Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

PIEKTĀ NODALA kapuckvaps

- Krītoša zvaigzne! Jaunākā apakškalpotāja vientuļā figūra, jauneklis ar izspūrušiem matiem, ģērbies nepie­mērotās drēbēs, vērās naktī. Cik neparasti, viņš nomurmināja.

Vētra bija pārgājusi, un akadēmiķi pameta savas dau­dzās slēptuves.

- Kas mums te ir? jauneklim aiz muguras atskanēja vīpsnājoša balss. Apvienības biedra sīkulis dēls. Kāpēc tu neesi bibliotēkā, degunu iegrūdis rullī, Kapuckvap?

Balss piederēja garam māceklim, kas bija ģērbies ar kažokādu apšūtā tērpā, kādu valkāja visi no Mākoņu koledžas. Daži citi stāvēja aiz viņa, slaucīdami putekļus no drēbēm un smīkņādami.

- Es domāju… jauneklis nomurmināja. Es domāju, ka es kaut ko redzēju, Voks.

- Atstāj debesu vērošanu tiem no mums, kas ir kvalifi­cēti to darīt, Vokss dzēlīgi teica. Vai tev nav nevienas atejas, kas jāizsmeļ?

- Es… es tikai gāju, Kapuckvaps sacīja, steigšus paceldams ruļļu saini. Viņš steidzās tālāk pa šķembu piebirušo celiņu.

- Lejaspilsētas paklīdenis! viņu panāca Voksa balss.

Tikko piecpadsmit gadus vecs, Kapuckvaps izskatījās par mazu savam vecumam. Viņš piederēja pie zemāka­jiem Sanktafraksas sociālajā hierarhijā ateju izsmel­šana bija tikai viens no viņa uzdevumiem. Viņš bija pa rokai ikvienam, kam bija kāds kalpa darbs darāms: pildīt izsūtāmā zēna pienākumus pie dažādiem apakšprofesoriem, miglas sijātājiem un vējskārējiem, palīdzēt uzturēt lidojošās pilsētas nevainojamo un mirdzošo ārējo izskatu.

Tomēr Kapuckvaps sapņoja par ko labāku. Kad vien varēja, viņš meklēja patvērumu Sanktafraksas Lielajā bibliotēkā, kas tagad skumji bija pamesta novārtā, un iedziļinājās neskaitāmajos noputējušajos vecajos mizu ruļļos, kas tur tika glabāti.

Bibliotēka nebija moderna. Tai nepiemita ne Mākoņu koledžas vai Vēja akadēmijas valdzinājums, ne Gaismas un tumsas skolas vara un ietekme, bet tad arī Kapuc­kvaps nebija moderns. Viņa tēvs, drukns, valdonīgs, terorizējošs Apvienības vīrs, vārdā Ulbuss Pentefraksiss, bija ar naudu iedabūjis viņu Sanktafraksā.

"Tu nekad neiekļūsi Apvienībās, tu bailīgais, mazais mizas tārps," viņš bija teicis. "Varbūt tie uzpūtīgie laika

vērotāji tur augšā no tevis var kaut ko iztaisīt. Manos spēkos tas, protams, nav!"

Un tā viņš bija nodrošinājis apakškalpotāja vietu savam dēlam. Vispirms Kapuckvaps bija ārkārtīgi prie­cājies. Drīz vien viņam nācās atklāt, ka lidojošā pilsēta varēja būt tikpat skarba dzīvesvieta kā Lejaspilsētas ielas. Jo, lai gan Apvienības biedri nenoliedzami bija bagāti, Sanktafraksas akadēmiķi viņus vispārēji nicināja, un tie kalpotāji un mācekļi, kas ieeju lidojošajā pilsētā ieguva ar savu naudu, tika nicināti vēl jo vairāk.

