Grāfiene de Monsoro

V Karalis Indriķis III gatavojas uz naktsmieru

Pēc šīs ainas, kura bija sākusies kā traģēdija, bet beidzās kā joku luga, par kuru baumas drīz vien izplatījās visā pilsētā, niknumā kvēlojošais karalis Čiko, kas aicināja savu kungu ēst, atgriezās savās istabās.

— Es nemaz neesmu izsalcis, — sacīja karalis, pārkāpdams savas istabas slieksni.

— Var jau būt, — Čiko atbildēja, — bet es esmu noskaities un labprāt varētu kost.

Karalis izlikās, it kā neko nebūtu dzirdējis. Viņš novilka mēteli, nolika to uz gultas, noņēma no galvas ar lielām, melnām adatām piesprausto cepuri, nometa to uz kāda krēsla un devās uz eju, kas veda uz Sentlukāsa istabu, kuru no karaļa istabas šķīra tikai vienkārša siena. Pa ceļam viņš Čiko piekodināja:

— Pagaidi mani šeit, nerr! Es tūlīt atgriezīšos.

— Ak, nesteidzies, mans dēls! — Čiko atbildēja. — Nesteidzies, es labprāt vēlētos, lai tu man atlicinātu laiku sagatavot tev mazu pārsteigumu.

Tad viņš pasauca kalpu un pateica, ka karalis sev un Sentlukāsam vēlas

labas vakariņas ar vīnu. >

Indriķis pa to laiku bija iegājis Sentlukāsa istabā. Grāfam par karaļa apmeklējumu jau bija paziņots, un viņš bija apgūlies gultā un kādam vecam kalpam, kas tam bija sekojis līdzi uz Luvru un tāpat kļuvis gūsteknis, bija licis lasīt lūgšanas. Kādā istabas kaktā atzveltnes krēslā, galvu rokās atspiedis, saldi dusēja Busī atvestais pāžs.

Karalis pārlūkoja visu vienā skatienā.

— Kam šis jauneklis? — viņš nemierīgi jautāja Sentlukāsam.

— Jūsu majestāte man atļāva turēt pie sevis vienu pāžu. Es šo atļauju izmantoju, sire.

— Ā-ā!

— Vai tagad jūsu majestāte to nožēlo? — Sentlukāss vaicāja.

— Nē, mans dēls, nē. Pastāsti, kā tev klājas?

— Sire, man ir stiprs drudzis.

— Tiešām, tava seja ir pavisam sarkana, mans dēls. Atļauj aptaustīt tavu pulsu. Tu jau zini, es mazliet esmu arī ārsts.

Sentlukāss gurdi pasniedza karalim roku.

— Ak, Dievs! — Indriķis iesaucās. — Ļoti nevienmērīgs, ļoti satraukts!

— Ak, sire, — Sentlukāss turpināja, — es patiešām esmu ļoti slims.

— Neraizējies, es likšu manam personīgajam ārstam tevi izmeklēt.

— Pateicos, sire.

— Es pats tevi apsargāšu.

— Sire, tas nav vajadzīgs.

— Es likšu manu gultu novietot šajā istabā. Mēs varēsim pļāpāt visu nakti. Man tev daudz kas jāsaka.

— Ak! — Sentlukāss izmisis iesaucās. — Jūs sevi dēvējat par ārstu, par manu draugu un gribat kavēt man miegu? Augstās debesis, ārsta kungs, jums ir dīvaini ieradumi, kā jūs izturaties pret saviem slimniekiem?

— Kā, slims būdams, tu gribi palikt viens?

— Sire, man ir pāžs Zans.

— Bet viņš jau guļ.

— Es mīlu tādus ļaudis, kas mani apsargā. Viņi vismaz nekavē man pašam gulēt.

— Ļauj man tevi apsargāt. Es runāšu tikai tad, kad tu būsi nomodā.

— Sire, es ļoti nepatīkami atmostos, es esmu pieradis pie dažām ne­rātnībām, kas jums nebūs patīkamas.

— Tad vismaz ienāc pie manis, kamēr es sagatavojos guļai.

— Vai tad es atkal varēšu atgriezties savā gultā?

— Protams.

Un karalis priecīgs izgāja no istabas.

Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, tā pāžs strauji pamodās ūn vienā lēcienā bija pie durvju aizkara.

— Ak, Sentlukās, — viņš teica, kad soļi aiz durvīm bija apklusuši, — jūs mani atkal atstāsit. Mans Dievs, kādas mokas! Es aiz bailēm šeit nomiršu. Ja nu atklājas…

— Mana mīļā Žanna, — Sentlukāss teica, — Gaspars, — viņš norādīja uz veco kalpu, — jūs droši apsargās.

