Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

DIVDESMITĀ NODALA vĒtras MĀTE

Spožais mēness bezkaislīgi apspīdēja drūmo ainu Akmeņu dārzos. Divi indivīdi stāvēja, saspiedušies kopā, viņu ieroču asmeņiem zalgojot mēnesgaismā. Aplī ap viņiem rijīgu balto kraukļu bars ar saviem izkaptīm līdzīgajiem nagiem skrāpēja zemi.

- Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.

- Es… Mēs… Zarēns apklusa. Pirmo reizi, kopš devies misijā atrast savu pazudušo komandu, viņš bija neziņā, ko darīt. Visi komandas biedri tagad bija apzināti, bet misija nebija beigusies vai, pareizāk sakot, tā bija mai­nījusies. Un, lai tuvējā Vētras māte nenopostītu Sanktafraksu, Zarēnam bija jārīkojas un jārīkojas tūlīt.

Pēkšņi lielākais no baltajiem kraukļiem panāca uz priekšu. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi.

- Krītoša zvaigzne? tas noķērcās.

Zarēns bija pārsteigts. Lielais putns ne vien runāja, bet, šķiet, pazina viņu. J… jā, viņš atbildēja, neno­teikti pamādams ar galvu.

- Tumsas profesora draugs?

- Tu pazīsti Tumsas pro­fesoru? Zarēns noelsās.

- Kraans pazīst, baltais krauklis apstiprināja.

- Tad tev man jāpa­līdz… Zarēns iesāka, bet viņa balss pazuda nemierīgā bara skarbajos ķērcienos.

Kraans pagriezās un spalgi uzkliedza, lai tie apklust, tad atkal pievērsās Zarēnam: Jāpalīdz tev?

- Es gribu, lai tu nogādā ziņu profesoram, Zarēns sacīja. Svarīgu ziņu.

- Svarīgu, Kraans atkārtoja.

- Vētras māte pusnaktī trieksies pret Sanktafraksu, Zarēns runāja ļoti lēni un skaidri. Lidojošā pilsēta nekavējoties jāevakuē. Pasaki viņam, ka Zarēns ir ceļā. Viņš ieskatījās Kraana stiklaini dzeltenajās acīs, mēģinot uzminēt, ko putns varētu domāt. Vai tu to vari izda­rīt?

Iekams baltais krauklis paguva atbildēt, Akmeņu dārzi pēkšņi iegrima tumsā. Visi paskatījās augšup. Savādi tumši mākoņi bija sadrūzmējušies priekšā mēnesim, kur tie locījās un staipījās; tas atgādināja ieskatīšanos mucā ar meža tārpiem.

Kraukli vienā balsī ieķērcās skarbā baiļu korī.

» > >

Tajā brīdī robota, zila zibens šautra izšņāca lejup no debesīm un netālu trāpīja zemē. Tajā vietā zeme ieplai­sāja, un, kad dūmi un putekļi izklīda, virspusē parādījās jauna akmens zalgojošā virsma.

- Šie laika apstākļi vēsta par Vētras mātes ierašanos, Zarēns drūmi sacīja.

Baltais krauklis šķībi uz viņu paskatījās. Tu zini to, ko Tumsas profesors nezina, viņš ar aizdomām sacīja. -Kā?

- Šis noslēpums tika man atklāts, Zarēns atbildēja un norādīja viņpus Malaszemes. Tur laukā, atklātajās debesīs, kur neviens profesors nekad nav uzdrīkstējies doties. Kraan, tev man jātic. Ja tu nedosies ceļā tūlīt, būs par vēlu. Par vēlu tev, man, Sanktafraksai dzīvība Malaszemē izbeigsies.

- Krāāā! lielais putns ieķērcās. Tas savicināja spār­nus un pacēlās gaisā. Krāāā! tas iekliedzās vēlreiz, un balto kraukļu aplis pavērās, lai ļautu Zarēnam un Kapuckvapam izkļūt laukā: viņiem netiks nodarīts pāri. KRĀĀĀ!

- Atrodi Tumsas profesoru! Zarēns sauca. Nodod viņam manu vēsti. Kraans apmeta loku un, skaļi pli­vinot spārnus, aizlidoja uz Sanktafraksas pusi. Un lai tevi pavada Debesu palīdzība, Zarēns nočuk­stēja.

