Tagad un mūžīgi

3. nodaļa

Skaļruņos iedārdējās balss:“ Kapteinis ir savā vietā! Gatavojieties starta atskaitei!

Komandas locekļi aizsteidzās uz saviem posteņiem, uzvilka skafandrus un piesprādzējās. Varenās slūžu durvis aizvēra un hermetizēja, palaišanas torņus atvienoja; iedarbojās dzinēji.

- Mīnus viens, skaitīt!

Atlaidušies guļus, mēs gaidījām, kad ugunsvējš mūs satvers un uzsviedīs debesīs.

Un satvēra, un uzsvieda…

Ak Dievs, es domāju, kaut varētu iekliegties

- mēs paceļamies, mēs paceļamies!

Taču klusums mūs saņēma savā klēpī kā grē­kus nožēlojušus mūkus.

Jo pat pērkondārdošā raķete, kas cilvēkam Zemes virsū, šķiet, gatava dvēseli saārdīt,

vairāku jūdžu augstumā jau pieklust, bet zvaigžņu tālēs klaiņo pavisam nedzirdami, kā baido­ties traucēt izplatījuma katedrāles svēto mieru.

Tikām augšā, es nodomāju. Vairs nav gravi­tвtes. Nav gravitвtes! Brīvība! Ak, Kvello, tas tiešām ir jauki būt dzīvam!

Kad bijām jau stabili augšā orbītā, es, izsprau­cies no žņaugiem, vaicāju pārējiem astronau­tiem: Tātad ko mēs tagad darīsim?

- Nu taču vāksim datus! teica viens no maniem komandas biedriem.

- Saskaitīsim un atņemsim zvaigznājus! sacīja otrs.

- Fotografēsim komētas! teica trešais. Tas ir, taisīsim Dieva skeleta rentgenuzņēmumus.

Vēl kāds astronauts piebilda: Mēs tversim komētu gaismu. No šiem milzonīgajiem sauļu spokiem es pilniem kausiem smeļu enerģiju, kas kalpo par dzinējspēku mūsu kuģim. Jauka alķī­mijas spēlīte, izprieca, kas liek asinīm straujāk riņķot! Visapkārt Nāve, bet es tai skatos acīs un smīnu lūk, tā!

Tas bija kapteiņa pirmais palīgs Džons Redlijs. Pieskāros pie datora ekrāna tas nočuk­stēja Redlija vārdu un varēju lasīt viņa pie­rakstus par mūsu ceļojuma pirmajām stundām.

2099. g. 22. augustā. Zeme izzūd skatienam… jā, mūsu Dieva svētītā Zeme ar visu, kas uz tās mīļš! Sejas, vārdi, dvēseles, atmiņas, ielas, mājas, pilsētas, pļavas viss zudis! Visi garuma un pla­tuma grādi, meridiāni, stundas, naktis, dienas, laiks jā, pat laiks, viss zudis! Ak, Dievs debesīs, stāvi man klāt! Cik vientuļš es jūtos…

Un Kvello man atsūtīja savas domas: “Draugs, es spēju lasīt, kas risinās cilvēka prātā, bet nākotni es nevaru paredzēt. Visums ir liels. Stāsta, ka tas esot izliekts. Varbūt mūsu beigas ir mūsu sākums. Mūsu mērķis tāls, ļoti tāls; trīs noslēpumainas komētas, kas mums jāatrod vienā zvaigznājā. Mums jāiezīmē to ceļš un vir­zība un jāizmēra tām temperatūra.

- Cik ilgi mēs ceļosim? es viņam vaicāju.

“Desmit gadus,” mani sasniedza atbilde.

- Ak Dievs, cik apnicīgi! es novaidējos.

“Nebūs vis,” atteica Kvello. “Skat, tavs Dievs jau sūta meteorus, lai mēs negarlaikotos!”

-Meteoru plūsma! Septītais klājs! Komanda, ziņojiet!

Mēs skrējām. Zvanu un tauru troksnī visi skrēja labot meteoru radītos kuģa apvalka bojā­jumus.

Līdz beidzot es kopā ar pārējiem astronau­tiem atgriezos kuģī un varēju noņemt ķiveri.

Un tā tas turpinājās no dienas dienā, mūsu kuģim brāžoties caur Visuma telpu; ikviens no mums darīja savu darbu, mērīdams, skenēdams, aprēķinādams, plānodams drošu kursu starp mazo planētu atlūzām.

Par spīti spraigajam darbam, pēc četrdesmit kosmosā aizvadītām dienām mēs vēl ne reizi nebijām redzējuši kuģa kapteini. Viņš palika ieslēdzies savā kajītē un ārā nenāca. Tomēr reizēm ļoti agri no rīta ap trijiem vai mazliet vēlāk es sadzirdēju lifta šahtas šņākoņu gluži kā dziļu, sāpīgu nopūtu un zināju kapteinis paslīd garām, celdamies augšup no dzīvoja­mām un darba telpām varenā kuģa iekšienē

uz komandklāju-, kur drīkstēja atrasties vienīgi viņš, mūsu spokainais komandieris.

Mēs visi arvien klausījāmies un kaut ko arī dzirdējām.

