Grāfiene de Monsoro

VII Karaļa un Čiko bailes

Atgriezies pēc Sentlukāsa apmeklējuma, karalis pavēlēja visam galmam sapulcēties lielajā galerijā.

Viņš saviem draugiem piešķīra dažādus labvēlības pierādījumus, d'O, Epernonu un Šombergu aizsūtīja uz provinci, piedraudēja sodīt Možironu un Kvēlu, ja tie vēlreiz sāks ķildoties ar Busī, pasniedza Busī skūpstam savu roku un ilgi turēja apskautu brāli Fransuā.

Pret karalieni viņš izturējās tik izšķērdīgi maigi un cildeni, ka galminiekiem šķita, ka Francija var kādreiz sagaidīt mantinieku.

Tuvojās parastā stunda, kad vajadzēja doties gulēt. Varēja viegli nojaust, ka karalis šo stundu pēc iespējas centās novilcināt. Beidzot Luvras stundenis nosita desmit. Indriķis pārskatīja visu telpu, it kā kaut ko meklēdams. Likās, ka viņš starp saviem draugiem meklēja kādu, kas varētu lasīt priekšā, jo Sentlukāss bija atteicies.

Čiko paskatījās uz viņu un pēkšņi savā ķērcošā balsī teica:

— Klausies, Indriķi, šovakar tu mani ne visai laipni uzlūko. Vai tu negribi man piedāvāt kādu muižu ar desmittūkstoš livru lielu renti? Pie velna, tas tik būtu jauki! Dod, mans dēls, dod!

— Nāc man līdzi, Čiko, — sacīja karalis. — Ar labu nakti, mani kungi, es gribu iet gulēt.

Čiko pagriezās pret galminiekiem, izslēja ūsas, pasmaidīja un, karali atdarinādams, teica:

— Ar labu nakti, mani kungi, ar labu nakti! Mēs gribam iet gulēt.

Galminieki sakoda lūpas, karalis nosarka.

— Hallo, manus bārdskuvjus, — sauca Čiko, — manus apkalpotājus un sevišķi manu krēmu.

— Nē, — sacīja karalis, — šovakar man nekas nav vajadzīgs. Mēs sākam gavēt un es gribu nožēlot grēkus.

Karalis un Čiko atgriezās mums pazīstamajā istabā.

— Ak, Indriķi, — sauca Čiko, — tātad es esmu tavs mīlulis? Es tev esmu nepieciešams? Es tev esmu labāks par šo mīlas dievu Kvēlu?

— Klusu, nerr, — sacīja karalis. — Jūs, mani kungi, varat iet.

Kalpotāji paklausīja. Durvis atkal aizvērās. Indriķis un Čiko palika vieni.

Čiko uzlūkoja Indriķi visai pārsteigts.

— Kāpēc tu viņus aizraidi? — nerrs vaicāja. — Viņi mūs vēl neapkopa. Vai tu domā mani ieziest ar savām karaliskajām rokām? Pie velna, arī tā būtu grēku nožēlošana!

Indriķis neatbildēja. Visi bija aizgājuši, un divi karaļi — nerrs un īstais— uzlūkoja viens otru.

— Skaitīsim lūgšanas, — sacīja Indriķis.

— Pateicos, — Ciko iesaucās, — tas ir pārāk garlaicīgi. Ja tu mani aicināji tāpēc, tad es gribu atgriezties tai pašā bēdīgajā sabiedrībā, kurā jau biju. Dievs lai tevi svētī, mans dēls, ar labu nakti!

— Paliec! — karalis uzkliedza.

— O - o! — Čiko izslējās. — Tā jau ir patvaldība! Tu esi varmāka, Dionīs. Man šeit ir garlaicīgi. Visu dienu tu manu draugu plecus mieloji ar vēršu astēm, un liekas, ka tu to gribi sākt atkal. Diezgan, es vairs nepiedalīšos, Indriķi! Mēs esam tikai divi, un divatā ikviens sitiens trāpa mērķī.

— Klusē, mūžīgais pļāpa! — karalis uzsauca. — Padomā par saviem grēkiem un nožēlo!

— Labi! Man jānožēlo? Ko lai es nožēloju? Ka es esmu kļuvis mūka nerrs? Es nožēloju. Tas ir mans grēks, tas ir mans lielākais grēks!

— Nezaimo Dievu, nelaimīgais! Nezaimo Dievu! — karalis aizrādīja.

— Ak, es labāk vēlētos būt lauvu vai pērtiķu būrī, nevis ārprātīga karaļa istabā. Dzīvo sveiks, es eju!

Karalis izņēma durvju atslēgu.

