Grāfiene de Monsoro

IV Sentlukāsa kundze atrod savu vīru

Luī de Klermonts, ko parasti sauca par Busī d'Ambuāzu, bija īsts muižnieks un skaists kavalieris. Jau ilgāku laiku nevienam vīrietim tā nebija sekmējies. Karaļi un prinči tiecās iegūt viņa draudzību. Karalienes un princeses dāvāja viņam savus saldos smaidus. Busī bija la Mola gaitu turpinātājs, kam Navarras Margerita veltīja savu uzmanību, un labā karaliene ar maigo sirdi, kas pēc mīluļa nāves alka iepriecinājuma, skaistā un drošsirdīgā Busī d'Ambuāza dēļ izdarīja tik daudz muļķību, ka viņas laulātais draugs Indriķis, kas agrāk ne par ko nelikās ne zinis, visai uztraucās, ka Fransuā viņam nekad nepiedos savas māsas mīlu pret viņu un ka Busī šo mīlu neizlieto viņa labā.

Indriķis III piedāvāja Busī savu draudzību, bet viņš to noraidīja, piebilzdams, ka karaļa draugi ir tikai viņa kalpi un reizēm vēl sliktāki radījumi. Karalis klusēdams noklausījās šo atzinumu, kas jo rūgtāks kļuva tāpēc, ka maitre Busī par savu kungu izvēlējās hercogu Fransuā. Hercogs Fransuā bija tāds pats Busī kungs, kāds kungs zvēru apkopējs ir lauvām. Viņš to baroja, rūpējās par viņu, baidīdamies, ka tik lauva viņu pašu nesaplosa.

Kad Sentlukāsa ļaudis redzēja pilī ienākam drausmīgo Busī, viņi steidzās par to paziņot maršalam de Brisē.

— Vai monsieur Sentlukāss mājās? — jautāja Busī, galvu caur savu nestuvju aizkariem pabāzis.

— Nē, monsieur, — durvju sargs atbildēja.

— Kur es varētu viņu satikt?

— To es nezinu, monsieur — kalps atbildēja. — Pilī valda uztraukums, jo grāfs Sentlukāss ir projām kopš vakarvakara.

Busī lika sevi pieteikt Sentlukāsa kundzei, kas viesi sagaidīja ar bezmiegā sasarkušām acīm. Jaunā sieva bija izmisusi par sava vīra pazušanu un padevās visļaunākajām iedomām.

Busī līdzcietīgi izjautāta, Žanna viņam visu izstāstīja, ko viņa pati par vīra prombūtni zināja: karaļa pavēli, ka Sentlukāsam viņu jāpavada, Luvras vārtu aizslēgšanu un sargu atbildi, bez tam viņš tiešām nebija atgriezies. Busī, kas ļoti labi pazina Indriķi III, paskaidroja, ka viņš nešaubās — monsieur Sentlukāss vēl atrodas Luvrā un karalis neļauj viņam atgriezties. Pakalpīgi viņš sasarkušajai jaunajai sievai apsolīja apklusināt tās ilgas pēc laulātā drauga un viņu aizvest uz Luvru, ja vien viņa ir ar mieru pārģērbties par pāžu un viņu pavadīt.

Pēc īsām pārdomām jaunās sievas sirdī uzvarēja mīla, un viņa teica:

— Labi, monsieur Busī, es darīšu tā, kā jūs vēlaties, tikai pasakiet saviem kalpiem, ka man vajadzīgs viens viņu tērps un ka es kādu no savām kalponēm aizsūtīšu to atnest.

— Nē, es paņemšu vienu no jauniem tērpiem, ko es saviem puišiem liku pašūt uz mātes karalienes pirmo balli. Es atsūt'šu vienu, kas man šķitīs jūsu augumam piemērotākais, un mēs šovakar satiksimies noteiktā vietā, piemēram, Sentonorē ielā, pie Pruvelī ielas, un no turienes dosimies uz Luvru.

Vakarā noteiktā stundā Busī un Sentlukāsa kundze satikās norunātajā vietā. Ja jaunā sieva nebūtu uzvilkusi viņa pāža tērpu, Busī to nebūtu pazinis. Daiļā sieviete izskatījās apbrīnas cienīga. Dažus vārdus pārmijuši, abi devās uz Luvru.

Ceļā viņi satika lielu baru, kas aizsprostoja visu ielu.

