Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

ČETRPADSMITĀ NODAĻA iekŠa lielajĀ SRAIKU VERGU TIRGU

Komplektējuši savu aprīkojumu ar pilnībā apgādā­tiem mēteļiem un jauniem izpletņa spārniem no debesu pirātu kuģa noliktavas, Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš teica pēdējās sveikas Debesu reidera raibajai sabiedrībai un apkalpei. Kad viņi devās uz trapa galu, lēca saule, un Kapuckvaps izjuta atvieglojumu, redzot, ka, iznākuši no tumšās kravas telpas, ne Zarēns, ne Spoliņš nespīdēja.

Zarēns samiedza acis, skatoties cauri blīvajai lapot­nei uz vergu tirgu lejā. Visu apgaismoja eļļaini dzel­tens lampu spīdums, un cauri spraugām starp lapām bija iespējams apjaust šīs paslēptās pilsētas neparasto arhitektūru. Bija redzamas dakstiņiem klātas būdas un kupoliem segtas platformas, kas piekļāvās masīvo koku stumbriem; torņiem līdzīgas konstrukcijas un savādas lodes, sapītas no mežvītolu un kārklu zariņiem, kas karājās no to lielajiem zariem, savukārt koka ietves, pār­sviestas no koka uz koku un apkarinātas ar dūmojošām c|ļas lampām, veidoja taku tīklu. Troksnis bija juceklīgs un nepārtraukts skaņu sablīvējums, smaka atbaidoša.

- Šī ir tā vieta, balss Zarēna galvā nočukstēja. Ļauj Spoliņam sevi vadīt.

Zarēns pagriezās pret ozolu elfu. Spoliņ, viņš apjautājās, vai tu tiešām domā, ka vari mūs droši izvest cauri šai briesmīgajai vietai?

Spoliņš pamāja ar galvu. Es darīšu, ko varēšu, viņš atbildēja. Vispirms mums jāsagādā dažas baltās kokar­des. Aiziet, ejam. Un lai Debesis mūs visus sargā!

Zarēna sirds pārmeta kūleni, sekojot Spoliņam pa grī­ļīgajiem koka dēļiem. Viņš nebija aptvēris, cik augstu viņi ir, jo, lai gan Debesu reiders bija iebraucis dokā, tas atradās kādus piecdesmit soļus virs meža pamatnes.

- Viss tirgus ir pacelts gaisā, Spoliņš paskaidroja. Viņi bija sasnieguši otru pusi un gāja cauri lapu ārējai kārtai. Viss ir piestiprināts pie lielajiem kokiem vai tajos iekarināts.

Zarēns skatījās uz priekšu, pavēris muti. Tas ir dīvai­nāk, nekā es jebkad varēju iedomāties, viņš nočuk­stēja.

- Un milzīgs, Spoliņš piebilda. Sameklēt kādu indi­vīdu šajā barā… Viņa balss pagaisa, un viņš ar rokām uzsita pa drūzmas pilnajām ietvēm, kuras čīkstēja un locījās zem to pūļu svara, kas līkumoja pa tām.

- Mēs tiksim galā, Zarēns teica. Kaut kā. Vai ne, Kapuckvap? Atbildes nebija. Zarēns pagriezās apkārt. Kapuckvap? viņš sauca. Kur tu esi?

- Vūūb! no ceļa, pa kuru viņi bija gājuši, atskanēja kluss vaids.

- Kapuckvap! Zarēns iekliedzās. Viņš skrēja atpakaļ cauri lapotnei un pa piestātnes steķi. Un tur bija viņa jaunais māceklis, nometies četrrāpus kustīgā trapa vidū,

cieši aizvēris acis, drebēdams kā apšu lapa un nespē­dams pakustēties. Viss kārtībā! Zarēns sauca. Es tūlīt būšu pie tevis.

- NĒ! Kapuckvaps iegaudojās. Es nevaru piecel­ties. Es nokritīšu. Es zinu, ka nokritīšu.

Dzimušam un uzaugušam Lejaspilsētā, jauneklim nekad nebija patikuši augstumi. Dzīvošana lidojošajā Sanktafraksas pilsētā bija jauka, jo pilsēta bija tik liela, tomēr viņš bija izvairījies no augstākajām pārejām un, sēžot grozā, vienmēr miedzis ciet acis. Burāšana debesīs vispirms bija viņu baidījusi, bet kuģis bija liels, un tā nu, atrazdamies uz klāja, viņš bija iemanījies neskatī­ties lejā. Bet tas, kas notika tagad, grīļošanās uz šaura trapa augstu gaisā tas bija gandrīz tikpat šausminoši kā šūpoties no Debesu reidera tās virves galā. Kaut kādā ziņā bija pat ļaunāk. Vismaz kāpšana uz debesu kuģa klāja notika lielā steigā, viņam vienkārši vajadzēja turē­ties. Bet te ietves stiepās daudzu jūdžu garumā. Kā gan viņš jelkad tiks galā ar tām?

- Rāpo! viņš dzirdēja Zarēnu dodam norādījumus. Turies pie dēļu malām un lien uz priekšu.

Kapuckvapam reiba galva. Viņš elpoja īsiem, asiem elsieniem. Es nevaru, viņš nomurmināja. Es vien­kārši nevaru. Lai gan acis viņam vēl aizvien bija cieši aizmiegtas, viņš varēja just tukšumu starp sevi un ciet­zemi.

- Tu vari! Zarēns uzsauca. Tu nevari palikt te! Turklāt ja tu nokritīsi, kas notiks ar taviem dārgajiem mizas ruļļiem?

Kapuckvaps novaidējās. Viņš sataustīja trapa malas, tad uz ceļiem šļūkāja uz priekšu. Viņa pēdas vilkās līdzi pa dēļu nelīdzeno virsmu.

- Re, kā vajag! Zarēns iedrošinot kliedza. Vēl tikai mazu gabaliņu.

Ar drebošām rokām un sakostiem zobiem Kapuckvaps atkal kustējās uz priekšu. Un tad vēl. Kustējās nedomā­jot. Pēkšņi kādas rokas satvēra viņa žaketi, un viņš juta, ka tiek vilkts uz priekšu. Kājas atteicās klausīt, un viņš ar būkšķi nokrita uz kaut kā cieta ietve nodrebēja. Viņš atvēra acis. Viņam blakus bija notupies Zarēns.

