Tagad un mūžīgi

18. nodaļa

Atkal klusums. Beidzot vina Kardifu uzlūkojā.

- Kurš no mums sāks grēksūdzi?

- Sāc tu pirmā!

Viņa klusi iesmējās.

- Mana atzīšanās būs lielāka un neticamāka par tavējo.

Džeimss arī iesmējās, tomēr tūlīt arī nolie­dzoši papurināja galvu.

- Ai, nē, manējā ir briesmīga!

Viņš sajuta Nefu saraujamies un nodrebam.

- Nebiedē mani…

- Es negribu tevi biedēt. Tomēr tā nu ir. Un es baidos ja tev izstāstīšu, tu aizbēgsi un es tevi nekad vairs neredzēšu.

- Nekad? Nefa klusi nočukstēja.

- Nekad.

- Nu tad izstāsti man to, ko drīksti stāstīt, tikai nebiedē!

Tajā mirklī kaut kur tālu nakts tumsā grim­stošajā pasaulē iekliedzās vilciens lokomotīve nosvilpās, tuvodamās stacijai.

- Vai dzirdēji? Vai tas ir vilciens, kas tevi aiz­vedīs projām?

No apvāršņa malas atlidoja vēl viens pū­tiens.

- Nē, viņš atteica, tikai es ļoti ceru, ka šis vilciens neatved šurp ko sliktu.

Viņa lēni piecēlās un aizvērtām acīm apsēdās uz gultas malas. Man jāzina.

- Nē. Neej! Es iešu.

- Vispirms… Un Nefas roka maigi ievilka Kārdifu savā gultas pusē.

Kaut kad nakts vidū viņš nojautā, ka atkal ir pamests viens.

Viņš uztrūkās ar baiļu sajūtu, domādams: Esmu nokavējis vilcienu. Tas ir ļnenācis un aizgājis. Bet, pag…

Saulei paceļoties pār tuksnesīgo klaidu, viņš dzirdēja lokomotīves pūtienu spalgi aiztraucamies debesīs kā sirdi plosošu vaidu bērēs.

Vai tik tur nenobūkšķēja kāda soma, tik līdzīga viņa paša somai, izkrizdama no pilnā gaitā ejoša vilciena?

Vai tik uz perona dēļiem nenogāzās kāds trīssimt mārciņu smagums?

Un tad Kārdifs saprata. Viņa galva nolīka gluži kā aizcirsta. Un viņš domāja: Ak Dievs, ak tu atriebīgais Dievs!