Komandas kopkajītē Dounss sacīja: Sazin ko viņš tur augšā dara? Esmu dzirdējis stāstām: viņš uzvelkot skafandru un viens pats dodoties ārā, nodrošināts tikai ar vienu pašu saiti.

Kāds atbildēja: Viņš kaitina meteorus, stiepdams rokas tiem pretī, muļķis, kaut gan nevar redzēt tos nākam!

Un Kvello piebilda: Mūsu radaru ekrāniem viņš neuzticas. Būdams akls, viņš domā, ka spēj redzēt tālāk un saskatīt vairāk nekā tie, kam veselas acis.

- Saskatīt ko? es jautāju. Kvello, tu bieži

noķer vina domas. Ko īsti? i i

Brīdi klusējis, Kvello atteica: Mans prāts gan dzird, bet jārunā ir kapteiņa mutei. Man nav tiesību neko sacīt. Kad viņš uzies, ko meklē, tad mums pateiks. Viņš…

Piepeši Kvello ar savām dīvainajām rokām aizklāja seju un kuģa apziņošanas radioiekārta no tālienes mums atnesa kapteiņa kliedzienu.

- Nē, nē! Kvello ievaidējās un nokrita uz ceļiem. Viņš sabruka mūsu priekšā un, aizmie­dzis acis, sažņaudza vienu roku dūrē. Aāā! Kvello auroja gluži kā apsēsts, vicinādams dūres un celdams tās pret neredzamajām zvaigznēm.

- To tik vairs ne, vairs ne!

Un tad pēkšņi viss noklusa. Skaļrunis bija kā mēms, un Kvello roka noslīga uz grīdas. Viņš grīļīgi piecēlās, dīvainā pieredzējuma satriekts.

Piegāju draugam klāt. Kvello! es viņu uzrunāju. Pastāsti man, kas te nupat notika! Tas nebiji tu, vai ne? Tas bija kapteinis. Tu uztvēri kapteiņa apziņas viļņus, tu juti un darīji tāpat kā viņš, vai ne tā?

- Nē, klusi atteica Kvello.

- Jā! es uzstāju. Tev nav iemesla vicināt dūres pret zvaigznēm. Tas bija viņš, kas drau­dēja kosmosam!

Taču atbildēt Kvello nevēlējās, tikai vairīda­mies pavērsa skatienu augšup.

Ieraksti kapteiņa pirmā palīga Džona Redlija žurnālā. Piecdesmit dienas jau projām. Labojums: tūkstoš divsimt stundu attālumā no Zemes. Skolēn, veic rēķināšanas mājasdarbu! Dator, veic manas dvēseles digitālpsihoanalīzi! Redlij, kapteiņa pir­mais palīgs, iespraud pirkstu datora kontaktligzdā! Ko gudrā kaste rādīs? Džons Redlijs, dzimis 2050. gadā Rīdvoterā, Viskonsinas pavalstī. Tevs piekarināmo motoru meistars. Māte bērnu cepēja, sacepusi veselu duci, un visraupjākais, visneizska­tīgākais klaips no visiem ir vecais Džons Redlijs. Es saku vecais, jo desmit gadu vecumā jau biju nove­cojis, bet trīspadsmit gados inan iestājās vecuma plānprāts. Divdesmit otrajā vasarā apprecējis ar visādiem tikumiem apveltītu, bet neizskatīgu meiču, divdesmit piektajā jau piedarinājis viņai pilnu bērnistabu. Pa reizei izlasa kādu grāmatu, pa reizei izdomā kādu domu. Ak Dievs, Redlij, vai tiešām tev nekā vairāk nav, ko šim nolāpītajam datoram piedāvāt? Vai tu esi tik rāms, tik bāls, tik remdens, tik novadējies, dzīves nesists, nedauzīts, neskarts, nekustināts? Vai tava dvēsele nakts murgos nealkst

pēc trakulībām un varmācības, un nevaldāmas apreibināšanās? Vai sirds tev apstājusies un pulss izžuvis? Vai trīsdesmit gadu vecumā tu esi vienkārši padevies vai arī tāds vienmēr esi bijis sāja maize, atdzisusi tēja, novadējies vīns? Rāmi jutek­lisks, nekad kaislīgs, labs vīrs, krietns draugs, tāls ceļotājs, kas nesagādā raizes, viņš iet un nāk tik klusu, ka Dievs tas Kungs viņu vēl nav pat ievēro­jis! Un, kad tu reiz mirsi, Redlij, vai atskanēs kaut viena taure tev par godu? Vai nodrebēs kaut viena roka, vai jutīs sāpes kaut viena dvēsele, vai noritēs kaut viena asara, vai aizcirtīsies kaut vienas dur­vis? Kāds ir tavs iznākums? Saskaitīšana beigusies. Rezultāts nulle. Varbūt tas ir mans slēptais “es ”, kas ievadījis šos datus? Nulli ievadījis, nulli arī dabūjis? 1a nu tu, Džon Redlij, būsi sevi sarēķi­nājis.

- Paklau, jūs! Redlijs man uzsauca, kad netālu no kapteiņa kajītes durvīm mēs jau bijām pagājuši viens otram garām.

- Jā, ser?

