Grāfiene de Monsoro

XXXI Viens pret četriem

Atstāsim Sentlukāsu Šomberga priekšistabā un palūkosimies, kas iepriekš notika starp viņu un Busī.

Tiklīdz viņi bija izgājuši no zāles, Sentlukāss apstājās, nemierīgi paskatījās visapkārt un jautāja:

— Vai jums ir nelabi, mīļais draugs? Tiešām, jūs nobālējāt, liekas, ka jūs esat tuvu ģībonim.

— Nē, — teica Busī, — es smoku aiz dusmām.

— Kā, jūs ņemat vērā šo puiku pļāpāšanu? Mierīgi, mierīgi, Busī!

—Lieliski! Mierīgi! Ja jūs kaut pusi būtu dzirdējis, ko viņi man samuldēja, jūs ar savu raksturu jau būtu beigts.

— Ko jūs gribat?

— Jūs esat mans draugs, Sentlukāss, un esat cildeni apliecinājis savu draudzību.

— Ak, mans mīļais, — atteica Sentlukāss, kas domāja, ka grāfs Monsoro miris un apbedīts, — par to nav ko runāt. Jūs mani apvainojāt. Dūriens bija ļoti skaists, kas man ļoti labi izdevās, bet tas nav mans nopelns. To man iemācīja karalis, kad es atrados viņa gūstā.

— Dārgais draugs!

— Lai paliek Monsoro, runāsim par Diānu. Vai nabaga mazā ir pūcīga? Vai viņa man piedos? Kad būs kāzas? Kad būs kristības?

— Dārgais draugs, pagaidi taču, kamēr grāfs Monsoro nomirst!

— Kā? — Sentlukāss satrūkās kā čūskas dzelts.

— Jā, mans draugs, magones nemaz nav tik bīstami augi, kā jūs bijāt iedomājies, un viņš nemaz nenomira tāpēc, ka nokrita sarkanajos ziedos. Viņš dzīvo un ir vēl niknāks.

— Vai tiešām?

—Jā, viņš draud atriebties un nozvērējies jūs nogalināt pirmajā izdevīgajā gadījumā.

— Jūs mani mulsināt.

— Tā tas ir.

— Viņš dzīvo?

— Jā.'

— Un kāds muļķa ārsts viņam palīdzēja?

— Manējais, mīļais draugs.

— Nu es vairs neko nesaprotu, — Sentlukāss nomurmināja. — Tad es esmu kritis negodā. Pie velna! Es visiem izpaudu, ka viņš ir miris, viņš atradīs savus mantiniekus sērās. Bet cs to necietīšu! Pie pirmās izdevības viena zobena dūriena vietā viņš dabūs četrus.

— Nomierinieties, Sentlukās! Grāfs Monsoro mani vēl labāk atbalsta un ir vēl noderīgāks, nekā jūs varat iedomāties. Viņš tur aizdomās hercogu, viņš ir pārliecināts, ka jūs esat ieradies viņa sūtīts. Viņš ir greizsirdīgs uz hercogu. Es esmu eņģelis, dārgais draugs. Es esmu viņa mīļais Busī.

— Ko gan Remī ir iedomājies?

— Ko jūs gribat? Viņš ir godavīrs. Viņš ir ārsts, kam jādziedina visi slimnieki.

— Puisis ir sapņotājs.

— Grāfs apgalvo, ka es esmu izglābis viņam dzīvību. Viņš man uztic arī savu sievu.

— Tādā gadījumā jūs viņa nāvi varat gaidīt daudz mierīgāk. Bet arī tad es esmu ļoti pārsteigts.

— Dārgais draugs!

— Goda vārds! Es nokritu kā no mākoņiem.

— Bet šajā mirklī lieta neattiecas uz grāfu Monsoro.

— Protams, baudīsim dzīvi, kamēr vēl varam. Pajautājiet Anžū hercogam, vai viņa māte nav parūpējusies par kādu pretindi. Bet tikmēr piecelieties, mīļais draugs!

Busī pasmaidīja. Viņš satvēra Sentlukāsa roku un sacīja:

— Jūs redzat, ka esat man pakalpojuši tikai daļēji.

— Pareizi. Vai jūs vēlaties, lai izpildu visu? — pārsteigtais Sentlukāss jautāja. — Tas būs grūti, bet jūsu dēļ, mīļais Busī, esmu gatavs uz visu, ja vēl ieraugu viņa dzeltenās acis.