- Ir gan īstā vieta, kur man atklāt, ka tava galva nepa­nes augstumu, Kapuckvap, viņš teica. Viss tirgus ir iekarināts kokos.

- Tikai dod man kādu brīdi… Ar mani viss būs kār­tībā, Kapuckvaps drosmīgi solīja, ļodzīgi celdamies kājās. Viņš sekoja Zarēnam pa piestātni. Tas bija tikai tas traps. Pavisam bez bortiem. Viņš noskurinājās. -Nekā, kur pieturēties…

Tajā brīdī gaisu pāršķēla griezīgs spiedziens, kam sekoja lamu plūdi. Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš pie­skrēja pie koka margām un paskatījās lejup. Kapuckvaps satraukts norija siekalas.

Troksnis nāca no mazas platformas ar sarkanbalti svīt­rotu baldahīnu kādu gabalu zem viņiem. Kāds līkkā­jains goblins lēkāja apkārt un draudīgi vicināja masīvu dūri pret gaisu sev apakšā. Viņam blakus atradās degoša plīts, kas bija iekarināta ķēdēs kādā augstākā zarā.

- Kaut tevi parautu atklātās debesīs, ka tu tā izlocījies brīvībā! viņš kliedza. Tu esi izputinājis mani! Izputi­nājis mani, vai dzirdi?

Kapuckvaps, samiedzis acis, skatījās uz leju. Kaut kas tur bija tagad kluss -, kas lēca no zara uz zaru lejup līdz zemei. Zēns vērsās pie Zarēna. Kas tas ir? viņš jautāja.

Zarēns paraustīja plecus.

- Iespējams, meža vepris, Spoliņš ieminējās. Viņš pamāja ar galvu uz goblina pusi, kas vēl aizvien neval­dāmā niknumā lēkāja augšup lejup uz platformas. Visā vergu tirgū ir simtiem pārdevēju, kas dzīvo no rokas mutē…

Pēkšņi atskanēja spalga čīkstoņa, un, šķeļoties kokam, platforma atdalījās no stumbra, pie kura tā bija nostip­rināta. Goblins iekliedzās un strauji pieķērās pie iekari­nātās plīts. Kādu brīdi viņš tur karājās. Tad, pirkstiem šņācot un dūmojot no spēcīgā karstuma, viņš atlaidās vaļā.

Kapuckvaps ar šausmām skatījās, tomēr nespēdams novērsties, kā lejā aiz pirmā nokūleņoja vēl viens radī­jums. Šausmās iekliegdamies, goblins ar būkšķi atsitās pret resnu zaru, ķermenis tagad ļengans un sagriezies, ar izplestām rokām un kājām turpināja krist zemāk, zemāk, zemāk…

- Augstās Debesis! Kapuckvaps iekliedzās. Kas tie tādi? Viņš norādīja uz zemi, kur pulcējās dučiem pūkainu, oranžu radījumu ar ieplestiem žokļiem, kas izskatījās pēc lāču lamatām.

Zarēns un Spoliņš palūkojās lejup. Vigvigi, viņi vienā balsī teica.

Zarēns nodrebinājās. Briesmīgi radījumi. Tie medī baros un aprij savus upurus dzīvus vai mirušus.

- Te viņiem nav pat jāmedī, Spoliņš sacīja. Labu izdzīvošanu nodrošina no vergu tirgus atmestie atkri­tumi… Goblina ķermenis nogāzās zemē, un tam neka­vējoties uzklupa niknie vigvigi. Un jebkas cits, kas nokrīt zemē. Nejauši vai kā citādi, viņš piebilda.

- Un, kad tie ir beiguši, nekas nepaliek pāri, Zarēns turpināja. Ne spalvu kušķis vai kaulu šķemba.

Kapuckvaps nobālēja. Tie… tie tomēr nevar uzkāpt kokos, viņš bažīgi ieminējās. Vai ne?

Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Nē, tie nevar. Un pēc viņa acu skata Kapuckvaps uzminēja, ka jaunais kapteinis runā pēc savas pieredzes.

- Nāciet, Spoliņš mudināja. Mums jāatrod rēķinvista un tūlīt jānopērk mūsu baltās kokardes. Bez tām mūs varētu notvert kāds vergu tirgotājs un jebkurā laikā izlikt pārdošanai. Viņa lielās, melnās acis šau­dījās apkārt pa ēnainajām vietām. Es tā dzirdēju, ka parasti katras piestātnes galā esot pa vienai, viņš teica. Jā, skatieties. Viņš norādīja uz garu, šauru būdiņu, kas bija piestiprināta pie koka. Tur ir rēķinu telpa.

Zarēns paskatījās. Tā bija viena no tām torņveida konstrukcijām, kādas viņš bija redzējis agrāk. Tad ko mēs gaidām? viņš jautāja.

Viņi trijatā aizgāja pāri pa iekarināto ietvi, kas viegli šūpojās. Kapuckvaps, būdams pārāk pārbijies, lai skatī­tos pa kreisi vai pa labi, šļūkdams pāri, cieši raudzījās uz būdiņu. Viņi tuvojās durvīm.

Tuvumā šī celtne bija mazs Dziļā meža triumfs. Kon­struēta no lidojošā vējkoka, tā bija stingra, tomēr gan­drīz bez svara un pārdomāti izliekta, lai mazinātu vēja pretestību. Laterna virs durvīm apgaismoja plāksni ar zelta burtiem: Rēkinvista Sūnspalva. Zarēns pacēla dūri un pieklaudzināja.

- Iekšā! atskanēja skarba balss.

Kad Zarēns sniedzās, lai paceltu aizvērtni, Spoliņš apturēja viņa roku. Noteikti pagaidi, lai viņa runā pirmā, viņš nošņāca. Tā te ir pieņemts.

Zarēns pamāja ar galvu, atvēra durvis, un visi trīs iegāja tumšajā istabā. Kodīgi dūmi no tildera eļļas lam­pām gar sienām uzreiz iespiedās viņiem rīklē un lika acīm asarot. Melnīgsnēja šraika ar metāliski pelēkzaļām spalvām un ziloņkaula baltiem nagiem stāvēja viņu priekšā, uzgriezusi muguru, un rosīgi bīdīja krāsainus diskus pa numurētu rēķinu dēli.

Zarēns pagāja uz priekšu un gaidīja.

- Piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi, plus kavējuma soda nauda, šraika murmināja. — Vai jūs neredzat, ka es esmu aizņemta? viņa strupi jautāja.

- Mēs vēlamies nopirkt baltās kokardes, Zarēns drosmīgi atbildēja.

Šraika brīdi klusēja. Vai tu teici nopirkt? Ne lūgt, ne aizņemties, ne iemainīt? Viņa pagriezās apkārt. Un ar ko tu esi nodomājis tās pirkt? Mēs nepieņemam ne čekus, ne kuponus. Tie ir divi zelta gabali no katra.

Zarēns pasniedzās žaketes iekšpusē, izvilka ādas mai­siņu un noskaitīja sešus zelta gabalus. Viņš pasniedza tos šraikai. Neteikusi ne vārda, šraika paņēma vienu no monētām un iekoda tajā ar savu mežonīga paskata līko knābi. Tad viņa pacēla acis.

- Trīs kokardes, tu šalci?

- Pa vienai katram no mums, Zarēns apstiprināja.

Šraika īgni pamāja ar galvu un pagriezās pret aizslēg­tām durvīm tālākajā sienā, kuras viņa atvēra, atklājot tumšu seifu, kas bija iekalts pašā dzīvajā kokā. Seifa iekšpusē viņa pacēla kastītes vāku un izņēma trīs baltas rozetes meždzelkšņa formā.

- Te būs, viņa teica. Kokardes nodrošina brīvas pārvietošanās tiesības uz trim dienām un trim naktīm. Pēc tam materiāls sapūst. Ja kādu no jums pieķers bez kokardes, tad saņems ciet un pārdos kā vergu.

- Trīs dienas šajā vietā būs vairāk nekā pietiekami, Zarēns teica.

Šraika nepatīkami nosprauslājās. To viņi visi saka. Bet es jūs brīdinu, viņa turpināja, Lielajā Šraiku vergu tirgū dienas un naktis noasiņo cita aiz citas. Mūsu viesi vienmēr žēlojas par neparasto steigu, ar kādu paiet laiks…

- Tieši tāpēc mums tev jāpateicas un jāatvadās no tevis, Zarēns nekavējoties sacīja. Mums ir daudz darāmā. Pēc tam viņš apgriezās un izgāja no istabas, pārējiem sekojot. Durvis aizcirtās.

- īgnais radījums, Kapuckvaps komentēja.

- Šraikas diez ko neizceļas ar laipnību. Spoliņš drūmi noskatījās. Tomēr tās, kas tiek padarītas par rēķinvistām, parasti darbojas godīgāk nekā vairums. Viņš sarauca pieri. Piestipriniet savu kokardi žaketes priekšpusē, kur jūs to varat paturēt acīs. Vergu tirgus ir pilns ar zaglīgiem indivīdiem, un cepurēm ar kokardi piemīt briesmīgs ieradums pazust.

Kad baltās kokardes bija novietotas un piestiprinātas pēc Spoliņa prāta, ozolu elfs pagriezās un devās iekšā vergu tirgū. Pārējie sekoja.

- Un turieties kopā, Spoliņš deva norādījumu. Pat ar kokardi kā brīvi pilsoņi jūs riskējat, ka jūs savāks kāds negodīgs tirgotājs, kurš turēs ieslodzītus, līdz kokarde sapūs, un tad uzdos jūs kā viņam vai viņai piedero­šus.

Zarēna augšlūpa aiz nicinājuma sarāvās. Vai starp vergu tirgotājiem galīgi nav nekāda goda? viņš jautāja.

- Godu nevar nopirkt un pārdot, kaptein, Spoliņš atbildēja. Viņš skumji pasmaidīja. Un nauda ir vienī­gais, kam te ir nozīme.

Zarēns sarauca pieri. Ja kāds no meklētajiem koman­das biedriem bija nonācis vergu tirgū, tad kādas gan izredzes varēja būt tik peļņaskārā vietā?

- Vergu tirgū tiek rīkota izsole, Spoliņš teica. Lielā, galvenā izsole. Manuprāt, mēs varētu vispirms pamēģi­nāt tur.

Zarēns piekrītot pamāja. Tad aiziet, viņš garlaikoti sacīja. Bet turēsimies cits pie cita un turēsim acis un ausis vaļā.

Pa to laiku Sanktafraksā plosījās briesmīga vētra. Stipri vēji un brāzmaina krusa triecās pret lidojošo pilsētu. Tur­klāt debesis bija mutuļojošu, virpuļojošu mākoņu katls, kas šāva lejup robainas zibens šautras citu pakaļ citai. Augšā, Zarēna kabinetā bagātīgi iekārtotajā Gaismas un tumsas skolā, violetā blāzma no krāsns rotaļājās uz triju debesu pirātu nemierīgajām sejām.

- Tā ir visa tā gaidīšana, ko es nevaru izturēt, Spārnmīlis Slīts žēlojās, soļodams šurp un turp pa mazo telpu.

Purvainis, kas bija izlaidies krēslā un ar nagu mēģi­nāja izurbināt gaļas gabaliņu no zobu starpas, pacēla acis. Skiet, ka tas ir vienīgais, ko tie akadēmiķi vispār dara, viņš noņurdēja. Visi viņi ir laiski dīkdieņi.

- Ievēro, Slīts teica, neveikli saraudamies pie katra zibens zibšņa, es nejustu patiku būt laukā tādā naktī kā šī. Zini, es zvēru, ka laika apstākļi kļūst aizvien slik­tāki.

Zarps Aungans noskurinājās un pārgāja pāri istabai sasildīt rokas pie krāsns. Debesis vien zina, kā varētu būt Dziļajā mežā, viņš ieminējās. Es ceru, ka kaptei­nis Zarēns ir drošībā.

Slīts pagriezās pret viņu, sarētotajai miesai drebot.

- Un ja nu viņš nemaz neatgriežas? viņš iejautājās.

- Vai mums būtu lemts pavadīt atlikušo mūžu šajā sma­cīgajā, mazajā istabiņā?

- Kapteinis rūpējās par mums, Zarps sacīja. Mazā­kais, ko mēs varam darīt, ir gaidīt viņu.

-Jā, bet cik ilgi? Slīts nerimās.