— Indriķi, — sacīja Čiko, — es tev atgādinu, ka tu izskaties nožēlojams, un, ja tu neļausi man iet, es kliegšu, salauzīšu durvis, izdauzīšu logu. A-a!

— Čiko, — atbildēja karalis, — Čiko, mans draugs, tu niecini manu uzticību.

— Ak, es saprotu — tev bailes palikt vienam. Tādi ir varmākas. Še, ņem manu garo zobenu un atļauj maksti aiznest uz manu istabu.

Dzirdot Čiko runājam par bailēm, Indriķa acis zibenīgi iemirdzējās. Tad viņš, savādi drebēdams, piecēlās un sāka staigāt pa istabu.

' Tagad Indriķis bija tik uzbudināts, viņa seja bija tik bāla, ka Čiko sāka ticēt, ka karalis tiešām ir slims, un, kad tas vairākas reizes bija pārsoļojis pāri istabai, nerrs sacīja: *

— Runā, mans dēls, kas tev ir? Uztici savas sāpes savam draugam Čiko.

Karalis apstājās nerra priekšā un, to uzlūkodams, sacīja:

— Jā, tu esi mans draugs, mans vienīgais draugs!

— Valensijas abatija ir brīvība, — Čiko atteica.

— Klausies, Čiko, tu māki klusēt, vai ne?

— Arī Pitiveras abatija, kur var dabūt baudīt tik gardas cīruļu pastētes.

— Tu esi jūtu cilvēks, kaut gan esi tikai nerrs, — karalis turpināja.

— Tad nedod man muižu, bet karapulku.

— Tu esi pat labs padomdevējs.

— Tad nedod man karapulku, bet iecel par padomdevēju. Ak, nē, ja es apdomāju… es labāk gribu karapulku vai abatiju. Es negribu būt padom­devējs, tad man vienmēr būs jābūt karaļa tuvumā.

— Klusē, klusē, Čiko, tuvojas baismīgā stunda.

— Ak, vai tā tevi atkal satrauc?

— Gan jūs redzēsit un dzirdēsit, gan dzirdēsit.

— Ko es redzēšu? Ko es dzirdēšu?

— Pagaidiet, un paredzējums pats jums parādīs, ko jūs gribat zināt, pagaidiet!

— Nē, nē, es negaidīšu. Kāds traks suns tai naktī gan sakodis tavu tēvu un māti, kad tie iedomājušies tevi radīt?

— Čiko, vai tev ir drosme?

— Es ar to lielos, bet pie velna! Es savu drosmi negribu izmēģināt. Ja jau Francijas un Polijas karalis naktī Luvrā tik mazdūšīgi kliedz, tad man, niecīgam radījumam, var atgadīties vēl kas bēdīgāks. Ar labu nakti, Indriķi! Pasauc savu kapteini, savus kalpotājus un durvju sargus un ļauj man iet. Prom, neredzamās briesmas, prom, briesmas, ko es nepazīstu!

— Es tev pavēlu palikt! — karalis valdonīgi uzkliedza.

— Jautrs kungs, kas grib pavēlēt bailēm. Man ir bail. Es tev teicu, ka man bail. Palīgā! Uguns!

— Labi, — sacīja karalis, — lai tevi piespiestu klusēt, es tev visu izstāstīšu.

— A-a! — iesaucās Čiko, izvilkdams savu garo zobenu. — Ja jau zina lietas apstākļus, tad ir savādāk. Stāsti, stāsti, mans dēls! Vai tas attiecas uz kādu krokodilu? Pie velna! Asmens ir lielisks, jo es ar to ik nedēļas apgriežu sev nagus, bet mani nagi ir cieti. Tātad tu, Indriķi, saki, ka tas ir krokodils?

Čiko ērti apsēdās kādā atzveltnes krēslā, kailo zobenu iespiezdams starp

ceļiem. »

— Pagājušajā naktī, — sacīja Indriķis, — es gulēju…

— Es arī.

— Pēkšņi manu seju pāršalca elpa.

— Zvērs bija izsalcis un laizīja tavus taukus.

— Es biju nomodā un jutu, ka mana bārda zem maskas saslejas stāvus.

— O, tu man gatavo briesmīgas izbailes, — sacīja Čiko, atbalstīdams zodu pret zobena rokturi.

— Un tad, — karalis klusu un trīcēdams sacīja, tā ka viņa vārdi tik tikko aizskāra Čiko ausis, — un tad istabā atskanēja sāpīga balss, kas man satrauca visus nervus.

—Jā, krokodila balss. Es esmu lasījis, ka krokodilam esot briesmīga balss, ar ko viņš atdarinot bērna vaidus. Taču nomierinies, mans dēls, kad viņš ieradīsies, mēs to nogalināsim.