Žanna bija nobijusies. Pēc lāpām un bisēm Busī pazina Anžū hercogu, kuru bez tam varēja sazīmēt arī pēc raibā zirga un baltā samta mēteļa, ko viņš parasti valkāja.

— Monsieur, monsieur! — Busī no visa spēka sauca Anžū hercogu.

Princis pagriezās.

— Tu, Busī! — viņš pārsteigts iesaucās. — Es domāju, ka tu esi nāvīgi ievainots, un patlaban gribēju tevi apmeklēt.

— Tiešām, monsieur, — atbildēja Busī, nemaz nepateikdamies, — tiešām, ja es vēl neesmu miris, tad tas ir liels brīnums. Nudien, monsieur, jūs man radiet jaukus slazdus un pametat ļoti nepatīkamā stāvoklī. Vakar Sentlukāsa viesībās bija īsta slepkavu bedre, vispārēja rīkļu griešana. Es biju vienīgais Anžū hercoga piekritējs, un, goda vārds, viņi man gandrīz vai nolaida visas asinis.

— Velns un elle! Busī, jūs savas asinis dārgi atriebsit, un es gribu saskaitīt viņu asins lāses!

— Jā, jūs gan runājat, bet uzsmaidāt pirmajam, ko satiekat, — Busī turpināja savā parastajā vaļsirdībā. — Kaut jūs smiedamies vismaz zobus parādītu, bet jūs savas lūpas pārāk cieši saspiežat.

— Labi! Pavadi mani uz Luvru un tu redzēsi, — sacīja princis.

— Ko es redzēšu, monsieur?

— Tu redzēsi, kā es runāšu ar savu brāli.

— Monsieur, es neiešu uz Luvru, lai atkal nedabūtu rājienu. Tas der augstdzimušiem prinčiem un minjoniešiem.

— Neraizējies, mani šī lieta ir ieinteresējusi.

— Vai jūs man apsolāt skaistu gandarījumu?

— Es apsolu, ka tu būsi apmierināts. Liekas, ka tu vēl arvien vilcinies?

— Monsieur, es jūs ļoti labi pazīstu.

— Nāc! Es savu vārdu turēšu.

— Jums ir jaukas izredzes, — Busī čukstēja grāfienei. — Brāļi briesmīgi saķildosies, un jūs pa to laiku atkal atradīsit Sentlukāsu.

— Nu? — princis jautāja. — Vai tu domā, ka man būtu jāzvēr?

— Nē! — Busī atbildēja. — Jūsu goda vārds man atnestu tikai nelainfl. Uz priekšu, lai notiek, kas notikdams, es jums sekošu! Un, ja mani kāds aizskars, gan es mācēšu atriebties.

Busī ieņēma vietu blakus princim, bet viņa jaunais pāžs sekoja tam cieši aiz muguras.

— Klausies, — princis čukstēja Busī, — es zinu, kas ir tavi slepkavas.

— O! — Busī iesaucās. — Jūsu augstība ir papūlējusies tos uzzināt.

— Es viņus redzēju.

— Redzējāt? — pārsteigtais Busī ievaicājās.

— Jā, arī es vakarnakt biju pie Svētā Antonija vārtiem, viņi mani satika un gribēja nogalināt tavā vietā. O, es nemaz neiedomājos, ka šie nelieši gaida tevi, citādi… Vai tev bija līdzi arī šis jaunais pāžs? —jautāja princis, savus draudus nepabeigdams.

— Nē, monsieur, — atbildēja Busī, — es biju viens. Bet jūs, augstība?

— Man līdzi bija Orilī… Kāpēc tu biji viens?

— Lai varētu paturēt savu pievārdu «drošsirdīgais Busī».

— Un viņi tevi ievainoja? — princis steidzīgi jautāja.

— Es gan negribēju viņiem to prieku sagādāt, bet tomēr saņēmu jauku dūrienu sānos.

— Ak, nolādētie! — princis iesaucās. — Orilī man jau teica, ka viņiem bijuši ļauni nolūki.

Viņi bija sasnieguši Luvru. Pie vārtiem hercogu sagaidīja kapteinis un sardze. Bija stingri noliegts kādu ielaist pilī. Protams, ka uz pirmajiem valsts pilsoņiem aizliegums neattiecās. Princis savas svītas pavadībā jāja pāri uzvelkamajam tiltam.