- Cik ilgi būs vajadzīgs, Zarps stingri noteica. Kru­sas graudu zalve norībināja pret loga rūti, pārspējot viņu skaļumā. Zarps nodrebinājās un paskatījās pa logu. Debesis lai tevi sargā, kapteini Zarēn, viņš nomurmināja. Kaut tu būtu veiksmīgs misijā atrast tos pārējos komandas locekļus, kam veicies mazāk nekā mums.

- Un atgriezies te, cik ātri vien vari! Spārnmīlis Slīts piebilda.

Lielais Šraiku vergu tirgus nelīdzinājās nekam, ko Zarēns vai Kapuckvaps bija piedzīvojuši iepriekš: milzu labirints, kas pletās tālāk, nekā jebkurš radījums spētu noiet vienas dienas un vienas nakts laikā, šiem vār­diem gan nebija lielas nozīmes vietā, ko apgaismoja lampas un sprēgājošas lāpas un kur saules gaisma nekad neiespīdēja.

Viņi steidzās pāri gaisa tiltiem, augšup un lejup pa virvju kāpnēm. Uz vienu pusi un uz otru. Uz priekšu un uz iekšu. Šķita, ka viņus aprijis milzīgs un briesmīgs nezvērs un tagad viņi pazuduši tā alām līdzīgajās iekšās. Augšā, apakšā un uz visām pusēm bija manāma dru­džaina darbošanās, dzīvei plūstot tā vēnās. Gaiss bija sasmacis, oranži sarkans un pulsēja kā pukstoša sirds. Iesākumā tirgus bija šķitis haotisks, tomēr, ieskato­ties ciešāk, atklājās, ka tā visa pamatā bija kārtība un nolūks.

Viņi gāja garām mazām tirgotavām citai pēc citas veikaliem, kioskiem, pagaidu steķu galdiem -, un katras īpašnieks skaļi slavēja nekad neatkārtojamus izdevīgus

pirkumus, cenšoties piesaistīt viņu uzmanību. Viens, kam tas izdevās, atradās uz platformas tieši viņiem virs galvas: vientuļa vilcējtrolle, kuras baltā kokarde bija piesprausta pie augstas, spalvām rotātas cepures. Viņa tirgoja mirdzošas rotaslietas.

- Paskat, Kapuckvaps noelsās. Tas ir dzīvas\

Zarēns cieši tās apskatīja. Puisim bija taisnība. Katrā no kaklarotām, rokassprādzēm un brošām spīguļoja nevis dārgakmeņi, bet gan dzīvas ugunsvabolītes, kas bija piestiprinātas ar metāla šķiedrām, aptītām ap to spīdošajiem vēderiņiem.

Spoliņš pamāja ar galvu uz viņu pašu ķermeņiem, kas vāji spīdēja nespodri apgaismotajā tumsā. Labāk lasī­simies projām no šejienes, pirms viņa nolemj izmantot mūs abus! viņš teica.

Un viņi gāja tālāk. Garām pakarinātiem būriem, kas bija piebāzti ar putniem, redeļu kastēm ar reptiļiem un kukaiņiem un mirstošiem izdobtiem kokiem ar restēm caurumu priekšā, veidojot būrus meža lāčiem un baltkakla vilkiem; garām gulošu ozolu sikspārņu rindām, kuri aiz potītēm bija piesieti pie zariem ar īsām ādas siksninām.

Brīdi vēlāk Zarēns apstājās pie ēdienu kioska, kur pār­devējam tāpat kā nelaimīgajam goblinam, kuru viņi bija redzējuši agrāk, bija tildera desiņas un meža vepra steiki, kas čurkstēja uz iekarinātas plīts. Viņš nopirka trīs steikus un trīs biezas ozolu maizes šķēles, izdalīja tos, un viņi turpināja iet, pa ceļam ēzdami.

- Kaut ko, lai veldzētu slāpes, arī? drīz pēc tam atskanēja kāda balss.

Zarēns apstājās. Kapuckvaps un Spoliņš nostā­jās viņam blakus. Būtne, kas bija runājusi ar viņiem, bija pļāputrolle. Viņa bija saliekusies, ar kārpainu

ādu, nokarenām, sārtām ausīm un, visdīvainākais, izvalbītiem, zaļiem acāboliem, kuri šūpojās garu acu kātiņu galā un kurus viņas garā, šļopstošā mēle uztu­rēja mitrus un tīrus. Viņa pacēla galvu no sava kūpošā katla.

- Man ir smalkākās zāļu tējas visā vergu tirgū, viņa tiem apgalvoja, acīm šūpojoties uz lokanajiem kāti­ņiem. Tev, viņa teica, pievērsusi acis Kapuckva­pam, tev es ieteiktu savvaļas sinepju un ozolābolu uzlējumu. Tas iedrošina sirds biklumu. Un ir lielisks pret reiboni no augstuma bailēm. Viņa uzsmaidīja Spoliņam, un viņas mēle skaļi nošļopstēja pāri pētoša­jiem acāboliem. Tev, man šķiet, meža komfriju. Tas ir vispārējs tonizējošs līdzeklis. Viņa pasmaidīja un atkal nošļopstēja. Un tu tiešām izskaties tā, it kā tev tāds varētu noderēt.

Viņa pagriezās pret Zarēnu. Viņas seja sarāvās aiz pār­steiguma un acis uz kātiņiem palēkāja iekšā un ārā.

- Kas ir? Zarēns jautāja, mazliet pārsteigts. Tu nezini, ko man vajadzētu dzert?

- Nē, es zinu ļoti labi, pļāputrolle klusi teica. Viņas acis skatījās tieši Zarēna acīs. Saruzāli, viņa sacīja.

- Saruzāle, Zarēns atkārtoja. Viņš pagriezās pret citiem un iesmējās.

- Izklausās garšīgi.

Pļāputrolles acis parāvās

atpakaļ. Tas vārds izklau­sās visai vienkāršs, tam es piekrītu, viņa teica.

- Tomēr saruzāle ir viens no retākajiem augiem visā

Dziļajā mežā. Viņas balss pieklusa līdz čukstam. Tā aug violetos puduros starp galvaskausiem un kauliem gaļasēdāja asinsozola pakājē. Tās ievākšana ir murgs, viņa piebilda, un viņas acis vēlreiz ielūkojās Zarēna acīs. Kā, es nešaubos, tu vari iedomāties.

