manī klausīties. Ak nē! "Es esmu debesu pirātu kapteinis," tu man teici. "Kā mans tēvs un kā viņa tēvs pirms viņa," tu teici. "Tas ir asinīs." Un paskat, pie kā tas tevi ir novedis! Ja vien tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss tagad varētu tevi redzēt…

Atskanot tēva vārdam, Zarēns sakustējās. Profesors pasmaidīja. Baltie kraukļi, aiz niknuma ķērkdami, palēca atpakaļ.

Zarēna plakstiņi nodre­bēja. Profesors satraukts vēroja šo kustību.

- Vai varbūt man vaja­dzētu saukt viņu otrajā vār­dā. Visvairāk bijātā un cie­nītā debesu pirātu kapteiņa vārdā, kāds jebkad kuģojis debesīs. Mākoņu Vilks…

Zarēna acis atsprāga vaļā. Tēvs, viņš teica.

- Nē, Zarēn, profesors maigi iebilda, tēvs ne. Tas esmu es, Tumsas profesors.

Bet acīs nebija ne miņas no pazīšanas, tās skatījās apkārt uz labu laimi, neko neredzot. Zarēns arī vairāk neteica ne vārda. Sliktu jauzdams, profesors nodrebēja. Neņemot vērā dīvaino mirdzumu, ko izstaroja jaunā debesu pirāta ķermenis, tas šķita neskarts, tomēr viņa prāts skaidri bija cietis.

Kraukļi atkal pievirzījās tuvāk. Kraans knāba ziņkā­rīgākajiem putniem un vērsās pie profesora. Ej, tas teica. Paņem krītošo zvaigzni, tūlīt!

No uzstājības tā skarbajā balsī profesors zināja, ka Kraans daudz ilgāk vairs nevarēs noturēt pārējos bal­tos kraukļus pa gabalu. Cieši mēģinādams neievērot apjukušo mulsumu ieplestajās acīs, profesors pabalstīja Zarēnu zem padusēm un piecēla viņu kājās.

- Tagad ej, viņš nomurmināja. Aiziet! Tu to vari.

Austrumos iegaismojās debesis, kad profesors klibo­dams gāja atpakaļ cauri Akmeņu dārziem, vienu roku aplicis Zarēnam ap pleciem un otrā turot savu zizli.

- Ta ir braši, Zarēn, viņš iedrošinot sacīja. Tikai vēl mazliet tālāk.