Tagad un mūžīgi

22. nodaļa

Kardifs ieveda Makkoju plašajā nekustīgu akmeņu un nelidojošu eņģeļu valstībā. Džeimss Edvards Makkojs lasīja uzrakstus.

- Ka tevi nelabais! viņš beidzot sacīja. Vārdu bez jēgas, bet nav datumu! Kad tad šie miruši?

- Viņi nav miruši, Kārdifs klusi atbildēja.

- Apžēliņ! Pag, es paskatīšos…

Paspēris sešus soļus pa kreisi un četrus pa labi, Makkojs nonāca pie…

… vaļējā kapa ar atvērto zārku un lāpstu, kas nomesta kapa malā.

- Kas tas? Šodien taisās kādu norakt?

- To izraku es, Kārdifs teica. Es kaut ko meklēju.

- Kaut ko? Makkojs iespēra kapa bedrē pāris velēnu. — Tu zini vairāk, nekā man stāsti. Kāpēc tu šo pilsētu aizstāvi?

- Zinu vienīgi to, ka es šeit varētu kādu laiku palikt.

-Ja paliksi, tu taču nevari šiem cilvēkiem stāstīt patiesību ka tuvojas buldozeri un cementa jaucēji, šie progresa sūtņi un bēru ceremonijas vadītāji! Bet, ja izlemsi viņus pamest, vai pirms aizbraukšanas tu viņiem to pateiksi?

Kārdifs noliedzoši papurināja galvu.

- Tad jau es esmu viņu vienīgais morālais balsts?

- Ak Dievs! Ceru, ka ne. Kārdifs pie vaļējā kapa nemierīgi kustināja kāju. Zārkā dārdēda­mas iekrita dažas zemes pikas.

Makkojs atkāpās, tramīgi nolūkodamies uz vaļējo kapu un tukšo zārku. Pag, pag… Viņa sejā parādījās dīvaina izteiksme. Nu man viss skaidrs! Tu atvedi mani šeit, lai es nevienam nezvanītu un pat lai netiktu no šīs pilsētas pro­jām! Tu…

Viņš sagrīļojās, zaudēja pamatu zem kājām un griezdamies krita.

- Nē! Kārdifs iekliedzās.

Makkojs iekrita zārkā atmuguriski, ieplestām rokām un acīm, un redzēja ari krītam lāpstu ieslīdējušu bedrē gadījuma pēc vai ar slepkavīgu nodomu, to viņam nebija lemts uzzināt. Lāpsta iezvēla viņam pa galvu. Zārka vāks no trieciena sadrebēja un aizcirtās, izdzēsdams dienasgais­mas atspulgus Džeimsa Edvarda Makkoja pār­steiguma pilnajās, nu jau neko neredzošajās acīs.

Aizcirzdamies zārka vāks baisi norībēja, vib­rācijas sadrebināja smiltis kapa bedres malā, un tās straumēm bira pār zārku, to apklādamas.

Kārdifs stāvēja, juzdamies briesmīgi izbrīnīts un satriekts, un jūdzēm tālu.

Vai Makkojs paslīdēja, vai arī viņu kāds pagrūda?

Viņa pēda neviļus pastūma kaudzīti smilšu, kas atkal sabira kapa bedrē. Vai tik tur zārkā neatskanēja kliedziens? Kārdifs manīja, ka viņa pēdas darbojas, beidzot panākdamas klusumu.

Tagad zārks vairs nebija redzams… un viņš novaidēdamies atkāpās un uzlūkoja kapakmeni, kur bija iegravēts cita cilvēka vārds, un nodo­māja: Tas taču jāizlabo. Tad viņš pagriezās un klupdams krizdams, neko apkārt neredzēdams', bēga projām no kapsētas

Esmu pastrādājis slepkavību, Kārdifs nodo­māja.

Nē, nē! Makkojs pats sevi apraka. Paslīdēja, krita, aizvēra zārka vāku.

Atpakaļceļu Kārdifs nogāja pa ielas vidu gan­drīz atmuguriski, nespēdams novērst skatienu no kapsētas, it kā gaidīdams, ka Makkojs slie­sies augšup gluži kā Lācars.

Nokļuvis pie “Ēģiptiešu brīnumiem”, Kārdifs grīļodamies uzvilkās augšup lievenī un iesteberēja mājā, tad, atviegloti nopūties, devās uz virtuvi.