Zarēns palocīja galvu. Viņam bija tieša pieredze ar briesmīgo koku, un to pļāputrolle, šķiet, nojauta.

- Tu esi meklētājs, pētītājs, pļāputrolle turpināja, nemaz neievelkot elpu. Viņas lokanā piere koncentrē­joties sakrunkojās. Meklējot citus…

- Varbūt, Zarēns atzina.

- Tomēr ir kāds cits, ko tu neapjaut meklējam, pļā­putrolle teica un pasmaidīja. Un saruzāle tev palī­dzēs.

- Vai tiešām? Zarēns jautāja.

Pļāputrolle pamāja ar galvu. Viņa iebēra karoti pulverī saberztās violetās zāles koka krūzē, aplēja to ar karstu ūdeni no katla un apmaisīja ar koka karoti. Te būs, viņa paziņoja. Iedzer to. Negaidi tūlītējus rezultātus, bet ar laiku tā palīdzēs atrast to, ko tu meklē. Viņa uz brīdi apklusa. Sevi pašu.

- Atrast sevi pašu? Zarēns vīlies jautāja. Bet es neesmu pazudis.

Pļāputrolle, aizņemta ar Kapuckvapa un Spoliņa dzē­rieniem, nepacēla acis. Vai tu esi pārliecināts? viņa klusi pajautāja. Vai kaut kā netrūkst?

Zarēns apklusa. Dīvainajai būtnei, protams, bija tais­nība. Kaut kā tiešām trūka. To atmiņu no laika, ko viņš pavadīja uz Malas dejotāja klāja, virpuļa vidū. Tās bija tas trūkstošais.

Kas tur bija noticis ar viņu?

Zarēns pacēla kausu pie lūpām un vienā paņēmienā izdzēra saldo, smaržīgo tēju. Pārējie darīja to pašu, un, samaksājuši par dzērieniem, viņi atkal devās plašajā triju dimensiju labirintā, kas bija pārmests starp kokiem.

Kā jūtas tava biklā sirds, Kapuckvap? Zarēns iesmējies jautāja, kad viņi mazliet vēlāk šķērsoja kādu iekarinātu ietvi.

Kapuckvaps pasmaidīja. Tici vai netici, Zarēn, es domāju, ka tēja droši vien ir palīdzējusi. Viņš apstājās, pieķērās pie virvju margām un paskatījās lejup. Manas bailes no augstuma vairs nav tik stipras kā iepriekš.

Zarēns pamāja ar galvu. Pļāputrolles bija slavenas ar savām zināšanām par zālēm un saknēm. Un tu, Spoliņ? viņš jautāja ozolu elfam, kas bija aizsteidzies viņiem priekšā.

-Nekad neesmu juties labāk, kaptein, skanēja līksma atbilde.

Kapuckvaps vērsās pie Zarēna, kuram viņi sekoja tālāk. Un kā ir ar tevi? viņš jautāja. Vai saruzāles tēja palīdzēja tev atrast pašam sevi?

Zarēns papurināja galvu. Vēl ne, Kapuckvap, viņš atbildēja. Vēl ne…

Visapkārt viņiem gaiss kļuva aizvien smacīgāks un troksnis skaļāks. Gaudošana. Vaimanas. Pļāpas un žēla­bas. Pātagas cirtieni un ķēžu žvadzoņa. Pie nostipri­nātiem gredzeniem ar virvēm piesieto klaižu, garu un mazāko troļļu bara bezcerīgie vaidi. Triumfa rēcieni. Sakāves kliedzieni. Un visu briesmīgo skaņu jūkli orķestrēja nelidojošo putnu radījumu bargie bari, kas apdzī­voja vergu tirgu, šraikas.

Tās bija visādās formās un izmēros no prāvajām patruļu vadonēm līdz kaulainām, mazām čiepējām un okšķerēm. Visas bija sieviešu kārtas; daži nožēlojamie vīriešu kārtas šraiki tika turēti iesprostoti, un pret tiem izturējās tāpat kā pret vergiem.

Atšķīrās arī šraiku apspalvojuma krāsa. Vairums sargu bija dzeltenbrūnas; rēķinvistas metāliski zilganpelē­kas. Bet bija vēl citas. Lāsumainas un svītrainas, dābolainas un plankumainas. Dažas mežariekstu brūnas, dažas dzelzskoka pelēkas, dažas sniegaputnu baltas. Un dažas bija koši krāsainas.

Dzimtas māsas, kā sauca tās, kam piederēja patiesā vara, baudīja lielāku cieņu nekā citas, viņām piemita zināms cēlums, un viņas bija atbildīgas tikai pašas Mātes Mūļnadzes priekšā. Par spīti acīmredzamai ģeķībai ap­ģērbā bezgaumīgiem priekšautiem, bagātīgi rotātām galvassegām, zelta gredzeniem knābjos -, no dzimtas māsām ļoti baidījās. Viņas bija aukstas un nežēlīgas, viņu izturēšanās bija pilnīgi neparedzama.

Zarēns palūkojās augšup, lai tagad apskatītu vienu no tām, kas augstprātīgi šķērsoja pārpildīto augšējo

aizsargvalni spārnus vēzējot, knābi gaisā un pa ceļam sita ar savu ādas pletni, kā pagadās. Zarēns riebumā novērsās.

Visu šo nolādēto vietu vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi, viņš dusmīgi teica. Iznīcināt. Nodedzināt.

Kapuckvapa seja satumsa. Man šķiet, ka tā reiz notiks, viņš ieminējās. Bet ne agrāk, pirms tie, ārpus vergu tirgus, būs nolēmuši, ka viņiem vairs nav vaja­dzīgi mājas mīluļi un kalpotāji, un vergi. Dziļajā mežā. Lejaspilsētā. Jā, un arī Sanktafraksā.

Zarēns pagriezās pret savu jauno mācekli. Kapuc­kvap, vai tu saki, ka tā kaut kādā ziņā ir mūsu vaina, ka šī vieta pastāv?

Kapuckvaps paraustīja plecus. Varbūt, viņš atbil­dēja. Mēs pieprasām, viņi piegādā. Un kā Kobolds Gudrais teica…

- Piesargiet muguru! atskanēja spalgu balsu koris.

- Ceļu! Ceļu!

