Grāfiene de Monsoro

XXXVII Pastaiga pie Bastīlijas torņa

Pamazām visi augstmaņi, kas bija sekojuši hercogam uz Anžū, atkal atgriezās Parīzē.

Hercogs visvairāk priecājās par triju mīluļu atgriešanos, brīdināja tos par galma nodomiem un lika doties uz Luvru, pats palikdams savā pilī.

Indriķis III šos zeltā, dārgakmeņos un brokātā tērptos anžujiešus nevēlējās pieņemt, un tie velti nogaidījās galerijā. Drīz vien ieradās Kvēls, Možirons, Šombergs un Epernons, kas godbijīgi sveicināja tikpat laipnos aževīnus.

— Mani kungi, — sacīja Atrāžs, jo Busī pēc iespējas izvairījās, — ziņas ir ļoti bēdīgas, bet jūsu mutē tās kļūst daudz pieņemamākas.

— Mani kungi, — piebilda Šombergs, — jūs esat laipnības un pieklājības ziedi. Vai jūs nevēlaties mazliet pastaigāties?

— Kurp mēs iesim? — jautāja Kvēls.

— Es zinu kādu skaistu vietu Bastīlijas apkārtnē, — piebilda Šombergs.

— Mani kungi, mēs jums sekosim, ejiet! — sacīja Ribeirāks.

Četri karaļa draugi kopā ar četriem aževīniem tiešām atstāja Luvru un devās uz laukumu pie Bastīlijas. Tas bija vecu zirgu tirgus.

Kad viņi bija nonākuši nodomātajā vietā, Kvēls aizrādīja:

— Jauks, vientuļš laukums, kungi.

— Tiešām, — piebilda Atrāžs.

— Mēs domājam, — Kvēls turpināja, — ka nākamajā dienā jūs mūs pavadīsit šurp, lai sekundētu monsieur Busī, kas mūs izaicinājis uz div­kauju.

— Pareizi, — Busī aizrādīja saviem pārsteigtajiem draugiem.

— Viņš neko neteica, — sauca Atrāžs.

— Vai jūs pieņemsit monsieur Busī priekšlikumu? — jautāja Moži­rons.

— Protams, — aževīni atbildēja, — tas ir pārāk liels gods, par ko mēs loti priecājamies.

— Lieliski! — Šombergs berzēja rokas. — Vai mēs varētu izlozēt?

Vēlreiz pārrunājuši divkaujas noteikumus — pēc sešām dienām, cīņa ar

zobenu, dunci, starp divām liepām —, viņi sāka izlozēt.

Šombergs izvilka pirmais, tad Ribeirāks. Viņi bija pirmais pāris divkaujai. Kvēls un Atrāžs bija otrais. Livaro un Možirons — trešais. Dzirdot Kvēla vārdu, Busī savilka pieri, jo zaudēja cienīgāko pretinieku.

Kad Epernons redzēja, ka viņam jācīnās ar Busī, tas nobālēja.

— Mani kungi, sacīja Busī, — līdz divkauju dienai mēs nešķirsimies. Mēs esam dzīvības un nāves draugi. Vai negribat piedalīties manā pilī sarīkotajā mielastā?

Aicinājumam piekrizdami, visi palocījās un devās pie Busī, kura pilī greznas dzīres ieilga līdz otram rītam.