Steigšus pa taku, kas aizvedīs uz Lejaspilsētu, un Akmeņu dārzi palika Zarēnam un Kapuckvapam aiz muguras. Viņiem visapkārt debesis draudīgi šņāca un kūsāja. Pāri tumsai izpletās elektrozilas gaismas uzlies­mojoši taustekļi. Vētras māte nāca tuvāk, un gaiss bija uzlādēts ar viņas nenovēršamo ierašanos. Bija jau pagā­jusi pusstunda vai vairāk.

- Ātrāk! Zarēns mudināja, sākdams skriet. Tuvojas pusnakts. Mums jāpasteidzas.

- Es… es nāku, Kapuckvaps paguris elsa.

Viņiem priekšā dzirksteļojošā gaisā zalgoja Sankta­fraksas smailes un torņi. Un, vējam vēl pieņemoties spēkā, visa lidojošā pilsēta šūpojās nostieptās Enkura ķēdes galā kā pūšļa balons saitē.

Beidzot un daudz vēlāk, nekā Zarēns būtu vēlē­jies, parādījās Lejaspilsētas nomales. Zemas koka kar­kasa darbnīcas ar rievotiem dzelzskoka jumtiem, maza miecētava, korpusa takelāžas manufaktūra.

- Gandrīz esam klāt, Zarēns aizelsies teica.

Viņam aiz muguras debesis bija kļuvušas violetas un elektriski zilie zibšņi kļuva intensīvāki. Tie kūsāja vis­apkārt Sanktafraksas lieliskajām celtnēm un skrēja lejup pa vareno ķēdi, kas noenkuroja pilsētu pie zemes.

Uz šo pusi, Zarēns aicināja, pēkšņi nogriezies šaurā šķērsielā ar pītu grozu un māla podu kioskiem, kuri, par spīti vēlajai stundai, vēl bija atvērti darīju­miem. Kapuckvaps ar ļenganām un vārgām kājām cīnī­jās viņam pakaļ.

Viņi vēlreiz nogriezās pa kreisi. Tad pa labi. Visa Lejaspilsēta dūca, pildījās ar drūzmu. Goblini un troļļi nobažījušies stāvēja grupās un skatījās augšup debesīs, rādīdami ar pirkstu un satraukti murminādami. Notika kaut kas draudīgs. Kaut kas tāds, kas šķita ļaunāks par visām citām nesenajām vētrām kopā.

Lauzdamies cauri pūļiem, Zarēns un Kapuckvaps tur­pināja ceļu. Pa labi. Vēlreiz pa labi. Tad pa kreisi. Un tur tā bija klaja, bruģēta laukuma vidū viņiem priekšā pašas lielās, lidojošās klints pietauvošanās platforma.

Šī vieta jau bija pilna ar akadēmiķiem. Viņi izskatījās apjukuši, nobijušies un, būdami ģērbti savās amata man­tijās, neiederīgi Lejaspilsētas netīrībā un haosā. Zarēns paskatījās augšup uz lidojošo klinti, kur pārpildīti grozi nogādāja lejā uz zemes vēl citus Sanktafraksas pilsoņus. Kraans, baltais krauklis, acīmredzot bija nodevis ziņu, un profesors bija rīkojies.

Gaiss mirdzēja un dzirksteļoja, un apdullinošs pēr­kona grāviens lika zemei nodrebēt. Vētras stipruma vējš auroja pa šaurajām ielām un pa laukumu.

Galvu noliecis, Zarēns, neviena neaizkavēts, piesoļoja tieši pie platformas; Enkura ķēdes sardzes nokgoblini nepārprotami bija pametuši savus posteņus. Viņš paska­tījās uz ķēdi un nopūtās. Neviens zobens nekad nevarētu pārcirst tās varenos posmus. Viņš uzkāpa uz cokola un pietupās, lai apskatītu, kā ķēdes gals ticis nostiprināts.

Enkura bloks bija sarežģīta konstrukcija. Dzelzs plāk­sne ar divām izliektām arkām vidū ar bultām bija sastip­rināta ar cokolu un klinti zem tās. Enkura ķēdes gals bija aptīts ap robotu asi un pēdējais posms nostiprināts ar masīvu sviras ķīli. Ja Sanktafraksu vajadzētu atbrīvot, tad nāktos izdabūt laukā ķīli. Bet kā?

