Tagad un mūžīgi

1. nodaļa

Vispirms bija plašai pļavai līdzīgs tuksnesis ar brīvu vēju un sauli, un smilgām, un klusumu, un klusi saziedējušām lauka puķēm. Sauso smilgu klaidā rāmi dusēja dzelzceļa sliedes; tad kādudien tās piepeši sadrebēja un iedūcās.

No austrumpuses ar ugunīm un dūmu mutuļiem atdimdēja tumšs vilciens un pabrauca garām stacijai. Pie perona, kas raiboja gluži kā nokaisīts ar konfeti īstenībā sīkiem papīra aplīšiem, kuri sabiruši no vecvecām biļetēm, ko kompostrējuši sen mūžībā aizgājuši kontro­lieri, tas nedaudz palēnināja gaitu.

Tik vien, lai no kāda vagona būtu iespējams izsviest vienu ceļasomu; tai nopakaļ izlēca jauns vīrietis vasarīgi saburzītā linaudekla uzvalkā un pēc inerces dažus soļus vēl noskrēja vilciena braukšanas virzienā, kamēr tas nosvilpdamies brāzās tālāk, it kā tādas stacijas vispār nebūtu, nedz arī somas, nedz tās īpašnieka, kurš nu grī­ļīgi apstājās un palūkojās apkārt. Putekļiem noplokot, viņš tālumā miglaini saskatīja nelielu namiņu apveidus.

- Ka tevi jods! viņš nočukstēja. Te tiešām kaut kas ir…

Vējš papūta putekļus prom, un skatienam atklājās vēl kaut kas vairāk jumti, tornīšu smailes un koki.

- Kāpēc? vīrietis klusi jautāja pats sev.

- Kāpēc man bija jābrauc šurp?

Un vēl klusāk atbildēja: Tāpēc.