Tagad un mūžīgi

32. nodaļa

No austrumpuses apvāršņa parādījās vil­ciens un, neņemdams vērā ne vietu, ne laiku, lēni pabrauca garām kādam klajumam tuksneša vidū, kuru iezīmēja vienīgi vējš, smiltis un kak­tusi, sakaltušu lapu birums un sacaurumotu biļešu konfeti, kas uzvirpuļoja gaisā un, vilcie­nam attālinoties, atkal nolaidās.

Tikmēr uz mazās dzelzceļa stacijas sadēdē­jušā, vairs tikko pamanāmā perona dažiem vējdēļiem smilšu jūrā slīdēdama piezemējās pazīstamā soma, un tai sekoja vīrietis ar sabur­zīto vasaras uzvalku izvēlās no vilciena kā akrobāts un, grīļīgi uzslējies kājās, uzvaroši iega­vilējās, mazliet apdullis, taču sveiks un vesels.

-Jā! Es to izdarīju!

Pacēlis vieglo ceļasomu, Džeimss Kārdifs noslaucīja pieri un palūkojās apkārt. Viņa ska­tiens pievērsās perona galam, kur slējās izliekts dzelzs stienis pasta maisu iekāršanai; pie tā bal­toja aploksne. Pakāpies un to sadabūjis, Kārdifs ieraudzīja uz tās savu vārdu. Viņš pārlaida ska­tienu vientulīgajai apkārtnei: trīsdešmittūkstoš akri vēja dzenātu smilšu un neviena ceļa, kas vestu šurp vai projām.

- Lai nu kā, es esmu atgriezies, viņš čuk­stēja. Tatad…

Atvēris aploksni un izņēmis vēstuli, viņš izlasīja:

Manu mīļo Džeims!

Tatad Tu esi atgriezies. Tev vajadzēja to darīt. Kopš Tavas aizbraukšanas šeit ļoti daudz kas ir noticis.

Viņš pacēla acis un uzlūkoja tuksnesi, kur reiz bija atradusies Arizonas pavalsts pilsētiņa Vasara.

Tad atkal pievērsās vēstulei.

Kad Tu lasīsi šīs rindas, mēs jau būsim projām. Nekas vairs nebūs palicis, tikai pēdas smiltīs, ko drīz aizpūtīs vējš. Mēs negaidījām, kad ieradīsies smagie mehāniskie agregāti un to pavēlnieki. Izrāvuši savas saknes no zemes, mēs vienkārši nozudām. Vai esi dzir­dējis stāstām par apelsītikoku dārziem, kas reiz zaļojuši ap Kalifornijas pilsētiņām? lTām augot un izplešoties, un kļūstot par lielpilsē­tām, dārzi nemanāmi izzuda. Tomēr, braucot garām automašīnā un paraugoties uz tuvē­jiem kalniem, cilvēki redz, ka šie apelsīnkoku dārzi kaut kādā noslēpumainā veidā gluži kā vēja dzītas smiltis aizceļojuši un iesakņoju­šies kalnu piekājē, prom no benzīna tvaikiem un trokšņa.

Redzi, mīļo Džeims, tāpat arī mēs… Mēs esam kā šie dārzi. Gadiem ilgi mēs nak­tīs klausāmies, kā mums tuvojas draudīgā, bezgalgarā milzu žņaudzējčūska, betonētais autoceļš gandrīz bez skaņas, bez vīru sakliegšanās un lamām vai ceļu būves mašīnu rēkoņas, tikai ar klusu, sirdi stindzinošu šņācienu, kā rāpulim slīdot pa zāli vai smil­tīm. 7a tuvojas pati savā nodabā, neviena

neapseglota un nevadīta, pašmērķīga, bez domām, vien dzīvības siltuma, cilvēku sil­tuma vilināta. Un, siltuma vilināta, tā slīd šurp, kā jau tas rāpuļiem raksturīgi, nāk izdzīt mūs no guļvietām, padzīt no mājām. To visu mēs nosapņojām jau ilgi pirms tam, kad Tu ieradies ar savu nomācošo ziņu nastu. Mēs jau zinājām, ka šis brīdis pienāks, atlika vien to sagaidīt.

Mīļo Džeims, mēs jau pirms daudziem gadiem sākām gatavoties pilsētas nojaukšanai un mūsu mazās tautas aizceļošanai svešumā. Atvedām uz šejieni simtiem milŽīgu koka riteņu un arī krietni daudz smagu baļķu un dzelzs skavu, ar kurām tos sastipri­nāt. Saules kaltēti, baļķi un riteņi gadiem ilgi gaidīja pilsētas nomalē.

Un tad Pastardienas piknikā atskanēja briesmīgās bazūnes, vēstīdamas ar Tavu muti un jokiem. Ar katru jaunu atskārsmi sejas arvien vairāk nobālēja. Vienubrīd, kamēr Tu runāji, man likās, ka Tev pielips mūsu panis­kās bailes un Tu neizturēsi, salūzīsi, bēgsi…

Tomēr Tu izturēji. Beigās es domāju, ka Tu varbūt nokritīsi zemē un izlaidīsi garu, lai tikai nekļūtu par mūsu nāves liecinieku.

