Grāfiene de Monsoro

X Grāfs Brians de Monsoro

Tas vairs nebija prieks, bet gandrīz vai neprāts, kas pārņēma Busī, kad viņam laimējās uzzināt, ka gaišmatainā dāma nav tikai viņa iedomu auglis un ka šī sieviete viņam tiešām parādījusi augstsirdīgu viesmīlību.

Arī jauno ārstu viņš negribēja laist projām. Dubļainajam Remī vajadzēja kāpt viņa nestuvēs un viņš nerimās to izjautāt par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, kaut arī neko jaunu vairs neuzzināja.

Bet cilvēkam, kurš sāk iemīlēties, kas ar Busī acīmredzot notika, jau pietiek, ja ir kāds, ar ko aprunāties par mīlamo būtni. Protams, Remī šo sievieti nebija redzējis, bet arī to Busī atzina par viņa nopelnu, ka ārsts mēģināja ieskaidrot: dāma droši vien esot bijusi skaistāka par ģīmetnē redzēto.

Busī par nezināmo dāmu būtu runājis vai visu nakti, bet Remī sāka savus ārsta pienākumus ar to, ka pavēlēja ievainotajam iet gulēt vai vismaz at­gulties.

Bet tas notika tikai tad, kad Busī pats jauno iemītnieku bija iekārtojis sava agrākā dzīvokļa trīs istabās, kas atradās grāfa Busī pils trešajā stāvā.

Kad Busī nākamajā rītā pamodās, viņš redzēja, ka Remī stāv pie viņa gultas. Jauneklis visu nakti bija murgojis, neticēdams savai laimei, kas tam bija nokritusi no debesīm, un gaidīja Busī pamostamies, lai pārliecinātos, vai arī viņš nesapņo.

— Nu, — Remī jautāja, — kā jūs jūtaties?

— Lieliski, manu mīļo Eskulap! Un jūs, vai jūs esat apmierināts?

— Tik laimīgs, manu dižciltīgo labvēli, ka es pat negribētu mainīties ar Indriķi III. Bet tagad man jāapskata jūsu brūce.

— Apskati gan!

Busī nogūlās uz sāniem, lai jaunais ārsts varētu noraisīt pārsēju.

Viss bija kārtībā, brūce jau bija gandrīz apdzijusi. Laimīgais Busī bija teicami gulējis, un miegs un laime ārstam bija tā palīdzējuši, ka viņam vairs nekas nebija darāms.

— Ko jūs teiksit? — Busī jautāja.

— Es neuzdrošinos jums pateikt, ka jūs esat gandrīz vai vesels, jo baidos, ka jūs sūtīsit mani atpakaļ uz agrāko dzīvokli, pieci simti soļu attālumā no zināmās mājas.

— Lai jūs to uzmeklētu, vai ne, Remī?

— Es ceru.

— Klausies, — Busī uzticīgi teica, — turpmāk tev vienmēr jāpaliek pie manis, tev mani mazliet jāmīl. Aplūko manu pili un atļauj man šodien piedalīties jaunā galma galvenā medību vadītāja iecelšanas svinībās.

— Ak, — sacīja Remī, — jūs jau tūlīt gribat nodoties trakulībām.

— Nē, es apsolu būt ļoti prātīgs.

— Bet jums būs jājāj?

— Nolādēts! Tas ir ļoti nepieciešami.

— Vai jums ir zirgs, kuram ir viegla gaita un kurš labi rikšo?

— Es varu izvēlēties no četriem vienu.

— Labi, tad ņemiet to, kuru jūs dotu jāt dāmai no ģīmetnes… Vai jūs saprotat?