- Neraustieties! Ko jūs te darāt? Vai tad jums nav jāatrodas uz kvarterklāja?_

- Vai zināt, ser, es sacīju, ar galvas mājienu norādīdams uz kapteiņa kajītes durvīm, sešas dienas tomēr… Vai kapteinis neatrodas tur iekšā jau pārāk ilgi viens pats ieslēdzies? Gribot negribot man jādomā…"vai viņam nav kas noticis? Man ļoti gribas pieklauvēt.

Redlijs brīdi manī nolūkojās, tad teica: Nu labi!

Es nedzirdami piegāju pie durvīm un klusi pieklauvēju.

- Nē, ne jau tā… Es jums parādīšu, teica Redlijs.

Viņš piegāja klāt un pāris reižu uzblieza pa durvīm ar dūri. Tad, brītiņu pagaidījis, blieza vēlreiz.

- Vai tad viņš nekad neatver? es jautāju.

- Ja viņš zinātu, ka aiz durvīm stāv Dievs tas Kungs, varbūt arī ielūgtu Viņu papļāpāt. Bet mani vai jūs? Nē.

Piepeši iešķindējās zvans un no kuģa skaļru­ņiem atskanēja balss: Uzmanību, uzmanību!

Kapteiņa inspekcija! Komanda, pulcēties uz galvenā klāja! Kapteiņa inspekcija!

Mēs pagriezāmies un skrējām.

Uz galvenā klāja sapulcējās visa piecsimt astronautu komanda.

- Stāties! Redlijs, atrazdamies vienā bara galā, iesaucās. Viņš nāk, kapteinis nāk! Mierā!

Atskanēja kluss troksnis ar tādu kā elek­trisku pieskaņu, kas atgādināja kukaiņu bara dūkšanu.

Durvis uz galveno klāju šņākdamas atvērās; kapteinis bija ieradies. Viņš paspēra uz priekšu trīs lēnus, stingrus soļus un apstājās.

Kapteiņa augums bija slaids un proporcio­nāls, bet viņa formas tērps pilnīgi balts. Tapat arī kuplais matu cekuls balts, tikai dažviet ar iepelēcīgām svēdrām.

Viņa acis sedza tumšas radarvīzijas brilles, kurās lēkāja sīki elektriskās izlādes zibšņi.

Mēs visi kā viens aizturējām elpu.

Beidzot atskanēja:

- Brīvi!

Un mēs uzelpojām visi kā viens.

- Redlij! kapteinis uzrunāja pirmo palīgu.

- Komanda sapulcēta, ser! _

Kapteinis mazliet pacilāja rokas, kā taustī­dams gaisu. Jā, tiešām… Temperatūra jau par desmit grādiem paaugstinājusies..,

Viņš pagājās gar priekšējo rindu, tad apstājās, pacēlis roku pret manu seju.

- Ā, šeit stāv viens, kurā kvēlo jaunības uguns! Tavs vārds?

- Džounss, ser, es atteicu. Ismaēls Hanikets Džounss.

- Ak Dievs, Redlij, sacīja kapteinis, vai mēs te dzirdam vēju aurus gar Zilajiem klintājiem vai Jeruzalemes sadēdējušiem pakalniem?

Atbildi negaidīdams, viņš turpināja: Nu, tātad, Ismaēl… Ko tu tādu redzi, ko es neredzu?

Ieplestām acīm viņu vērodams, es pakāpos atpakaļ un no dziļa apziņas nostūra raidīju klusu palīgāsaucienu: “Kvello!”

Piepeši es zināju: ja kapteinim norautu no acīm tumšās kibernētiskās lēcas, zem tām es ieraudzītu redzokļus spoži kaltu sudraba monētu

krāsā kā nedzimušai zivij. Baltus. Ak Dievs, šis cilvēks ir balts, pilnīgi balts!

Un galvas iekšienē sadzirdēju Kvello gluži kā gaisā slidošu ēnu: “Pirms dažiem gadiem Visums atbrīvoja tādu fotozibsni, kura intensitāte līdzi­nājās veselam gaismas gadam. Dievs pameta ar aci, izbalinādams kapteini līdz bezmiega nakšu un šausmu krāsai.”

- Ko tu teici? uzstājīgi vaicāja kapteinis, uztvēris mūsu telepātisko sazināšanos.

- Neko, ser, es meloju. Un es arī neko tādu neredzu, ko jūs nespētu saskatīt.

Gaidīju atbildi, bet tā nesekoja. Kaptei­nis pagriezās un aizgāja atpakaļ līdz ierindas galam.

- Atbildiet, vīri, kā kuģim jādodas Visuma telpā? viņš jautāja.

Astronautu vidū sacēlās murdoņa, un beidzot viens no viņiem atbildēja: Ar stingri metinātu apvalku un skābekļa tērpiem gatavībā, ser!

- Teicama atbilde! kapteinis uzslavēja. Tad turpināja: Un kā jārīkojas, ja trāpa meteors, vīri?

Šoreiz atbildēju es: Ielāps septiņu sekunžu laikā un neviena zaudēta vīra, ser!

Kapteinis brīdi klusēja, tad nopietni jautāja vēlreiz: Un kas darāms, lai aprītu ugunīgu komētu aprītu gluži visu?

