Grāfiene de Monsoro

XXXII Anžū hercogs uzzina, ka Meridoras Diāna nav mirusi

Bija pienākušas aprīļa pēdējās dienas.

Šartras lielā katedrāle bija uzposta spoži balta, spraišļi slējās kā bezgalībā. Kailām kājām, kā no Šartras vārtiem atnācis, karalis stāvēja baznīcas vidū un brīžiem paskatījās apkārt, it kā pārbaudīdams visu savu draugu un galminieku uzticību. Lielākā daļa svētceļnieku izsalkuši un noguruši atpūtās viesnīcās, un tikai daži kailām kājām stāvēja uz mitrā klona.

Patlaban noturēja reliģisku ceremoniju, kam Francijai bija jādod mantinieks. Svētās dievmātes krekls, kas savas vaislības spējas bija pierādījis ar daudzām brīnumzīmēm, bija izcelts no zelta relikviju kastes, un tauta, kas šajos svētkos bija salasījusies lielā pulkā, godbijīgi noliecās staru mirdzumā, kas iezaigojās altāra telpās.

Šai klusuma brīdī Indriķis III saklausījatroksni, kas atgādināja apspiestus smieklus. Tāpēc viņš, kā parasti, meklēja Čiko. Bet tas nebija nerrs, kas ceļā uz Fonteneblo bija aizbēdzis, bet gan kāds jātnieks, kas savu putās notriekto zirgu nulc bija pieturējis pie baznīcas un ar dubļainām drēbēm un zābakiem spiedās cauri galminieku baram, kas grēku nožēlotāju drēbēs vai ar maisiem galvās un basām kājām stāvēja visapkārt.

Būdams nepmicrināts, ka jātnieks ieradies tik vēlu un taisa tādu troksni, ar savām drēbēm un netīro izskatu tik krasi atšķirdamies noapkārtnes, karalis dusmīgi vēroja atnācēju.

Jaunpicnācējs izlikās, ka to neievēro, paspēra dažus soļus un nokrita ceļos pie krēsla, kurā sēdēja Anžū hercogs, kas vairāk gremdējās nevis lūgšanās, bet gan domās un apkārtnotiekošo nemaz neievēroja.

Juzdams atnācēja pieskārienu, viņš strauji pagriezās un klusi iesaucās: , — Busī!

— Labrīt, monsieur, — atbildēja grāfs, it kā viņš hercogu tikai vakar būtu atstājis un it kā kopš tā laika nekas svarīgs nebūtu atgadījies. — Monsieur, man ar jums tūlīt jārunā, — viņš turpināja.

— Kāpēc tu neieradics agrāk?

— Acīmredzot tāpēc, ka nebija iespējams.

— Bet kas gan noticis tajās trīs nedēļās, kopš tu pazudi?

— Tieši par to es arī gribu runāt.

— Tev vajadzēs pagaidīt, kamēr mēs iziesim no baznīcas.

— Kā man tas nepatīk!

— Klusu! Tūlīt būs beigas. Pacieties, un mēs kopā atgriezīsimies manā dzīvoklī.

Karalis nupat virs sava smalkā krekla bija uzvilcis Svētās dievmātes pārāk raupjo kreklu. Karaliene ar savu galma dāmu palīdzību darīja to pašu. Tagad

karalis nometās ceļos, un karaliene sekoja viņa paraugam. Abi bridi sirsnīgi lūdza Dievu, kamēr pārējie baznīcēni ar pierēm dauzīja klonu. Tad karalis piecēlās, novilka svēto kreklu, palocījās pret virsbīskapu, sasveicinājās ar ka.alieni un pagriezās pret katedrāles durvīm. Bet pa ceļam viņš apstājās, jo bija icraudzījs Busī.

— O, monsieur, — viņš teica, — man liekas, ka mūsu lūgšanas nav jūsu gaumē, jo jūs nevarat atteikties no zīda un zelta, kaut gan jūsu karalis staigā grēku nožēlotāja tērpā.