Steigdamies pa majestātiskās lidojošās pilsētas pames­tajām avēnijām, Kapuckvaps apstājās, lai uztvertu katru greznuma detaļu, kas viņu apņēma: lieliskos torņus ar to minaretiem, kupoliem un smailēm, kas sārti mirdzēja lecošās saules gaismā, grezni rotātos akmens pīlārus, statujas un strūklakas, plašās kāpnes un izliektās ejas. Viņš zināja, ka nekad to nespēs uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Tas viss bija tik elegants. Tik bagātīgs. Tik dižens.

Kapuckvaps nopūtās. Skatīšanās augšup uz to visu lika viņam justies pat vēl mazākam nekā parasti. Viņš atminējās Voksa izteikto dzēlīgo piezīmi. "Lejaspilsētas paklīdenis!"

Vai viņš jebkad tiks pieņemts šajā lieliskajā pilsētā, viņš lauzīja galvu, vai arī viņš nekad nebūs nekas cits kā bailīgs, mazs mizas tārps?

Viens bija skaidrs. Viņš nekādā ziņā nevarēja atgriez­ties Lejaspilsētā. Tas troksnis, netīrība, sitieni un spē­rieni no tēva puses un vilšanās izteiksme mātes acīs, pirms viņa nomira. Dzīve Lejaspilsētā zēnu bija gandrīz vai pilnībā samalusi. Nē, lai nāk kas nākdams, Sankta­fraksa tagad bija viņa mājas. Tēvs maksāja krietnu naudu Mākoņu koledžai, lai viņu tur paturētu. Un

viņš, Kapuckvaps, izpelnīsies to augstprātīgo profesoru cieņu!

- Esi drosmīgs, viņš nočukstēja pie sevis. Esi paš­apzinīgs.

Viņš pagriezās ap Ledus un sniega institūta stūri, kad izdzirdēja balsi no pacēlāja stacijas sev priekšā.

- Līdz nāvei sadragāts ar priekšmetiem, kas krita no debesīm.

Kapuckvaps satrūkās, tad atkāpās ēnās. Drukns nokgoblins uz izvirzītās platformas sarunājās ar groza vil­cēju puisi.

- Kas vēl būs? jautāja nokgoblina sarunu biedrs.

- Es zinu, nokgoblins apgalvoja. Es ierados te augšā no Lejaspilsētas pirms minūtes. Esmu laimīgs, ka izglābies, palicis dzīvs, vari man ticēt. Es biju Asinsozola krodziņā, kad Māte Zirgastra vecā putnu sieva, kam pieder šī iestāde, ar troksni iebrāzās iekšā, stāstīdama, ka kādu debesu kuģi ķēris vētras pilnīgs niknums. Sadra­gāts druskās, tas ar nāvējošu palieku gabaliem nobira pār visu Lejaspilsētu. Acīmredzot lielais stūres atsvars iedragāja Apvienības Palātas griestus un saspieda trīs ievērojamus Apvienības vīrus.

- Nevar būt! iesaucās viņa sarunu biedrs, kam acis bija platas asinskāras intereses dēļ.

- Pie manas mātes dzīvības, nokgoblins aplieci­nāja. Viņš uz pirkstiem citu pēc cita uzskaitīja upurus. Vispirms Apvienības Galva, viņš teica. Simons vai Simeons kaut kāds tur. Tad kā viņu sauc Rokdaris no Tauvu pinēju Apvienības. Un tad… Viņš domīgi sarauca pieri. Ak jā. Kapteinis vienam no tiem Apvienī­bas patruļu kuģiem. Pentefraksiss. Ulbuss Pentefraksiss.

Kapuckvaps jutās tā, it kā viņu pašu ar pilnu svaru būtu trāpījis stūres atsvars. Viņa tēvs miris! Viņš nekādi nevarēja sērot par tik netīkama tēva zaudējumu, tomēr, apjaušot šīs ziņas šausmīgās sekas, viņš sāka elpot īsām, satrauktām elsām.

Kad kāds no Apvienības biedriem nomira, visu paņēma Apvienība. Pat šobrīd viņa tēva kādreizējie kolēģi kā izbadējušies baltie kraukļi, iespējams, vāca no ģimenes savrupmājas visu, kam vien tika klāt. Un kas lai viņus apturētu? Protams, ne jau viņa nīkulīgais vienīgais dēls Sanktafraksā.

