Grāfiene de Monsoro

XV Fransuā ierodas Anžū

*

Otrā rītā Busī atstāja Ažēru pirms vēl visagrāk uzcēlušies pilsoņi bija baudījuši brokastis. Pa ceļu viņš nevis jāja, bet gan lidoja. Diāna bija uzkāpusi uz kādas pils terases, no kurienes varēja pārredzēt balto, līkumaino taku, kas līčloču vijās caur zaļajām pļavām. Viņa ieraudzīja kādu melnu punktu, kas traucās šurp kā meteors. Viņa tūlīt nokāpa lejā, lai Busī nebūtu jāgaida un lai pati par sagaidīšanu kaut ko iegūtu.

Saule nule bija sasniegusi augsto ozolu galotnes. Zālē pērļoja rasa. Tālajos kalnājos atskanēja Sentlukāsa mežrags, par ko parūpējās Žanna, lai draudzenei atgādinātu parādīto pakalpojumu, atstājot viņu pilī vienu pašu.

Diānas sirdi satrauca tik spējš, vētrains prieks; jaunība, skaistums, mīla viņu tā apreibināja, ka skrienot viņai likās, it kā dvēsele paceļ miesu debesu plašumos.

Bet gājiens no pils līdz mežam bija tāls, jaunās sievietes kājiņas, brienot pa biezo zāli, nogura, un viņai vairākas reizes vajadzēja apstāties, lai atpūstos. Tāpēc viņa satikšanās vietā nonāca tikai tad, kad Busī parādījās virs mūra un nolēca zemē. Viņš redzēja, ka Diāna skrien. Viņa aiz līksmes viegli iekliedzās. Izstieptām rokām viņš steidzās tai pretim. Viņa rokas pie savas sirds piespiedusi, Diāna tam pieglaudās. Viņu rīta sveiciens bija ilgas, kvēlas skavas. Kas viņiem bija sakāms? Viņi viens otru mīlēja. Kas viņiem bija jādomā? Viņi redzēja viens otru. Kas viņiem bija jāvēlās? Viņi sēdēja blakus un turēja viens otra roku.

Diena pagāja kā viena vienīga stunda. Kad Diāna pamodās no maigā mulsuma, ko miegs bija veltījis laimē pagurušajai dvēselei, Busī piespieda jaunās, sapņainās sievietes rokas pie savām krūtīm un teica:

— Diāna, man liekas, ka tikai šodien ir sākusies mana laime. Man liekas, ka no šodienas es skaidri redzu ceļu, kas mani ved uz mūžību. Jūs esat gaisma, kas izstaro tik daudz laimes. Es jums varu atkārtot, ko jums jau vakar sacīju: jūs man dāvājāt dzīvību, un kopā ar jums es miršu.

—Bet es, — Diāna atbildēja,—es, kas nu reiz bez apdomas esmu metusies nāves rokās, es drebu aiz bailēm, ka nedzīvošu diezgan ilgi, lai izbaudītu visus jūsu mīlas dārgumus. Bet kāpēc jūs nenākat uz pili, Luī? Mans tēvs priecāsies jūs redzēt. Sentlukāss ir jūsu draugs un klusēs… Padomājiet, ka ikviena ilgāk kopā pavadīta stunda ir nesamaksājama.

— Ak, Diāna, ja es kaut uz stundu ieradīšos pilī, tad es tur ieradīšos vienmēr. Ja es iešu turp, to uzzinās visa province. Baumas saklausīs vilkacis, jūsu vīrs, un steigsies šurp. Jūs taču aizliedzāt sevi no viņa atbrīvot.

— Kam tas ir vajadzīgs?

— Mūsu drošības, mūsu laimes drošības labā. Tas ir nepieciešams, lai mūsu noslēpums paliktu nevienam nezināms. Sentlukāsa kundze to jau zina, grāfs Sentlukāss to droši vien uzzinās!

— Ak, par ko…

— Vai jūs gribat kaut ko slēpt?

— Nē.

— Šorīt es Sentlukāsam aizrakstīju vēstuli un lūdzu ierasties Ažērā. Viņš ieradīsies un viņš man nosolīsies šo piedzīvojumu nevienam neizpaust. Tas jo vairāk vajadzīgs tāpēc, mīļā Diāna, ka mani droši vien visur meklē. Kad mēs atstājām Parīzi, risinājās ļoti nopietni notikumi.

— Jums taisnība. Arī mans tēvs ir ļoti bailīgs un, mani mīlēdams, viņš mani atkal varētu atdot grāfam Monsoro.

— Pratīsim uzmanīties. Un ja tad Dievs mūs nesaudzēs, tad mēs vismaz būsim pārliecināti, ka citādi nebija iespējams.

— Dievs ir labs, Luī. Šai mirklī par viņu gan nešaubieties. Tātad jūs atvadāties no manis, monsieur, un steidzaties atpakaļ? Mari ļoti rūp jūsu zirgs.

— Jums nav jābaidās. Viņš zina ceļu un ir brašākais no lopiņiem, kāds man jelkad ir bijis. Saldās domās šūpodamies, es varu atgriezties pilsētā, viņu ne aiz pavada nepavelkot.

