Tagad un mūžīgi

26. nodaļa

Ak Dievs, pat saulespuķes no manis no­vērsušās, Kārdifs nodomāja. To sejas viņš ne­varēja saredzēt, bet juta mugurā dzeļamies to niknos skatienus.

- Esmu iztukšots, viņš beidzot teica. Esmu izpaudis visus savus noslēpumus. Tagad, Nefa, tev jāizpauž savējie!

- Nu tātad… viņa iesāka un runādama ņēma no groza ārā sviestmaizes, un apzieda, un pildīja tās, un sniedza Kārdifam.

- Visi šīs pilsētas iedzīvotāji kādreiz mituši kaut kur citur. Pamazām vien mēs sanācām kopā, viņa stāstīja. Senāk pirms dau­dziem, daudziem gadiem paretam satikāmies un biedrojāmies Romā vai Parīzē, vai Atēnās, vai Dalasā, vai Portlendā, līdz beidzot pienāca

reize vēsturiski pavisam nesen kad atradām vietu, kur visi varējām sapulcēties. Viens no pilsētas nosaukumiem, ko sākumā apdomājām, bija “Svētnīca”… bet tas man šķiet muļķīgs. “Vasara” laikam gan skan tikpat muļķīgi, tomēr šis nosaukums vismaz izsaka īsto jēgu: zaļums, dzīvība. Mēs esam uzauguši Madridē vai Dub­linā, vai Milvoki, daži arī Francijā vai Itālijā. Pašos pirmsākumos, ļoti sen, te bija arī bērni, taču laika gaitā to kļuva arvien mazāk. Tam nav nekāda sakara ar vīnu vai saulespuķēm un ar apkārtējo vidi vai stāvokli ģimenēs arī ne; tiesa gan, tam varētu būt sakars ar iedzimtību. Laikam gan zinātnieki mūs definētu kā “novirzi no normas”, la viņi saka, ja kaut ko nespēj izskaidrot. Darvina piekritēji uzskata, ka attīs­tības process ir vieni vienīgi ģenētiski lēcieni un grūdieni bez starpposmiem. Piepeši kādas dzimtas pārstāvji, kuru senču mūžs bijis sep­tiņdesmit gadu, sāk nodzīvot līdz deviņdesmit vai simt gadiem. Citi nodzīvo vēl ilgāk. Taču mūsu cilts īpatnība, protams, bija tā, ka dau­dzi jauni vīrieši un sievietes mūža gaitā necik daudz nenovecoja… un tad visbeidzot vairs nemaz nenovecoja. Mūsu vienaudžiem uzbruka slimības un vecuma nespēks, bet mēs, dīvaiņi, dzīvojām savu dzīvi tālāk, it kā tas viss uz mums neattiektos. It kā uzturēdamies mūžīģā_vasarā, satikušies ilgā, nebeidzamā piknikā, kas izple­ties pa visu Ziemeļamerikas kontinentu un Eiropu. Mēs, vientuļnieki, bijām izņēmums no vispārīgā likuma “Pieaudz, noveco un beidzot katrā ziņā mirsti!” Kādu laiku mēs šo savu īpat­nību pat tā īsti neievērojām, vienkārši jutāmies un izskatījāmies jauni un dzīvības pilni, kamēr mūsu paziņas cits pēc cita nolikās uz mūžīgo dusu. Mēs, dīvaiņi, allaž palikām ziedošā pava­sarī ar drīzas vasaras jausmām, bet rudens bija kaut kur bezgala tālu un mēs par to pat nedomā­jām. Vai no manis stāstītā var kaut ko saprast.

Kārdifs pamāja, Nefas stāstījuma burvības apmāts; liegais vārdu plūdums to kaut kā pada­rīja ticamu.