— Saprotu! Klausies, Remī, tu patiešām esi atradis ceļu uz manu sirdi! Es baidījos, ka tu man aizliegsi jāt medībās jeb, pareizāk sakot, piedalīties Šajās medību svinībās, jo tur piedalīsies arī galma dāmas un daudzas ziņ­kārīgas skaistules no pilsētas. Remī, manu Remī, tu taču saproti, ka dāma no ģīmetnes katrā ziņā pieder galmam vai pilsētai. Droši vien viņa nav vienkārša pilsoņa sieva. Tapetes, izkrāsotie griesti, gulta ar zeltu un balto damastu, visa krāšņā greznība skaidri norāda, ka viņa ir dižciltīga vai vismaz bagāta sieviete. Ak, kaut es viņu tur satiktu!

— Viss ir iespējams, — Remī filozofiski noteica.

— Kaut mēs atrastu viņas namu! — Busī nopūtās.

— Un tiktu iekšā, kad tas būs atrasts, — Remī piebilda.

— Ak, par to es domāšu vienmēr. Bet, kad mēs būsim tur, gan man būs līdzeklis.

— Kāds?

— Es ļaušu otram zobena dūrienam mani turp nogādāt.

— Skaisti! Tas man iedveš cerības, ka jūs mani paturēsit.

— Neraizējies, — atteica Busī, — man liekas, ka es tevi pazīstu jau divdesmit gadus un ka bez tevis vairs nevaru iztikt.

Jaunā ārsta skaistā seja atplauka neizsakāmā līksmē.

— Uz priekšu! — viņš iesaucās. — Nolemts! Jūs dosities medībās meklēt dāmu, un es griezīšos atpakaļ, lai meklētu namu.

— Būtu dīvaini, ja ikviens no mums atgrieztos ar savu atklājumu!

Grāfs Busī un Oduī šķīrās nevis kā kungs un kalps, bet drīzāk gan kā

divi draugi.

Vensēnas mežā tiešām bija paredzētas lielas medības — par godu grāfam Briānam de Monsoro, kas pirms dažām nedēļām bija iecelts par galma galveno medību vadītāju. Arī karalis, neraugoties uz savu jauno dievbijības lēkmi, kopā ar brāli gribēja piedalīties svētkos.

Sapulcēšanās vieta bija paredzēta Svētā Ludviga laukumā. Šeit pulksten deviņos bija sapulcējusies vai visa pasaule, kad lieliskā zirgā parādījās virsjēgermeistars, ko viss galms gandrīz vai nemaz nepazina un tāpēc rosināja visu ziņkāri.

Visu acis pievērsās virsjēgermeistaram. Tas bija trīsdesmit piecus gadus vecs, slaida auguma vīrs. Viņa bakurētainā seja, ko tagadējā labsajūtā klāja sārtums, atstāja tikai pievilcīgu iespaidu.

Tērpies zaļa tūka, sudraba uzšuvēm rotātā uzvalkā, ko apjoza sudraba ieroču josta ar karaļa ģerboni, galvā cepure ar garu spalvu, Šķēpu kreisajā rokā, ar labo roku vicinādams medību zizli, grāfs de Monsoro bija apbrīnas cienīgs, bet nekādā ziņā nebija skaistulis.

— Ak, kādu pretīgu seju jūs mums rādāt, monsieur, — Busī sacīja Anžū hercogam. — Vai tad ir muižnieki, ko jūsu labvēlība sameklē provincē? Velns lai mani parauj, ja Parīzē atrastos kaut viens līdzīgs cilvēks, un šī pilsēta taču ir visai liela, un tajā mājo diezgan daudz visādu pretīgu radījumu. Es gan negribu ticēt, bet stāsta, ka tā bijusi jūsu neapstrīdamā griba, ka mūsu karalim jāņem jūsu izmeklētais virsjēgermeistars.

— Grāfs de Monsoro man ir labi kalpojis, un es viņam atlīdzinu, — Anžū hercogs īsi atbildēja.