— Nē, mans dārgais, nē. Es jums jau teicu, ka Monsoro var palikt neaizskarts, un, ja jūs esat mans parādnieks, tad atlīdziniet savu parādu ar citu pakalpojumu.

— Runājiet, es klausos!

— Mēs esam kā suņi un kaķi. Tiklīdz saule mūs visus silda, mūsu starpā valda miers. Bet ja daļu siltuma un gaismas piesavinās cits, tad mēs laižam darbā zobus un nagus.

— Tādā gadījumā iekarosim saulgozi.

— Iekarosim. Parādiet savus skaistos baltos zobus, izlaidiet nagus, un sāksim.

— Es jūs nesaprotu. Busī pasmaidīja.

— Es jūs varētu aizsūtīt pie Kvēla.

— Ā!

— Vai ne, tagad jūs sākat saprast?

— Jā.

— Lieliski! Pajautājiet, kādā dienā viņam patiktos pārgriezt man rīkli vai ļaut pārgriezt savējo.

— Es pajautāšu, mīļais draugs.

— Vai jums nav nepatīkami.

— Nē. Ja vēlaties, varu to tūlīt izdarīt.

— Mirkli pagaidiet! Ja jūs ejat pie Kvēla, tad vienā reizē to pašu pajautājiet arī monsieur Šombergam.

— O, arī Šombergam. Velns! Jūs nemīlat vilcināties, Busī. Busī pamāja, lai Sentlukāss nepretojas.

— Labi, — Sentlukāss atbildēja, — kā vēlaties.

— Ja jūs būtu tik laipns, mīļais Sentlukās, tad jūs Luvrā varētu uzmeklēt monsieur Možironu un uzaicināt arī viņu.

— Trīs! Padomājiet, Busī! Vai nebūs pārāk daudz?

— Nē.

— Vēl ne?

— Pēc tam uzmeklējiet monsieur Epernonu. Es jūs gan negribu apgrūtināt, jo viņš ir visai bēdīgs puišelis, bet viņš noapaļo skaitli.

Sentlukāss nolaida rokas, paskatījās Busī un izdvesa:

— Četri?

— Četri, mans draugs, — Busī atbildēja. — Es nevēlētos, ka jūs, augstas kārtas, drosmīgs un dižciltīgs vīrs, izturētos pret šiem kungiem pārāk pieklājīgi…

— Ak, mīļais draugs!

— Nokārtojiet visu pēc bruņinieku paražām.

— Jūs būsit apmierināts.

Busī smaidīdams sniedza Sentlukāsam roku un sacīja:

— Jauki! Ak, minjoniešu kungi, reiz arī mēs smiesimies.

— Mans draugs, bet noteikumi?

— Kas par noteikumiem?

— Jūsējie.

— Es pieņemšu pretinieku noteikumus.

— Jūsu ieroči?

— Šo kungu ieroči.

— Diena, stunda, vieta?

— Kā kungi vēlēsies.

— Bet jūs…

— Nerunāsim par tādiem sīkumiem. Rīkojieties ātri! Es iešu pastaigāties Luvras mazajā dārzā. Kad viss nokārtots, varat mani uzmeklēt.

— Jūs gaidīsit?

— Jā.

— Sarunas var ieilgt.

— Man ir laiks.

Kā jau zināms, pēc Šīs sarunas Sentlukāss uzmeklēja visus četrus jaunekļus karaļa audiences zālē un ievadīja sarunas. Visi devās uz Šomberga pili. Kad zāle bija nokārtota un viņa majestātes mīluļi, kas nojauta Sentlukāsa apmeklējuma iemeslu, svinīgi bija apsēdušies zāles četros stūros, durvju sargs atvēra lielās durvis un aicināja Sentlukāsu ienākt.

Roku sānos iespiedis, mēteli kreisajā pusē ar zobenu lepni uz augšu pacēlis, cepuri labajā rokā, Busī sekundants apstājās uz sliekšņa.

— Monsieur d'Epinē de Sentlukāss, — sauca durvju sargs. Sentlukāss ienāca zālē. Šombergs, i/pildīdams mājastēva pienākumus,

piecēlās un devās viesim pretī. Ienācējs ncapsvcicin'ājās, bet uzlika galvā cepuri.

Tas norādīja uz apmeklējuma raksturu. Šombergs palocījās, atgriezās pret Kvēlu un teica:

— Esmu pagodināts stādīt jums priekšā monsieur Žak u dc Levī, grāfu Kvēlu.

Sentlukāss tuvojās Kvēlam, palocījās un teica:

— Priecājos. Kvēls palocījās.

