Grāfiene de Monsoro

XLVI Laimīgais mūks Gorenflo

Maizes dienas sazvērestība beigās bija izvērtusies komēdijā.

Šveicieši nevienu no klostera iznākam nesagaidīja, jo visi bija aizbēguši pa slepeno pazemes eju.

Tiklīdz durvis bija atlauztas, Krijons ar trīsdesmit kareivju lielu nodaļu, ar karali priekšgalā devās iekšā Svētās Ženevjevas klosterī.

Plašajā, drūmajā celtnē valdīja nāves klusums.

Kaujās rūdītais Krijons būtu labāk vēlējies dzirdēt elles troksni, jo baidījās no nezināmiem slazdiem.

Bet viņa izsūtītie izlūki izstaigājās velti, veltīgi tie atvēra durvis un logus, veltīgi pārmeklēja kapličas baznīcu. Viss bija kluss un tukšs.

Ar zobenu rokā, karalis izstaigāja klosteri un pilnā kaklā kliedza:

— Čiko! Čiko!

Neviens neatbildēja.

— Vai viņš būtu nogalināts? — karalis ievaicājās. — Velns un elle! Viņi par manu nerru samaksās ar vienu muižnieku.

— Jums taisnība, sire, — atbildēja Krijons, — jo viņš ir viens no drošsirdīgākajiem.

Čiko neatbildēja, jo patlaban nodarbojās ar Majēnas hercoga personu, kas viņam sagādāja tik lielu baudu, ka viņš nekā neredzēja un nedzirdēja.

Kad hercogs bija pazudis un Gorenflo zaudējis samaņu, un Čiko bija palicis bez darba, viņš izdzirda saucienus un pazina karaļa balsi.

— Šurp, mans dēls, šurp! — viņš kliedza, cik vien jaudāja, mēģinādams Gorenflo apsēdināt.

Tas viņam izdevās, un viņš atbalstīja rnūku pret koku.

Gorenflo pamazām atguva samaņu, un kaut gan viņš bija diezgan muļķīgs, tomēr saprata gaidāmo likteni.

— Monsieur Čiko! —viņš iesaucās, tikko atvēris acis.

— O, tātad tu neesi beigts? — gaskonietis vaicāja.

— Labais monsieur Čiko, — mūks lūdzās, — vai tas iespējams, ka jūs mani, jūsu Gorenflo, izdosit maniem vajātājiem?

— Nelieti! — Čiko uzkliedza tādā balsī, kas grūti slēpa sirds maigumu.

Gorenflo sāka vaimanāt. Kad tas viņam bija lieliski izdevies, viņš sāka

žņaudzīt rokas.

— Mani, kas ar jums ēda tik gardas pusdienas, — viņš aizsmacis sauca,— mani, kas pēc jūsu ierosinājuma tik traki dzēra, mani, ko jūs dēvējat par sūcekļu karali, kas tik ļoti mīl ceptas vistas, ko jūs pasūtāt viesnīcā «Pilnības rags», un neko neatstāj kā vien kailus kaulus.

Ar pēdējo norādījumu mūks pilnīgi ieguva Čiko žēlastību.

— Viņi ir šeit, taisnās debesis! — sauca Gorenflo, mēģinādams piecelties, bet bez redzamiem panākumiem. — Viņi ir šeit, es esmu pazudis, man ir beigas! Labais monsieur Čiko, stāvi man klāt!

Un mūks, kas velti bija mēģinājis piecelties, nokrita ar seju uz zemes.

— Piecelies, — Čiko aicināja.

— Vai jūs man piedosit?

— Redzēsim.

— Jūs mani tā piekāvāt, ka pārējo daļu varētu man gan uzdāvāt.

Čiko sāka smieties. Mūka prāts bija tā samulsis, ka viņš Majēnas hercogam veltītos sitienus šķita izbaudījis uz savas miesas.

— Jūs smejaties, labo monsieur Čiko?

— Protams, nelabais.

— Tātad es palikšu dzīvs?

— Varbūt.

— Ja jūsu Gorenflo būtu jāmirst, tad jūs nu gan nesmietos.