— Labi teikts, monsieur! Prinča pateicība ir jo skaistāka tāpēc, ka tā ir tik reta. Bet, ja tik vien, tad man šķiet, ka arī es jums esmu labi kalpojis, un ticiet man, ka es šo virsjēgermeistara tērpu valkātu pavisam citādi nekā šis spoks. Viņam ir sarkana bārda. Sākumā es to neievēroju. Tas ir vēl viens daiļums vairāk.

— Es vēroju nevis seju, bet gan sirdi, izdarītus un nevis apsolītus pa­kalpojumus, — hercogs atbildēja.

— Jūsu augstība varbūt teiks, ka es esmu pārāk ziņkārīgs, bet es veltīgi mēģinu iedomāties, kādu pakalpojumu šis Monsoro jums būtu varējis sniegt.

— Ak, Busī, — hercogs īgni atbildēja, — jūs tiešām esat pārāk ziņkārīgs, ļoti ziņkārīgs. .

— Tādi ir prinči! — Busī iesaucās savā parastajā vaļsirdībā. — Viņi jautā bez gala un uz visiem viņu jautājumiem ir jāatbild, bet, ja viņiem vienreiz kaut ko pajautā, tie nesaka ne vārda.

— Pareizi, — Anžū hercogs atbildēja. — Bet vai tu zini, kas tev jādara, lai tu visu uzzinātu? Pajautā pašam grāfam de Monsoro!

— Jums tiešām ir taisnība, monsieur, — Busī teica. — Viņš ir vienkāršs muižnieks, un, ja viņš negribēs atbildēt, man vismaz ir viens līdzeklis, ar kura palīdzību es piespiestu vinu paklausīt.

— Kāds?

— Pateikt, ka viņš ir nekaunīgs.

Un, uzgriezis princim muguru, Busī tuvojās grāfam de Monsoro, kas, būdams medību dalībnieku ziņkāres degpunktā, cienīgi un aukstasinīgi gai­dīja karaļa parādīšanos.

Kad viņš ieraudzīja Busī, kas viņam tuvojās ar gaišu seju, smaidu uz lūpām, cepuri rokā, grāfs mazliet saīga.

— Piedodiet, monsieur, — sacīja Busī, — es jūs šeit redzu vienu pašu. Vai jums parādītā labvēlība jau būtu sagādājusi tikpat daudz ienaidnieku, cik pirms astoņām dienām jums bija draugu?

— Grāfa kungs, — Monsoro atbildēja, — es to negribu apzvērēt, bet derēt gan. Bet vai drīkstu zināt, kam man jāpateicas par godu, ka jūs iz­traucējāt manu vientulību?

— Ak, cildenajai apbrīnai, kuru manī attiecībā pret jums iedvesa Anžū hercogs.

— Kā tad tā?

— Viņš man pastāstīja par pakalpojumu, kura dēļ jūs esat iecelts par virsjēgermeistaru.

Grāfs de Monsoro tik ļoti nobālēja, ka daudzās baku rētas viņa sejas dzeltenajā ādā pārvērtās par tikpat daudziem melniem punktiem. Viņš paskatījās uz Busī ar tādām acīm, kas noteikti pareģoja bīstamu negaisu.

Busī redzēja, ka viņš izvēlējies nepareizu ceļu. Bet viņš nebija no tiem vīriem, kas atkāpjas.

— Jūs sakāt, — virsjēgermeistars turpināja, — ka viņa augstība jums pastāstīja par manu pēdējo darbu?

— Jā, un man radās karsta vēlēšanās dzirdēt par to arī no jums paša.

Grāfs de Monsoro drudžaini sažņaudza šķēpu, it kā viņā būtu pamodusies

kaisla dziņa šo ieroci izlietot pret monsieur Busī.

— Monsieur, — viņš teica, — es tiešām gribētu apmierināt jūsu ziņkāri un jums visu pastāstīt, bet tūlīt ieradīsies karalis un man nav laika. Ja jūs tik ļoti vēlaties, jūs par to uzzināsit vēlāk.

Šajā brīdī tiešām parādījās karalis. Viņš jāja uz sava mīļākā zirga, uz palsa spāniešu sugas ērzeļa.