Zarēns pagriezās un ieraudzīja pusduci dzeltenbrūno sargu sraiku ar pletnēm un rungām sišanas gatavībā soļojam pa ietvi līdztekus viņiem. Tās bija sadalījušās trijos pāros. Katrs pāris vilka līdzi protestējošu gūstekni un pa ceļam viņu mežonīgi sita.

- Mēs nepamanījām! viens no viņiem vaidēja.

- Mēs varam paskaidrot! protestēja cits.

- Kas notiek? Kapuckvaps satraukts jautāja Spoli­ņam. Ko sliktu viņi ir izdarījuši?

Spoliņš pamāja ar galvu uz viņu pusi. Nav kokaržu, redzi? viņš paskaidroja. Tas ir sapuvušas. Un tagad viņi maksās sodu.

- Es negribētu būt viņu vietā, nodrebinājies teica Zarēns.

- Es arī ne, Kapuckvaps piebalsoja, nervozi pārbau­dīdams pats savu kokardi. Tā bija nomierinoši svaiga.

- Es vēlos, kaut mēs pasteigtos un atrastu tās nožēloja­mās izsoles vietu.

Zarēns paskatījās apkārt. Es arī, Kapuckvap, viņš sacīja. Es arī.

Viņi gāja cauri tai vergu tirgus daļai, kur turēja ekso­tiskākos Dziļā meža radījumus. Aiz restēm izdobtajos kokos krekšķēja frompi un spiedza kvarmas, sasietām kājām, uzkarinātas uz āķiem ar galvu uz leju, nikni kliedza asmeņlidas. Iesprostotam būrī, kas tam bija par mazu, puvumsūcim no dobā snuķa sūcās zaļa žults, kas šņāca, kur tā uzpilēja, un izplatīja smakojošu tvaiku spirāles; smirdkrupis, kam bija uzlikts uzpurnis, tupēja pats savas indīgās elpas miglā.

-Te… te ir pretīgi, Kapuckvaps teica apslāpētā balsī, jo ar roku bija aizspiedis muti.

- Tomēr tāpēc šī vieta nav mazāk populāra, Zarēns ar pagurušu nopūtu komentēja.

Viņš jau bija pamanījis, ka visā apkārtnē rosījās īpaši dedzīgi pircēji. Kad tie visi centās panākt darījumus, kas savukārt dotu tiem pamatīgu peļņu, viņu kaulēšanās troksnis sasniedza uzbudinājuma pakāpi.

- Aiziet! Zarēns mudināja, pielikdams soli. Reizi par visām reizēm atradīsim to izsoli. Es negribu palikt šajā nejaukajā, parazītiskajā vietā ne mirkli ilgāk, kā mums nepieciešams.

Stundu vēlāk tieši tad, kad viņi jau gribēja mek­lēšanu atzīt par bezcerīgu, viņi to ieraudzīja: Lielo galveno izsoli.

Izkārtota uz plašas terasveida platformas, izsoles vieta sastāvēja no garas celtnes bez logiem, paaugstinātas ska­tuves un pults. To visu apgaismoja smagas iekarinātas stikla bumbas, katrā no tām atradās dzīva ugunsvabolīte, kas spīdēja kā sveces liesma, kamēr tā lidoja savā mazajā cietumā, meklējot izeju. Tas izgaismoja izsoles vietu tik spoži, ka Zarēna un Spoliņa vārgā mirdzēšana pilnīgi pazuda.

- Divdesmit pieci? Vai es dzirdu "divdesmit pieci"? Izsoles vadītāja gara, cēla izskata šraika ar sārtu un violetu apspalvojumu satvēra savu melnkoka āmuru un nopētīja pūli. Es prasu divdesmit piecus par šo plakangalvas goblinu trijotni. Fiziskā stāvokļa augstumos. Ideāli miesassargi vai algotņi. Divdesmit pieci? Paldies. Trīsdesmit. Vai es dzirdu "trīsdesmit"?

Zarēns noskatījās uz šo ainu, sirdij neganti sitoties. Vai kāds no trūkstošajiem komandas locekļiem varētu būt te? Trīs noskrandušie plakangalvji, kopā sakalti važās, drūmi stāvēja pie skatuves priekšējās malas. Četras

dzeltenbrūnās sargu šraikas stāvēja ar viņiem kopā, turot pletnes un rungas, gatavas sodīt jebkuru pārkāpumu. Izso­les vadītāja stāvēja aiz pults no viņiem pa labi.

Četrdesmit, viņa teica. Vai es dzirdu "četrdes­mit"? Viņa pamāja ar galvu. Četrdesmit pieci?

Zem viņas uz bluķa sēdēja sakumpusi, zilganpelēka rēķinvista, nagos satvērusi paliktni. Ik pa laikam aplai­zīdama sava zīmuļa galu, viņa atzīmēja kāpjošo summu.

Kapuckvaps piebikstīja Zarēnam. Vai pazīsti kādu? viņš apjautājās.

Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Tad pētoši ieskatījās tumšajās ēnās aiz skatuves, kur, saspiesti kopā, stāvēja visdažādākie Dziļā meža radījumi, gai­dīdami savu kārtu, kad nonāks vairāksolīšanā. Starp tiem bija alu lempji, bara rūķi, kāda nokgoblinu sieva

ar mazuli pie krūts, izstīdzējis vilcējtrollis un no Dziļā meža tumšākajiem nostūriem, kur Zarēns nekad nebija uzdrošinājies iemaldīties, pāris nepazīstamu, musku­ļainu troļļu ar pinkainiem matiem.

- Nevienu, viņš vīlies atzina.

- Pirmoreiz, izsoles vadītāja sauca. Otrreiz… Pār­dots! viņa paziņoja, un melnkoka āmurs smagi nobrīk­šķēja uz pults virsmas. Pārdots plakangalvim ar tumš­sarkano žaketi.

Zarēns nosprauslājās. Plakangalvji pērk plakangalvjus! Kas tā bija par vietu, kur brīvos pilsoņus no vergiem varēja atšķirt vienīgi pēc kokardēm? Viņš pagriezās pret Kapuckvapu un Spoliņu. Nāciet, viņš aicināja. Bija vērts pamēģināt, bet mēs te skaidri tērējam savu laiku. Iesim.

Kapuckvaps pagriezās, lai ietu. Viņš bija tikpat vīlies kā pārējie. Īstenībā, jo ilgāk viņš palika vergu tirgū, jo neomulīgāk jutās. Ja tas būtu viņa ziņā, tie pamestu šo neizdevīgo darījumu un tūlīt dotos projām.