- Tas, ka mēs cits citu pamanījām un ievē­rojām, pa lielākai daļai bija nejaušība, viņa turpināja. Nejauši satikāmies uz izpriecu

kuģīša vai ceļojumu prāmja, vai braucot liftā, vai saskrienoties durvīs, vai apsēžoties blakus pie viesību galda, vai paejot viens otram garām septiņpadsmitā gadsimta ielā un saskatoties… turklāt arvien gadījās tā, ka beidzot centāmies iepazīties, vaicājām viens otram, no kurienes esam un ko darām, gribējām zināt arī jaunie­gūtā drauga vecumu un visbeidzot lasījām viens otra acīs melus.

“Man ir divdesmit gadu…” “Man ir div­desmit divi…” “Man trīsdesmit,” mēs sacī­jām, satikušies pie pēcpusdienas tējas galda vai bāra letes, bet mēs neteicām taisnību. Mēs bijām dzimuši karalienes Viktorijas laikos vai arī kad nošāva Linkolnu, vai arī kad Henrijs VIII nolieca sievas galvu uz bendes bluķa… Aizritēja ilgi gadi, līdz uzpeldēja patiesība drīz te, drīz tur -, līdz atklājās mūsu visu īstais vecums. “Ak vai,” mēs iesaucāmies, “mēs taču esam dvīņubrāli un māsas laikā! Tev ir deviņ> > » desmit pieci gadi, jā, bet man simt desmit!” Un satikušies pētījām cits cita seju un redzējām tajā nevis lietainu oktobri vai drūmu novembri,

vai tumšus Ziemassvētkus bez svecīšu liesmām, bet gan aprīli ar siltiem lietiem un saulaino maiju… Un apraudājāmies. Un, kad asaras izsīka, dalījāmies stāstos par tālo bērnību un to, kā skolā mūs bija mocījuši visādi pāridarītāji mūs, citādos, kas neapzinājāmies savu vainu. Draugi, sasnieguši piecdesmit un sešdesmit gadu slieksni, mūs pameta, jo mēs izskatījāmies jauni, kā tikko beiguši vidusskolu. Mūsu lau­lības pajuka, līdz beidzot tās pārklāja kapsētas smiltis. Mēs palikām gluži kā lielā mauzolejā, kur spokojās pelnos pārvērtušos skolasbiedru smieklu atbalsis; ja kāds vēl bija dzīvs, tas kla­bināja spieķīti vai čīkstināja invalīdu krēsla riteņus. Instinkta mudināti, drīz sapratām, ka mums vecām dvēselēm jaunā miesā ir ietei­cams mainīt dzīvesvietu, mainīt dzīvi, sākt visu no jauna. Tolaik mēs vēl nebijām laimīgi. Tādi mēs kļuvām. Kā? Gadsimtu gaitā mūs sasniedza baumas par jaunu pilsētu. Stāstīja, ka reiz kāds vīrs, zirga mugurā šķērsodams plašu līdzenumu, nekurienes vidū apstājies, nokāpis un uzcēlis mājokli, lai gaidītu pārējos ierodamies. Viņš ielicis avīzē paziņojumu, kurā slavinājis jauno dzīvesvietu, tās attēlojumā izceldams mūžzciļās dabas svaigumu, vienmēr_spirgtos vējus un nemirstīgos kalnus. īsi sakot, tas saturējis bezgaldaudzus mājienus, kas varētu būt sapro­tami tikai dīvaiņiem, tiem, kuri jūtas vienoti kopīgā vientulībā, klausoties, kā smiltis dun uz neskaitāmu zārku vākiem, tiem, kuri mēdz sev aptaustīt rokas un kājas, brīnoties, ka tās kalpo vēl arvien tikpat labi kā vidusskolas gados. Viņi lasīja un pārlasīja dīvainā ceļotāja sludinājumu, kas solīja jaunu, citādu patvērumu, kuram vēl nebija vārda. Maza, bet augoša pilsētiņa! Aici­nāti tikai divdesmit vienu gadu veci entuziasti! Saproti? Tikai mājieni! Nekā konkrēta! Taču visas pasaules dīvaiņi no Dakotas pavalsts līdz Anglijai piepeši sajuta kņudoņu pēdās un sakravāja koferus. Varbūt, viņi domāja, varbūt tas nebūs veltīgi izšķiests laiks, varbūt ir vērts turp aizbraukt! Un tas, kas reiz bija ceļmalas būda, kļuva par pasta kantori, par diližansu pie­stātni un visbeidzot par nomaļu dzelzceļa sta­ciju, kur satikušies svešinieki pēta cits cita seju un saskata tajā vakardienas saullēktu, nevis tumsu pēc rītdienas saulrieta. Ne tikai īpašā izredzētība pulcināja viņus kopā. Viņus dzina arī kāda briesmīga apziņa: bija pienācis laiks, kad viņiem vairs nedzima bērni.