Busī pārlūkoja apkārtni un sastapa prinča acis, kurās zibēja ļauns iz­smiekls.

— Kungs un kalps, — Busī nodomāja, — smiedamies abi savelk nicinošos vaibstus. Kādi gan viņi izskatās tad, kad tie raud?

Karalis mīlēja skaistas sejas, tāpēc par grāfa de Monsoro izskatu viņš nepavisam nepriecājās. Vienreiz viņš šo seju jau bija redzējis, taču otrreiz tā viņam nelikās labāka. Tomēr viņš diezgan laipni saņēma medību zizli, kuru pasniedza ceļos nometies virsjēgermeistars.

Tiklīdz karalis bija apbruņojies, mednieki taurēja medību ragos, un sākās medības.

Busī bija nostājies iesānis, lai palaistu garām visus medību dalībniekus un dalībnieces. Bet nebija nevienas, kas kaut cik līdzinātos daiļajam tēlam, kas bija saglabājies viņa sirdī. Viņš pievienojās savu parasto draugu pulciņam. Smiedamies un jokodamies Atrāžs pūlējās izklaidēt viņa īgnumu.

— Mums ir riebīgs virsjēgermeistars, — viņš sacīja Busī. — Ko tu par to domā?

— Viņš ir briesmīgs. Galmā nu gan būs lieliska ģimene, ja tajā visi būs līdzīgi šim pārstāvim! Parādi taču viņa sievu!

— Virsjēgermeistars nav precējies, mans mīļais, — Atrāžs atbildēja.

— Kā sauc viņa muižu? — Busī jautāja.

— Viņam ir daudz muižu.

— Kur?

— Anžū.

— Tātad viņš ir bagāts.

— Tā stāsta. Bet tas arī ir viss. Liekas, viņš ir zemas kārtas muižnieks.

— Un kas ir šā salmu muižnieka mīļākā?

— Viņam nav mīļākās. Cienījamais monsieur atzīst, ka labāk ir dzīvot vienatnē un būt patstāvīgam. Vai tu redzi, monsieur Anžū hercogs māj tev ar roku — pasteidzies!

— Tiešām, hercogs gaida! Šis cilvēks moka manu ziņkāri. Viņš liekas tik dīvains, un es nezinu — kāpēc, bet tā jau gadās, ja cilvēku redz pirmo reizi. Šķiet, ka man ar viņu būs jācīnās divkaujā. Un tad šis vārds — Monsoro!

— Pagaidi! — Atrāžs sauca.

— Kas ir!

— Livaro viņu pazīst. Viņš ir Monsoro kaimiņš.

— Kāpēc tu mums to tūlīt neteici? Hei, Livaro!

Livaro piejāja.

— Jāj ātrāk!

— Kas ir? — jauneklis vaicāja.

— Pastāsti mums par grāfu dc Monsoro, bet īsi.

— Es trīs vārdos pateikšu, ko par vinu zinu un domāju. Man no vina ir bail!

— Labi! Pateicis, ko tu par viņu domā, pastāsti, ko tu par viņu zini.

— Klausieties! Pirms apmēram sešiem mēnešiem es kādā vakarā cauri mežam atgriezos no Mcridoras un pēkšņi izdzirdēju briesmīgu kliedzienu, un redzēju, ka man garām aizskrien balts dāmu jājamzirgs, kura sedli bija tukši. Es paskubināju savu zirgu un kādas garas, nakts pirmo ēnu aptumšotas alejas galā ieraudzīju kādu jātnieku dižā zirgā. Viņš nevis jāja, bet gan lidoja. Atkal es sadzirdēju pusapslāpēto kliedzienu,un jātniekam priekšā uz sedliem es pamanīju sievieti, kurai viņš aizspieda muti. Man bija līdzi medību bise, un jūs zināt, ka es diezgan precīzi šauju. Es nomērķēju un droši vien būtu viņu nošāvis, ja tai mirklī, kad nospiedu gaili, nebūtu nodzisis deglis.