Klusums.

- Jūs nezināt?! kapteinis dārdošā balsī uzstāja.

Kvello rakstīja gaisā neredzamiem burtiem: “Viņi vēl nav tādas komētas redzējuši, ser!”

- Tas tiesa, atteica kapteinis. Tomēr tādas ir sastopamas. Redlij!

Redlijs pieskārās pie kontroles paneļa, un mūsu priekšā nolaidās zvaigžņu karte. Trīsdi­mensiju mākslas darbs, kartes veidotāja multitekstuāls sapnis par mūžību.

Kapteinis pastiepa aklu roku tam pretī.

- Lūk, te ir mūsu Visums miniatūrā!

Karte iemirguļojās.

Kapteinis turpināja: Vai jūsu acis veiks to, ko manas, aklas kļuvušas, nespēj? No Oriona Zirggalvas miglāja puses starp miljardiem citu

gaismu atspīd viena, īpaša. Akls būdams, es to sajūtu šādi…

Viņš pieskārās pie ekrāna vidus. Tai pašā mir­klī mūsu acu priekšā iekvēlojās milzīgi liela un gara, un skaista komēta.

- Vai trāpīju Malstrēma vidū, Redlij? kap­teinis apvaicājās.

-Jā, ser! atteica Redlijs, bet komandu tik­mēr pāršalca apbrīnas čuksti, vīriem aplūkojot Visuma skaistuli.

- Tuvāk! Spilgtāk! kapteinis pavēlēja.

Komētai palielinoties, tā kļuva par spoku

tēlu.

- Nu tā! Ne saule, ne mēness, ne planēta. Kurš to definēs? kapteinis jautāja.

- Kaptein, Redlijs klusi ieteicās, tā ir tikai komēta!

- Nē! iekliedzās kapteinis. Ta nav “tikai komēta”! Ta ir bālā līgava ar garo plīvuru, kura atgriežas, lai gulētu ar savu nepiegulēto, zudušo līgavaini. Vīri, vai viņa nav skaista? Tik skaista, ka iedzen mums svētas šausmas!

Mēs stāvējām klusi, gaidīdami.

Pievirzījies tuvāk, Redlijs jautāja: .Kaptein, vai tā nav tā pati komēta, kas pirmoreiz virzījās garām Zemei pirms trīsdesmit gadiem/

Un, miglaini atcerēdamies, es minēju tās vārdu: Leviatāns.

-Jā! kapteinis iesaucās. Atkārto! Skaļāk!

- Leviatāns, es atkārtoju, domādams kas gan te īsti notiek? Lielākā komēta, kāda līdz šim ir novērota.

Strauji pagriezies prom no ekrāna, kaptei­nis pievērsa aklo skatienu mums. Drausmīgā Visuma ķīmija, kas izvirdusi par gargaru gais­mas murgu! Leviatāns!

- Kaptein… vai Leviatāns bija tas, kurš jums laupīja redzi? Redlijs klusi iejautājās.

Vīri sačukstoties vēl ciešāk uzlūkoja daiļo briesmoni.

- Tomēr deva man dižu vīziju! kaptei­nis iesaucās. Jā! Leviatāns! Es redzēju viņu tuvumā. Es aizskāru tā miljonjūdžu garo līgavas plīvuru. Un tad šis jaunavīgais baltums, vairīda­mies mana mīlas pilnā skatiena, izdedzināja man acis. Pirms trīsdesmit… trīsdesmit… trīsdesmit

gadiem. Vēl arvien ik nakti es to redzu zem acu plakstiem, tik savādu, pilnu arktiska noslē­puma, šo milzu lielo, balto Dieva zibenslodi… Es skrēju tai pretī! Es tai pavēru pretī savu kais­tošo sirdi! Bet tā nopūta manu liesmu. Un tad bēga, mani pamezdama… Tomēr skatieties…

Kapteinis pieskārās pie interaktīvās kartes, un komēta atkal iekvēlojās, tapa vēl lielāka.

- Leviatāns atgriežas, kapteinis sacīja.

- Trīsdesmit garus gadus esmu gaidījis, un nu tas brīdis beidzot ir klāt. Un esmu izvēlējies jūs, vīri, lai kopā ar mani šajā zvaigžņu kuģī jūs trauktos pretī Visuma sūtnei, kura, mani reiz satriekusi, tagad apmet loku, lai pati drīz tiktu satriekta. Drīz manas rokas jūsu rokas cel­sies, lai dotu šo triecienu!

Vīri sakustējās, bet neviens neko neteica.

- Ko tas nozīmē? iekliedzās kapteinis. Jūs klusējat?

- Kaptein, Redlijs ierunājās, tas nav mūsu mērķis un uzdevums. Mums visiem uz Zemes paliek tuvi cilvēki…

- Viņi to uzzinās! Un svinēs svētkus, kad būsim šo briesmoni nokāvuši un aprakuši Ogļumaisa miglāja kapos.

- Radīsies jautājumi, kaptein. .. teica Redlijs.

- Un mēs uz tiem atbildēsim! Un mēs paveik­sim doto uzdevumu. Pēc tam, kad būsim tikuši galā ar komētu. Mums jāapgūst tīras iznīcinā­šanas māksla! Lūk, Leviatāns! Kas gan viņš ir?