— Monsieur, — sacīja Busī, kad viņi atradās pils pagalmā, — ejiet vaicāt par savu lietu un atceraties par savu svēto solījumu man. Man kādam jāpasaka daži vārdi.

— Tu mani atstāj, Busī? — nemierīgi jautāja princis, kas bija cerējis uz sava augstmaņa klātbūtni.

— Man vajag aiziet, es atgriezīšos. Kliedziet, monsieur, kliedziet, — velns un elle! — tad es jūs dzirdēšu. Saprotiet, ja es nedzirdēšu jūs kliedzam, es nenākšu.

Un kamēr Anžū hercogs devās uz lielo zāli, Busī un Žanna traucās uz citām telpām.

Busī pazina Luvru kā pats savu māju. Viņš uzkāpa pa kādām slepenām kāpnēm, izgāja pa divām vai trim vientuļām ejām un sasniedza kaut ko līdzīgu priekštelpām.

— Mans Dievs! Jūs pametīsit mani vienu? — jaunā kundze izbailēs jautāja.

— Neko nevar darīt. Man jāuzmeklē jums ceļš un jāizgādā ieeja.

Busī devās tieši uz agrākā karaļa Kārļa IX ieroču kabinetu, kuru Indriķis III izmantoja kā guļamistabu. B»>sī zināja, ka tam blakus atrodas cita istaba, kurā slimīgais karalis pārmaiņus turēja vienu no saviem mīluļiem. Busī cerēja, ka šai istabā atradīsies Sentlukāss.

Busī pieklauvēja pie abām durvīm, un gvardes kapteinis atvēra.

— Grāfs Busī? — pārsteigtais virsnieks iesaucās.

— Jā, es pats, mans mīļais monsieur Nansē, — sacīja Busī. — Karalis vēlas runāt ar grāfu Sentlukāsu.

— Labi, — kapteinis atbildēja, — es paziņošu grāfam Sentlukāsam, ka

karalis vēlas ar vinu runāt. »

Caur pusatvērtajām durvīm Busī paskatījās uz pāžu.

Tad viņš atkal pagriezās pret kapteini Nansē un sacīja:

— Ko gan nabaga Sentlukāss dara?

— Viņš ar Čiko spēlē, jo karalis patlaban pieņem audiencē Anžū hercogu.

— Vai jūs atļausit manam pāžam mani šeit uzgaidīt? — Busī jautāja gvardes kapteinim.

— Labprāt, — tas atbildēja.

— Nāc šurp, Žan, — Busī sacīja jaunajai sievai, ar pirkstu norādīdams uz kādu loga. iedobumu, kur tai vajadzēja paslēpties.

Tiklīdz viņa bija paslēpusies, ienāca Sentlukāss. Kapteinis Nansē smalkjūtīgi atkāpās.

— Ko gan karalis atkal no manis vēlas? — Sentlukāss īgni jautāja. — Ak, jūs tas esat, monsieur Busī?

— Es pats, mīļais Sentlukās, un par visu…

Viņa balss kļuva klusāka.

— Un par visu es jums pateicos, pateicos par jūsu pakalpojumu.

— O! — Sentlukāss atbildēja. — Tas bija gluži dabīgi, jo es nevēlējos, ka tik drošsirdīgu augstmani kā jūs nogalina. Liekas, ka jums būiu bijušas beigas.

— Daudz netrūka. Bet arī citi dabūja krietnu sutu.

— Kā tā?

— O, es dabūju pamatīgu zobena dūrienu, par kuru es, liekas, Šombergam un Epernonam atmaksāju ar uzviju. Kas attiecas uz Kvēlu, tad viņam jāpateicas savam biezajam galvaskausam. Viņš ir stiprākais vīrs, kādu es jelkad esmu saticis.

— Pastāstiet par savu piedzīvojumu! Tas mani izklaidēs, — Sentlukāss sacīja, žāvādamies tā, ka tik tikko neizmežgīja žokļus.

— Patlaban man nav laika, mans mīļais Sentlukās. Bez tam es atnācu cita iemesla dēļ. Liekas, ka jūs ļoti garlaikojaties.

— Karaliski!

— Tāpēc es arī ierados, lai jūs izklaidētu. Pie velna, dots pret dotu! Sakiet, vai es nevaru jums kaut kā pakalpot un jūsu garlaicību mazināt?