— Un tad? — Busī jautāja.

— Tad es kādam malkas cirtējam vaicāju, kas tas bija par jātnieku, kas zog sievietes. Viņš man atbildēja, ka tas bijis grāfs de Monsoro.

— Un kas bija šī sieviete? — Atrāžs vaicāja.

— To neviens nezināja.

— Viņš tiešām ir ievčrības cienīgs vīrs, kas mani interesē, — Busī noteica.

— Dižciltīgi ļaudis arvien jūsmo par divdomīgām slavenībām, — atbildēja Livaro.

— Vai vēl kaut ko stāsta par viņu?

— Nē. Pret saviem zemniekiem viņš izturas pārāk labi, bet tomēr no viņa baidās kā no uguns. Viņš ir lielais Nimrods un savam amatam daudz pie­mērotāks nekā Sentlukāss, kam šis pienākums bija iepriekš nolemts.

— Vai tu arī zini, ka Anžū hercogs tev vēl arvien māj? — Atrāžs jautāja.

— Ļauj, lai viņš māj. Vai tu esi dzirdējis, ko stāsta par Sentlukāsu?

— Nē. Vai viņš joprojām atrodas karaļa gūstā?

— Droši vien, ja šeit viņa nav, — Atrāžs apliecināja.

— Mans mīļais, viņš pagājušajā naktī pulksten vienos atstājis Parīzi, lai apmeklētu savas sievas muižas.

— Izraidīts?

— Tā vien liekas.

— Sentlukāss izraidīts? Tas ir neiespējami!

— Es tam ticu vairāk kā evaņģēlijam. Maršals dc Brisē man par to stāstīja personīgi. /

— Tas nu ir īsts jaunums!

Pēkšņi Busī iesaucās:

— Tagad es atradu. Tagad es zinu, kā grāfs de Monsoro ir pakalpojis hercogam. Nāciet līdzi un jūs redzēsit!

Livaro un Atrāža pavadīts, Busī trenca zirgu aulēkšos, lai panāktu Anžū hercogu, kas atradās šāviena attālumā.

— Ak, monsieur, — sauca Busī, atrazdamies jau pavisam tuvu herco­gam,— šis grāfs dc Monsoro ir lielisks cilvēks!

— Tātad tu ar viņu runāji?! — princis dusmīgi atbildēja. — Un iztaujāji, kā viņš man ir pakalpojis?

— Pareizi, tikai tāpēc es viņu uzrunāju.

— Un viņš tev atbildēja? — princis jautri vaicāja.

— Tūlīt un turklāt ļoti laipni. Par to es viņam sirsnīgi pateicos.

— Ko viņš tev teica? Pastāsti, manu drošsirdīgo bruņiniek!

— Viņš man apgalvoja, monsieur, ka viņš esot jūsu augstības apgādātājs.

— Vai mežaputnu piegādātājs?

— Nē, sieviešu piegādātājs.

— Ko tas nozīmē? — iesaucās hercogs, kura seja pēkšņi sadrūma. — Ko šis joks nozīmē?

— Tas nozīmē to, ka viņš zog sievietes, kuras piegādā jums un kuras, par nākamo godu neko nenojauzdamas, mēģina kliegt, bet viņš aizbāž tām muti.

Hercogs savilka pieri grumbās, dusmās sažņaudza dūres, nobālēja un trenca zirgu mežonīgos aulēkšos, Busī ar saviem draugiem tūdaļ palika tālu iepakaļ.

— O-o! — Atrāžs sauca. — Man liekas, ka joks nebija slikts.

— Jo labāk, — piebilda Livaro, — ka tas visiem nešķita vienīgi joks.

— Pie velna! — iesaucās Busī. — Liekas, ka es nabaga hercogu esmu cieši satvēris savos nagos.

