Grāfiene de Monsoro

XVIII Grāfa Monsoro svarīgā vēsts

Drīz vien grāfs Monsoro ieraudzīja mūra izgruvumu. Gruvums veidoja akmens pakāpienus, pa kuriem nokarājās nesen izraustītas kazeņu stīgas. Ar drūmur skatienu grāfs pārlūkoja apkārtni. Vispirms zirgu, svešo zirgu klāja ar sudrabu caurausta sega. Segas vienā stūri bija burti A.F. Nebija šaubu, ka zirgs piederēja hercoga stallim, jo A.F. nozīmēja Anžū Fransuā.

Grāfa aizdomas pārvērtās pārliecībā. Hercogs bija ieradies šeit. Viņš ieradās visai bieži, jo bez piesietā zirga bija vēl otrs, kas tik lieliski zināja ceļu. Šo nejaušo atklājumu vajadzēja noskaidrot. Bet šaipus mūriem viņš neko neredzēja.

Viņš piesēja savu zirgu līdzās svešajam zirgam un steidzās uz akmens pakāpieniem. Viņa trauksmei bija panākumi. Tiklīdz viņš atradās uz mūra vaļņa, viņš pie kāda koka ieraudzīja zilu manto un melnu samta mēteli. Manto neapšaubāmi piederēja viņa sievai, bet mētelis — kādam vīrietim. Tūlīt viņš ieraudzīja arī pamesto tērpu īpašniekus. Piecdesmit soļu attālumā krūmāju biezoknī roku rokā staigāja vīrietis un sieviete, kas mūrim bija pagriezuši muguras.

Strauji kustoties, grāfs Monsoro nelaimīgā kārtā atlauza kādu akmeni, kas pa zaru starpu, dobji dunēdams, nokrita zemē.

Dzirdot šo troksni, svešie staigātāji, kuru sejas Monsoro skatienam aizsedza krūmi, liekas, pagriezās un ieraudzīja viņu, jo tūlīt varēja dzirdēt kādu sievieti viegli iekliedzamies, un krūmu brakšķēšana liecināja, ka abi steidzīgi aizbēg.

Atskanot sievietes izsaucienam, Monsoro pieri klāja izbaiļu sviedri. Viņš bija pazinis Diānas balsi.

Dusmu lēkmē nevaldīdamies, viņš metās zemē no vaļņa un, zobenu rokā turēdams, devās caur krūmiem un zariem, lai bēgļus panāktu.

Bet tie bija pazuduši. Nekas netraucēja parka klusumu. Nevienas ēnas kokiem apstādītajā ejā, nevienas pēdas uz ceļa, ne mazākās čaboņas biezoknī, vien lakstīgalu dziesmas un siseņu čirkstoņa, pie kuras mīlētāji bija pieraduši.

Ko darīt? Grāfs Monsoro nodomāja, ka ar šo atklājumu pagaidām pietiek. Viņš bija diezgan saprātīgs, lai nojaustu, ka tikai ar gudrību varēs atklāt tik bīstamu sāncensi, kāds bija Fransuā, jo viņš nešaubījās, ka viņa sāncensis bija princis. Bez tam pie prinča viņam bija svarīgs uzdevums, un viņš cerēja, ka, to īstenodams, varēs pārliecināties par hercoga vainu un nevainību.

Tad viņš iedomājās pārkļūt pār valni un aizvest arī sāncenša zirgu. Kad viņš elsdams un svīzdams nokļuva mūra otrā pusē, abi zirgi jau bija pazuduši. Acīmredzot viņa ienaidnieks šo nodomu bija īstenojis pirmais.

Grāfs Monsoro izgrūda lāstu. Nekavēdamies viņš kājām devās ceļā uz Ažēru un pēc divām stundām sasniedza tās vārtus —- izslāpis, sakarsis un galīgi noguris. Bet uztraukums kaislīgajam vīrietim zaudētos spēkus atkal atdeva.

Viņš jautāja sargkareivim, vai pa vārtiem nav iejājis kāds vīrietis ar diviem zirgiem, bet kareivis tikai nesen bija nostājieg sardzē un neko nezināja. Tad viņš iegāja mājiņā un apjautājās. Iepriekšējais sargkareivis pirms divām stundām bija redzējis kādu zirgu bez jātnieka, kas viens pats aizskrējis uz pili. Kareivis nodomājis, ka jātniekam kaut kur gadījusies nelaime un zirgs pats uzmeklējis mājas.

Monsoro noglauda pieri. Viņš neko nevarēja uzzināt. Grāfs devās uz hercoga pili.

Pili valdīja liela rosība, visi logi bija gaiši apgaismoti, visur skanēja svētku troksnis.

Bet pils vārti bija slēgti, un sargs noputējušo un nosvīdušo nācēju negribēja ielaist. Nejauši tuvumā gadījās Remī, ko hercogs bija iecēlis par sava galma pārvaldnieku. Viņš atnāca, tūlīt pazina Monsoro un jautāja:

— Mans Dievs, no kurienes jūs tādā izskatā?

Grāfs Monsoro paskaidroja, ka viņa zirgs sabijies, palēcis sānis un izsviedis viņu no sedliem.

— Tiešām, mēs bijām ļoti noraizējušies, kad zirgs atgriezās bez jātnieka, sevišķi monsieur, kam es paziņoju par jūsu ierašanos.

— Vai monsieur bija uztraucies?

— Ļoti uztraucies.

— Ko viņš sacīja?

— Viņš pavēlēja, tiklīdz jūs ierodaties, aizvest jūs pie viņa.

— Labi. Ļaujiet man tik ieiet stallī un aplūkot, vai viņa augstības zirgs ir vesels.

