Grāfiene de Monsoro

XXVII Sentlukāss apmeklē karali

Kopš Katrīnas aizceļošanas karalis domāja vienīgi par sagatavošanos brāļa apvērsuma mēģinājumiem, jo viņš neuzticējās arī karalienes mātes sūtnes spējām. Viņš uzrakstīja aizdomīgo sarakstu, kurā bija arī viņa agrākā mīluļa monsieur Sentlukāsa vārds. Karalis domāja, ka Sentlukāss ir hercoga slepens sūtnis, kas devies uz Anžū, lai sagatavotu apvērsumu.

Čiko karalim palīdzēja, bet zem jokdara maskas viņš veica nopietnu darbu, vākdams kopā karaspēku sava kunga aizsardzībai. Kādā pēcpusdienā, kad karalis un karaliene ēda pusdienas, nerrs kā viesulis ieskrēja istabā un piesteidzās pie Indriķa.

— Hallo! — viņš iesaucās.

— Kas ir? — karalis jautāja.

— Monsieur Sentlukāss.

— Monsieur Sentlukāss?

— Jā.

— Parīzē?

— Jā.

— Luvrā?

— Jā.

Piesarkušais karalis trīcēdams piecēlās no galda.

— Piedodiet, — viņš sacīja karalienei, ūsas noslaucīdams un salveti uz krēsla nosviezdams, — bet tās ir valsts lietas, kuras sievietei nevar interesēt.

— Jā, — Čiko skaļi atkārtoja, — tās ir valsts lietas.

Karaliene gribēja piecelties.

— Nē, madame, — sacīja Indriķis, — palieciet! Es gribu doties uz savu kabinetu.

— Ak, sire, — karaliene maigi iebilda, — lūdzu, neļaunojieties.

— Gan Dievs gādās, — atbildēja Indriķis, nemaz neievērodams, ka Čiko smaidīdams spicēja ūsas.

Karaļa kabinetā bija sapulcējušies visi Luvras mīluļi, kas bija saņēmuši pārsteidzošo vēsti par Sentlukāsa atgriešanos, un tagad nicīgiem skatieniem aplūkoja bijušo mīluli. Vienīgi daži godīgākie vairījās no Sentlukāsa kundzes, kas bija sekojusi savam vīram un sēdēja uz kāda zema krēsla. Sentlukāss vienaldzīgi vēroja draudīgās un uzpūtīgās sejas, kas kvēloja ziņkārē, kāpēc viņš ir atgriezies galmā.

Indriķis ienāca ļoti uztraukts, viņam sekoja Čiko, kas izturējās mierīgi un cienīgi, kā vajadzēja izturēties Francijas karalim.

— Ak, monsieur, jūs šeit! — karalis tūlīt iesaucās, pārējos galminiekus nemaz neievērodams, un devās pie Sentlukāsa kā vērsis pret sarkanu lakatu.

— Jā, sire, — Sentlukāss mierīgi atbildēja, godbijīgi palocīdamies.

— Tiešām jūsu ierašanās Luvrā mani pārsteidz un liekas ļoti dīvaina, — karalis rupji uzkliedza.

Iestājās nāves klusums, kāds valda kaujas laukā, kad pretinieki cīnās par dzīvību vai nāvi.

Sentlukāss pirmais pārtrauca šo klusumu un godprātīgi atbildēja:

— Sire, es brīnos, ka jūsu majestāte, atrazdamās tādos apstākļos, mani negaidīja.

— Ko jūs gribat teikt, monsieur? — Indriķis augstprātīgi jautāja.

— Sire, jūsu majestātei draud briesmas.

— Draud briesmas! — iesaucās galminieki.

— Jā, mani kungi, lielas, nopietnas briesmas, kuras karalim var iznīcināt visu. Atzīdams, ka šādās briesmās ikviens palīgs ir zelta vērts, es steidzos pie sava karaļa.