— Tad es varu arī aiziet, — jaunā sieviete nosarkdama atbildēja.

—Ja jūs to vēlaties, Žanna, — Sentlukāss skumji sacīja, — es jums atļauju atgriezties Montmorensī pilī, jo aizliegums attiecas vienīgi uz mani. Bet, ja jūs būtu tikpat laba, cik skaista, ja jūsu sirdī būtu mazliet līdzcietības pret nabaga Sentlukāsu, tad jūs varētu mirkli pagaidīt. Es būšu tik slims, ka karalim droši vien tik bēdīgs biedrs nepatiks un viņš sūtīs mani atpakaļ uz gultu. Pēc tam es gribu jums uzticēt kādas labas domas, ko es pēkšņi iedomājos, un kas mums, liekas, palīdzēs tikt no šejienes projām.

Žanna nodūra acis.

— Ejiet, — viņa teica, — es gaidīšu, bet nepalieciet pārāk ilgi.

— Gaspar, aizkavē katru, kas grib šeit iekļūt, — Sentlukāss pavēlēja. — Pēc stundas ceturkšņa aizslēdz durvis un atnes man atslēgu pie karaļa. Pilī pasaki, lai par grāfieni neraizējas, un rīt no rīta atkal atgriezies.

Gaspars smaidīdams nosolījās pavēles izpildīt, bet jaunā kundze to noklausījās gluži nosarkusi.

Sentlukāss saņēma savas sievas roku, maigi to noskūpstīja un aizsteidzās uz Indriķa istabu. Karalis viņu jau nepacietīgi gaidīja.

Kad Sentlukāss ienāca, viņu apņēma asa, tīkama smarža, kas pildīja karaļa istabu. Indriķa kājas mīdīja izkaisītās puķes — rozes, jasmīnus, vijolītes, neļķes, kas par spīti bargajam gadalaikam, veidoja mīkstu, smaržīgu grīdsegu.

Visa istabas iekārta, tapetes, griestu izgreznojums, bet jo sevišķi gulta, bija pasakaini krāšņa. Griestu vidū smagās zelta ķēdēs nokarājās lampa, kurā dega eļļa, kas izplatīja brīnišķu smaržu. Gultas labajā pusē zeltīts satīrs rokā turēja svečturi, kurā dega rožainas, tikpat smaržīgas sveces. Šīs sveces kopā ar lampu bagātīgi apgaismoja istabu.

Karaļa kailās kājas bija ierušinātas uz grīdas izkaisītajās puķēs, viņš pats sēdēja ar zeltu izgreznotā melnkoka krēslā. Klēpī viņam bija septiņi vai astoņi pavisam jauni spāniešu medību kucēni, kuru svaigās mēlītes laizīja viņa rokas. Divi kalpotāji sukāja un cirtoja viņa matus, kas bija atsukāli atpakaļ kā sievietei. Kalpi apkopa arī viņa smailās ūsas un pareto, sprogaino zoda bārdu.

Trešais kalps iezieda karaļa seju ar rožainu krēmu, kas izplatīja gluži teiksmainu smaržu.

Indriķis aizvēra acis un lika sevi apkalpot kā indiešu dievu.

— Sentlukāsu, — viņš sacīja. — Kur ir Sentlukāss?

Sentlukāss ienāca istabā.

Čiko saņēma viņu pie rokas un veda pie karaļa, kas tūlīt apvaicājās par Sentlukāsa galvassāpēm.

Sentlukāss pārvilka roku pār pieri un nopūtās.

— Iedomājies, — Indriķis turpināja, — es redzēju Busī d'Ambuāzu. Ai, ai! Monsieur, man deg, — viņš sacīja frizierim.

Frizieris zemu palocījās.

— Jūs redzējāt Busī d'Ambuāzu, sire? — Sentlukāss drebēdams jautāja.

—Jā, — karalis atbildēja, — iedomājies tos aitasgalvas, kas viņam uzbrūk

veseli pieci un tomēr bez panākumiem! Es tiem salauzīšu kaulus. Saki, Sentlukās, ja tu tur būtu bijis?

— Sire, — Sentlukāss teica, — droši vien man nebūtu veicies labāk kā maniem biedriem.

— Ko tu saki? Es deru uz desmit tūkstošiem ekiju, ka tu uzveiktu Busī rapieru cīņā ar desmit pret seši. Velns, rītā mēs to redzēsim. Vai tu vēl arvien cīnies ar rapieriem, manu zēn?