— Protams. Jūs varētu aiziet pie maršala dc Brisē, lai viņš nomierina manu nabaga sieviņu, kas droši vien būs nobēdājusies un par manu izturēšanos būs ļoti pārsteigta.

— Vai es vairāk neko nevaru izdarīt? Tas ir jau izdarīts.

— Kā tā?

— Es nojautu, kas atgadījies, un paziņoju jūsu kundzei.

— Un ko viņa atbildēja?

— Sākumā viņa negribēja ticēt. Taču man šķiet, — Busī turpināja, pašķielēdams uz loga iedobumu, — ka viņa saņems drošus pierādījumus. Prasiet no manis kaut ko citu, kaut ko grūtāku, neiespējamāku, tad ir patika ķerties klāt.

— Mīļo Busī, pagādājiet man acumirklī bruņinieka Astolfa dižo zirgu, atvediet to pie mana loga un es aizjāšu pie savas sievas. Ja jums patiks, tad jūs varat turpināt ceļu kaut uz Mēnesi.

— Mans dārgais, — sacīja Busī, — visu var izdarīt vienkāršāk. Es aizvedīšu zirgu jūsu kundzei un viņa atjās pie jums.

— Šeit — Luvrā? Šīs domas ir jocīgas un pārcilvēcīgas. Lai nu kā, atbrīvojiet mani no trakās garlaicības karaļa un Čiko tuvumā!

— Vai es nevaru jums atstāt savu pāžu? — Busī iesmējās.

— Man?

— Jā, lielisku puisi.

— Pateicos, — Sentlukāss atteica, — es pāžus neieredzu. Atdodiet viņu karalim. Kad es tikšu ārā no šejienes, mani apkalpos vienīgi mana sieva.

— O! — Busī neatlaidās. — Vismaz pamēģiniet.

— Busī, — Sentlukāss īgni teica, — nav labi, ka jūs gribat mani kaitināt.

— Ja es saku, zinādams, ko jums vajaga.

— Nē, nē, nē, tūkstošreiz nē!

— Hallo! Pāž, nāc šurp!

— Deviņi velni! — sauca Sentlukāss.

Pāžs atstāja loga iedobumu un nosarcis nāca šurp.

— O-o! — norūca gluži pārsteigtais Sentlukāss, zem livrejas pazīdams Žannu.

— Nu, — Busī jautāja, — vai man vajadzēs to sūtīt prom?

— Nē, augstais Dievs, nē! — Sentlukāss iesaucās. — Ak, Busī, Busī! Es jums esmu parādā mūžīgu draudzību!

— Monsieur Sentlukās, uzmanieties, ka jūs ne vien novēro, bet var arī noklausīties.

— Jums taisnība, — Sentlukāss atbildēja un, paspēris divus soļus uz sievas pusi, trīs soļus atkāpās atpakaļ.

Sentlukāsa izteiksmīgās sejas pārsteigts, kapteinis Nansē tiešām sāka klausīties, bet tad liels troksnis audiences zālē novērsa viņa uzmanību.

— Ak, mans Dievs! — Nansē iesaucās, — man liekas, ka karalis ar kādu briesmīgi ķildojas.

Kapteinis jau gribēja steigties turp.

— Man šķiet, ka tā tiešām ir, — sacīja Busī. — Vai tas būtu Anžū hercogs, ar kuru reizē es ierados pilī? — Sakiet, vai es neesmu visu jauki izkārtojis?— sauca Busī, kad kapteinis bija prom.

— Kas ir? — Sentlukāss vaicāja.

— Karalis un Anžū hercogs šai mirklī grib viens otru saplosīt gabalos. Šī lieliskā aina jāredz arī man! Bet jūs izmantojiet ķildu nevis tādēļ, lai bēgtu, jo karalis jūs arvien var atvest atpakaļ, bet gan tādēļ, lai šo skaisto pāžu nogādātu drošībā. Vai tas ir iespējams?

— Ak, Dievs, ja tas ari nebūtu iespējams, tad šāda iespēja jāiegūst. Par laimi es tēloju slimnieku un ieguvu atsevišķu istabu.

— Tad lai Dievs jums palīdz, monsieur Sentlukās! Cienītā kundze, neaizmirstat mani savās lūgšanās.

Kad Busī bija sasniedzis galeriju, viņš dzirdēja, kā dusmās piesarkušais karalis ķildojās ar niknumā nobālušo Anžū hercogu par pagājušās nakts notikumiem.