Viņš iegāja stallī un ieraudzīja saprātīgo dzīvnieku savā agrākajā vietā.

Tad galma medību pārzinis nepārgērbies, apzinādamies, ka ziņas svarīgums attaisnos pieklājības paražas, devās uz ēdamzāli.

Ap krāšņi klātu un spoži apgaismotu galdu hercogs ar saviem galminiekiem bija sapulcējušies uz jautru mielastu.

— Galms bija pilnvērtīgs, — sacīja jau mazliet iereibušais Atrāžs, — pilnvērtīgs kā jūsu augstības pagrabs.

— Nē, nē, — atbildēja Ribeirāks, — mums vēl trūkst galma medību pārziņa. Tiešām kauns, ka mēs aprijam viņa augstības ēdienus, nemaz nerūpēdamies par mežu putniem.

— Es piekrītu medību pārzinim, — sauca Livaro, — lai tas būtu kas būdams, un kaut tas būtu vai grāfs Monsoro.

Hercogs smaidīja, jo viņš vienīgais zināja par grāfa ierašanos.

Atvērās durvis, un ienāca grāfs Monsoro.

— Te viņš ir, — iesaucās hercogs. — Jūs redzat, ka debesis jums ir labvēlīgas, mani kungi, jo tūlīt atsūta to, ko jūs vēlaties.

Pārsteigts par prinča drosmīgo izturēšanos, kādu līdzīgos gadījumos Viņa augstība nekad nebija izrādījis, Monsoro zemu palocījās un novērsās.

— Sēdieties un iebaudiet,—sacīja hercogs, norādīdams grāfam uz sēdekli sev iepretim.

— Monsieur, — atbildēja Monsoro, — es esmu ļoti izslāpis, ļoti izsalcis un noguris. Bet es nedzeršu, neēdīšu un neapsēdīšos, pirms jūsu augstībai nebūšu nodevis kādu ļoti svarīgu vēsti.

— Jūs nātot no Parīzes?

— Lielā steigā, monsieur.

— Labi, cs klausos, — atbildēja princis.

Grāfs Monsoro tuvojās princim un ar smaidu uz lūpām un naida kvēli sirdi iečukstēja ausī:

— Monsieur, māte karaliene gatavojas lielam ceļojumam. Viņa grib apmeklēt jūsu augstību.

Hercoga sejā atplauka smaids.

— Labi, — viņš atbildēja, — pateicos, grāf Monsoro. Jūs joprojām esat uzticīgs kalps. Mani kungi, turpināsim mielastu!

Viņš pievilka savu krēslu tuvāk galdam, un mielasts turpinājās. Taču galma medību pārzinis savas šaubas nevarēja atvairīt, un drīz vien viņa drūmumu ievēroja visi mielasta dalībnieki.

—Jūs esat ļoti noguris, medību pārziņa kungs, — sacīja princis. — Tiešām, jūs darītu labi, ja ietu gulēt.

— Piedodiet, monsieur, — Monsoro atbildēja, — nogurums mani tiešām nomāc.

— Piedzeriet ies, grāf, — ieteica Atrāžs. - Nekas tā neatņem nogurumu, kā reibums.

— Un tad aizmirsties, — Monsoro nomurmināja.

— O, redzat, kungi, viņa glāze vēl ir pilna, — sauca Livaro.

— Uz jūsu veselību, grāf, — uzsauca Ribcirāks, paceldams glāzi.

Monsoro bija spiests saskandināt ar galminiekiem un savu glāzi iztukšoja

vienā rāvienā.

— Viņš taču dzer ļoti labi, monsieur, — Atrāžs apgalvoja.

— Jā, — atbildēja princis, kas mēģināja lasīt grāfa sirdī, — jā, lieliski.

— Jums jāsarīko jaukas medības, grāf, jūs pazīstat apkārtni, — sauca Ribeirāks.

— Jums šeit pieder meži, — piebilda Livaro.

— Un pat sieva, — Atrāžs piebilda.

— Jā, — grāfs mehāniski atkārtoja, — jā, meži un grāfiene Monsoro, jā, mani kungi, jā.

— Medīsim mežacūkas, grāf, — sacīja princis.

— Es papūlēšos, monsieur.

— Hallo, viņš papūlēsies, — iesaucās kāds galminieks. — Tā ir skaista atbilde. Mežs ir pilns ar mežacūkām. Ja es medīju vecajā gāršā, tad piecās minūtēs varu izdzīt desmit mežacūkas.

Monsoro negribēdams nobālēja. Vecā gārša bija tieši tā meža daļa, kurp viņu bija aizvedis Rolands.

— Jā, jā, rīt, rīt! — sauca visi galminieki.

— Vai jūs vēlaties rīt sarīkot medības, grāf Monsoro? — jautāja hercogs.

— Esmu jūsu augstības rīcībā, — atbildēja Monsoro. — Bet kā jūsu augstība jau ievēroja, es esmu pārāk noguris, lai rīt ietu medībās. Man vispirms jāpārbauda apkārtne un mūsu meži.

— Un bez tam, pie velna, ļaujiet taču viņam aplūkot savu sievu, — princis laipni aizrādīja.

Nabaga muižnieks galīgi pārliecinājās, ka hercogs ir viņa sāncensis.

— Piekrītam, piekrītam! —jaunekļi jautri sauca. — Mēs grāfam dodam laiku visu sagatavot lieliskām medībām.

— Jā, mani kungi, atvēliet man šo atpūtu, un es jums apsolu sagādāt lielu baudu, — atbildēja grāfs.

— Tagad cs jums atļauju doties gulēt, manu medību pārzini, — sacīja princis. — Aizvediet grāfu Monsoro uz viņa istabām!