— Sire, — Busī godbijīgi atbildēja, — neviens tik pašaizliedzīgi nekalpo jūsu majestātei kā es; arī tie ne, kuru tērps ir visvienkāršākais un kuru kājas ir vissaplosītākās. Bet es atgriezos no gara un grūta ceļojuma un tikai šorīt uzzināju par to, ka jūsu majestāte apmeklē Šartras katedrāli. Piecās stundās es nojāju divdesmit divas jūdzes, sire, lai panāktu jūsu majestāti. Man nebija laika pārģērbties, ko jūsu majestāte nekad nebūtu ievērojusi, ja es nebūtu devies šurp, lai pazemībā pievienotos jūsu lūgšanām, bet būtu palicis Parīzē.

Karalis, kas ar atbildi, šķiet, nebija apmierināts, devās projām. Pie baznīcas izejas Busī princim vēl uzprasīja:

— Tātad jūsu dzīvoklī, monsieur?

— Tūlīt, jo tev būs daudz ko stāstīt.

— Tiešām, monsieur, man jāpastāsta jums par daudzko svarīgu, par to, par ko jums droši vien nav ne jausmas.

Hercogs atvadījās no brāļa un kopā ar Busī ieslēdzās kādā karaļa istabā.

— Piesēdi un pastāsti savu piedzīvojumu. Vai tu zini, ka es domāju — tu esi miris un ka viss galms aiz prieka par tavu nāvi uzvilka baltas drēbes, un daudzu krūtis pirmo reizi brīvi atclpoja? Bet vispirms: tu mani pameti, lai sekotu kādai skaistai svešiniecei. Kas tā ir par sievieti, un ko es varu gaidīt?

— Jūs pļausit to, ko esat sējis, monsieur, galvenokārt — visai daudz negoda.

— Kas ir noticis? — jautāja hercogs, pāsteigts par Busī aizdomīgo izturēšanos.

— Monsieur jau dzirdēja, — Busī vēsi atbildēja.

— Būtu lieki atkārtot.

— Bet kas gan ir šī dāma?

— Es domāju, ka monsieur būtu viņu pazinis.

— Tātad viņa?

— Jā, monsieur.

— Vai viņa runāja ar tevi?

— Protams. Tikai gari nerunā. Varbūt monsieur bija tiesības domāt, ka viņa ir mirusi, — Busī turpināja, — un kaut gan jūs dižciltīgu jaunu meiteni iegrūdāt mocekles izmisumā, taču viņu ir ķērusi vēl lielāka nelaime.

— Kas viņai noticis? — nobālējušais hercogs drebēdams jautāja.

— Monsieur, kāds virs izglābis viņas dzīvību, kāds vīrs pasargājis viņas godu, taču šis virs licis par šo pakalpojumu samaksāt pārāk dārgi, un ir jānožēlo, ka viņš to ir izdarījis.

— Ko tas nozīmē?

— Monsieur, izvairījusies 110 Anžū hercoga skavām, Meridoras Diāna metusies tāda vīra rokās, kuru viņa ienīst.

— Ko tu saki?

— Es saku, ka Meridoras Diāna tagad saucas par grāfieni Monsoro. Parastā bāluma vietā hercoga seju pārklāja spilgts sārtums.

— Kristus svētās asinis, vai tā ir taisnība? — viņš dusmās iesaucās.

— Taisnība.

— O, nelietis, — hercogs sauca, — un viņš pirmais mani mudināja!

— Monsieur! Monsieurl Ko jūs sakāt? Šis cilvēks jūs pamudināja Diānu apkaunot?

— Jā.

— Ar saviem padomiem?

— Ar savu vēstuli. Vai gribi to redzēt?

— O, kaut es varētu noticēt! — Busī iesaucās.

