Tagad un mūžīgi

12. nodaļa

Es… Kārdifs ierunājās.-

- Pietiks! atteica Kulpepers. Pagaidām. Un pasniedza viņam vēl vienu dzintarainā vīna glāzi. Kārdifs dzēra. Nolicis glāzi, viņš ieraudzīja pansijas durvis aizveramies. Kāds uzkāpa augš­stāvā. Dīvainais noskaņojums neizgaisa.

Kārdifs ielēja sev vēl.

- Bērni nekad nepārbrauks mājās, viņš čukstēja. Nekad, nekad…

Tad kāpa augšup uz guļamistabu.

“Dusi saldi!” kaut kur mājā kāds noteica.

Taču Kārdifs nespēja aizmigt. Ar visām drē­bēm viņš gulēja gultā, skatīdamies griestos, risinādams tur filosofiska rakstura uzdevumus, saskaitīdams un atņemdams, un dzēsdams, un skaitīdams atkal, līdz beidzot strauji piecēlās,

lai pa logu paskatītos uz pļavai līdzīgo pilsētiņu, kuras mājas te iznira, te iegrima saulespuķēs gluži kā kuģi vasaras jūrā.

Celšos un iešu, domāja Kārdifs, bet ne jau uz “ziedu pļavu, kur bites dūc”. Iešu turp, kur valda zemessmags klusums un spurdz miroņgalvas tauriņi ar bāliem spārniem.

Turēdams kurpes rokā, viņš basām kājām nolavījās lejup pa kāpnēm un klusiņām aiz­vēra aiz sevis pansijas odu sieta durvis; tobrīd, kad viņš apsēdās zālienā, lai apautu kājas, virs kokiem parādījās mēness.

Labi, viņš nodomāja, nevajadzēs laterniņu.

Izgājis ielas vidū, viņš paraudzījās atpakaļ. Vai aiz durvīm, aiz sieta kāds… kāda ēna stā­vēja vērodama? Vispirms viņš gāja soļos, tad sāka lēni skriet.

Iedomāšos, ka esmu Klods, viņš sev domās sacīja, kad jau sāka aizelsties. Nogriezīšos šeit un tagad šeit, tad vēlreiz pa labi un…

Kapsēta!

Auksto akmens plātņu smagums uzgūla sir­dij un aizsita elpu. Dzelzs žoga kapsētai apkārt nebija.

Kārdifs klusi iegāja un noliecās pie pirmā kapakmens. Viņa pirksti taustīdami pārslīdēja uzrakstam: BJANKA ŠERMANA BEITSA.

Un datums: DZ. 1883.03.VI

Un zemāk: DUSI DIEVA MIERĀ!

Bez miršanas datuma.

Mēness paslēpās mākoņos. Kārdifs devās pie nākamā kapakmens.

VILJAMS HENRIJS KLEJS 1885 DUSI DIEVA MIERĀ!

Miršanas datuma atkal nebija.

Noglaudis trešo kapakmeni, viņš atrada: HENRIETE PĀRKSA 1881.13.VIII DEVUSIES PIE DIEVA

Taču Kārdifs zināja viņa vēl nav pie Dieva.

Mēness aptumsa, tad saņēmās un iespīdējās vēl spožāk, nedaudz attālāk izceldams no tum­sas mazas, antīkā stilā veidotas kapenes. Tas bija

smalki darināts Akropoles atveidojums, kura jumtu balstīja četras vestālienes vai dieves, vai brīnum daiļas jaunavas, vai lieliskas sievietes. Kārdifa sirds iepukstējās straujāk. Visas četras marmora būtnes šķita pēkšņi atdzīvojamies, it kā blāvā mēness gaisma viņas būtu pamodi­nājusi, it kā kuru katru brīdi viņas tādas pašas kailas varētu iznākt laukumiņā starp kapak­meņiem, kuros iegrebti vārdi, bet ne aizgājēju nāves datumi.

Kārdifs aizturēja elpu. Sirds dauzījās.

Jo, kamēr viņš tā stāvēja, viena no die­vietēm, mūžīgi daiļajām jaunavām, ieslīdēja mēness gaismas lokā, vēsajā nakts gaisā viegli nodrebēdama.

Viņš pats nezināja, ko jūt šausmas vai prieku. Galu galā viņš atradās miroņu valstībā, turklāt pašā pusnaktī. Bet sieviete? Galīgi kaila, nu, varbūt ne gluži: apsegdams krūtis, pa viņas augumu lejup aizvijās nakts miglai līdzīgs zīds; tas liegi viļņojās, skaistulei pametot pārējo bālo tēlu sabiedrību.

