Tagad un mūžīgi

20. nodaļa

es griežu stūri uz vienu pusi, tad tu uz otru. Tu vienmēr maldījies, man vienmēr bija taisnība. Neciešu meļus…

- Tu gribēji sacīt optimistus.

- Nu nav taču brīnums, ka es tevi nevaru ciest! Pasaule ir vircas bedre, bet tu tajā peldi un vēl gribi izpeldēt krastā. Jēziņ, nu kur tad ir tas krasts? Tu to nemūžam nesasniegsi, jo nekāda krasta nav! Mēs esam notekgrāvī slīks­tošas žurkas, bet tu saskati zvaigznes tur, kur ir tikai tukšums! Tavuprāt, “Titāniks” ir Marka Tvena kuģītis, kas peld pa Misisipi! Tavuprāt, Svengali, Raskolnikovs un Hitlers ir trīs labie rūķīši! Man tevis žēl. Es esmu šeit, lai tev atgā­dinātu par veco labo, godīgo īstenību.

- Kāds tam sakars ar godīgumu?

- Ar godīgumu, praktiskumu un veselo saprātu! Nespēlē naudas automātus, nemet ubagiem krūzītēs pogas, nesvied dzīvokļa saim­nieci lejā pa kāpnēm! Skaista nākotne? Pie velna, tagadne ir mūsu nākotne, un tagadne ir sūdīga! Nu, stāsti ko tādu esi atradis šai

sasmakušajā pilsētelē? Makkojs jautāja, palūkodamies apkārt.

Kārdifs teica: Labāk taisies, ka tiec ar nākamo vilcienu!

- Man dotas divdesmit četras stundas, lai par tevi uzrakstītu, sacīja Makkojs, pašķielēdams uz saulespuķēm, kas auga abās ielas pusēs. Nu, rādi ceļu! Es sekošu, klupdams pār līķiem.

Uzmetis somu plecā, Džeimss Edvards Makkojs devās uz priekšu, un Džeimss Kārdifs pēc brīža teciņiem viņu panāca.

- Mans izdevējs piekodināja, lai atgriežos ar kārtīgu virsrakstu. Ja tas būšot labs, solīja tūkstoti, ja super tad trīs. Iedams Makkojs aplūkoja šūpoles, kas rīta vējiņā nokarājās nekustīgas, un augstos, blāvos logus. Jūtu, ka sanāks super.

Kārdifs vilkās nopakaļ, domādams: Neelpo… Izliecies par beigtu…

Pilsēta dzirdēja.

Ne lapa nenodrebēja. Ne ābols nenokrita. Zem krūmiem melnēja suņu ēnas bez suņiem. Zāle pieglaudās pie zemes, atgādinādama

izbiedēta kaķa kažoku. Viss bija sastindzis pil­nīgā nekustina

Apmierināts ar vispārējo aprimumu, nojauz­dams, ka pats to izraisījis, Džeimss Edvards Makkojs apstājās divu aleju krustojumāPalū­kojies augšup uz zaļās arhitektūras veidojumu, viņš nomurmināja: Es sapratu.

Nosviedis somu zemē, viņš no krekla kabatiņas izņēma zīmuli, aplaizīja to un sāka skribelēt bloknotā, izrunādams katru zilbi: “Nevajadzīga pilsēta. Dzimusi nedzīva. Palikusi par atmi­ņām. 1880. gadā aiztraukusies uz Rietumiem, 1890. gadā nolaidusi tvaiku, 1900. gadā sasnie­gusi galastaciju. Visu pamesta.”

Kārdifs nespēja izteikt ne vārda.

Makkojs viņu pētoši uzlūkoja. Es esmu uz īstā ceļa, vai ne? Lasu to tavā sejā. Tu ieradies, lai apraktu Cēzaru. Es esmu ieradies, lai uzjun­dītu viņa pīšļus. Tu sekoji dzejnieka intuīcijai, es savai suņa ožai. Tev patika tas, ko ierau­dzīji; tu atgrieztos un nevienam neko nestās­tītu. Man tas viss nepatīk, un punkts! Viņš aizsprauda zīmuli aiz auss, iestūķēja bloknotu

bikšu kabatā un vēlreiz pacēla somu. It kā savas paša balss dzīts, viņš aizsoļoja tālāk pa Vasaras ielām, pa ceļam klaigādams: Nu paskaties taču uz šo neciešamo arhitektūru, uz visiem tiem dakstiņiem un kārniņiem, un koka kru­zuļiem! Un kāds lērums daiļi virpotu margu spraislīšu! Gatavās šausmas, ja te būtu jāpaliek visu mūžu, pat divas vasaras nedēļas jau liktos par daudz! Žēlīgais Dievs, kas tad tas? Viņš aprāvās un palūkojās augšup.