Mirkli vēlāk atskanēja Anžū hercoga balss:

— Hei, Busī, kur tu esi? Nāc taču!

— Te es esmu, monsieur!— Busī devās pie prinča.

Viņš atrada hercogu skaļi smejamies. — Es smejos par to, manu nabaga Busī, — viņš sauca, — ka tu, patiesību meklēdams, muldi niekus.

— Nē, velns lai mani parauj, monsieur! Es jums pateicu patiesību.

— Labi, tad pastāsti man savu mazo stāstu, kamēr mēs esam divatā. Kur tu dzirdēji to, par ko nupat muldēji?

— Meridoras mežā, monsieur!

Hercogs atkal nobālēja, bet neko neteica.

— Monsieur, — sacīja Busī, — stāsta, ka ar kaut ko varot jums pakalpot, un mums nekas nebūtu pretī iegūt sev zināmus labumus un atzinību, kādu saņēmis grāfs de Monsoro.

— Pie velna! Jā, kaut kā var gan man pakalpot, — sacīja hercogs, pa­vezdams Busī sānis, — un es tev gribu to pastāstīt. Baznīcā es nejauši satiku kādu skaistu dāmu. Zem viņas plīvura es saskatīju sejas vaibstus, kas man atgādināja kādu dāmu, kuru kādreiz neprātīgi mīlēju. Es viņai sekoju, lai pārliecinātos, kur viņa dzīvo. Viņas apteksne ir piekukuļota, un man ir mājas atslēga.

— Monsieur, liekas, ka līdz šai vietai viss ir kārtībā.

— Pagaidi! Stāsta, ka viņa esot brīva, bagāta, jauna un skaista, bet ļoti prātīga. Nu tikai vajadzētu noskaidrot, vai kāds cits viņu neiekāro.

— O, tas ir ļoti sarežģīti, monsieur. Pastāstiet skaidrāk!

— Tev jānoslēpjas paslēptuvē un man jāpaziņo, kas tas ir par vīru, kas viņu apmeklē.

— Tātad ir kāds vīrietis?

— Es baidos, ka ir gan.

— Vai tas ir mīļākais vai vīrs?

— Droši vien kāds dedzīgs pielūdzējs.

— Jo labāk, monsieur. Tas jūsu izredzes divkāršo.

— Pateicos. Es labprāt gribētu zināt, kas viņš ir.

— Un jūs man uzdodat to uzzināt?

— Jā, un ja tu uzņemies šo pakalpojumu…

— Monsieur, man jums jāpaziņo, ka šis uzdevums man neglaimo un ka es labāk darītu kaut ko citu.

— Tātad tu atsakies man pakalpot, Busī?

— Nolādēts! Jūs man pavēlat spiegot, monsieur.

— Nē, tikai pakalpot draugam. Nedomā, ka es tev uzdodu nieka darbu. Varbūt, ka tev būs jālieto pat zobens.

Busī pakratīja galvu un atbildēja:

— Monsieur, ir darbi, ko tikai pats var veikt, un arī jums tas jāveic, kaut arī jūs esat princis.

— Tātad tu atsakies?

— Jā, monsieur.

— Lai notiek, — hercogs teica. — Par tavu drosmi es vairs nešaubos, par to es pārliecinājos beidzamajā reizē. Tad es viens stāvēšu sardzē vai arī kopā ar Orilī, kā mēs to jau esam darījuši.

— Atvainojiet, — ierunājās Busī, it kā kaut ko nojauzdams, — vai arī tad jūs gatavojāties sardzei, kad jums uzbruka minjonieši, kas uzglūnēja man?

— Jā.

— Vai jūsu augstība vēl kādreiz bijusi sardzē?

— Vakar.

— Un ko monsieur redzēja?

— Kādu vīrieti, kas apstaigāja visus laukuma stūrus — bez šaubām, lai apskatītos, vai kāds to nenovēro, un tad, laikam mani ieraudzījis, paslēpās durvju iedobumā.