— Ticiet man, sire, — Anžū hercogs sauca, — ka Epernons, Šombergs, d'O, Možirons un Kvēls gaidīja viņu pie Bastīlijas torņa.

— Kas jums to teica?

— Es pats viņus redzēju, sire, es pats savām acīrn redzēju!

— Tumsā, vai ne? Nakts bija tik melna kā krāsns no iekšpuses.

— Es tos pazinu pēc balsīm.

— Vai viņi ar jums sarunājās?

— Viņi darīja vēl ko citu. Viņi noturēja mani par Busī un uzbruka man.

— Un ko jūs tur meklējāt?

— Es gāju pie Manasa.

— Pie Manasa, pie žīda!

— Ak, jūs apmeklējat pareģi Rudžī.

— Es eju, kur gribu, es esmu karalis. Bez tam, kā jau es teicu, Busī ir bijis izaicināts.

— Kur?

— Sentlukāsa ballē.

— Vai gan Busī būtu aicinājis uz divkauju piecus vīrus? Nieki! Busī ir drošsirdīgs, bet viņš nav nerrs.

— Velns un elle! Es jums saku, ka es pats dzirdēju šo izaicinājumu. Pie tam viņš bijis visi darbīgs, jo par spīti visiem jūsu apgalvojumiem viņš Šombergam pārsitis pakausi, Epernonam ievainojis roku un Kvēlu gandrīz vai nogalinājis.

— Vai tiešām! Par to viņš man neko neteica. Es viņam izteikšu savu atzinību.

— Bet es, — kliedza karalis, — es nevienam neizteikšu savu atzinību, bet pratīšu par šo plūkšanos atmaksāt.

— Un es, — kliedza hercogs, — es dabūšu zināt, vai es tiešām esmu jūsu brālis, jo jūsu draugi, uzbrukdami Busī, aizskāruši arī mani.

Šai mirklī parādījās Busī. Viņš bija tērpies greznā gaišzaļā atlasā ar rozā viduča saiti.

— Sire, — viņš teica, zemu noliekdamies Indriķa III priekšā, — pieņemat manu padevīgāko sveicienu.

— Augstās debesis, te jau viņš ir! — Indriķis iesaucās.

— Man liekas, ka jūsu majestāte parāda man godu, interesēdamās par manu personu? — Busī jautāja.

— Jā, — atbildēja karalis, — un es priecājos jūs atkal redzēt. Lai gan man stāstīja kaut ko citu, jūsu seja staro ziedošu veselību.

— Jūsu majestāte, asins nolaišana atsvaidzina seju, tāpēc arī šodien man jābūt ļoti svaigam izskatam.

— Ja jūs esat mocīts un sasists, sūdzieties par to man, monsieur Busī, un es došu jums gandarījumu.

— Atļaujiet, sire, — iebilda Busī, — neviens mani nav ne mocījis, ne sasitis, un es nesūdzos.

Gluži pārsteigtais Indriķis paskatījās uz Anžū hercogu un jautāja:

— Nu, ko jūs tagad teiksit?

— Es saku, ka Busī ar zobenu ir ievainots sānos.

— Vai tā ir taisnība, Busī? — karalis vaicāja.

— Ja jau majestātes brālis tā apgalvo, tad tā arī būs. Tīrasiņu princis nemelos.

— Un arī par šo zobena dūrienu jūs nesūdzaties?

— Es sūdzēšos tikai tad, sire ja man, lai aizkavētu atriebties, nocirstu labo roku. Bet ari tad es ceru, — viņš piebilda, — ka man izdosies atmaksāt ar kreiso roku.

— Nolādētais! — Indriķis nomurmināja.

—Sire,—sacīja Anžū hercogs,—jūs runājat par gandarījumu un taisnību. Mēs neko citu arī neprasām. Dodiet rīkojumu noskaidrot, kas iekārtojis slazdus un izdomājis slepkavības plānu.

Indriķis nosarka un paskaidroja, ka šoreiz visieteicamāk būtu abu partiju starpā saglabāt mieru. Viņš lika ataicināt Kvēlu, lai tas kā minjoniešu pārstāvis salabtu ar Busī.

Busī ātri aptvēra stāvokli, pieņēma itāļu komiskā Pantalones tēla izskatu, apskāva dusmās degošo Kvēlu un, savai lomai arī turpmāk palikdams uzticīgs, jautri izgāja no istabas.