- Devītais piedāvājums! izsoles vadītāja iekliedzās. Ūdens klaidis.

Zarēns satrūkās. Ūdens klaidis? Viņš nebija redzē­jis ūdens klaidi. Viņš pagriezās atpakaļ un atkal cieši paskatījās uz skatuvi. Un tiešām aiz alu lempju bariņa bija notupies niecīgs, zvīņains radījums ar vēdekļveida ausīm un šaudīgu reptiļa mēli. Viena no dzeltenbrūnajām šraikām asi iedunkāja viņam mugurā. Ūdens klai­dis ievaidējās un noguris aizkliboja līdz skatuves malai.

- Man likās, ka mēs ejam, Kapuckvaps ieminējās.

- Pagaidi, Zarēns teica.

Viņš skatījās uz indivīdu sev priekšā, tad uz Spoliņu, tad atkal uz ūdens klaidi, tad vēlreiz uz Spoliņu.

- Nu ko? viņš jautāja.

- Es… es neesmu drošs, ozolu elfs atbildēja. Viņa balss skanēja satraukti. Tas varētu būt…

- Kas varētu būt? Kapuckvaps gribēja zināt.

- Nevis kas, bet kurš, Zarēns paskaidroja. Tas varētu būt Mežeklis.

- No tavas komandas? Kapuckvaps jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu. Tieši tobrīd izsoles vadī­tāja sāka vairāksolīšanu.

- Desmit! viņa pazi­ņoja. Kas man piedāvās desmit?

Zarēns pacēla roku.

Izsoles vadītāja uzmeta viņam acis, tad pamāja ar galvu un atkal novērsās.

- Piecpadsmit, viņa teica. Vai es dzirdu "piecpa­dsmit"?

- Piecpadsmit, atskanēja skarba balss.

- Divdesmit? izsoles vadītāja teica, pievērsdamās atkal Zarēnam.

Zarēns paskatījās uz to, kas bija solījis pret viņu, ļauna paskata indivīdu ar metāla pārsēju uz acs, kurš glūnēja uz ūdens klaidi ar savu vienīgo veselo aci un draudīgi laizīja lūpas. Pēc smagajā ādas mētelī iespiestās emblēmas Za­rēns varēja redzēt, ka viņš ir Apvienības biedrs, kaut gan simbols nebija no viņam pazīstamajiem. Viņš pacēla roku otrreiz.

Izsoles vadītāja atkal palocīja galvu. Divdes­mit pieci? viņa jautāja. Vai es dzirdu "divdesmit pieci"?

Zarēns atkal atskatījās. Šoreiz viņa skatiens sastapās ar vienacainā Apvienības biedra skatienu, kurš nikni glūnēja uz viņu. Divdesmit pieci! tas iebaurojās.

- Trīsdesmit! Zarēns kliedza.

- Trīsdesmit pieci!

- Piecdesmit!

Apvienības biedrs brīdi vilcinājās, tad kad Zarēns atskatījās viņa mute pavērās un no tajā ieslodzītajām ugunsvabolītēm gaismā iezalgojās zelta zobi. Tas ir tavs, viņš paņirgājās.

- Pārdots indivīdam aunradža ādas vestē par piec­desmit, izsoles vadītāja paziņoja. Iznāc priekšā, lai samaksātu rēķinvistai, un devītais kārtas numurs ir tavs.

Zarēns uzkāpa uz skatuves. Kapuckvaps aizturēja elpu. Vai ūdens klaidis bija vai nebija tas komandas loceklis, kuru Zarēns meklēja? Nākamajā mirklī gaisā noskanēja spalgs pārsteiguma kliedziens.

- Ko tu gribi darīt? rēķinvista prasīja skaļā un neti­cīgā balsī. Tu gribi tam nopirkt kokardi?

Kapuckvapa sirds salēcās. Tad galu galā tas bija Mežeklis! Viņš pavirzījās tuvāk skatuvei, lai labāk dzir­dētu, kas notiek.

- Es domāju, ka tu te atradīsi pareizo daudzumu, Zarēns teica, pasniegdams riekšavu zelta gabalu. Piec­desmit par pirkumu un vēl divi par balto kokardi.

Rēķinvista jautājoši pacēla acis pret izsoles vadī­tāju.

- Ja viņš grib tērēt naudu cēliem žestiem… viņa pavīpsnāja, un viņas knābis aiz nicinājuma noklak­šķēja.

Rēķinvista paraustīja plecus. Galu galā piecdesmit divi zelta gabali bija piecdesmit divi zelta gabali. Viņa ielika naudu lādē, iebāza roku savas somas kabatā un izņēma baltu kokardi.

- Te būs, viņa teica.

Zarēns paņēma kokardi un nodeva tālāk ūdens klaidim. Viņš pasmaidīja. Tas tev, līdzbiedr brīvais pil­soni, viņš teica.

- P… paldies, ūdens klaidis nenoteikti pateicās.

- Kaut arī tu neesi tas, kurš, kā es cerēju, tu būsi, Zarēns klusi teica.

Kapuckvaps noelsās. Nav tas? Ko viņš ar to domāja?

Ūdens klaidis sarauca pieri un ieklausījās Zarēna domās. A, skaidrs, viņš sacīja. Tu domāji, ka es esmu tavas komandas pazudušais loceklis Mežeklis. Viņa vēdekļveida ausis noplivinājās. Man žēl, ka sarūgtinu tevi.

Zarēns paraustīja plecus. Tā nav tava vaina, viņš teica. Tad, drūmi smaidīdams, viņš sniedza roku un paspieda ūdens klaiža zvīņaino plaukstu.

- Desmitais numurs! izsoles vadītāja ieaurojās, pār­kliegdama pieaugošo dusmīgo balsu viļņošanos pūlī. Viņa neiecietīgi paskatījās lejup. Vai iepriekšējā darī­jumā iesaistītie, lūdzu, nepamestu skatuvi?

Kapuckvaps un Spoliņš palīdzēja vēl aizvien mazliet apjukušajam ūdens klaidim nokāpt lejā uz platformas. Zarēns nolēca viņiem pakaļ. Visi četri spraucās atpakaļ cauri pūlim.