— To izlems karalis. Vienīgi karalim ir tiesības lemt par dzīvību un nāvi.

Gorenflo vēlreiz izmēģinājās un tagad viņam laimējās notupties uz ceļiem.

Šai mirklī tumsu aiztrauca spoža gaisma, greznos tērpos ģērbušos ļaužu

pūlis, kura ieroči griezīgi iezaigojās lāpu sarkanajās ugunīs, ielenca abus draugus.

— Čiko, mans mīļais Čiko! — sauca karalis. — Kā es priecājos, tevi atkal redzot.

— Dzirdiet, labais monsieur Čiko, — mūks klusi čukstēja, — viņa majestāte par jums priecājas.

— Nu un tad?

— Savā laimē viņš jums neko neliegs, ko jūs vien lūgsit. Lūdziet, lai viņš mani apžēlo!

— Kaunies!

— Klusu, mīļais monsieur Čiko!

— Nu, sire, cik jūs sagūstījāt? — Čiko jautāja karalim.

— Confiteor! — atbildēja Gorenflo.

— Nevienu, — atbildēja Krijons. — Nodevēji! Viņi droši vien zinājuši kādu slepenu izeju.

— Protams, — piebilda Čiko.

— Bet vai tu viņus redzēji? — karalis jautāja.

— Protams, ka redzēju.

— Visus?

— No pirmā līdz pēdējam.

— Conftteor! — Gorenflo atkārtoja.

— Tu viņus droši vien pazini?

— Nē, sire.

— Kā, tu tos nepazini?

— Es pazinu tikai vienu, un arī…

— Un ari?

— Un arī tam neredzēju seju, sire.

— Kuru tu pazini?

— Majēnas hercogu.

— Majēnas hercogu? Tavu parādnieku?

— Tagad mūsu rēķini ir kārtībā, sire.

— Pastāsti, Čiko! '

— Vēlāk, mans dēls, vēlāk.

— Confiteor! — atkārtoja Gorenflo.

— O, jūs esat noķēris vienu gūstekni, — pēkšņi iesaucās Krijons, satver­dams Gorenflo aiz pleca.

Mūks kļuva mēms.

Čiko vilcinājās atbildēt un ļāva mūka sirdī iztrakoties nāves bailēm. Ieraugot kailos ieročus un dusmu satrauktās sejas, Gorenflo tik tikko atkal nepagība.

Pēc ilgāka klusuma, kad Gorenflo jau šķita sadzirdējis atskanam pastarās tiesas bazūnes, Čiko ierunājās:

— Sire, palūkojieties šajā mūkā!

Kāds kalps piegrūda pie Gorenflo sejas lāpu. Mūks aizvēra acis, atdodams savu dvēseli debesu varā.

— Brālis Gorenflo? — Indriķis iesaucās.

— Confiteor, confiteor, confiteor! — mūks ātri atkārtoja.

— Viņš, — atbildēja Čiko.

— Tas, kas…

— Gluži pareizi, — gaskonietis viņu pārtrauca.

— Hallo! — karalis līksmi iesaucās.

Pār Gorenflo seju plūda sviedru straumes.

Iežvadzējās ieroči, nepateicīgie kareivji uzmācās mūkam. Gorenflo redzēja draudīgos skatienus un vārgi iekliedzās.

— Pagaidiet, karalim ir jāzina patiesība, — Čiko uzkliedza. Karali sānis pavedis, nerrs gluži klusi iečukstēja:

— Mans dēls, pateicies Dievam, ka viņš pirms trīsdesmit pieciem gadiem radījis šo dievbijīgo vīru, jo viņš mūs visus izglāba.

— Kā tā?

— Viņš man pastāstīja par briesmīgo sazvērestību.

— Kad?

— Pirms astoņām dienām. Ja viņu atrastu jūsu majestātes ienaidnieki, viņš būtu beigts cilvēks.

— Beigts cilvēks!

Gorenflo dzirdēja vienīgi pēdējos vārdus.

Viņš pieplaka pie zemes.

— Svētais tēvs, — sacīja karalis, — svētais tēvs, mēs tevi aizsargāsim.