Šausmu kamols, izrauts no rīkles Tam Kungam, kad reiz miegā Viņš tumsu iepazina! Varbūt, radīšanas darbu nogurdināts un laika gaitā uzkrājis ļaunumu, Dievs sadrebināja savus kaulus un plaušas, un domas, lai ar vienvienu varenu spazmu izklepotu šo mēri! Kas gan to zina vai atminēs, vai pateiks? Zinu tikai to, ka šis senais lāsts, nesadzijusī brūce, kas iedveš bailes Visuma telpai, luncinās tepat gar mūsu kājām. Bet nu rāmi, rāmi… Lai kur tagad būtu Dievs, Viņa pēdās maigi vēji rotaļājas ar pava­sari… bet Leviatāns sēj nāvi un iznīcību! Visuaugstais Dievs, es Tevi godāju! Bet Tava senā sērga nāk mani kult un lauzt manim kaulus, un

iedegt manās aklajās acīs elles liesmu. Ārprāts dos man spēku un es izcietīšu šo visupēdējo nakti. Neprātība liek man sniegties plašumā un tālumā. Kad Leviatānu būšu sagrābis rokās un nonāvējis, tad atgriezīšos pie sava Dieva…

Mēs visi stāvējām stingi kā noburti.

Beidzot Redlijs uzdrošinājās pacelt balsi: -Ta elle, ko pieminējāt, kaptein… vai tiešām jūs domājāt īsto elli?

- Kā nu ne! Pati Nāve ir ieradusies, lai kār­totu vecus rēķinus. Dievs Zemi radījis, kur mil­jardiem ir mājas… bet melnā Zvēra zīme visam pāri klājas… Nepaies ne mēnesis, kad šī gaismas gadu skrējēja ietrieksies Klusā okeāna vidū, lai iznīdētu no Zemes virsas visu, kas dzīvs.

- Bet zinātnieki, ser… Redlijs mēģināja iebilst.

- Ir akli! kapteinis viņam uzbļāva. Nē, vēl ļaunāk! Jo es, pat akls būdams, redzu, kas te notiks! Citām reizēm Leviatāns nogāja gar Zemi miljons jūdžu attālumā…

- Un aprēķini rāda, ka šajā reizē attālums būs sešreiz lielāks! neatlaidās Redlijs.

- Ak jūsu gudrie vīri saka mēs izdzīvosim? Es saku mēs mirsim! kapteinis rēca. Re, kur līķrati tuvojas! Neizzinātas un tālas, mūsu skatam nesasniedzamas pasaules tos pavilku­šas sāņus un pārtaisījušas, un iecēlušas jaunās grambās. Un, tumsas spēku dzīts, nāvi nes­dams, Leviatāns nu pavērsies uz mūsu pusi. Vai tiešām visi ir tik akli, vai tiešām tas nevienam nesagādā raizes?

Mūsu ierinda nervozi sakustējās. Šis pareģo­jums mums visiem likās ārprāta murgi, tomēr kapteiņa vārdiem piemita milzīgs pārliecināša­nas spēks.

- Tad jau mūsu pienākums ir kaut ko darīt… ja tas, ko sakāt, ir patiesība, secināja Redlijs.

- Jā, jā! mēs visi vienā balsī iesaucāmies.

- Tagad pierādījumi, Redlij! kapteinis sacīja. Lūk, mani aprēķini! Un no for­mas tērpa kabatas viņš izvilka plānu disku un pastiepa to uz Redlija balss pusi. Apstrādājiet šos datus tiktāl, cik tālu jūs vai Dievs spējat aizskaitļot, un tad vēl tālāk!

- To visu es ievadīšu datorā, kapteini Redlijs nopietni teica.

- Dariet to drīz! Pētiet, salīdziniet, apjē­dziet!

Redlijs grozīja rokās disku.

- Jebšu tur iekšā ir jūsu liktenis, kapteinis turpināja. Bet, ja jums beidzot šķitīs, ka miers un skaidra debess virs Zemes, un piejaucētas asteszvaigznes ir tas, kas gaidāms… ja kosmosā mums pretī zaigo Paradīzes vārti un mūžzaļā Ēdene, tad pierādiet man to neapstrīdami, ar skaitļiem! Spēlējiet šīs datorklavieres, un, ja pēdējais to meldiņš būs oda priekam, es labprāt to pieņemšu un vērsīšu kuģi atpakaļ uz zaļajām ganībām, kur spriņģo ērzeļi un ķēves, un nožēlu es nejutīšu nepavisam!

- Labi sacīts, ser!

- Kur jūsu roka? jautāja kapteinis, pasnieg­damies kaut kur gaisā.

- Seit, ser!

Kapteinis to satvēra. Tagad, ļaudis, klau­sieties! Te stāv viens, kas pasniedzies man pre­tim, lai mūsu delnas saskaras. Vai varu cerēt,

ka pārējie tāpat man sniedzas pretī ar prātu un ar sirdi?

-Jā, jā! mēs visi iesaucāmies.

Tā ir!

- Jā un vēlreiz -Jā!