Tad Tu ļpacēli acis un mūsu vairs nebija

Mēs zinājām, ka jūties nelāgi, tāpēc es sniedzu Tev tādu palīdzību, kādu spēju sniegt, ārstēju Tevi ar laipnību un žēlsirdī­giem vārdiem. Un, kad Tu ar pusdienlaika vilcienu aizbrauci, ielēkdams tajā jau krietnu brīdi pirms tam, kad tas bija apstājies, mēs uzlūkojām ar dzelzīm apkaltos riteņus pilsē­tas malā un baļķu ratus, kuros iztēlojāmies ieceltas savas mājas un nojumes, un dārzus, ko aizvedīsim tik tālu projām, lai neviens nezinātu, ka šajā vietā jebkad zaļojusi dzī­vība, lai nevienam vairs nebūtu iespējas to uzzināt.

Tu taču būsi redzējis vai ne? tās vien­tulīgās parādes, kad māju uzceļ uz koka platformas un aizvelk kā spēļmantiņu, lai pārstādītu citviet, jaunā būvlaukumā, vecajā pametot vien drazas un putekļus? Pareizini šo skatu ar trīssimt, veselu pilsētu, kas lēni

virzās uz kalnu pakāji, augļu kokiem seko­jot… īsts mamutu gājiens!

Tas viss ir gluži neiespējami. Tomēr iedo­mājies kara laikus, gatavošanās darbus, rasējumus, pēdējos pasākumus, tūkstošiem bruņukuģu, desmitiem tūkstošu tanku un ložmetēju, vēl desmitiem tūkstošu šauteņu un ložu, miljoniem tērauda ķiveru, simt mil­joniem formas tērpu… Cik tas viss sarežģīti, un cik vajadzīgs tas izrādītos tajā brīdī, kad, izdzirdējuši kliedzienu “Karš!”, mēs mestos bēgt pa galvu pa kaklu! Mūsu uzdevums bija daudz vienkāršāks ar visām saknēm izcelt no zemes pilsētu, uzlikt uz riteņiem, pārvest uz citu vietu un atdzerndināt.

Laikam ritot, mūsu trauksmīgās pārcelšanās no bēru procesijām pārvērtās par triumfa mar­šiem. Mūs dzina katrs jauns autoceļš, tuvoda­mies no austrumpuses, dzina ar vēl nedzirda­mās satiksmes pērkondunu, ar draudīgo betona čūskas šņācienu. Naktīs mēs saklausījām, ka šoseja neatvairāmi tuvojas, steigdamās mūs notvert, iekams vēl neesam nozuduši.

Lai nu kā, arī šoreiz betona uzmērītāji un zemes izrakņātāji mūs nenotvēra. Pēdējā bēg­šanas dienā tai vietā, kur Tu patlaban stāvi, palika vienīgi vecā stacija un tai apkārt vesels apelsīnkoku un citronkoku mežs. Tie aizgāja pēdējie brīnum skaists, liegi smaržojošs augļu koku ekskursijas gājiens rindā pa četri, dodoties pāri tuksnesim uz mūsu jaunpaslēpto pilsētu.

Nu Tu redzi, kā tas ir noticis, Džeims! Mēs neatstājām ne baļķi, ne akmeni, ne pagrabstāva pieliekamo un kapakmeņus arī ne. Viss, viss ir citviet.

Un, kad autoceļš ieradīsies, ko ieraudzīs tā braucēji? Vai gan Arizonas pavalstī jebkad eksis­tējusi tāda pilsētiņa, Vasara, ar valdes namu, pansiju, piknika laukumu un tukšu skolu? Nē, nekad! Varat apbrīnot pīšļus un putekļus!

Šo vēstuli es nosūtu no stacijas pasta cerībā, ka tā Tevi sasniegs. Kaut kādi es nojaušu, ka Tu atgriezīsies. Jau tagad, šo papīra lapu paraks­tīdama un ievietodama aploksnē, es jūtu Tavu roku pieskārienu…

Mans dārgais draugs un mīļākais, kad vēs-

tuli būsi izlasījis, palaid to visos četros vējos!

Un paraksts: Nefa.

Kārdifs saplēsa vēstuli četrās daļās un tad katru daļu vēlreiz četrās daļās, un tad vēlreiz, un visbeidzot pasvieda sīkos papīra gabaliņus gaisā kā konfeti.

Uz kuru pusi tagad? viņš sev domās jautāja.

Samiedzis acis, viņš palūkojās uz ziemeļpuses apvārsni, kur tuksneša malu izroboja zemu, zaļ­ganu kalnu grēda. Viņš iztēlojās dārzus.

Turp! viņš nodomāja.

Vienu soli paspēris, viņš palūkojās atpakaļ.

Vēja dzītajos putekļos ceļasoma gulēja uz sta­cijas perona kā vecs, brūns, uzticīgs suns.

Nē, Kārdifs tai sacīja, tu esi no citiem lai­kiem.

Brūnā ceļasoma gaidīja.

- Guli! viņš tai pavēlēja.

Soma palika guļam.

Kārdifs gāja.