Indriķis III klusēja. Viņš aplūkoja sapulcējušos, drīz vien nojauzdams, ka daudzu sirdīs valdīja vienīgi karsta greizsirdība. Viņš saprata, ka Sentlukāss viens pats ir vairāk vērts nekā visi šie gļēvuļi.

Bet viņš tūlīt negribēja padoties un atbildēja tikai pēc ilgākas klusēšanas:

— Monsieur, jūs esat izpildījis vienīgi savu pienākumu, ko ikviens pilsonis parādā savam karalim.

— Visi pilsoņi ir karaļa parādnieki, es zinu, sire, — atbildēja Sentlukāss, — bet šajos laikos daudzi cilvēki savus parādus aizmirst atmaksāt. Es, sire, ierados savējos nolīdzināt un priecājos, ka jūsu majestāte pieskaita mani pie saviem parādniekiem.

Bezgalīgās padevības uzveikts, Indriķis piegāja pie Sentlukāsa un jautāja:

— Jums nav nekādu citu iemeslu? Vai jūs nenākat ar kādu uzdevumu kā sūtnis, bez vēstules?

— Sire, — Sentlukāss dzīvi atbildēja, juzdams, ka karaļa dusmas izgai­sušas,— sire, es atgriezos pie sava karaļa, un pie tam ļoti steidzīgi. Jūsu majestāte vienā stundā var mani iemest Bastīlijā, divās stundās mani nošaut, bet es savu pienākumu būšu izpildījis. Anžū kvēlo liesmās, Turēna gatavo apvērsumu, Gijenna grasās sniegt palīdzīgu roku. Anžū hercogs iespaido Francijas rietumus un dienvidus.

— Un viņam veicas, vai ne? — karalis teica.

— Sire, — atbildēja Sentlukāss, — hercogu nevar aizkavēt ne padomi, ne piemēri. Monsieur Busī veltīgi pūlas viņu savaldīt.

— O, nemiernieks trīc? — Indriķis pasmaidīja.

— Pie velna, tas ir izveicīgs virs! — iebilda Ciko, un, ar elkoni nobīdījis karali sānis, viņš aizrādīja: — Paej sānis, Indriķi, lai es varu paspiest monsieur Sentlukāsa roku.

Tad karalis lēni piegāja pie sava vecā drauga, uzlika roku uz viņa pleca un sacīja:

— Esiet sveicināts, Sentlukāss!

— Ak, sire, beidzot es atgūstu savu mīļo kungu un pavēlnieku! — iesaucās Sentlukāss, karaļa roku skūpstīdams.

— Jā, bet es tevi gan neatgūstu, — atbildēja Indriķis, — vai atgūstu tik novājējušu, ka tik tikko tevi pazinu.

— Sire, tās bija rūpes par jūsu majestātes nelabvēlību, — atskanēja maiga sievietes balss.

Kaut gan šī balss bija tīkama un padevīga, Indriķim tā likās pretīga.

— Sentlukāsa kundze, — viņš nomurmināja. — Ak, es viņu biju pavisam aizmirsis.

Žanna nokrita pie karaļa kājām.

— Piecelieties, madame, — Indriķis sacīja, — es mīlu visus, kas saucas Sentlukāsa vārdā!

Žanna satvēra karaļa roku un vilka pie savām lūpām, bet karalis to strauji atrāva.

Indriķis apskāva Sentlukāsu un kopā ar viņu devās uz savām istabām.

— Tātad miers ir noslēgts, Sentlukās? — viņš jautāja.

— Nē, žēlastība atkal ir atgūta, sire, — mīlulis atbildēja.

—Madame, — Čiko sacīja Zannai, kas neziņā palika kabinetā, — uzticīga sieva nedrīkst atstāt savu vīru, it sevišķi tad, ja viņam draud briesmas.

Un viņš iebīdīja Žannu aiz Indriķa un Sentlukāsa karaļa istabās.