Vēl arvien cieši turēdams Redlija roku, kap­teinis mūs pēdējoreiz uzrunāja:

- Komētas nogrimst Kristus brūcēs! Dievišķa skaņa! Vīri! Mēs ejam svētā kaujā. Dižākajā visos laiku laikos, kaut mūsu smiltis rit caur pulks­teni, kas ir tik liels kā pati pasaulsradīšana tālā Kentaurā. Mēs glābsim savu Zemi! Mehāniķi, visu pārbaudiet! Ak, vīri, Leviatāns ir balta, bezgalgara rēta, kas stiepjas kosmosā, gaisma, kas traucas izdzēst gaismu! Izdzēsīsim rētu uz mūžiem! Uzmaniet signalizācijas iekārtas! Pir­majam, kas Leviatānu ieraudzīs, alga uz Zemes tiks divkāršota! Tagad pie darba! Izklīst!

Astronauti izklīda, aizskrēja katrs uz savu posteni. Visi, tikai ne Kvello. Sajutis, ka drauga blakus nav, es skrējienā apstājos un pagriezos atpakaļ un ieraudzīju viņu lūkojamies kap­teinī ar tādu skatienu, it kā nupat pār viņu būtu

nākusi kāda drausmīga atklāsme. Arī Redlijs, ievērojis Kvello sejas izteiksmi, vēl arvien stāvēja kapteinim blakus.

Juzdams visapkārt valdošo klusumu, kapteinis sacīja: Jūs esat brīvs, Redlij!

- Jā, kapteini

Un Redlijs apsviedās uz papēža un gāja prom.

- Ismaēl? kapteinis piepeši ievaicājās. Tu arī esi brīvs.

- Jā, kapteini Aklā skatiena priekšā es pacēlu roku astronautu sveicienam; vajadzēja iet projām, taču es nespēju vēl nepalūkoties uz kapteini un Kvello.

Kapteinis juta Kvello tuvojamies. Tomēr Kvello uz viņu neskatījās. Kapteinis pacēla roku augšup, taustīdams gaisu iepretī Kvello dīvainajai, zaļajai sejai. Tad, gluži kā apdedzi­nājies, to atrāva. Tad viņš pagriezās un izgāja pa durvīm, kas veda prom no galvenā klāja, un durvis ar čukstam līdzīgu troksni aizvērās.

Aizritēja ilgs mirklis, kura laikā Kvello sejā savilkās nākotnes nojausmu ēnas. Es to nespēju skatīties.

Tad izdzirdēju no visām pusēm atlidojam komandas locekļu balsis:

- Komēta “Francisks XII”!

- Haleja komēta!

- Pāvesta Inocenta III komēta!

- Astoņdesmit astotā gada Lielā Indijas ko­mēta!

- Alkibiada komēta!

Un platā ekrāna, zvaigžņu kartes tumsā es citu pēc citas ieraudzīju parādāmies milzu komētas, meteorus un zvaigznājus.

- Kas tad īsti tā komēta ir? es izdzirdēju sevi jautājam. Un tūliņ pats atbildēju: Mūžī­bas garaiņi! Radītāja varenā zarnu trakta gāzes. Kvello!

Drauga domas sabalsojās ar manējām. “Manā pasaulē komētas sauc par Visuma svēt­ceļniekiem vai gaismas gadu spokiem, vai miro­ņiem, kas ierodas dzīrēs. Redzi nu, mūsu sabied­rības apziņa ir tikpat romantiska kā jūsējā!”

- Tadā gadījumā es teiktu, ka mūsu kaptei­nim ir savi iemesli, kāpēc viņš meklē sastapša­

nos ar Leviatānu, un mums ir savējie. Kas var būt labāks par labu rēbusu?

“Rēbusu,” atbalsoja Kvello. “Ar šo rēbusu prātā šonakt dosimies pie miera. Varbūt gulē­dami sapņosim un sapnī pie manis atnāks atbilde. Rēbuss… rēbuss…”

Nakts vidū pa miegam es manīju kaut kādu kustību. Tas bija Kvello, viņa domas, ierazda­mās pie manējām, un visbeidzot viņa balss manā apziņā: “Lai visi vīri ceļas un klausās!”

Pēc tam ne vien Kvello domas, bet arī mēle pa zilbēm salika vārdu: Elija.

- Kvello! es draugu klusi pasaucu.

Un tad ak, cik dīvaini! tā vairs nebija Kvello balss, kuru dzirdēju skanam nakts tumsā, bet tā balss, kas palikusi viņam prātā. Elijas balss, kādu viņš to atcerējās.

- Tagad uzklausiet! Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad ticat vai neticat redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus…

Ko tas nozīmē? — no kajītes durvīm kaut kur attālāk gaitenī atskanēja sauciens.

- Saki, lai viņš atslēdzas! Lai viņš aizveras! iesaucās cits astronauts.

- Nē… pagaidiet, pagaidiet,.. es čukstēju.

- Un tad ak vai! gan kuģis gan kuģa kap­teinis, gan viņa vīri viss, viss ies bojā! — skan­dēja Elija Kvello. Tikai viens pats izglābsies. Viens pats!

- Visi? kāds ievaicājās.