-Veseri, Kapuckvap! Zarēns iekliedzās. Man vaja­dzīgs smags veseris. Debesu dēļ, tūlīt atrodi man tādu.

Kapuckvaps aizbrāzās pūlī.

Atskanēja gaviles, un Zarēns atskatījies ieraudzīja salī­kušu stāvu melnā mantijā kāpjam laukā no groza, kurš nupat bija nolaidies blakus izžuvušajai strūklakai lau­kuma tālākajā galā.

Tas bija Tumsas profesors. Zarēns atviegloti nopūtās. Ja Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms bija pametis lidojošo pilsētu, tad evakuācijai jābūt gandrīz pabeigtai.

Un pēdējā brīdī, Zarēns nodomāja, jo tālumā nodār­dēja zema, visu ķermeni tricinoša skaņa. Ta bija Vētras māte, kas tuvojās.

Kur bija Kapuckvaps ar to veseri? Zarēns aplaida acis apkārt, meklējot kaut ko jebko, ko viņš varētu lietot, lai izsistu ķīli.

Pēkšņi nežēlīga krusas zalve ar žurkuputnu olu lie­luma graudiem gāzās lejup pār Lejaspilsētu, triecoties cauri logiem un pārvēršot bailes par kņadu, jo visi klieg­dami skrēja meklēt patvērumu. Aizsargājoties pacēlis roku, Zarēns paskatījās uz augšu.

Mutuļodams un burbuļodams, uzliesmodams un nirbēdams milzīgs, apaļš mākonis, melns kā piķis, brāzās pa nakts debesīm uz viņu pusi.

Vētras māte atradās gandrīz virs viņiem!

Zarēns nolēca no cokola un ar zobenu kā ar sviru izcēla no zemes vienu no bruģējuma plāksnēm. Viņš aiz­drāzās atpakaļ pie ķēdes stiprinājumiem un ar akmeni ieblieza pa ķīļa galu.

Tas izkustējās!

Zarēns mēģināja vēlreiz. Šoreiz ķīlis iesprūda. Viņš mēģināja vēlreiz. Nekādas jēgas. Ķīlis nekustējās.

- Kusties, lai Debesis tevi nolād! Zarēns rēca aiz niknuma un vilšanās. Kusties!

- Zarēn! iekliedzās pazīstama balss. Kā tev liekas, ko tu dari?

Zarēns pacēla acis. Pie viņa pāri laukumam steidzās Tumsas profesors.

- Lūdzu, profesor, Zarēns noņurdēja, atkal un atkal triekdams smago akmens gabalu pret enkura bloku.

- Nav laika paskaidrot.

- Zarēn! Nē! profesors kliedza. Parāvis uz augšu savu mantiju, viņš uzkāpa uz cokola un satvēra Zarēnu aiz elkoņa. Vai tu esi prātu zaudējis? Kas tev ir noti­cis tev no visiem vienīgajam -, ka tu uzbrūc Enkura ķēdei?

Zarēns atkratīja viņa tvērienu. Viss būs zaudēts, ja es to nedarīšu, viņš atbil­dēja. Vētras māte ir gandrīz virs mums! Viņa pusnaktī dos triecienu.

- Bet, Zarēn, kā tu vari to teikt? pro­fesors jautāja.

- Es esmu atce­rējies, ko uzzināju atklātajās debesīs, Zarēns atbildēja.

- Ko biju aizmirsis,

kad jūs atradāt mani Akmeņu dārzos. Ja dzīvībai Malaszemē lemts turpināties, tad Sanktafraksa ir jāatķēdē! Vēt­ras mātei jāļauj nekavētai doties tālāk uz Upes sākotni.

- Nē! profesors apstulbināts nomurmināja. Nē. Viņa elpa kļuva straujāka. Es piekritu evakuācijai… Es baidījos, ka celtņu bojājumi varētu novest pie ievaino­jumiem vai pat upuriem. Bet atķēdēt Sanktafraksu! Nē, tas nevar būt. Man būtu vajadzējis palikt tur augšā kopā ar pārējiem.

