Tagad un mūžīgi

4. nodaļa

Ļaujiet man ielūkoties jūsu godīgajās acīs! teica taksometra šoferis.

Žurnālists pagrieza galvu un paraudzījās tieši uz pusmūža vīru

Tas vēlreiz pamāja.

- Nē, dzeltenas nav, žults vēl nav galvā sakāpusi. Tad jau spēsiet saredzēt to, kas acu priekšā, un izteikt to, ko jūtat. Ļoti priecājos! Mani sauc Kulpepers. Vārdā Eliass.

- Ļoti priecājos, mister Kulpeper! jaunais ceļinieks sacīja, aizskardams kučiera plecu.

- Mani sauc Džeimss Kārdifs.

- Paskat, kāds saderīgs pāris! teica Kulpepers. “Kulpepers un Kārdifs”! Tā varētu būt kāda smalka advokātu vai arhitektu, vai grāmatiespiedēju firma. Divi tādi uzvārdi bieži vis kopā negadās! Kulpepers un nu arī Kārdifs!

Un krietnais Klods uzņēma naskāku soli pa ēnaino aleju.

Segtajiem ratiem līkumojot pa pilsētas ieli­ņām, Eliass Kulpepers rādīja pa kreisi un pa labi un pļāpāja bez mitas:

- Lūk, aplokšņu fabrika! Tur sākas visas mūsu vēstules. Lūk, uzņēmums, kas ražo kar­stu tvaiku… reiz ražoja, vairs neatceros, kam. Un tagad mēs braucam gar “Kulpepera Vasaras Ziņām”. Ja reizi mēnesī gadās kas jauns, mēs to nodrukājam. Četras lappuses lieliem burtiem, lai būtu ērti lasīt. Ta ka, redzat, mēs pa daļai esam darbabiedri! Protams, jūs nebraucat ar zirgu un nekompostrējat biļetes.

- To es tiešām nedaru, noteica Džeimss Kārdifs, un abi klusi pasmējās.

- Un šī, Eliass Kulpepers teica, kad Klods iegriezās alejā, kur gobu un ozolu, un kļavu zari augstu virs braucēju galvām bija savijušies kopā kā zaļi zils jumts, šī ir Saullēkta iela. Te dzīvo mūsu pilsētas labākās ģimenes. Skat, tur tanī mājā Ribtriji un tanī Taunveji. Un…

- Un šie dārziņi māju priekšā! Ak Dievs! iesaucās Kārdifs.

Žogs pēc žoga aizslīdēja garām, un aiz katra auga pulkiem saulespuķu, turēdamas lielās, pulksteņa ciparnīcai līdzīgās sejas pret sauli, te kāds simts zem gobas, tur, nākamās mājas

priekšā, divi simti un pie nākamās vēl pieci, visas gatavas rādīt dienai sākumu un beigas, rītausmā atveroties un rietā aizveroties. Katra ietves posmam malā slējās resni, zaļi stublāji ar “galvu” tumšu seju dzeltenas, kruzuļotas aubes ietvarā.

- Izskatās pēc ļaužu pūļa, kas. vēro parādi, sacīja Džeimss Kārdifs.

- Varbūt tiešām, piekrita Eliass Kulpepers.

Pametis gaisā ar roku, viņš turpināja:

- Tomēr, mister Kārdif… Jūs esat pirmais žur­nālists, kas kopš ilgiem laikiem pie mums iera­dies. Kopš 1903. gada, kad mūsu pilsētiņā bija Mazie plūdi, nekas cits ievērojams nav noticis. Vai arī kopš 1902. gada, kad bija Lielie plūdi. īsi sakot, Vasara nav tāda pilsēta, kur ik brīdi kaut kas atgadās. Kas gan pie mums būtu meklējams žurnālistam?

- Kaut kas taču varētu atgadīties, Kārdifs atbildēja, juzdamies neomulīgi.

Viņš pacēla acis un pārlaida skatienu apkārtnei. Tu esi šeit, bet varbūt drīz nebūsi, viņš domāja. Es zinu, bet tev nestāstīšu, la ir briesmīga

patiesība, kas tevi vienā mirklī var aizslaucīt pro­jām. Manas gara acis ir modras, bet mute klusē. Nākamība ir neskaidra un nenoteikta.

No krekla krūšu kabatiņas misters Kulpepers izņēma piparmētru košļājamās gumijas plāk­snīti, izlobīja gumiju no papīrīša un iemeta mutē.

-Tatad jūs, mister Kārdif, zināt kaut ko tādu, ko es nezinu? viņš jautāja.

- Varbūt tieši jūs… zināt par Vasaru kaut ko tādu, ko neesat man pastāstījis, atteica Kārdifs.

- Nu tad cerams, ka mēs abi drīz viens otram izkratīsim sirdi!

To sacījis, Eliass Kulpepers maigi pievilka grožus, iegriezdams Klodu grantētā zemesceļā, kas veda uz kādas mājas saulespuķu pagalmu; lieveni rotāja uzraksts: “Ēģiptiešu brīnumi”. Pansija.

Stacijas priekšnieks nebija melojis.

Piramīdas nekur nebija redzamas.

Tobrīd pagalmā iebrauca veclaicīgi ledusrati ar tumšu, apsarmojušu kulbas muti; varēja manīt, ka arī zirgam, kas tos velk, neapšaubāmi derētu mazliet kravas ziemīgā vēsuma. Kārdifs jau sajuta mutē pirms trīsdesmit vasarām bau­dīto, sen aizmirsto ledus garšu.

Tieši laikā, noteica vedējs. Ir nu gan šodien karstumiņš! Nu, ķeras tik klāt! Un, pamezdams ar galvu, norādīja uz kulbu.

Tīra instinkta vadīts, Kārdifs izlēca no maizes ratiem un devās tieši turp; viņa, desmit gadus veca zēna roka pasniedzās iekšpusē un nolauza asu lāsteku. Viņš atkāpās un paberzēja ar to pieri. Otra roka instinktīvi ieslīdēja kabatā, lai izvilktu mutautu, kur lāsteku ietīt. To sūkā­dams, viņš pagājās malā.