- Viens izglābsies, cits viņam atbildēja.

- Viss ies bojā! Kvello pareģoja Elijas balsī.

Pēc tam mans draugs apklusa un aizmiga.

Es pagriezos uz otriem sāniem, taču miegs

man vairs nenāca, un dzirdēju arī biedrus gro­zāmies un svaidāmies guļvietās līdz pat rītam.

Kajītēs balss pulkstenis iztikšķināja un nosauca stundas, un visbeidzot rītausmā, kas nebija rīt­ausma, mēs gara acīm ieraudzījām, kā blāvā mākonī virs kapteiņa gultas parādās komētas rēgs un miega murgos viņš sastopas ar savu nāvi.

No kapteiņa pirmā palīga Džona Redlija žur­nāla. Rakstu liecībās četrsimt gadu pirms Kristus fiksēti nostāsti par kādu pareģojumu: Maķedonijas Aleksandrs miršot, kad Zemei tuvošoties Persefones komēta. Pirmajā Kristus dzimšanas gadā debe­sīs parādījās Palestrīnas komēta iespējams, tā arī bija Bētlēmes Zvaigzne. Neko daudz vairāk mēs nezinām. Vēl tikai to, ka komētas galva sastāv no metāna gāzes un ziemas sniega, vissaltākā ziemas sniega.

*

Nespēdams gulēt, es piecēlos un devos gai­tenī; kapteiņa kajīte mani vilktin pievilka. Ārpusē stāvot, varēju dzirdēt, ka iekšā kaptei­nis cīnās ar saviem nakts murgiem. Dzirdēju viņu novaidamies: Nē! Un atkal: Nē, nē, es saku! Prom! Prom!

Gaiteņa galā parādījās kāds nācējs. Redlijs. Ierāvies ēnā, es vēroju pirmo palīgu stipri pie­dauzām pie kapteiņa kajītes durvīm.

- Kaptein?

- Kas? Ko? kapteinis atsaucās.

- Ser, jūs mocīja murgi, teica Redlijs.

Durvis atvērās, un tajās parādījās kapteinis;

baltais matu ērkulis bija galīgi savēlies. — Ak Dievs, kā es sapņoju! Es kritu, ar galvu uz leju kritu izplatījumā lejā, mūžībā… Pagaidi, lai uzķeru savu dvēseli!

- Ser, jums jāparaksta kuģa žurnāls, sacīja Redlijs.

- Četros no rīta viltus rītausmā? Labi, Redlij, vismaz vairs nemocīs murgi… Iešu jums līdzi un parakstīšu. Kā klājas mūsu datoriem?

- Tik intensīvi darbodamies, tie pārkarsuši, kaptein.

- Steidzies pierādīt manus maldus?

-Jūs apgalvojāt, ka nemaldāties, kaptein! Ja tā būs, es to pierādīšu.

Pametis kajīti, kapteinis sekoja Redlijam, un es ierāvos vēl dziļāk ēnā, kaut arī redzēt viņš mani nevarēja. Viņi devās uz galveno klāju, un es sekoju.

- Es taču tevi pazīstu, Redlij! Šis skrējiens tev diez ko nepatīk…

- Ja ar “skrējienu” jūs domājat mūsu īsto uzdevumu, debess ķermeņu iezīmēšanu kartēs un pasauļu izzināšanu…

- Nu nē! Es domāju šo! teica kapteinis, iznākdams uz plašā galvenā klāja, kur šobrīd nemanīja nevienas dzīvas dvēseles; es viņam sekoju. Ko jūs zināt, Redlij, par tumšo pla­nētu un gaišo komētu ceļiem?

- Jums, kaptein, mani jāpamāca, Redlijs atbildēja.

- Un to es darīšu, kapteinis sacīja. Lūk, tūkstošreiz tūkstoš zvaigžņu, atrastu, iezīmētu un izsekotu! Pārvelciet ar roku pār izplatījumu! Sataustiet Haleja komētas garo ceļu, sajūtiet Mazās Aljostro komētas karstumu! Te nu mēs redzam Dieva pusnakts murgu atainu kā tās klaiņojušas un sadūrušās, Viņa garās naktsdomas. Sapnī Dievs jūt prieku un parādās zaļas Zemes! Dievs kaujas ar lietuvēnu no Viņa acu un mutes plašā nemiera izceļas Leviatāns! Un traucas šurp! Es zinu, kā mēs aizšķērso­sim tam ceļu, turklāt ļoti drīz, pusotru mēnesi

pirms tam, kad tas varētu izpostīt Zemi. Mums jārīkojas veikli, lai to negaidot pārsteigtu.

- Pārsteigtu! Novērsdamies no spoži zvaigžnotā ekrāna, Redlijs uzlūkoja kapteini. Ser, jūs taču nevarat pārsteigt komētu! Tā ir nedzīva, tai viss ir vienalga.

- Toties es esmu dzīvs, un man nav vien­alga!

Redlijs paraustīja plecus. Un šo zināšanu nastu jūs uzkraujat kādam lielam klaiņotājbērnam, nejauši sastaptam kosmosa radījumam, kas uz visiem laikiem zaudējis mājas… Es…

- Runā vien! sacīja kapteinis.