Otrā pusē Zarēns vērsās pie ūdens klaiža. Tik un tā, viņš teica, es priecājos, ka varēju palīdzēt. Dzīvo ilgi, un lai tev labi klājas, viņš pieklājīgi atsveicinājās un pagriezās un atradās vaigu vaigā ar darījumā aiz­kavētā Apvienības locekļa nikno seju, kuru viņš cieši spieda pret Zarēna galvu.

- Kā tu domā, kādu spēlīti tu spēlē? viņš jautāja.

- Spēlēju? Zarēns bija neizpratnē.

Apvienības loceklis satvēra viņu aiz pleca un pievilka cieši sev klāt. Tu dzirdēji mani, viņš izspļāva. Vai tu aptver, cik ilgi es esmu meklējis ūdens klaidi? Apvie­nības cilvēks iešņāca Zarēnam ausī. Viņa elpa bija silta, mitra un smakojoša no pūstošās gaļas gabaliņiem, kas bija ieķērušies starp viņa zelta zobiem. Trīsdesmit sešu kokaržu vērtībā! viņš kliedza. Trīsdesmit sešu draņķa kokaržu vērtībā! Tas bija pirmais, ko biju atradis. Un tad ierodies tu!

Ar šiem vārdiem viņš izrāva dunci. Zarēns paklupa. Asmens iezalgojās. Ūdens klaidis iekliedzies metās starp viņiem. Nazis iedūrās viņam krūtīs.

Dīvaina miera izteiksme parādījās ūdens klaiža sejā, viņam nokrītot atmuguriski uz koka platformas. Tas viss bija noticis tik ātri, bet viņš acumirklī bija nolasījis Apvienības locekļa slepkavīgās domas. Viņa acis aizmiglojās, viņa ausis sašļuka.

Pārsteigumam pārvēršoties niknumā, Zarēns izrāva savu zobenu. Bet, tiklīdz viņš spēra soli uz priekšu, pus­ducis dzeltenbrūno sargu šraiku pastūma viņu malā un metās virsū Apvienības loceklim.

Nikni kliedzot, zalgojošām acīm un saceltām spal­vām, tās norāva viņam no atloka kokardi un sagrāba viņu savos nežēlīgajos nagos. Apvienības loceklis veltīgi cīnījās, kamēr tika sasiets.

- Tas bija tas tur! viņš protestēja. Ļaujiet man iet!

- Mēs tiešām ļausim tev iet! skanēja jautra atbilde. Mēs ļausim tev iet tur, kur skan izsoles āmurs.

- Nē, tikai ne vergs! Apvienības loceklis kliedza un cīnījās vēl izmisīgāk. Jūs nevarat pārdot mani kā vergu. Vai jūs neaptverat, kas es esmu? Viņa balsi pār­spēja nicinošu smieklu skaņa, šraikām aizvelkot viņu projām.

Zarēns nedroši tuvojās mirstošajam ūdens klaidim. Viņš nometās uz ceļiem. Man ir tik ļoti žēl, viņš teica asarainā balsī. Tikt par vergu būtu bijis labāk nekā… nekā tas te.

Ūdens klaiža ausis vārgi saplivinājās. Nē, viņš nočukstēja. Nekas nav ļaunāks par to, viņš sacīja. Tu izglābi manu dzīvību, un es esmu laimīgs, ka varēju izglābt tavējo… Sāpju lēkmei sagrābjot ūdens klaiža ķermeni, viņa acis spēji iepletās. Un ir vēl viens, pēdē­jais pakalpojums, ko es varu izdarīt tavā labā…

Kapuckvapam un Spoliņam noskatoties, Zarēns no­laida zemē viņa galvu un vērīgi klausījās.

- Tu meklē Malas dejotāja pazudušo komandu, ūdens klaidis piesmacis čukstēja. Es lasu to tavās domās.

- Jā, Zarēns teica.

Ūdens klaidis vārgi pieķērās viņam. Vienu no tiem, ko tu atminies savās domās… es esmu redzējis viņu te… tirgū.

- Vai tiešām? Zarēns iesaucās. Kurš tas ir? Un kur es varu viņu atrast?

- Vinš… vinš… Vina balss sāka burbuļot. Zarēns atbalstīja ūdens klaidi un pielika ausi viņam pie mutes.

- Vigvigu… arēna, viņš nočukstēja, un ķermenis sāka stipri vibrēt. Tad viņš noelsās. Iešņukstējās. Un gaisma viņa acīs uzplaiksnīja un izdzisa.

Zarēns atkal noguldīja ūdens klaidi un aizspieda viņam acis. Kapuckvaps un Spoliņš nometās zemē blakus.

- Tā nebija tava vaina, Kapuckvaps mierināja.

- Tomēr viņš ir miris, Zarēns sacīja. Viņš nopūtās.

- Ko lai mēs darām ar līķi?

- Sraikas par to parūpēsies, Spoliņš teica. Nāc, kaptein. Te tu neko vairs nevari vai nespēj darīt.

Ar ļoti nemierīgu sirdi visi trīs devās projām. Kapuc­kvaps, kurš bija pēdējais rindā, kad viņi šķērsoja tuvāko iekarināto ietvi, atskatījās, lai redzētu, ka dzeltenbrūnās sargu šraikas atgriezās notikuma vietā. Divas no tām pacēla nedzīvo ķermeni uz spalvainajiem pleciem, un visas sešas aizsteidzās projām. Kapuckvaps novēr­sās.

Iekarinātās ietves galā Zarēns apstājās un paskatījās apkārt. Vairāk nekā jebkad viņš juta, ka Lielais Sraiku vergu tirgus nebija nekas vairāk kā ļauna meža sēne, kas izsūc dzīvību no tā namatēva Dziļā meža un visiem, kas tajā dzīvo. Viņš nevarēja sagaidīt, kad varēs doties projām. Viņš paskatījās uz Kapuckvapu un Spoliņu un saprata, ka viņi jūtas tāpat. Bet viņi nevarēja doties pro­jām. Vēl ne.

Vigvigu arēna, viņš vērsās pie Spoliņa. Vai šis vārds tev kaut ko izsaka?

Ozolu elfa tumšās acis iepletās nepārprotamās bailēs. Ak jā, kaptein, viņš sacīja, balsij drebot. Noteikti izsaka. Es zinu visu par Vigvigu arēnu. Viņš noskuri­nājās. Es tikai vēlos, kaut nezinātu.