- Pat tā?… satriekts nočukstēja Kārdifs.

- Jā, tā nu tas beidzot bija. Mēs dzīvojām ilgāk par citiem, taču dabūjām par to dārgi maksāt. Tā kā bērnu mums nevarēja būt, mums pašiem bija jākļūst sev par bērniem. Ik gadu vil­ciens atnesa pa kādam svešiniekam, vai arī viņš atjāja ar zirgu vai atnāca visu šo garo ceļu kājām

- un neviens no viņiem negriezās atpakaļ. Tūk­stoš deviņsimtajā gadā visi Vasaras sakņu dārzi jau bija apstādīti un puķu dobes ierīkotas; bija uzbūvēti āra paviljoni un uzsākta rosīga savie­sīgā dzīve, un nodibināta saziņa ar visu pasauli

- virzienā uz āru, bet ne uz iekšu. Te nebija ne radio, ne televīzijas, ne avīžu, protams, ja neņem vērā “Kulpepera Vasaras Ziņas”, kuras gan neko daudz neziņoja, jo pilsētā neviens nedzima un arī mira gaužām reti. Palaikam gan kāds nokrita no kāpnēm, taču mums viss ātri dzīst. Un, ja

nav automašīnu, nav arī satiksmes negadījumu. Tomēr darba mums visu laiku bija bezgaldaudz, kopjot dārzus, satiekoties, rakstot, sapņojot… Un kur tad vēl, protams, mīlas romāni! Jo, lai gan vairoties mēs nespējām, mēs spējām attēlot kaislības. Lieliska saime, kuras locekļi, lai arī sabraukuši kopā no visām četrām debespusēm, visi brīnišķīgi saderēja kopā kā perfekti pieslī­pēti mozaīkas gabaliņi! Visiem bija darbs: daži rakstīja dzeju, citi romānus, un tas viss tika publicēts kaut kur tālu; dzīve pilsētās, kuras aprakstījām, lasītājiem šķita nevaldāmas fantā­zijas auglis, bet mēs to dzīvojām. Tāda nu tā ir, mūsu Vasara. Šeit nu tā ir! Ideāli laikapstākļi, ideāla pilsēta, ideāls dzīvesveids. Ilgs mūžs. Lielākā daļa no mums ir varējusi paspiest roku Linkolnam un izvadīt pēdējā gaitā Grāntu. Bet tagad…

-Tagad?… pārvaicāja Kārdifs.

- Tu esi mums lemtā likteņa nesējs, ieradies, lai to visu izpostītu.

- Es nenesu likteni, Nefa! Likteņa vēsti gan, tas tiesa.

- Zinu, Nefa klusi atbildēja. Bet kā man gribētos, lai tu aizbrauktu un tad atgrieztos ar ziņu par labākām nākotnes izredzēm!

- Ja vien es varētu, tad, Dievs mans lieci­nieks, Nefa, es jums labprāt to atnestu…

- Brauc projām… viņa sacīja. Lūdzu! Sameklē labo vēsti un atved to mums…

Taču Džeimss Kārdifs nespēja neko citu kā vien palikt sēžam mūžīgās vasaras mūžzaļajā zālē, sajūtot asaru lāses ritam pār seju.