Tagad un mūžīgi

6. nodaļa

Visām sievietēm bija vienādi viļņotas frizūras gluži kā spožas ķiveres, ko iedvesmas uzplūdā darinājis kāds parīzietis, veidotas ar tvaiku un lokšķērēm vēl ilgi pirms Kārdifa piedzimšanas.

Tiklīdz Kārdifs bija uzkāpis lievenī, šūpuļkrēslu kustība aprima, visas sejas pievērsās viņam, visas rokas cēlās mierīgam, laipnam sveicienam. Viņš palocījās un baltie klūdziņkrēsli iekustējās atkal, un atkal atskanēja tērzēšanas murdoņa.

Nolūkodamies uz šo skaisto cilvēku rindu, Kārdifs nodomāja: Dīvaini, tik daudz vīriešu die­nas vidū palikuši mājās… Tiešām dīvaini…

Tumšajā durvju četrstūrī, ko sedza odu siets, ietinkšķējās mazs kristāla zvaniņš.

Sievietes balss iesaucās: Zupa galdā!

Dažu sekunžu laikā šūpuļkrēsli palika tukši, jo visi vasarļaudis čalodami sagāja iekšā mājā.

Kārdifs jau gribēja viņiem sekot, bet tad apstājās un palūkojās atpakaļ.

- Kas tas ir? viņš nočukstēja.

Eliass Kulpepers, nostājies viņam blakus, nolika zemē somu.

- Tās skaņas, Kārdifs ieteicās. Kaut kur…

Eliass Kulpepers klusi iesmējās. Jā, mūsu pil­sētiņas ragu orķestris, ceturtdienas vakara kon­certā šie mums uzspēlēs. Patlaban šie mēģina svītu “Toska”. Jautrs gabals un nevelkas ilgi!

- “Toska”… Kārdifs nočukstēja, ieklau­sīdamies tālā pūtēju orķestra skaņās. Kaut kur…

- Ejiet tik iekšā! sacīja Kulpepers, plaši atvērdams Džeimsam Kārdifam durvis.