Virs lieveņa redzamā izkārtne vēstīja: “ĒĢIPTIEŠU BRĪNUMI. Pansija.”

Makkojs palūkojās uz Kārdifu; tas viscaur saspringa. Te laikam ir tavi medību lauki, Makkojs teica. Nu, paskatīsimies!

Kārdifs vēl nepaguva ne pakustēties, kad Makkojs jau bija uzskrējis pa lieveņa kāpnītēm un atvēris odu sieta durvis.

Kārdifs notvēra durvis, iekams tās viņam bija aizcirtušās deguna priekšā, un sekoja.

Klusums. Ceremonija beigusies. Visi mīļie nelaiķi prom.

Pat viesistabas putekļi nebija iztraucēti, ja vien te jebkad bijuši putekļi. Un visas “Tiffany” lampas bija apdzisušas un puķu vāzes tukšas. Izdzirdējis Makkoju staigājam virtuvē, Kārdifs devās turp.

Makkojs stāvēja pie atvērtas leduskastes. Ledus tajā nebija, nedz arī piena vai krējuma, vai sviesta, un tai apakšā nebija paplātes, kur satecēt ūdenim, lai izslāpis suns naktī varētu padzerties. Arī pieliekamais tukšs ne tur vairs leopardraibu banānu, ne Ceilonas un Indijas garšvielu. Klusa gaisa plūsma bija izstaigājusi māju, visu vērtīgo aiznesdama līdzi.

Makkojs kaut ko rakstīja, murminādams:

- Pierādījumu vairāk nekā pietiekami…

- Pierādījumu?

- Visi slēpjas. Viss noslēpts. Tiklīdz es aiz­braukšu, zālieni atkal tiks apcirpti un leduskaste pilēs. Kā gan viņi varēja zināt, ka es ieradīšos? “Western Union” nodaļas taču šeit nav pilsētā, kur nav pat zirga ratu? Ievērojis gaitenī tele­fona aparātu, Makkojs pacēla klausuli. Nav signāla. Viņš palūkojās caur sieta durvīm ārā.

- Neredz arī pastnieku. Esmu nokļuvis kaut kādā izolācijas kamerā.

Izgājis ārpusē, Makkojs apsēdās uz lieveņa margām; tās iečīkstējās, it kā grasīdamās sabrukt. Viņš pētoši ielūkojās Kārdifam sejā.

- Tu man atgādini krietno samarieti. Joņo apkārt, glābdams cilvēkus, kurus nav jēgas glābt. Nu kas tad ir tik lielisks šajā pilsētelē, ka tā izpelnījusies Kārdifa Pestīšanas armijas uzmanību? Tomēr man rādās, ka tā vēl nav visa patiesība. Gan jau te vēl ir kāds zemūdens akmens…

Kārdifs aizturēja elpu.

Džeimss Edvards Makkojs izvilka bloknotu un to saspringti uzlūkoja. Šķiet, es zinu, kas tas par akmeni, viņš nomurmināja. Valsts…

Vienu mirkli viņš ļāva Kārdifam mocīties neziņā.

- Lielceļu…

Kārdifs izelpoja.

- Jja! Džeimss Edvards Makkojs triumfē­joši nočukstēja. Virsraksts man jau rokā: TALANTĪGA ŽURNĀLISTA VEIKUMS PASARGĀ

BRĪNIŠĶĪGU MAZPILSĒTU NO BOJĀEJAS!Un zem tā, sīkākiem burtiem: Valsts Lielceļu pārvalde pieprasa aplaupīt un izputināt. Un nāka­majā mēnesī; VASARA UZSĀK TIESAS PRĀVU UN ZAUDĒ. Talantīgs žurnālists tiododas neprātī­gai uzdzīvei.

Viņš aizvēra bloknotu.

- Skaisti, vai ne? Ja ņem vērā, ka tas prasīja tikai stundiņu darba.

- Skaisti… noteica Kārdifs.

Tas tik būs ko vērts! sacīja Džeimss Edvards Makkojs. Jau tagad iztēlojos savas reportāžas par to, kā Arizonas pavalsts pilsētiņa Vasara, šis mazais kuģītis, uzskrien uz akme­ņiem un noiet pa burbuli. Salīdzinājumā ar to Džonstaunas plūdi būs sīkums. Sanfrancisko zemestrīce bērnu spēle! Es atmaskošu valdī­bas varasvīrus, kas ielaužas miermīlīgā pilsētiņā un apkaisa mauriņus ar sāli. Vispirms manus rakstus publicēs “New York Times", tad tie parā­dīsies Londonas, Parīzes, Maskavas, pat Kanā­das avīzēs! Ļautiņiem trakoti patīk lasīt par citu nelaimēm. Un, paskat, es viņiem ziņošu par to, kā varasvīru alkatības pēc iet bojā vesela pil­sēta. Pasaule to uzzinās no manis!