Tagad un mūžīgi

7. nodaļa

Beidzot Redlijs ierunājās: Nu?

Dounss pacēla galvu un, kapteiņa palīgam acīs ielūkojies, teica: Tā bija neparasta, neli­kumīga un noziedzīga svešu sarunu noklausīša­nās. Mums nav tiesību!

- Un ārkārtēju briesmu apstākļos?…

- Vai jūs aicināt uz dumpi, ser? jautāja Smols.

Redlijs šausmināts atkāpās. Dumpi?! viņš pārjautāja.

Iejaucās Kvello: Viņš tikai… pārņems va­dību.

Mēs atbildējām ar mēmumu un tādām pašām šausmām sejā.

Redlijs sacīja: Vai tad jūs tikko nedzirdējāt, kādas domas viņš auklē sirdī, ko grasās darīt?

Dounss atbildēja: Dzirdējām. Bet šīs domas, ko mēs no viņa aizņēmāmies… ar ko tās atšķi­ras no mūsējām? Sirdī katrs vīrietis vienlīdz dzejnieks un slepkava, tikai citi neparāda asinis uz āru!

- Jūs gribat, lai mēs viņu tiesājam par domām, teica Smols.

- Nu tad spriediet pēc viņa darbiem! atbildēja Redlijs. Leviatāns tuvojas. Mēs mai­nām kursu, dodamies tam pretī. Kāds ir rīkojies ar datoru. Pirms divdesmit četrām stundām tas rādīja vienu, tagad ko citu.

Dounss teica: Ta jau ar mehānismiem notiek. Astronomijas aplēses ir labas, bet asins jausma vēl labāka. Miesai ir vieglāk. Prāts un griba ir tieši tas, kas vajadzīgs. Kapteinim pie­mīt viss. Dators nejēdz, ka es eksistēju. Kaptei­nis gan. Viņš pēta, aptver, izprot, nolemj. Viņš man pavēl, kurp jādodas. Viņš ir mans kaptei­nis, tāpēc es klausu pavēlei…

- Un dodos ellē, Redlijs nobeidza.

- Kaut vai ellē! Dounss paraustīja plecus.

- īstā komētu, šo nešķīsteņu, vaislošanās vieta!

Kapteiņa aklās acis saredz Zvēru. Es arī nīstu zvērus. Ja viņš mani pamodinās, iekliegdamies -nē! -, es būšu viņa uzticamā atbalss.

Smols piebilda: Es arī!

- Un tu, Kvello? Redlijs jautāja, vērsdamies pie zaļā citplanētieša.

- Es jau tāpat runāju par daudz, Kvello atteica. Turklāt vienmēr kapteiņa balsī.

- Ismaēl?

- Es… man bail, es atzinos.

Smols un Dounss soli atkāpās. Vai drīkstam iet, mister Redlij?

- Nē! Redlijs iekliedzās. Pie velna, vai jūs arī esat ar aklumu sisti tāpat kā viņš? Kā lai jums ieskaidroju?

- Jūs esat nokavējis, Redlij, Smols teica.

- Es jums to ieskaidrošu, nolādēts! Iešu pie kapteiņa tūlīt pat! Un, ja nevēlaties nostā­ties man blakus, tad stāviet aizmugurē! Jūs visu dzirdēsiet no viņa paša mutes.

- Ser, vai tā ir pavēle?

-Jā!

- Nu tad… tieši tā, ser! teica Smols.

— Laikam jau… tieši tā!'teica Dounss.

Un visi trīs komandas biedri devās prom pa gaiteni, un mēs ar Kvello sekojām, cenzdamies saklausīt to savādo elektrisko pulsēšanu, kas allaž pavadīja mūsu kapteini, tik tuvo un tik tālo.

- Mister Redlij, jūs esat sadumpojies! Kapteinis bija ļāvis mums ienākt savā kajītē

un nu stāvēja, pagriezies mums pretī; viņa dīvainās, baltās acis šķita mūs bargi uzlūkojam.

- Ser, fakti gluži vienkārši apliecina, ka… Redlijs iesāka.

Kapteinis viņu pārtrauca, iesaukdamies: Vienkārši? Saules temperatūra ir divdesmittūkstoš grādu. Tomēr Zemi tā nesadedzina. Vienkārši? Man nepatīk cilvēki, kuri ierodas ar vienkāršiem faktiem un tad sludina katastro­fas! Tagad klausieties, Redlij! Šā kosmosa kuģa komandēšanu turpmāk uzticu jums.

- Kapteini Redlijs pārsteigts iesaucās.

- Vairs neesmu kapteinis. Jūs būsiet tas, kurš baudīs slavu un atzinību par veikto likteņmisiju.