Sieviete nāca šurp starp kapakmeņiem, mēma kā aukstais marmors, kas viņa_yairs nebija, līdz nostājās Džeimsa Kārdifa priekšā; melnie, vijī­gie mati sprogojās virs mazajām ausīm, valgās acis bija zilo ceriņu krāsā. Viņa liegi pacēla roku augšup un pasmaidīja.

- Tu… nočukstēja Kārdifs. Kāpēc tu esi šeit?

Viņa klusi atbildēja: Kur citur es varētu būt?

Un, saņēmusi Kārdifu aiz rokas, klusumā izveda viņu ārā no kapsētas.

Atskatīdamies viņš redzēja aizmugurē palie­kam vārdu rēbusus un gadskaitļu mīklas.

Viņi visi ir dzimuši, bet neviens nav miris, Kārdifs domāja. Tukšie kapakmeņi gaida, kad tajos iegravēs to vārdus, kuru dvēselēm jāizgaist Mūžībā.

- Vai tiešām? Viņš izdzirdēja balsi, taču sie­vietes lūpas nebija pakustējušās.

Un tu man sekoji, viņš domāja, lai es nelasītu kapakmeņu uzrakstus un neuzdotu jautājumus.

Bet kas noticis ar bērniem, kuri neatgriežas mājās?

Un, kā slīdēdami pa ledu vai plašu mēness gaismas jūru, viņi atgriezās tur, kur sardzē klusi stāvēja simtiem saulespuķu, un bez skaņas viņu pēdas mina taciņu un lieveņa kāpnes, un tad kāpnes augšā uz tornīša istabu viens, divi, trīs stāvi, līdz viņi iegāja pa vaļējām durvīm, kur atsegtā gulta viņus gaidīja spoža kā ledājs, balta kā sniega kupena karstā vasaras naktī.

- Jā, viņa sacīja.

Pēc tam viņš kustējās kā mēnessērdzīgs. Pie kājām uz parketa parādījās viņa nomestās drē­bes, izsvaidītas gluži kā bērnam spēlējoties. Nostājies pie kupenai līdzīgās gultas, viņš vēl nodomāja: Tikai vienu, pēdējo jautājumu! Tur, kapsētā… Vai zem tiem kapakmeņiem kāds arī ir aprakts? Vai tur vispār kāds guļ?

Tomēr bija jau par vēlu. Nepaguvis pavērt muti jautājumam, viņš iegāzās sniegā. Un, grimdams baltajā kupenā, ar kliedzienu ievilka krūtīs gaismu; bangai atplūstot, viņš piepeši sajuta siltumu, kāds viņu apskāva un glāstīja,

taču viņš nevarēja saskatīt, kas viņu skauj un glāsta, līdz beidzot atslābis ieslīga miega jūrā.

Otrā rītā pamodies, viņš juta, ka nevis peld, bet paguris šūpojas ūdens virspusē; viņš bija lēcis no klints, un, kamēr viņš zemūdens val­stībā lidoja augšup, līdz acīs iešķīlās zibensspoža gaisma, kāda neredzama būtne visu laiku ar viņu kopā lielās bailēs un priekā visiem spē­kiem bija pie viņa turējusies, līdz beidzot viņš atkal bija iegāzies gultā ar visu dvēseli un miesu.

Kad viņš vēlreiz pamodās, vētra bija nori­musi, lidojums beidzies, viņš sajuta mazu rociņu savējā un pat aizvērtām acīm manīja Nefu guļam blakus un elpojam ar viņu vienā ritmā.

Viņa ierunājās: Vai tu kaut ko gribēji jau­tāt?

- Rīt pajautāšu, viņš nočukstēja. Rīt…

- Jā, viņa klusi atbildēja. Rīt.

Tad viņas mute aizskāra viņa muti, un likās, ka tas notiek pirmoreiz.

Džeimss Kārdifs pamodās no saules, kas strāvoja iekšā pa augsto bēniņu logu. Uz mēles dīdījās jautājumi.

Gulta viņam blakus bija tukša.

Aizgājusi.

Baidās no patiesības ? viņš domās jautāja. Nevar būt, viņa noteikti atstājusi zīmīti pie leduskastes durvīm! Kaut kā viņš to zināja. Ej paskaties!

Zīmīte tur bija.

Mister Kārdif!

Šorīt atbrauc daudz tūristu. Man viņi jāsagaida. Uz jautājumiem atbildēšu pie brokastgalda.

Nefa