-Ja ir tiesa tas, ko apgalvo cienīgtēvs Kolverts, ser, ka mēs un kosmoss esam viena miesa un asinis, ka visas saules, pasaules un to radības ir no vienas vielas, vienas lielas pārpasauļu gribas apliecinājums, tad arī tas rēgs, par ko allaž stās­tāt, ser, tā komēta, teiksmu nezvērs, kura aste izstaro šausmas, beigu beigās arī ir diženā Dieva vēlme. Ne jau nu Viņa vājums vai izmisums, bet spožā griba, gaismas uzšķīlums Visuma telpas naktī! Vai gan jūs sacelsieties pret Viņa dvašu?

- Ja tā izdedzināja man dvēseli un piedevām acis jā! Paklau tik, kādas skaņas tā raida tagad, šobrīd!

Kapteinis pastiepa roku, pieskardamies pie ekrāna. Enerģijas impulss atbrīvots izplūda pārvārīgos skaņu viļņos, kas izplatījās visā kuģī.

Gandarīts pamājis, kapteinis turpināja: Tā dvaša, par ko jūs ieminējāties… tā ir auksta. Gluži kā visu pasauļu kapsētas būtu kaut kādi palaistas kosmosā un, gaismas gadu līķautā sapinušās, miljardmiljardiem cilvēku dvēseļu lūgtos pēc atbrīvošanas. Es… mēs… dosimies tās glābt!

- Ta skaņa tā nav dzīvības skaņa, ser, tikai haosa radīti ķīmiski procesi; te viena, te otra asteszvaigzne tos parādīdamās velk sev līdzi. Vai tiešām jūs gribat apstādināt šo milzīgo, balto pulsu, ser? Tikpat labi jūs varētu vēlēties apstādināt sev sirdi.

- Un ja nu abi apstājas reizē? jautāja kap­teinis. Vai gan tad mana uzvara pār Leviatānu nebūs tikpat diža kā Leviatāna uzvara pār mani? Mazs cilvēks vai briesmīgs likteņa

nesējs tie abi sver vienādi, ja pretī svaru kausā ir likta nāve.

- Bet, kaptein, gribēdams to nīcināt, jūs gri­bat: nīcināt pats savu miesu, ko Dievs jums uz laiku aizdevis, Redlijs iebilda balsi, kas lieci­nāja par klusu izmisumu.

- Šī miesa man riebj! kapteinis iekliedzās. -Ja viss ir viens viens Dievs, kas mums parā­dījies kā minerāli, gaisma un tumsa, kustība, ar saprātu apveltīts cilvēks, ja tā komēta ir mana īstenā māsa, kas lepodamās staigā man garām, pārbaudīdama manu Ijaba pacietību, vai tad tā nav zaimošana visupirms izmēģināt tās vare­nību ar mani? Ja esmu miesa no Dieva miesas, tad kāpēc es tiku notriekts un padarīts akls? Nē, nē! Tas briesmonis ir no ļauna. Tā baisais ģīmis lūkojas peklē. Ta spožais bezprāta skatiens liek nojaust asinis, ar ko ieeļļo nakts murgu riten­tiņus un iesmus ellē! Un, kaut es to uzskatītu par elles izvirdumu vai cilvēkēdāju haizivi, saldo asiņmuti, vai drausmu, baltžilbu masku, kas mesta Visuma telpā, lai cilvēkus biedētu un tos mudinātu uz pārcilvēcīgiem darbiem, kurus

miesa un dvēsele nespēj izturēt, kaut arī tā, es tam uzbrukšu! Godātais, nestāstiet man te par zaimošanu! Leviatāns gribēja mani notiesāt brokastīs. Šovakar dzīrošu es, mielodamies ar briesmoņa miesu!

- Ak Dievs… — dzirdēju Redliju čukstam.

- Dievs, stāvi mums klāt!

- Mēs esam Viņa aizgādībā, sacīja kapteinis. -Ja mēs esam Viņa radīti, tad kļūsim par dzīslām Viņa rokā, kura ceļas, lai nogalinātu balto nezvēru! Vai tad jūs atsakāties no tik varenām medībām?

- Labprāt atsacītos, Redlijs nomurmināja.

- Un tagad es labprāt dotos pārbaudīt datorus, kaptein!

Redlijs jau pagriezās uz iešanu, taču apstājās, izdzirdējis kapteiņa balsi:

- Nu tad jūs esat tikpat traks kā es. Nē, vēl trakāks! Jo es neuzticos pat “īstenībai” un tās bezprātīgajai mātei, pasauļu telpai, bet jūs savā nevainībā esat pieķēries šaubīgiem cilvēka dari­nājumiem, kuri spēj pat izskaitļot laimīgas bei­gas! Kas pieguļ mehānismu, tas atmodīsies bez

pauriem. Ak jeziņ, es jūs jau redzu ka pavesta kora zēnu! Tāda nevainība man cērt līdz kau­lam!

- Ser, es esmu pret jumsRedlijs atbildēja. -Taču neesmu jums bīstams. Lai kapteinis labāk piesargās no kapteiņa. Bīstieties pats sevis, ser!

Tad Redlijs vēlreiz pagriezās un šoreiz patie­šām aizgāja.