Tagad un mūžīgi

29. nodaļa

Viņš ilgi nosēdēja, klausīdamies vēju gau­dojam skurstenī un ārpusē, notekcaurulēs.

Vecais nams čīkstēdams aizpeldēja dziļajos nakts ūdeņos ļoti tālu, kur vairs nebija ne zemes, ne gaismas.

Žurkas skrapstinājās, kā zīmēdamas uz sienām grafīti, bet no zirnekļu arfām nāca vissmalkākās skaņas, tik augstas, ka tikai viņa ausu matiņi uztvēruši notrīsēja.

Kāds būs mans ieguvums un kāds zaudējums ? viņš domāja. Cik daudz es pametīšu, un cik daudz man atliks1

Ko nolemt?

Nu tātad! viņš sevī iesaucās. Ko? Kuru?…

Domu tumsā nesakustējās it nekas. Ne at­balss neatskanēja.

Tikai kluss čuksts; Gulēt…

Un viņš atkal laidās miegā, izdzēsdams apziņas gaismekli.

Sapņu tālumos viņš izdzirdēja lokomotīves pūtienu.

Vilciens auļoja, brāzās cauri naktij, spoži līkumoja mēness gaismā, joņoja pa garajiem, taisnajiem ceļa posmiem, uzsita putekļus un šķieda dzirkstis un atbalsis, un pussapnī, pusno­modā Džeimss Kārdifs atkal kaut kādi atcerējās pazīstamos pantus:

Viens skūpsts — kļūsi valdnieks pār laiku, Viens glāsts — nāve nesaldēs nu,

Viena nakts — zudīs domas par kapiem, Viena stunda — vecs nekļūsi tu.

Dzer malkiem Mūžības vīnu,

Dzer ilgi — lai reibina tas!

Ikviens tur ir gudrs un mācīts,

Miljons mīlu tur vēl ir par maz-

Nē! viņš sapnī iekliedzās. Un tad, vēlreiz: Jā, ak Dievs, jā!

Un dzejoļa izskaņa izteica viņa domas vār­dos:

Kaut kur orķestris spēlē…

Tik savāda meldija dzied

Par saulpukēm, jūrniekiem diviem,

Kam mēness liek nākt un iet.

Tagad viņš modās. Viņa lūpas izrunāja:

Kaut kur orķestris spēlē…

Ak, meldiju iegaumē jel!

Tad mūzām griezīsies dejā —

Būs jūnijs… vēl jūnijs… un vēl…

Nu jau vilciens vairs nepavisam nebija tālu, tas līkumoja pa kalnāju. Saulei lecot, Kārdifs zināja, ka ir pārdomājis.

Viņš palūkojās ārā uz asinssarkano saullēktu, uz pilsētu, kas iekrāsojusies atvadu gaismā, un tas viss izskatījās tik dīvaini, ka viņam vēl mūžību un vienu dienu nebija lemts to aizmirst.

Skūdamies viņš redzēja savu sejas izteiksmi vannas istabas spogulī; acis izskatījās neizsa­kāmi skumjas.

Nokāpis lejā un apsēdies pie brokastgalda, viņš blenza uz pankūku kaudzi savā šķīvī un to neaiztika.

Sēdēdama Kārdifam pretim, Nefa redzēja to pašu, ko viņš bija redzējis spogulī; viņā nedaudz atvirzījās, atspiezdamās pret krēsla atzveltni.

- Nu, vai tu to apdomāji? viņa jautāja.

Kārdifs dziļi ievilka elpu. Vēl tagad viņš nezi­nāja, kādus vārdus viņa mute izrunās.

- Paliec! viņa lūdza.

- Kaut es to varētu…

- Paliec!

Un Nefa pasniedzās pāri galdam un pārklāja viņa plaukstu ar savējo.

Un, raugi, tā bija silta plauksta, bet viņa plauksta bija salta! Šķita, ka dieve pārliekusies pāri kapam un pasniegusi roku, lai viņš varētu tikt ārā. Lūdzu, paliec…

- Ak Dievs, ak žēlīgais Dievs, liec taču mani mierā! viņš iesaucās, juzdams, ka sirds asiņo.

- Tu nesaproti. Es neesmu radīts mūžīgajai jau­nībai!

- Kā tu to zini?

- Visi to zina. Esmu dzimis, lai nodzīvotu sev lemto mūžu un septiņdesmit gadu vecumā nomirtu. Kad manī visa jau būs papilnam. Mans skaistums dzīvības liesma uzšausies skurstenī, bet neglītums sliktie darbi, depre­sija un viss cits paliks par kvēpiem skursteņa iekšpusē. Cik daudz tumsas var uzkrāt dvēselē? Es jau esmu uzkrājis par daudz. Kā gan iespē­jams notraukt kvēpus, kas sakrājušies uz dvē­seles sienām?

- Ar skursteņslauķa suku, Nefa atbildēja.

- Ļauj man būt tavam skursteņslauķim un es sukāšu tavu dvēseli, līdz tu neizturēsi un iesmie­sies! To es spētu, ja vien tu ļautos.

- Es neļaušos.

- Jā… laikam gan tu neļausies, viņa klusi atteica. Ak Dievs, es tagad varētu apraudā­ties… bet es to nedarīšu. Paliec sveiks…

- Es jau vēl nekur neeju.

- Es gan. Nespēšu noskatīties tevi aizejam. Atgriezies kādudien!

- Vai tiešām tu domā, ka es vairs neatgriezī­šos?

Aizvērtām acīm viņa pamāja.

- Piedod… viņš sacīja. Tas ir tik grūti… Nezinu, vai esmu gatavs nodzīvot simt trīs­desmit gadu. Nezinu, vai arī kāds cits tam ir gatavs, vai tas vispār iespējams. Saproti… tas uzdveš… tik lielu vientulību! No visiem šķir­ties… Piedzīvot dienu, kad vispēdējais draugs paliek kapsētā…

- Tu iegūsi jaunus draugus.

- Jā, bet vecie draugi tas ir pavisam kas cits! Tie ir neaizstājami.

- Jā. Tie ir neaizstājami… Viņa palūkojās uz durvju pusi. Ja tu aizbrauksi un varbūt sadomāsi atgriezties, lai mūs atkal uzmeklētu, pārāk ilgi negaidi!

- Citādi man tas var neizdoties? Zinu. Būšu jau kļuvis par vecu. Vai man jāizlemj, iekams būšu sasniedzis, hm… piecdesmit gadu vecumu?

- Galvenais atgriezies! Nefa teica.

Piepeši otrpus galda viņas vairs nebija.