- Ar pārējiem? Zarēns pārjautāja un paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kur rinda sīku stāvu lūkojās lejup no balustrādes. Zarps? Purvainis?

- Nē, tava komanda ir lejā, bet daži no vecāka­jiem akadēmiķiem atteicās doties projām, profesors paskaidroja. Miglas zondētāju profesors, Vēja skārēju un Mākoņu vērotāju profesors, pat tas iznirelis psihoklimatisko pētījumu profesors… Profesori, kas acīmredzot ir uzticīgāki Sanktafraksai nekā es, viņš piebilda un bez jebkāda brīdinājuma palēca uz priekšu un pagrūda Zarēnu ar visu savu svaru.

Ta kā viņa uzmanību bija novērsuši ietiepīgie aka­dēmiķi, Zarēns nemanīja kādu tuvojamies. Spēcīgais trieciens izsita viņu no līdzsvara, un viņš atmuguriski nokrita no cokola, uz tā malas stipri sasitot galvu. Viņš ļodzīgi pacēla galvu un paskatījās uz Tumsas profesoru, kas stāvēja virs viņa.

Tajā brīdī ieskanējās zvans. Tas bija Lielās zāles sma­gais misiņa zvans, kas sita apaļu stundu.

Bong! tas noskanēja.

Profesors paskatījās augšup. Tu redzi! viņš kliedza. Pusnakts, un viss ir labi.

Pūļi satraukti riņķoja apkārt, acis pievērsuši debe­sīm, kamēr milzīgas mākoņu gubas vēlās cita pāri citai.

Par spīti profesora vārdiem, šķita, ka viss ne tuvu nav labi.

Bong!

Augstu virs viņu galvām, saraujoties un izplešoties kā liela, pukstoša melna sirds, pulsēja masīvā mākoņu lode. Gaiss sprakšķēja. Vējš gaudoja. Vētras māte gata­vojās atbrīvot un iztērēt savu atjaunotspējīgo spēku te pie Sanktafraksas, tālu no Upes sākotnes.

Bong!

Pietvīcis un aizelsies Zarēnam pie sāniem pēkšņi parā­dījās Kapuckvaps. Rokā viņš bija satvēris veseri.

- Zarēn! viņš iekliedzās. Kas ir noticis?

Bong!

Debesis dārdēja un bangoja. Violetas un zilas zibens strēles brāzās lejup uz zemi, pāršķeļot bruģa akmeņus, noslaukot celtnes līdz ar zemi un liekot pārbiedētajiem Lejaspilsētas iedzīvotājiem un Sanktafraksas pilsoņiem traukties te uz vienu, te otru pusi, lai meklētu drošu patvērumu.

Zarēns satvēra pulsējošo galvu. Atbrīvo Enkura ķēdi, Kapuckvap, viņš vārgi noķērca. Pirms pulkste­nis sitīs divpadsmito reizi.

Bong!

Kapuckvaps uzlēca uz cokola, kur Tumsas profesors gulēja, aptvēris enkura vietas konstrukciju.

- Pavirzieties! viņš uzkliedza.

- Tev vispirms nāksies mani nogalināt! profesors izaicinoši teica.

Bong!

Kapuckvaps pagāja uz priekšu un satvēra veco profe­soru aiz piedurknes.

- Nē, nē! viņš iesaucās, paraudams savu roku brīvībā. Ja tu domā, ka es ļaušu pazust zināšanu gadsimtiem, tad… Profesora balss bija spalga un īdzīga. Tad tu esi tikpat traks kā viņš!

Bong!

- Kapuckvap, steidzies! Zarēns novaidējās, grīļīgi cenzdamies piecelties kājās. Steidzies!

Vētra rēca. Zeme trīcēja. Debesis drebēja.

- Nē, Kapuckvap, profesors lūdzās. Es… es tev došu, ko vien tu vēlies! viņš sauca. Nosauc savu cenu. Pašam savu nodaļu. Profesora pakāpi. Pasaki man, un tas būs tavs, tikai nepalaid vaļā Enkura ķēdi!

Bong!