Indriķis aizvien drūmākā un žēlabainākā balsī turpināja:

— «Niecīgais grēciniek,» balss sacīja…

— O! — Ciko viņu pārtrauca. — Spoks arī runāja? Tas gan nebūs bijis krokodils?

— «Niecīgais grēciniek,» balss sacīja, «es esmu tā Dieva un Kunga balss.»

Čiko pielēca kājās un atkal steidzīgi sarāvās savā krēslā.

— Dieva balss? — viņš jautāja.

— Ak, Čiko, — Indriķis sauca, — tā ir briesmīga balss.

— Vai tā ir skaista balss — gluži kā Svētie raksti saka: bazūņu skaņas?

— «Vai tu mani dzirdi?» balss turpināja. «Vai tu dzirdi, nolādētais grē­ciniek, vai tu esi apņēmies turpināt savus ļaunos darbus un noziegumus?»

— O, tiešām? — Čiko iesaucās. — Man liekas, ka Dieva balss briesmīgi līdzinās tavas tautas balsij.

— Tagad sekoja daudzi citi pārmetumi, kas — tici man — bija ļoti sāpīgi.

— Turpini, mans dčls, — sacīja Čiko, — pastāsti, ko balss sacīja, lai es zinātu, vai Dievs visu ir labi pārzinājis.

— Bezdievīgais, — karalis iesaucās, — ja tu par to šaubies, es likšu tevi sodīt.

— Es par to nešaubos, es tikai brīnos, ka Dievs tik ilgi bija gaidījis, lai tikai tagad sāktu tevi bārt. Kopš grēku plūdiem viņš ir kļuvis visai pacietīgs. Tātad tev bija briesmīgi bail, mans dēls?

— Ak, jā! Bija jau*arī iemesls baidīties. Pār seju man plūda sviedri, visi kauli drebēja kā drudzī.

— Pareizi, pareizi! Goda vārds, es nudien nezinu, ko es tavā vietā būtu darījis. Un tad tu kliedzi. Atnāca sardze un neatrada ne Dievu, ne citu dvēseli?

— Jā, Čiko. Tāpēc es liku atsaukt manu biktstēvu. Tas pārkrustījās un pavēlēja man nožēlot grēkus, kā man Dievs bija pavēlējis.

— Ļoti labi! Grēku nožēlošana arvien ir laba lieta. Bet ko viņš pats teica par spoku vai — īstenībā — par balsi?

— Tā esot bijusi parādība, brīnums, un man jāgādājot par valsts at­pestīšanu. Šorīt es jezuītiem ziedoju simttūkstoš ekiju.

— Ļoti labi!

— Un savu un manu jauno muižnieku ādu izpēru ar pātagām.

— Lieliski! Tālāk?

— Nu, tālāk… ko tu domā, Čiko? Es tagad nerunāju ar zobgali, bet gan ar prātīgu cilvēku, ar draugu.

— Ak, sire, — Čiko nopietni teica, — es domāju, ka jūsu majestāti māc lietuvēns. Sapnis, mans dēls, tikai sapnis.

— Kāpēc tu netici, Čiko? Vai nestāv rakstīts, kp Dievs sarunājas ar karaļiem, kad viņš zemes virsū grib izdarīt lielas pārmaiņas?

— Jā, Viņš runā ar tiem, tas taisnība, bet klusu, tā ka viņi nekā nedzird.

— Vai tu tagad saproti, kāpēc es tevi aicināju šurp?

— Pie Dieva! — Ciko iesaucās.

— Nu, saki man kā draugs, ko es tagad lai daru?

— Tev jāiet gulēt, mans dēls.

— Bet, ja nu…

— Nekādu «bet».

— Tomēr…

— Vai tu domā, ka, tev paliekot nontodā, Dieva balss neatskanēs? Karalis ir diženāks par citiem cilvēkiem ar kroni galvā, bet ja viņš ir bez tā, tad tas liekas tikpat liels vai arī vēl mazāks.

— Labi, vai tu paliksi?

— Nolemts.

— Tad es gribu apgulties.

Karalis nopūtās, lielā nemierā pārmeklēja visus istabas kaktus un tad trīcēdams ielīda gultā.

— Tā, tagad ari man ir laiks, — sacīja Čiko, izstiepās atzveltnes krēslā un apkrāvās ar spilveniem un segām.

— Kā jūs jūtaties, sire?

— Labi, un tu?

— Teicami. Ar labu nakti, Indriķi!

— Ar labu nakti, Čiko! Tikai neaizmiedz.

— Pie velna, tas gan būs grūti! — Čiko atbildēja, žāvādamies tā, ka tik tikko neizmežgīja žokļus.

Abi aizvēra acis: karalis, izlikdamies, ka ir aizmidzis, Čiko — patiesi aizmigdams.