Tagad un mūžīgi

11. nodaļa

- Jūs vaicājāt, kāpēc te nav bērnu? —Eliass Kulpepers beidzot ierunājās.

Kārdifs pamāja.

- Krietns žurnālists nebūtu ļāvis aizritēt tik ilgam laikam, gaidīdams, atbildi, pēc tam kad uzdevis tik svarīgu jautājumu.

- Laiks rit vēl arvien, Kārdifs iecietīgi aizrā­dīja, kāpdams augšup.

- Tas tiesa. Ņemiet!

Uz margu malas stāvēja vīna pudele un divas nelielas glāzes.

Vienā malkā izmetis savējo, Kārdifs apsēdās blakus Eliasam Kulpeperam.

Kulpepers pakšķinādams pūta dūmus. Visi bērni… viņš iesāka, it kā rūpīgi apdomādams katru vārdu, ko sacīs, ir aizvesti prom uz skolu.

Kārdifs viņā paraudzījās neticīgām acīm.

- Pilnīgi visi? No visas pilsētas?

- Tur jau tā lieta. No mums līdz Fīniksai ir simt jūdžu vienā virzienā. Divsimt līdz Taksonai. Pa vidu vienas vienīgas smiltis un pārak­meņojies mežs. Bērniem vajag skolas ar īstiem

kokiem. Jā, šeit mums ir īsti koki, bet nevaram atrast skolotājus, kas būtu ar mieru šeit strādāt. Reiz daži bija, taču sajutās pārāk vientuļi. Viņi vairs nebrauca šurp, tāpēc bija jābrauc prom bērniem.

-Ja es šeit ierastos jūnija beigās, vai es satiktu bērnus, kas atgriežas mājās, lai pavadītu vasaras brīvlaiku?

Kulpepers sastinga un tāds palika krietnu brīdi, izskatīdamies pēc Kloda.

- Es jautāju…

- Dzirdēju. Kulpepers piedauzīja pie pīpes, uzsizdams gaisā degošu pelnu plēnīti. Ja es atbildētu “jā”, vai jūs man ticētu?

Kārdifs noliedzoši papurināja galvu.

- Gribat teikt esmu aizmelojies par tālu?

- Gribu teikt vienīgi to, ka esat iemelojies strupceļā. Redzēsim, kā jūs no tā izkļūsiet!

Kulpepers pasmaidīja.

- Bērni nebrauks mājās. Viņi apmeklēs vasaras skolas Eimhērstā, Providensā un Segārborā.

Viens apmeties pat Teiksmu Ostā*. Kā tev patīk šis nosaukums Teiksmu Osta! Reiz es tur hosēdēju veselu pērkona negaisu, lasīdams “Mobiju Diku” katru otro nodaļu.

- Bērni nebrauks mājās, teica Kārdifs. Vai drīkstu minēt, kāpēc?

Viņa sarunbiedrs pamāja ar .atdzisušu pīpi mutē.

Kārdifs izvilka piezīmju bloknotu un stingi tajā nolūkojās.

- Šīs pilsētiņas bērni… viņš beidzot sacīja, mājās nepārbrauks. Neviens no viņiem.

Neviens pats. Nekad…

Aizvēris bloknotu, viņš turpināja: Un iemesls, kāpēc viņi nekad šeit neatgriezīsies, ir tāds, ka… Viņš krampjaini norija siekalas.

- Tads, ka bērnu nav! Pirms ilga, ilga laika kaut kas ir noticis, Dievs vien zina kas, bet noticis. Šī nav tāda pilsēta, kur ģimenes locekļi atgriežas mājās. Pēdējais bērns aizbraucis jau pirms ilga

* Teiksmu Osta Mystic Seaport ASV ostas pilsētiņa, brīvdabas muzejs, kas atspoguļo ASV jūrniecības, zvejniecības un vaļu medību vēsturi.

laika… vai arī pēdējais bērns sen pieaudzis. Un jūs esat viens no šiem bērniem.

- Vai tas ir jautājums?

- Nē, teica Kārdifs, tā ir atbilde. Kulpepers atlaidās krēslā un pievēra acis.

-Jūs tiešām esat pirmklasīgs viskarstāko ziņu reportieris, viņš sacīja, izņemdams no mutes auksto pīpi.