- Še, profesors izgrūda, noraudams savu smago amata ķēdi. Ņem Sanktafraksas lielo zīmogu tas ir tavs. Tikai neiznīcini mūsu lielo pilsētu! viņš lūdzās, pasniegdamies un uzmezdams to Kapuckvapam ap kaklu.

Kad viņš to darīja, Kapuckvaps satvēra profesoru aiz kaulainās plaukstas locītavas un stingri pavilka. Tumsas profesoram izmisīgi kliedzot, viņš tika atrauts no uztinamā riteņa un aizgrūsts projām no enkura vietas. Viņš smagi nokrita zemē.

Bong!

Kapuckvaps pagriezās, pieliecās un mežonīgi sita pa ķīli. Robainā ass ar čīkstoņu izkustējās. Kad ievibrējās un pagriezās zobi un mehānismi, kas nebija aiztikti sim­tiem gadu ilgi, nodrupa rūsas plēksnes.

Bong!

Vētras māte virs viņa nāca tuvāk un laidās zemāk, aizklādama aizvien lielāku un lielāku debesu platību. Smagais gaiss bija uzlādēts ar elektrību, kas lika visiem matiem saslieties stāvus, un oda pēc sēra un darvas, un grauzdētām mandelēm. Apkārt un apkārt griezās liels virpuļviesulis, liekot griezties arī pašai Sanktafraksai.

Baidīdamies par savu dzīvību, tie, kas atradās zem lielās klints, aizsteidzās uz visām pusēm.

Pēkšņi lielās ķēdes pēdējais posms izslīdēja cauri ķīlim kā karsts nazis cauri sviestam. Sanktafraksa bija brīva.

Bong!

- Nē! Tumsas profesors novaidējās, pietrausdamies kājās: Viņš parāva uz augšu mantiju un metās pakaļ lie­lajai ķēdei, kas vilkās aiz lidojošās klints. Tas nevar būt! viņš iekliedzās. Nē!

- Profesor! Zarēns sauca viņam nopakaļ. Uzklau­siet mani!

Bet profesors viņam nepievērsa uzmanību. Sankta­fraksa bija viņa dvēseles pašā viducī. Viņš nevēlējās nevarēja dzīvot bez tās. Viņš lidojumā palēcās pēc ķēdes gala un cieši tam pieķērās.

- Profesor! Zarēns iekliedzās.

Bong!

Zvans nosita divpadsmito reizi. Pār Sanktafraksu bija pusnakts.

Vētras māte ieaurojās kā milzīgs zvērs. Atķēdētā Sanktafraksas klints cēlās aizvien augstāk un pazuda skatienam, bet Vētras māte pulsēdama ar spēku un jaunu dzīvību aizvēlās tālāk debesīs, lai rītausmā tiktos ar Upes sākotni.

Kapuckvaps nolēca no cokola un pieskrēja pie Zarēna.

- Lai Debesis jūs sargā, profesor! Zarēns sauca, ska­tīdamies uz augšu.

Kapuckvaps uzlika roku viņam uz pleca.

- Tumsas profesors bija labs, Zarēns teica. Aizrau­tīgs, uzticīgs… kā tie pārējie maldinātie akadēmiķi, kas atteicās doties projām. Viņš nopūtās. Viņi nevarēja aiziet no savas iemīļotās Sanktafraksas.

- Te viņi ir! atskanēja skaļa, dusmīga balss.

- Viņi pārcirta Enkura ķēdi! auroja cita.

Zarēns un Kapuckvaps atradās vaigu vaigā ar sanik­notu pūli akadēmiķiem, sargiem, grozu pacēlājiem, kas nāca uz viņu pusi.

Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Ko lai mēs da­rām? viņš noelsās.

Zarēns pacēla rokas. Draugi! Līdzpilsoņi akadēmiķi! Lejaspilsētas iedzīvotāji! viņš sauca. Ta ir taisnība, šis te Kapuckvaps atbrīvoja Enkura ķēdi…

Augošais pūlis šņāca un svilpa.

- Bet, ja viņš to nebūtu izdarījis, Zarēns pārklie­dza troksni, tad briesmīgā vētra, kuru jūs visi redzējāt virs galvas, būtu iznīcinājusi ne vien Sanktafraksu, bet arī Lejaspilsētu un visu dzīvību, kādu mēs to pazīstam Malaszemē!