Gorenflo uztvēra karaļa žēlsirdīgo skatienu un sastinga kā senlaiku

jokdaru maska, kurai puse varēja neprātīgi smaidīt, puse — rūgti raudāt.

— Tu darīsi labi, karali, jo viņš ir viens no cildenākajiem kalpiem, — Čiko atbildēja.

— Ko man ar viņu darīt?

— Es domāju, ka Parīzē viņam draud briesmas.

— Ja es dodu sargus? — karalis ievaicājās.

Gorenflo dzirdēja Indriķa ierosinājumu un nodomāja:

— Liekas, ka es ādu gan nezaudēšu.

— Nē, — atbildēja Čiko, — tas nav vajadzīgs. Atļauj ņemt viņu līdzi.

— Uz kurieni?

— Pie manis.

— Labi, ņem viņu līdzi un atgriezies Luvrā, kur mani gaidīs mani draugi, lai sagatavotos rītdienai.

— Piecelies, svētais tēv! — Čiko aicināja mūku.

— Viņš vēl zobojas, — Gorenflo nopūtās.

— Piecelies taču, vientiesi! — Čiko klusi skubināja, piegrūzdams celi mūka mugurai.

— Ak, to es gan esmu nopelnījis! — Gorenflo iesaucās. % — Ko viņš saka? — jautāja karalis.

— Sire, viņš atceras savas mokas. Izdzirdis, ka jūsu majestāte sola viņu aizstāvēt, viņš pazemīgi nopūtās: «To es esmu pelnījis!»

— Nabaga velns! — karalis noteica. — Rūpējies par viņu iespējami labi, mans draugs.

— Par to neraizējies, sire. Pie manis viņam nekā netrūks.

— Ak, monsieur Ciko, — Gorenflo sauca, — mīļais monsieur Čiko, kurp jūs mani vēdīsit?

— To tu tūlīt redzēsi. Pateicies viņa majestātei, nelabojamais blēdi, pateicies!

. — Par ko?

— Pateicies!

— Sire, — Gorenflo stomījās, — tā kā jūsu majestāte…

— Es zinu, ko jūs esat darījis ceļojumā uz Lionu, līgas apspriedē un šodien, — atteica Indriķis. — Nerūpējieties, jūsu pūles atalgos.

Gorenflo nopūtās.

— Kur Panurgs? — vaicāja Čiko.

— Nabaga kustonis atrodas stallī.

— Izved viņu, uzkāp sedlos un atgriezies pie manis.

— Labi, monsieur Ciko.

Un mūks steidzās projām iespējami ātri, brīnīdamies, ka neviens kareivis viņam neseko.

— Paņem divdesmit kareivjus pavadonībai, mans dēls, bet desmit vīrus ar Krijonu aizsūti projām.

— Kurp tos sūtīt?

— Uz Anžū hercoga pili. Pavēli atvest savu brāli.

— Par ko?

— Lai viņš vēl otrreiz neaizbēgtu.

— Vai mans brālis?…

— Vai mani padomi kādreiz ir bijuši slikti?

— Nē!

— Tad dari, ko es saku.

Indriķis pavēlēja franču gvardiem atvest Anžū hercogu uz Luvru. Krijons, kam pret prinčiem nebija liela cieņa, tūlīt aizsteidzās.

— Bet tu? — jautāja Indriķis.

— Es pagaidīšu savu svēto.

— Vai tu atgriezīsies Luvrā?

— Pēc stundas.

— Tad es tevi atlaižu.

— Ej, mans dēls.

Indriķis ar pavadoņiem aizgāja.

Čiko devās uz klostera stalli. Iegājis pagalmā, viņš redzēja, ka Gorenflo rāpjas uz ēzeļa.

Nabaga velns tik laimīgu likteni gan vairs nebija gaidījis.

— Uz priekšu, uz priekšu! — sacīja Čiko, satverdams Panurga pavadu.— Pasteigsimies, mūs gaida.

Gorenflo nepretojās. Viņš tikai norija asaras, skumdams par sava ķermeņa briesmīgo kalsnumu.

— Ko es teicu, ko es teicu? — viņš izdvesa.

Čiko paraustīja plecus un pamudināja Panurgu doties ceļā.