— Un šis vīrietis bija viens, monsieur?

— Jā, kādu pusstundu. Tad pie viņa atnāca otrs ar lukturi.

— A-ā! — Busī izdvesa.

— Pirmais, kas bija tērpies mētelī, un vīrs ar lukturi sāka sarunāties. Redzēdams, ka viņi nedomā kustēties, es pametu slēptuvi un devos mājās.

— Vai apnika jau otrajā vakarā?

— Atzīstos, ka jā. Es neuzdrošinos tai namā ieiet, jo tā var izrādīties īsta slepkavu bedre…

— Vai jums nebūtu nepatīkami, ja šis liktenis piemeklētu arī kādu jūsu draugu?

— Bet, ja šis draugs nav princis, kam nav tik daudz naidnieku kā man, un tāpēc var ielaisties Šādā dēkā un pārliecināties, vai tur tiešām draud briesmas, un tad paziņot man!

— Labi, monsieur, jūsu dedzība mani aizkustina, un, ja jūs dodat man norādījumus un parādat zināmo namu, es šovakar gribu stāvēt sardzē.

— Tātad tu savu apņemšanos maini?

— Ak, monsieur, tikai mūsu svētais tēvs Gregors XIII nemaldās. Sakiet, kas man ir jādara?

— Es tev parādīšu kādas durvis, kuru tuvumā tev jāpaslēpjas, un, kad svešais iet iekšā, uzmanīgi jāseko, lai uzzinātu, kas viņš ir.

— Labi, bet ja nu viņš durvis aizslēdz?

— Es jau tev teicu, ka man ir atslēga.

— Pareizi! Es tik baidos, vai atslēga nav no citām durvīm.

— Tu nevari apmaldīties. Šīs durvis ved kādā ejā, ejas galā pa kreisi ir kāpnes, tu uzkāpsi divpadsmit kāpienus un atradīsies priekšnamā.

— Kā jūs, monsieur, to zināt, vēl nekad tai mājā nebūdams?

— Vai es tev neteicu, ka apteksne ir piekukuļota? Viņa man palīdzēja. Tātad tu esi ar mieru?

— Vai es jūsu augstībai varu kaut ko atteikt? Jums tikai jānāk man līdzi un jāparāda durvis.

— Tas nav vajadzīgs. Atgriežoties no medībām, mēs apmetīsim līkumu, mēs izjāsim caur Svētā Antonija vārtiem, un es parādīšu durvis.

— Lieliski, monsieur, jūsu augstība atļauj man rīkoties, it kā tas notiktu manā labā!

— Pareizi.

— Lai notiek, monsieur!

— Neviena vārda mūsu jaunajiem draugiem!

— Tad es nebūtu muižnieks.

— Vai tu nevienu neņemsi līdzi?

— Zvēru, ka iešu viens!

— Labi, norunāts. Mēs atgriezīsimies caur Bastīliju. Es tev parādīšu durvis, tu atnāksi man līdzi, es tev iedošu atslēgu… un šovakar…

— Es visu izpildīšu, monsieur.

Busī un princis atkal nodevās medībām, kuras grāfs de Monsoro laimīgi novadīja līdz beigām. Par to jaunais virsjēgermeistars izpelnījās karaļa un Anžū hercoga atzinību.

— Monsieur, — grāfs teica, — es jūtos laimīgs, ka esmu izpelnījies jūsu atzinību.

— Bet tikai neaizmirstiet, monsieur, — hercogs piebilda, — ja jūs to arī turpmāk gribat izpelnīties, tad jums vēl šovakar jāaizbrauc uz Fonteneblo. Parīt karalis grib tur sarīkot medības, un viena diena nav ilgs laiks, lai visu pārlūkotu.

— Zinu, monsieur; — Monsoro atbildēja. — Mani ceļojuma rati jau ir gatavi. Šonakt es došos ceļā.