- Kas to saka? ieaurojās kāda gara, mantijā tērpta figūra.

- Kāpēc lai mēs tev ticētu? prasīja kāds cits. Kliedzieni kļuva skaļāki, niknāki.

- Tāpēc, ka es runāju jūsu jaunā Visaugstākā Akadēma vārdā! Zarēns atkliedza pretī. Pūlis vil­cinājās. Jā, jūs dzirdējāt mani pareizi: Visaugstākā Akadēma vārdā! Viņš norādīja uz smago zelta zīmogu, kas karājās ķēdē Kapuckvapam ap kaklu. -Jo tas bija tituls, ko viņam piešķīra vecais Visaugstā­kais Akadēms, un tās ir vina tiesības saskaņā ar mūsu mīļotās Sanktafrak­sas senajām paražām.

Kapuckvaps aiz apmulsuma sarāvās. Bet… bet… viņš murmināja.

- Mīļotās Sanktafraksas nav\ kāda dusmīga balss kliedza.

- Labi vien ir! kāds Lejapilsētas iedzīvotājs kliedza. Slinkie akadēmiķi!

- Lejaspilsētas paklīdenis! skanēja nikna atbilde.

Sākās plūkšanās, pa gaisu snaikstījās dūres. Tad nāka­majā brīdī pūlis sastinga visi un katrs, jo viņu kliedzie­nus pārspēja virs viņiem riņķojošā balto kraukļu bara briesmīgā kliegšana un ķērkšana.

- Mirušo koris, Lejaspilsētas iemītnieki novaidējās, steigdamies projām uz drošāku vietu.

- Baltie kraukļi, čukstēja akadēmiķi, neizkustēda­mies no vietas.

Lielā, virpuļojošā spalvu sniega vētrā baltie kraukļi nolaidās un sastājās aizsargājošā riņķi ap Zarēnu un Kapuckvapu. Lielākais no tiem pagriezās pret Zarēnu un pagrūda uz priekšu savu lielo knābi.

- Kraan, Zarēns teica. Paldies par…

- Zibens šautra trāpīja Akmeņu dārzus, putns viņu pārtrauca. Zila zibens šautra. Tu atceries?

- J… jā, Zarēns atbildēja. Atceros.

Kraans sparīgi pamāja ar galvu. Tur aug klints. Lie­lāka nekā jebkad. Aug ātri. Ātri un ātri. Ta jānostiprina. Jānostiprina tūlīt. Pirms tā aizlido.

Zarēns sarauca pieri. Viņš atminējās zalgojošo jauno klinti, ko bija saskatījis zem Akmeņu dārzu virsmas. Tu nedomā… viņš ierunājās, pievērsies Kapuckvapam.

- Tu gribi teikt, Kapuckvaps sacīja, tu domā, ka šī klints varētu izaugt pietiekami liela, lai būtu…

- Jauna Sanktafraksa! Zarēns iesaucās. Tieši to es domāju! Viņš ar mājienu norādīja uz akadēmiķiem sev priekšā. Ātri! Ejiet uz Akmeņu dārziem, jūs visi! Paņe­miet virves, ķēdes, tīklus, takelāžu, atsvarus visu, ko varat dabūt rokā. Jo klints, kas aug te lejā Malaszemē, būs jūsu jaunā lidojošā pilsēta. Kopā jūs varat uzcelt jaunu Sanktafraksu.

Akadēmiķi mēmi atbildēja ar skatienu. Kapuckvaps pagāja uz priekšu, uzlicis roku uz amata ķēdes sev ap kaklu. Dariet, kā viņš liek! viņš izrīkoja.

Kādu brīdi akadēmiķi palika nekustīgi. Tad kāda vien­tuļa balss iesaucās: Uz Akmeņu dārziem! un tie visi pagriezās un sāka plūst projām no laukuma.

Zarēns pagriezās pret Kapuckvapu. Ak, Kapuckvap, viņš teica, kā es tevi apskaužu!

- Tu mani apskaud? Kapuckvaps pārjautāja.