Mīlētāji vēl un vēl pārmainīja tūkstošiem vārdu un tūkstošiem kvēlāko skūpstu. Beidzot pils tuvumā atskanēja mežraga skaņas, un Busī devās projām. *

Kad viņš, par jauko dienu sapņodams un par savu brīvību priecādamies, tuvojās pilsētai, viņš ievēroja, ka vairs nav tālu vārtu slēgšanas stunda. Viņa zirgs, kas visu dienu bija mielojies ar lapām un zāli, turpināja šo nodarbošanos arī ceļā, un tā pienāca nakts.

Busī jau gribēja iespiest zirgam piešus sānos, lai atgūtu zaudēto laiku, kad viņš saklausīja, ka aiz viņa aulekšo divi jātnieki. Viņš redzēja, ka viena jātnieka papēži cieši piekļāvās zirga sāniem.

— Uz priekšu! Tur ir pilsēta, — jātnieks sacīja raksturīgā gaskonieša izloksnē. — Vēl trīssimt cirtienu un simts piešu piespiedienu… Drosmi un — uz priekšu!

— Kustonis ir galīgi noguris, — atbildēja priekšējais jātnieks. — Es dotu vai simts zirgu, ja es atrastos savā pilsētā.

— Tas būs kāds novēlojies Ažēras iedzīvotājs, — Busī nodomāja. — Bet… cik dīvaini… man liekas, ka es šo balsi pazīstu… Ak, brašā jātnieka zirgs grīļojas.

Šai mirklī jātnieki atradās blakus Busī.

— Hei, uzmanieties, monsieur, — viņš iesaucās. — Atlaižiet kāpšļus, jūsu zirgs kritīs.

Zirgs tiešām smagi novēlās uz sāniem, krampjaini noraustījās un nobeidzās.

— Monsieur, trīs simti pistoles par jūsu zirgu!

— Manu princi, ņemiet to par velti, — teica uztrauktais Busī, kas jātniekā bija pazinis Anžū hercogu.

Vienlaikus varēja dzirdēt, ka prinča pavadonis izvelk pistoli.

— Jel stājies, — Anžū hercogs viņam uzsauca, — stājies, Obiņjē! Tas ir Busī, velns lai mani parauj!

— Jā, es tas esmu, manu princi! Bet kas jums ir atgadījies, ka jūs šajā stundā un šādā veidā tā mokāt zirgu?

— O, tas ir monsieur Busī? — sacīja Obiņjē. — Tad es jums vairs neesmu vajadzīgs, monsieur. Atļaujiet atgriezties pie tā, kas mani sūtīja.

— Ar pateicību un skaistākās draudzības piedāvājumu, — atbildēja princis.

— Pateicos, monsieur! Kādudien es jums šos vārdus atgādināšu.

— Monsieur Obiņjē!… Monsieur! Ak, tagad es saprotu, — iesaucās Busī.

— Vai tad tu nezināji, — neapmierinātais un Šaubu māktais princis vaicāja, — vai tu mani šeit negaidīji?

— Es nevis jūs gaidīju, bet gan darīju kaut ko labāku. Tā kā jūs vēl pirms vārtu slēgšanas gribat tikt pilsētā, tad kāpiet sedlos, monsieur.

Viņš piedāvāja princim savu zirgu.

— Dievs lai jūs sargā, monsieur, — sacīja Obiņjē. — Jūsu padevīgais kalps, monsieur Busī.

Busī veikli uzlēca zirgam uz skausta un devās uz pilsētu. Klusībā viņš sev jautāja, vai princis nav dēmons, kas apskauda viņa laimi un uzvandīja elles trakumu.

Atskanot vakara jundas tauru pirmajām skaņām, viņi saniedza Ažēru.

— Ko nu tālāk, monsieur?

— Uz pili! Jāuzvelk mans karogs, visiem jāzina, ka es esmu ieradies, jāsasauc provinces dižciltīgākie muižnieki.

— Hallo, mani kungi, taurējiet! — Busī uzsauca heroldiem.

Bet tikai tad, kad Busī savu pavēli visai noteikti bija atkārtojis, heroldi, kas nu bija pazinuši hercogu, izpildīja rīkojumu. Drīz vien ielās sapulcējās tauta, un pilsētas pārvaldnieks, cienījamie muižnieki un augstmaņi steidzās uz pili.

Pilī princis viņus uzrunāja ar šādiem vārdiem:

— Mani kungi un uzticīgie draugi, es ierados, lai mestos manas mīļās pilsētas Ažēras skavās. Parīzē man draudēja nopietnas briesmas. Es zaudēju pat savu brīvību. Ar labu draugu palīdzību man izdevās aizbēgt. Kopš es atrodos jūsu pilsētā, manu dzīvību un mieru neviens neapdraud.

Pārsteigtie klausītāji viņu visai atturīgi apsveica:

— Lai dzīvo mūsu princis!

Tauta, parastās balvas gaidīdama, uzgavilēja:

— Lai dzīvo! Lai dzīvo!

— Mēs gribam noturēt nakts mielastu. Kopš šā rīta es neko neesmu baudījis, — sacīja princis.

Svinības turpinājās līdz pusnaktij. Pilsēta bija apgaismota, ielās un laukumos atskanēja muskešu šāvieni, baznīcās zvanīja. Labo ažēriešu parastā prieka gaistošo atbalsi vējš aiznesa pat līdz Meridorai.