Šombergs pagriezās pret zāles otru stūri un sacīja:

— Esmu pagodināts stādīt jums priekšā monsieur Luī Možironu. Sekoja parastā ceremonija.

Tas pats atkārtojās pie Epernona. Tad šombergs minēja savu vārdu.

— Priecājos, — Sentlukāss atbildēja un palocījās.

Visi četri draugi apsēdās. Sentlukāss palika stāvam un sacīja Kvēlam:

— Grāf, jūs esat apvainojis grāfu Luī de Klermontu d'Ambuāzu, monsieur Busī. Viņš sveicina un izaicina uz divkauju jums vēlamā dienā un stundā, lai ar jūsu izvēlētiem ieročiem cīnītos līdz nāvei. Vai piekrītat?

— Protams. Grāfs Busī parāda man pārāk lielu godu, — Kvēls mierīgi atbildēja.

— Jūsu diena, grāf?

— Man labāk patiktu rit nekā parīt, labāk parīt nekā aizparīt.

— Jūsu stunda?

— No rīta.

— Jūsu ieroči?

— Zobens un duncis, ja monsieur Busī nav iebildumi. Sentlukāss palocījās un atbildēja:

— Viss, ko jūs šajā ziņā noteiksit, monsieur Busī būs likums.

Tad viņš ar to pašu griezās pie Možirona un diviem pārējiem minjoniešiem.

— Bet mēs neiedomājāmies vienu, — iebilda Šombergs.

— Ko?

— Gadījums dara brīnišķīgas lietas. Ja nu mēs visi izvēlamies vienu dienu, tad monsieur Busī var piedzīvot nepatikšanas.

Sentlukāss, grīni pasmaidīdams, palocījās un sacīja:

— Protams, monsieur Busī piedzīvotu nepatikšanas, kādas var izbaudīt no četriem drošsirdīgiem muižniekiem. Bet viņš saka, ka tā neesot pirmā reize, ka Bastīlijas tuvumā viņš kaut ko līdzīgu jau piedzīvojis.

— Un viņš cīnīsies ar visiem četriem? — jautāja Epernons.

— Ar visiem četriem.

— Pa vienam? — vaicāja Šombergs.

— Pa vienam vai ar visiem reizē. Izaicinājums domāts visiem četriem.

Četri jaunekļi saskatījās. Kvēls pirmais pārtrauca klusumu:

— Tas ir ļoti skaisti. Bet lai mēs būtu, cik niecīgi būdami, taču mums jācīnās atsevišķi, lai aizstāvētu savu godu. Mēs pieņemam grāfa priekšlikumu, ka mēs sekojam cits citam, vai vēl labāk…

Kvēls uzlūkoja biedrus. Tie nojauta viņa domas un pievienojās.

— Vai vēl labāk, ja loze izšķirtu, kam no mums jācīnās ar monsieur Busī, jo mēs taču negribam šo drošsirdīgo vīru nonāvēt.

— Un trīs pārējie? — jautāja Sentlukāss.

— Trīs pārējie! Monsieur Busī ir pārāk daudz draugu un mums ir pārāk daudz ienaidnieku, lai trīs pārējie varētu stāvēt ar sakrustotām rokām… Vai ne, mani kungi? — Kvēls vaicāja saviem biedriem.

— Jā, — tie vienbalsīgi atbildēja.

— Man patiktu, ja monsieur Busī šajos svētkos ielūgtu monsieur Livaro,— sacīja Šombergs.

— Ja es drīkstētu izteikt savas domas, es vēlētos redzēt monsieur Balzaku d'Atrāžu, — piezīmēja Možirons.

— Un partija būtu pilnīga, ja tajā piedalītos monsieur Ribeirāks, — noteica Kvēls.

— Mani kungi, — sacīja Sentlukāss, — es paziņošu monsieur Busī jūsu vēlēšanos, un es ceru, ka viņš ir pārāk pieklājīgs, lai jums nepaklausītu. Un tagad, mani kungi, grāfa vārdā vēlreiz paldies!

Sentlukāss vēlreiz palocījās. Četru muižnieku galvas noliecās vienādā augstumā ar viņu mugurām.

Jaunekļi pavadīja Sentlukāsu līdz salona durvīm.

Priekšistabā Sentlukāsu sagaidīja četri sulaiņi.

Viņš izvilka savu zelta pilno maku, nosvieda pie viņu kājām un uzsauca:

— Dzeriet uz jūsu kunga veselību!