- Protams, Zarēns atbildēja. Jo tu varēsi sākt visu no jauna radīt akadēmisko pilsētu tādu, kādai tai vien­mēr būtu vajadzējis būt. Nost sīkmanību, apmelošanu, čukstētas intrigas. Jo tu esi tilts, Kapuckvap, kas save­dīs kopā Lejaspilsētu un jauno Sanktafraksu. Tirgoņi un akadēmiķi vairs nenoraudzīsies ar nicinājumu cits uz citu, jo tu esi pieredzējis abas puses, Kapuckvap, un tev ir laba sirds. Tagad tev ir arī jauna lidojošā klints, uz kuras celt savus sapņus.

- Un kā ar tevi, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.

- Ar mani? Zarēns atsaucās. Man no jauna jāapvie­nojas ar savu komandu gan šeit, gan Upes sākotnē. Viņš nopūtās. Ja vien Spoliņš nebūtu nomiris…

- Paliec te! Kapuckvaps aicināja, satverdams Zarēnu aiz elkoņiem. Mēs celsim jauno Sanktafraksu kopā. Tu un es…

- Mana vieta nav šeit, Zarēns stingri teica. Nekad nav bijusi. Mana vieta ir pie debesu kuģa stūresrata ar savu uzticamo komandu blakus.

Kapuckvaps savieba seju. Bet es? viņš jautāja. Kā ir ar mani? Es to nevaru izdarīt viens pats.

- Seko savai sirdsbalsij, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Dari tā, un tu neko lielu nekļūdīsies, tici man. Atce­ries: seko tikai savai sirdsbalsij. Viņš pasmaidīja. — Un es sekošu savējai.

Līdz tam laikam, kad debesis virs Malaszemes sāka kļūt gaišākas, augošā klints Akmeņu dārzos bija apņemta ar izturīgu tīklu, un rosīgie akadēmiķi tai bija pievieno­juši visādus smagus atsvarus.

- Pareizi, Kapuckvaps teica, apmierināts, ka vismaz pagaidām klints bija drošībā. Man jāsteidzas atpakaļ uz Lejaspilsētu, viņš teica, lai ar Saileksu Veidotāju no Kalšanas un kausēšanas apvienības apspriestu jaunas Enkura ķēdes gatavošanu. Es gribu, lai tu pa to laiku uzraudzītu klinti. Nodrošini, lai tiktu pievienoti pietie­kami daudz atsvaru, kas neļautu tai aizlidot.

- Protams, kungs, atbildēja Vokss, garais māceklis no Mākoņu koledžas, balsij skanot pieklusināti, pieglaimīgi.

Kapuckvaps aizsteidzās uz gaidošajiem ratiņiem. Vokss samiedza acis, un nepatīkams smīns parādījās viņa lūpās. Tu, mazais sīkaļa, viņš pusbalsī nomurmināja. Gan es tev kādudien tikšu klāt…

Kad Kapuckvaps sasniedza Lejaspilsētas galveno lau­kumu, viņš pamanīja pulcēšanos ap sauso centrālo strūkl­aku. Viņš paliecās uz priekšu un uzsita ratiņu vadītājam pa plecu.

- Paldies, viņš teica. Ja tu varētu mani uz mirkli izlaist…

Ratiņu vadītājs nolaida ilksis, un Kapuckvaps izlēca laukā. Viņš pieskrēja pie strūklakas.

- Kas ir? viņš apjautājās. Kas notiek?

- Sššš, jūsu Lielākā Augstība! kāds nokgoblins neat­laidīgi teica. Klausieties!

Kapuckvaps pielieca galvu uz sāniem. No strūklakas dziļumiem atbalsojās skaļa, burbuļojoša skaņa. Kas… viņš iesāka.

Tad pēkšņi, kad pirmie rītausmas saules stari krita uz laukuma, atskanēja griezīga rēkoņa un spēcīga ūdens strūkla izšļācās gaisā desmit, divdesmit, trīsdesmit soļu augsta un nolija pār visiem, kas tur stāvēja.

Kapuckvapam aizrāvās elpa. Tas ir noticis! viņš iesaucās. Vētras māte ir sasniegusi Upes sākotni. Viņa ir apsējusi to ar jaunu dzīvību. Malūdens upes ūdeņi atkal plūst. Mēs esam glābti!