Hercogs atnesa no kabineta mazu kastīti, izņēma nelielu papīra loksni un pasniedza to Busī.

— Lasi, ja netici prinča vārdiem.

Ar drebošām rokām Busī satvēra aploksni un lasīja: «Monsieurl

Jūsu augstība var nomierināties. Nodomāto pasākumu varēs īstenot bez briesmām. Jaunā persona šovakar aizceļo, lai astoņas dienas ciemotos pie savas krustmātes Ludas pilī. Es par visu gādāšu, un jums nebūs jāraizējas. Kas attiecas uz jaunās dāmas šaubām, tad man šķiet, ka tās izzudīs, tiklīdz viņa būs pie jūsu karaliskās augstības. Es rīkošos… un šovakar… viņa būs Božē pili Jūsu augstības padevīgais kalps

Briāns de Monsoro.»

— Tā, ko nu tu teiksi?! — jautāja princis, kad grāfs vēstuli bija divas reizes izlasījis.

— Es teikšu, ka jums labi ir palīdzēts, monsieur.

— Tas nozīmē, ka es esmu pievilts.

— O, pareizi! Es aizmirsu sekas.

— Ar mani ir jokojušies! Viņš man licis domāt, ka dāma ir mirusi…

— Ko viņš jums nozaga. Tiešām, nodevība ir, bet, — Busī zobgalīgi piebilda, — bet grāfa de Monsoro lielā mīla pelna piedošanu.

— Tu tā domā? — hercogs Jauni iesmējās.

— Nolādēts! Es neko nedomāju. Ja jūs ticat, arī es ticu.

— O, Busī, tu redzēsi, vai es māku atriebties.

— Atriebties! Monsieur, to nu gan jūs nedarīsit.

— Kāpēc?

— Prinči neatriebjas, monsieur, viņi soda. Jūs pārmetlsit grāfam Monsoro viņa negodīgumu un sodīsit viņu.

— Kādā veidā?

— Meridoras skaistulei atdosit zudušo laimi.

— Vai es to spēju?

— Protams.

— Kā?

— Atbrīvojiet viņu.

— Runā, stāsti!

— Nekas nav vieglāk izdarāms. Tās ir piespiedu laulības.

— Tev taisnība.

— Izsludiniet šīs laulības par nedeiīgām, monsieur, un jūs būsit rīkojies kā princis un godavīrs.

— Labi. Bet kā to izdarīt?

— Pavisam vienkārši — jāļauj rīkoties tēvam.

— Bet viņš dzīvo tālu Anžū.

— Viņš ir Parīzē, monsieur.

— Pie tevis?

— Nē, pie savas meitas. Runājiet ar viņu, monsieur, sakiet viņam, ka viņš var uz jums paļauties. Tagad viņš jūsos saskata savu naidnieku, bet tad viņš redzēs savu draugu, tagad jūsu vārdu nolādēdams, pēc tam viņš jūs pielūgs kā savu labo garu.

— Savā apvidū viņš ir ietekmīgs muižnieks, — sacīja hercogs, — un apgalvo, ka viņu cienot visā provincē.

— Jā, monsieur, bet jums jāzina, ka vispirms viņš ir tēvs, ka viņa meita ir nelaimīga un ka tāpēc viņš ir tikpat nelaimīgs.

Hercogs ar savu prinča vārdu Busī apsolīja par visu parūpēties un vakarā atgriezties Parīzē.

— Kad mēs satiksimies?

— Rīta audiencē pie karaļa.

— Labi, monsieur. Ardievu.

Busī nezaudēja ne mirkli. Ceļu, ko hercogs savās nestuvēs saldā miegā veica piecpadsmit stundās, mīlas un prieka pārpilnais jauneklis nojāja piecās stundās, lai drīzāk iepriecinātu veco baronu, kam viņš bija solījis atbalstu, un Diānu, kam bija zvērējis zjedot dzīvību.