— Gandrīz vai katru dienu, ja tik esmu vesels. Bet, ja es esmu slims, es nekam nederu, sire.

— Cik reizes tu mani esi uzveicis?

— Man liekas, ka mēs bijām līdzīgi, sire.

— Jā, bet es paukojos labāk par Busī. Velns un elle, monsieur! Jūs man norausit ūsas, — Indriķis atgādināja bārdskuvim.

Bārdskuvis zemu palocījas.

— Sire, — sacīja Sentlukāss, — iesakiet man līdzekli pret manām māgas sāpēm.

— Tev jāēd, — karalis atbildēja.

— Ak, sire, man liekas, ka jūs mani mānāt.

— Nē, es runāju patiesību.

— Tev taisnība, Valuā, — iesaucās Čiko, — un tā kā man ir trakas māgas sāpes, es ņemu vērā tavu padomu.

Karalis pagriezās un redzēja Čiko, kas pa to laiku bija notiesājis divkāršas vakariņas un tagad trokšņaini iztukšoja kādas japāņu porcelāna tases saturu.

— Pie velna, ko jūs tur darāt, monsieur Čiko? — Indriķis jautāja.

— Es izlietoju savu krēmu iekšēji, jo man ārēji lietot to ir aizliegts, — Čiko atbildēja.

— Ak, nodevējs! — karalis iesaucās, tik nelaimīgi pagriezdams galvu, ka kalpotāja ar krēmu apziestais pirksts iesprūda Indriķim mutē.

— Ēd vien, mans dēls, — Ciko nopietni teica. — Es neesmu tāds paĻ: valdnieks kā tu. Iekšēji vai ārēji — es atļauju visādi.

— Jūs manis noslāpēsit, — Indriķis sacīja kalpotājam.

Kalps nokrita ceļos tāpat kā frizieris un bārdskuvis.

— Es patiesi esmu izsalcis, — karalis žēlojās, — un šis nebēdnis viens pats ir aprijis visas vakariņas.

— Tu esi nenoteikts cilvēks, Indriķi, — Čiko iebilda. — Es jau tev ieteicu sēsties pie galda, bet tu kavējies. Tavs gaļas virums jau vēl palicis. Es esmu pieēdies un gribu iet gulēt.

Pa to laiku vecais Gaspars bija atnesis savam kungam atslēgu.

— Arī es iešu, — sacīja Sentlukāss. — Ja es vēl kavēšos, varu jūsu majestātes klātbūtnē dabūt nervu lēkmi. Man ir drudzis.

— Pagaidi, Sentlukās, — sacīja karalis, sniegdams jaunajam vīram pilnu roku ar sunīšiem, — ņem tos līdzi!

— Kāpēc?

— Lai tie varētu gulēt lavā gultā. Tie tev atņems visas kaites, un tu paliksi

vesels.

— Pateicos, sire, — sacīja Sentlukāss, sakravādams sunīšus kurvītī, — es gan jūsu receptei nemaz neticu.

— Es vēl šovakar tevi apmeklēšu.

— Ak, nenāciet, sire, es jūs lūdzu. Jūs mani pēkšņi uzmodināsit un es sākšu murgot.

Sentlukāss palocījās pret karali un izgāja no istabas.

Čiko un visi pārējie, kas bija klāt pie karaļa sagatavošanās guļai, bija jau aizgājuši.

Pie karaļa bija palicis tikai apkalpotājs, kas viņa seju apklāja ar smaržīgiem taukiem apziesta smalka linu audekla masku. Maskā bija caurumi degunam, acīm un mutei. Sudraba brokāta cepure saturēja masku uz pieres un "pie ausīm.

Tad karalis uzvilka vatētus zīda naktssvārkus, pēc tam viņam pasniedza tik mīkstus ādas cimdus, kas atgādināja triko. Cimdi sniedzās līdz elkoņiem un iekšpusē bija izziesti ar smaržīgu eļļu.

Kad šī tualetes mistērija bija pabeigta, Indriķis no zelta tases izdzēra savu gaļas virumu; bet pirms viņa lūpas pieskārās buljonam, viņš pusi pārlēja citā līdzīgā tasē un pavēlēja to aiznest Sentlukāsam un novēlēt viņam labu nakti.

Kad Indriķis bija noskaitījis īsu lūgšanu, rožukronim nemaz nepieskar- damies, kalpotājs nolaida visus logu un durvju aizkarus un ielaida istabā karaļa lielo mīļāko suni Narcišu. Vienā lēcienā tas bija karaļa gultā, mīņājās, griezās apkārt un beidzot nogūlās uz karaļa kājām.