Aizmirsdami par savu iepriekšējo, cienījamo stāvokli, profesori un mācekļi lēkāja aiz prieka kopā ar Lejaspil­sētas iedzīvotājiem un draiskojās ūdens straumēs, līdz bija izmirkuši līdz ādai. Visu šaubas bija aizskalotas, un, kad viņi atvēra muti un dzēra auksto, tīro ūdeni, viņu ķermeņus pārplūdināja tāda enerģija un optimisms, ka tie triumfā kliedza.

- Lai dzīvo Malūdens upe!

- Lai dzīvo Lejaspilsēta!

- Lai dzīvo jaunā Sanktafraksa!

Un gaiss nodrebēja no trokšņainā rēciena, kas sekoja: LAI DZĪVO JAUNĀ SANKTAFRAKSA!

Kapuckvaps pasmaidīja un iznāca no līstošā ūdens. Siltā saule lika viņa drēbēm kūpēt. Kapuckvap! atskanēja kāda balss. lr laiks!

Viņš paskatījās apkārt. Tur neviena nebija, un īsu brīdi viņš minēja, vai tā nebija Kobolda Gudrā balss, kas runāja ar viņu.

- Kapuckvap! Te, augšā!

Kapuckvaps paskatījās augšup un piesedzās ar roku pret sauli. Zarēn! viņš iekliedzās.

Jaunais kapteinis lūkojās lejup no debesu kuģa, kas planēja debesīs. Viņam blakus vienā pusē bija redzami Purvainis, Zarps Aungans un Spārnmīlis Slīts, kas arī skatījās uz leju. Lai gan viņi stāvēja tumšajā ēnā, ko meta kuģa pakaļgala paaugstinājums, ne viņi, ne Zarēns nespī­dēja: mirdzošā gaisma bija tikusi izdzēsta līdz ar Vētras mātes pārlidojumu. Zarēnam otrā pusē stāvēja Kārsējs, Trepe, Džārviss un brogtrollis Bargslēdzis vairums Zibensšautra Valpūna komandas. Kapuckvaps ievēroja mirdzošiem zelta burtiem rakstīto kuģa nosaukumu. Tas bija Debesu reiders.

Es atradu viņus gaidām mani pie baļķu dokiem! Zarēns kliedza lejup. Tagad es atgriezīšos pie Upes sākotnes pēc pārējiem ar Debesu palīdzību! Pēc Gūma. Pēc Mežekļa. Pēc Moginas… Viņš pasmaidīja. Es gri­bēju pateikt "uz redzēšanos".

Kapuckvapa sirds pamira. Uz redzēšanos? Tik drīz! Tu dodies ceļā tik drīz, Zarēn? viņš kliedza.

- Man tas jādara. Bet mūsu ceļi atkal krustosies! Zarēns sauca pretī. Lai gan tagad, Kapuckvap, tava vieta ir šeit.

Debesu reidera buras piepūtās. Debesu kuģis rāvās uz priekšu.

- Zarēn! Kapuckvaps sauca.

- Lai tev labi klājas, Kapuckvap! Zarēns nokliedzās, pievērsdams uzmanību lidojuma svirām.

Debesu kuģis aizlidoja debesīs. Kapuckvaps vēroja, kā tas kļuva mazāks un mazāks, iezīmēdamies pret lecošās saules košo dzeltenumu. Bija izrādījies brīnišķīgi pava­dīt Zarēnu viņa misijā, un daļa no viņa ilgojās būt tam blakus uz Debesu reidera klāja, dodoties atpakaļ uz Upes sākotni. Tomēr sirds dziļumos Kapuckvaps zināja, ka viņa vieta nav uz debesu pirātu kuģa klāja. Patiesi viņa pienākums bija būt šeit.

Seko savai sirdsbalsij, un es sekošu savējai, tā Zarēns viņam bija teicis. Tas bija viss, ko jebkurš varēja darīt. Un, veltījis debesu kuģim vienu pēdējo, ilgo skatienu, Kapuckvaps pasmaidīja.

Zarēns sekoja savai sirdsbalsij; tagad bija laiks viņam, Kapuckvapam, sekot savējai.

- Paliec sveiks, Zarēn, mans draugs! viņš iesaucās. Un lai Debesis tevi pavada, lai tu būtu kur būdams!