Grāfiene de Monsoro

XLIV Noslēpumainās gaitas

Bija vienpadsmitā vakara stunda. Anžū hercogs savā kabinetā nepacietīgi gaidīja hercoga Gīza sūtni, kam bija jāziņo par karaļa atteikšanos no troņa.

Viņš klaiņoja no loga līdz durvīm un no durvīm līdz priekšistabas logam, bieži vien paskatīdamies pulksteni, kas savā zeltītā koka kastē gurdi skaitīja sekundes.

Pēkšņi viņš pagalmā izdzirda zirgu pakavu dunoņu. Viņš cerēja, ka tas ir sūtņa zirgs, un izskrēja uz balkona. Bet zirgu pie pavadas turēja kāds staļļa puisis.

Jātnieks iznāca no sava dzīvokļa. Tas bija Busī, kas pirms aizjāšanas uz satikšanos kā gvardes kapteinis izdalīja dažas pavēles.

Ieraugot skaisto, drošsirdīgo jaunekli, hercogu satrauca sirdsapziņas pārmetumi. Bet kad kapteinis tuvojās lāpai, ko kalps turēja rokā, un hercogs ieraudzīja viņa priekā, cerībās un laimē ziedošo seju, viņā atkal pamodās greizsirdības trakums.

Nezinādams, ka hercogs novēro un dedzīgi pēta viņa seju, Busī ietinās mētelī, uzlēca sedlos, iespieda zirgam piešus sānos un aizauļoja.

Uztraucies, ka neviens nenāk, hercogs jau gribēja sūtīt kalpu, kas to atkauktu, jo viņš cerēja, ka Busī pirms jāšanas uz Bastīliju iegriezīsies savā pilī. Bet viņš iedomājās, kā jauneklis un Diāna smejas par viņa nievāto mīlu, nostādot princi vienādā stāvoklī ar nicināto vīru, bet arī šoreiz ļaunums uzveica labās domas.

Kad Busī ieradās savā pilī, viņš pagalmā sastapa ārstu.

— Tu, Remī? — Busī ievaicājās.

— Jā, monsieur.

— Vai tu vēl neguli?

— Vēl trūka desmit minūtes, monsieur. Es esmu atgriezies savā dzīvoklī. Tiešām, kopš man vairs nav neviens jādziedina, liekas, ka dienā ir četrdesmit astoņas stundas.

— Vai tu garlaikojies?

— Liekas gan.

— Un mīla?

— Es jums jau teicu, ka mīlai neuzticos un ka to izmantoju tikai derīgiem pētījumiem.

— Tātad Ģertrūde ir atstāta?

— Pilnīgi.

— Pietika?

— Pietika.

— Un tava sirds šovakar pēc viņas neilgojas?

— Kāpēc šovakar, monsieur?

— Es gribu, lai tu nāktu līdzi.

— Uz Bastīliju?

— Jā.

— Un grāfs Monsoro?

— Grāfs atrodas Šampaņā, mans mīļais, kur viņš rīko medības.

— Vai jūs esat pārliecināts?

— Šorīt viņš saņēma vina majestātes pavēli.

— O!

Remī uz mirkli nogrima domās. Tad viņš ievaicājās: ,

— Un tad?

— Un tad es visu dienu pateicos Dievam par dāvāto laimi šonakt, bet šo nakti es izmantošu šīs laimes iegūšanai.

— Labi. Žurdēn, manu zobenu! — Remī pavēlēja.

Kalps pazuda pilī.

— Vai tu savu apņemšanos esi mainījis? — jautāja Busī.

— Par ko?

— Tu prasi zobenu.

— Es jūs pavadīšu līdz durvīm divu iemeslu dēļ.

— Kādu?

— Vispirms aiz bailēm, ka ceļā jūs varat piedzīvot nepatikšanas.

Busī pasmaidīja.

— Smejieties vien, monsieur, es jau zinu, ka jūs nebaidāties paša velna un ka ārsts Remi ir bēdīgs pavadonis. Bet divus tomēr pieveikt grūtāk riekā vienu. Otrkārt, es jums gribu dot dažus labus padomus.

— Nāc, mīļais Remī, nāc. Aiz prieka par laimi, ka atkal redzēšu mīlamo sievieti, man nav lielākas baudas, kā par viņu runāt.

Dzīvā sarunā viņi sasniedza Svētās Antonijas ielas galu.

— Mēs esam pie mērķa, — sacīja Busī.

— Kāpēc?

— Lai būtu drošs, ka jūs pēc divām stundām atgriezīsities un vismaz nogulēsit piecas vai sešas stundas līdz jūsu divkaujai.

