Tagad un mūžīgi

3. nodaļa

- Lūgtum, ser! kāda balss sacīja.

Nolaidis skatienu lejup, ceļinieks ieraudzīja gaišmatainu pusmūža vīru ar dzidrām acīm; tas sēdēja stacijas ēkas trauslā Iievenīša paēnā, ērti atlaidies krēslā.

- Ko tad ņemsim? pusmūža vīrietis apvaicājās, ar ciešu skatienu uzlūkodams ceļi­nieku. Biļeti uz nākamo vilcienu? Vai arī taksometru uz pansiju?, “Ēģiptiešu brīnumi” tepat vien ir, divu kvartālu attālumā.

- Ak Dievs… Nemaz nezinu. Jaunākais vīrietis noslaucīja nosvīdušo pieri un nedroši palūkojās uz visām pusēm. Es jau tikai nupat ierados. Izlēcu no vilciena… Sazin kāpēc…

- Nekad neapspiediet impulsīvas vēlmes! teica stacijas priekšnieks. Ja laimējas, karstā dienā šādi var ielēkt nevis pannā, bet vēsā, jaukā ezeriņā. Nu, ko izvēlēsimies?

Stacijas priekšnieks gaidīja.

- Taksometru, divi kvartāli, uz “Ēģiptiešu brīnumiem”! Jā! jaunais vīrietis ātri sacīja.

- Lieliski! Ņemot vērā, ka tur nav ne ēģip­tiešu, ne piramīdu. Un tā Kaira, kas Ilinoisas pavalstī, atrodas tūkstoš jūdžu uz austrumiem. Tomēr brīnumu pie mums netrūkst.

Pusmūža vīrietis piecēlās, noņēma no galvas cepuri ar uzrakstu “Stacijas priekšnieks” un uzlika citu, ar uzrakstu “Taksi”. Viņš jau grasījās paņemt ceļinieka somu, bet tad jaunais vīrietis iejautājās: Vai tad jūs tā vienkārši pametī­siet…

- Staciju? Kas šai notiks! Sliežu ceļš nekur neved, iekšpusē nekā ņemama nav, un paies vismaz pāris dienu, līdz te atkal iegadīsies kāds vilciens. Ejam! Uzmetis koferi plecā, viņš iznāca no ēnas un nogriezās ap stūri.

Nokļuvis stacijas otrā pusē, jaunais vīrietis ieraudzīja nevis taksometru, bet glītu, baltu zirgu, kas pacietīgi gaidīja, aizjūgts priekšā nelieliem, segtiem ratiem; kulbu rotāja uzkrāsots uzraksts: KELLIJAS DEĶEREJA. Svaiga maize.

Taksometra šoferis pameta ar galvu uz kulbu; jaunais vīrietis iekāpa un ērti ierīkojās siltās ēnas un brīnišķās smaržas omulībā.

- Smaržo jauki, vai ne? sacīja taksometra šoferis. Nupat izvadāju pa mājām piecus des­mitus klaipu!

- Paradīzes smarža pirmajā radīšanas rītā! apliecināja jaunais ceļinieks.

Pusmūža vīrs ziņkārots viņā palūkojās.

- Tātad ko īsti šeit dara žurnālists ar rakstnieka ambīcijām, kāpēc viņš piepeši ieradies Arizonas pavalsts pilsētiņā Vasarā? tas jautāja.

Tāpēc, jaunais, vīrietis atbildēja.

Tāpēc! atsaucas vecākais vīrietis. Labākais iemesls, kāds vien var būt! Paver daudz iespēju izlemt šā vai tā. Uzkāpis un .

apsēdies uz kučiera bukas un maigi uzlūkojis pacietīgo zirgu, viņš noklikšķināja ar mēli un klusi uzsauca: Nūū, Klod!

Un, izdzirdējis savu vārdu, zirgs viņus aizveda Arizonas pavalsts Vasarā.

kamēr rati iekustējās, kulbā vēl valdīja karstums, bet, kad viņi nokļuva alejas ēnā, gaiss pamazām atdzisa.

Jaunais vīrietis paliecās uz priekšu.

- Kā jūs uzminējāt?

- Ko tad?

- Ka esmu rakstnieks.

Taksometra šoferis palūkojās garāmslīdošajos kokos, tad pamāja ar galvu. Vārdi, nākdami no jūsu mutes, iegūst formu un krāsu. Tāpēc runājiet!

- Biju padzirdējis baumojam par Vasaru…

- Daudzi padzird, bet tikai daži te ierodas.

- Stāsta, ka jūsu pilsētiņa esot no citiem laikiem, citas vietas… un varbūt pamazām izzūdot. Es gan ceru, ka tā vēl ir dzīva.