- Sanktafraksa! Kapuckvaps novaidējās, ar rokām saķēris galvu. Kas maksās par viņu nodevas? Mākoņu koledža izmetīs viņu atpakaļ Lejaspilsētas ielās, tiklīdz izsīks nauda. Viņš bija pagalam, pazudināts, derīgs vie­nīgi izbarošanai kraukļiem.

Ceļš atpakaļ no Akmeņu dārziem bija prasījis ilgāku laiku, nekā vajadzētu, un saule bija uzlēkusi, ilgi pirms vilcējtrollis beidzot tika atpakaļ Lejaspilsētā. Vispirms, lai gan kauli nebija lauzti, piedzīvotais vētrā bija pada­rījis Zarēnu vārgu un lēnu. Viņam bija nācies vairākas reizes apstāties, lai atpūstos, kamēr profesors vadīja viņu uz ratiņu pusi. Un, kad viņi bija pie tiem nonākuši, vilcējtrollis bija uzstājis, ka jāpārskata viņu vienošanās, jo tagad no Akmeņu dārziem atgriezās divas personas, nevis viena, kuru viņš bija atvedis šurp.

- Sver vairāk, jāmaksā vairāk! vilcējtrollis bija uzstā­jis un atteicās kustēties, līdz profesors piekāpās.

Tad, kad viņi beidzot bija vienojušies par summu un devās ceļā, drīz bija skaidrs, ka vilcējtrollis bija uzņē­mies vairāk, nekā spēja. Līdzenumā viņš bija elsis un pūtis, virzīdamies uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kāpjot augšup pa nogāzēm, bija tik briesmīgi sēcis, ka profesors reizēm bija šaubījies, vai viņi vispār nonāks līdz galam.

Savukārt Zarēns nebija uztvēris neko no tā, kas notika. Neskaitot to vienu vārdu, viņš vispār nebija runājis. Nejūtīgs un pasīvs viņš bija ļāvis profesoram iekraut sevi ratiņos. Un spīdošais mirdzums, kas iesākumā bija piesaistījis Zarēnam profesora uzmanību, brauciena laikā bija izzudis.

- Drīz būsim atpakaļ, Tumsas profesors drošināja.

Zarēns neizrādīja, ka būtu dzirdējis.

- Vai atceries, kā mēs pirmoreiz satikāmies? pro­fesors jautāja, mēģinādams iekustināt Zarēna atmiņu. Kad tu atnāci uz manu veco kabinetu vecā Lietusgar­šotāju torņa pašā augšā… Viņš iesmējās. Pie Debe­sīm, Zarēn, viņš piebilda. Tu palīdzēji Sanktafraksai toreiz, kad bija nepieciešams. Tagad Sanktafraksa palī­dzēs tev. Es zvēru, ka tā būs.

Viņš cieši vērās Zarēna nemierīgajā sejā un nodrebēja bezpalīdzīgā līdzjūtībā.

- Ak, Zarēn, viņš turpināja. Kas, Debesu vārdā, lika tev riskēt, nepiesietam dodoties atklātās debe­sīs? Vai tu neaptvēri, kādas briesmas tev varētu drau­dēt? Viņš satvēra zēnu aiz pleciem. Kas tur laukā notika?

Bet Zarēns neatbildēja. Jaunā debesu pirātu kapteiņa galvā skaidri valdīja juceklis. Ja viņš drīzumā nesaņemtu ārsta palīdzību, pastāvēja drošas briesmas, ka viņš pil­nībā varētu zaudēt prātu. Profesors paskatījās apkārt un bija iepriecināts, redzot, ka viņi jau tuvojas Lejaspilsētas nomalei. Piecas minūtes vēlāk vilcējtrollis nolaida zemē ratiņu balstus.

- Te nu mēs esam, viņš nosēcās un noliecās uz priekšu, tverdams gaisu.