— Ja es tev dodu savu goda vārdu?

— O, tas man patīk. Busī goda vārds, pie velna! Tas būtu jauki, ja es sāktu šaubīties.

— Pēc divām stundām, Remī, es būšu pilī.

— Dievs lai jūs sargā, monsieur!

Jaunekļi izšķīrās. Bet Remī palika laukumā. Viņš redzēja grāfu pieejam pie Monsoro nama, un tā kā greizsirdīgais vīrs bija projām, Busī nevajadzēja meklēt logu, bet viņš iegāja pa Ģertrūdes atvērtajām durvīm.

Tad Remī lēni atgriezās Busī pilī.

Ceļā viņš ieraudzīja piecus vīrus, kas bija ietinušies mēteļos, zem kuriem viņš šķita ieraudzījis pilnu apbruņojumu. Pieci vīri šajā nakts stundā! Tas bija piedzīvojums.

Viņš aizslēpās aiz kāda nama stūra.

Desmit soļus no Remī visi pieci vīrieši apstājās. Pēc sirsnīgas atvadīšanās četri aizgāja divos dažādos virzienos, bet piektais palika stāvam.

Šai mirklī no mākoņiem iznira mēness un apgaismoja nakts klaidoņa seju.

— Monsieur Sentlukāss! — Remī iesaucās.

Izdzirdis saucam savu vārdu, Sentlukāss pacēla galvu un ieraudzīja tuvojamies kādu cilvēku.

— Remī! — viņš attrauca.

— Remi. Vai es būtu nekaunīgs, ja jūsu gaišībai jautātu, ko jūs tik vēlā stundā darāt Parīzes ielās?

— Tiešām, mīļais, karalis pavēlēja pārliecināties, kā izskatās pilsētā. Viņš man teica: «Sentlukās, apstaigā Parīzes ielas un, ja tu nejauši dzirdi runājam, ka es esmu atteicies no troņa, tad droši atbildi, ka tā nav taisnība.»

— Un jūs dzirdējāt tā runājam?

— Ne vārda. Tā ir jau pusnakts un viss mierīgi, un es nesatiku nevienu cilvēku, tikai grāfu MonSoro, es atvadījos no saviem ļaudīm un gribu atgriezties Luvrā.

— Kā, grāfu Monsoro?

— Jā.

— Jūs satikāt grāfu Monsoro?

— Ar bruņotu ļaužu pulciņu. Viņu bija desmit vai divpadsmit.

— Grāfu Monsoro? Neiespējami!

— Par ko neiespējami?

— Jo viņam jābūt Šampaņā.

— Viņam jābūt tur, bet viņa tur nav.

— Bet karaļa pavēle?

— Kas gan klausa karaļa pavēlēm?

— Jūs satikāt grāfu Monsoro ar desmit vai divpadsmit vīriem?

— Protams.

— Vai viņš jūs pazina?

— Domāju gan.

— Jūs bijāt pieci?

— Es un Četri mani draugi.

— Un viņš jums neuzbruka?

— Viņš pat visai vairījās, kas mani ļoti pārsteidza. Viņu ieraudzījis, es gaidīju briesmīgu cīņu.

— No kurienes viņš nāca?

— No Tikseraderjē ielas.

— Mans Dievs! — iesaucās Remī.

— Kas? — iejautājās Sentlukāss, jaunekļa balss noskaņas satraukts.

— Monsieur Sentlukās, droši vien notiks liela nelaime.

— Liela nelaime? Kam?

— Monsieur Busī!

— Busī! Velns un elle! Stāstiet, Remī! Jūs zināt, ka esmu jūsu draugs, īsos vārdos Remī pastāstīja par lietas apstākļiem. Sentlukāss sita roku

pie pieres un sauca:

— Aiz visa slēpjas Anžū hercogs. Vai jums ir plaušas, varonīgo Remī?

— Pie velna! Kā kalēja plēšas.

— Tad nekavēsimies, bet skriesim. Jūs ziniet Monsoro namu?

— Jā.

— Skrieniet pirmais.

Un Sentlukāss ar Remī sāka skriet pa ielām tādā gaitā, ka ar to pat briedis būtu lepojies.

— Vai viņš daudz mums priekša? — Remi skriedams jautāja.

— Kas? Grāfs Monsoro?

— Jā.

— Apmēram stundas ceturksni, — atbildēja Sentlukāss, pārlēkdams pār augstu akmeņu kaudzi.

— Kaut mēs tik nonāktu īstā laikā, — sacīja Remi, vilkdams zobenu un sagatavodamies visām iespējamlbām.