Izkāpis no ratiņiem, profesors paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kas atradās virs viņiem. Viens no

iekarinātajiem groziem bija tieši virs viņa galvas. Viņš pacēla rokas un salika plaukstas pie mutes. Vai tur augšā kāds ir? viņš izkliedza.

Vēl aizvien stāvēdams nemierīgajās ēnās, Kapuckvaps smagu sirdi skatījās uz plato, bruģēto avēniju; acis viņam kļuva mitras. Viņa skatiens šaudījās no vienas lieliskas celtnes pie citas, no kurām katra bija projek­tēta tā, lai būtu piemērota tai skolai vai koledžai, kas tajā atradās.

Un es neko no tā vairs neredzēšu, Kapuckvaps nomurmināja ar asarām acīs. Drīz es būšu ubags Lejas­pilsētas ielās.

Tieši tobrīd bija manāma rosība platformas galā. Tumsas profesors izkāpa no groza, kas bija piestājis pie pacēlāja stacijas. Viņam kāds bija līdzi kāds bass, kaulains, mati tam bija savēlušies, drēbes skrandainas. Kapuckvaps uz mirkli aizmirsa savas nepatikšanas. Kas tas tāds bija? Viņš gribēja zināt. Un vai kopā ar viņu nebija Tumsas profesors?

Kad nokgoblins atkal nolaida lejā savu grozu un pazuda skatam, atstādams profesoru un svešinieku vie­nus pašus, Kapuckvaps iznāca no ēnām.

- Hei, tu tur, puisi!

- Vai es, kungs? Kapuckvaps stomījās, nomezdams savu ruļļu saini.

Tumsas profesors nopētīja viņu no galvas līdz kājām. -Jā, tu, viņš apstiprināja. Palīdzi man aizdabūt Zar… ē, manu draugu līdz Gaismas un tumsas skolai un, ē…

- Protams, kungs. Tūlīt, kungs, Kapuckvaps atsau­cās, uzceldams jaunekli sev uz muguras.

- Es pieņemu, ka tu proti turēt mēli aiz zobiem, pro­fesors teica, iedams pa priekšu. Es negribu, ka manu draugu traucētu daudzi tenkotāji akadēmiķi.

- J… jā, Kapuckvaps klusi piekrita.

Profesors uzmanīgi paskatījās uz viņu. Kā tevi sauc, puisi? viņš jautāja.

- Kapuckvaps, ja jums tā tīk, sekoja atbilde. Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs.

- Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs, profesors atkārtoja, samiegdams acis. Pēc tava paskata, no Lejas­pilsētas. Bagāts tēvs Apvienībā, varu galvot.

Viņi gandrīz bija sasnieguši skolas ieeju.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Jā, kungs. Mans tēvs ir… Viņš pārlaboja sevi. Bija Apvienības biedrs, kungs.

- Ļoti labi, ļoti labi, izklaidīgi noteica profesors.

Viņi bija pienākuši pie Gaismas un tumsas skolas ar

naglām apsistajām durvīm pārāk drīz, kā juta Kapuc­kvaps.

- Paldies, manu zēn, profesors teica, skubinādams klūpošo jaunekli doties skolā. Lielās, naglotās durvis aizcirtās.

Kapuckvaps stāvēja viens pats avēnijā un jutās pazu­dis. Ko tagad? Viņš pagriezās un aizklīda atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Cik ilgs laiks viņam atlika? Diena? Nedēļa? Iespējams, ne vairāk, un tad viņš būs laukā ar padusē iespiestu pauniņu, kurā būs dažas viņa īpašumā esošas lietas, un kāps grozā, lai uz visiem lai­kiem atgrieztos Lejaspilsētā.

Ta, Kapuckvap, viņš pats sev teica. Līdz tam es uzmeklēšu pašu tumšāko, putekļaināko kaktiņu Lielajā bibliotēkā un kas zina? Viņš varonīgi pasmaidīja. Tapat kā visus tos mizu ruļļus, viņi varētu aizmirst arī mani!