Grāfiene de Monsoro

XV Kāzas

— Pa to laiku abi vīrieši, kurus mēs ieraudzījām Svētā Paula ielas stūri, bija palīduši garām namiem un apstājās zem mūsu logiem, no kuriem mēs vienu lēni atvērām.

«Vai tu noteikti zini, ka tas ir tas?» kāda balss jautāja.

«Jā, monsieur, pilnīgi noteikti. Tas ir piektais nams no Svētā Paula ielas stūra.»

«Un tu domā, ka atslēga derēs?»

«Es noņēmu nospiedumu.»

Es satvēru Ģertrūdes roku un to cieši saspiedu.

«Un kad mēs būsim iekšā?»

«Tad atļaujiet man parūpēties! Kalpone mums atvērs. Jūsu augstība iedos viņai zelta atslēgu, kas pēc vērtības ir līdzīga šai.»

«Tad atslēdz!»

Mēs dzirdējām, kā .nokrakšķ atslēga. Taču aiz pils torņa paslēpušies vīri metās virsū princim un Orilī un sauca: «Nositiet viņus!» Es neaptvēru patieso stāvokli un iedomājos, ka mums piesteigušies negaidīti palīgi, nokritu ceļos un pateicos debesīm.

Tiklīdz princis minēja savu vārdu, visas balsis apklusa un visu zobeni ieslīdēja atpakaļ makstis.

— Jā, jā, — sacīja Busī, — viņi netīkoja pēc prinča dzīvības, bet gan pēc manējās.

— Par pārējo es jums nevarēšu pastāstīt. Uztraukumā mēs sekojām jūsu varonīgajai, nevienlīdzīgajai cīņai. Jūs nejauši tuvojāties Orilī atslēgtajām durvīm, ienācāt un bezsamaņā nokritāt zemē. Es neko citu nevarēju darīt, kā likt pasaukt ārstu, kas jūs pārsietu. Tad mēs ar Ģertrūdi aiznesām jūs atpakaļ uz tukšo cīņas vietu.

— Ak, madame, madame! — Busī iesaucās, rokas sakrustodams, — kā es jums pateicos par to, ko jūs manā labā esat darījusi?

Klusuma mirkli Busī ar kvēlu skatienu vēroja Diānu. Jaunā sieviete ar elkoņiem bija atbalstījusies uz galda un galvu atspiedusi uz rokām. Svētās Katrīnas baznīcas torni atskanēja pulksteņa sitieni.

— Divi! — Diāna nodrebēja. — Divi, un jūs vēl esat šeit!

— Ak, madame, — Busī lūdzās, — neraidiet mani projām, pirms jūs visu neesat izstāstījusi! Nesūtiet mani projām, pirms neesat minējusi, kā es varu jums noderēt. Dievs jums ir dāvinājis brāli. Sakiet viņam, kā tas var palīdzēt savai māsai.

—O, tagad ir pārvēlu. Bet labi—klausieties arī visu! Otrā dienā Ģertrūde izgāja un satika Orilī. Viņš bija daudz uzbāzīgāks, neko nestāstīja par vakarējo sadursmi un sava kunga vārdā lūdza atļauju satikties. Ģertrūde izlikās, ka piekrīt, bet ieteica pagaidīt līdz trešdienai, tas ir, līdz šodienai, lai mani sagatavotu.

Orilī apsolīja, ka viņa kungs tik ilgi savaldīšoties. Tātad mums vēl palika trīs dienas.

Vakarā atgriezās grāfs Monsoro. Mēs viņam visu pastāstījām, tikai ne atgadījumu ar jums.

«Vai nevar pili pārkārtot?» es jautāju. «Citādi hercogs vēlreiz varētu mēģināt ielauzties.»

«Viņš liks izgatavot citu atslēgu,» grāfs atbildēja.

«Varbūt pierīkot durvīm aizbīdni?»

«Viņš atnāks ar desmit vīriem un aizbīdni atlauzīs.» >

«Bet jūsu iespaids uz hercogu?»

«Uz laiku ir zudis.»

Es apklusu. Sviedri klāja manu pieri, un es sapratu, ka vairs nav cita līdzekļa kā vien kļūt par grāfa sievu.

«Monsieur,» es teicu, «hercogs caur savu pavadoni apsolījās gaidīt līdz trešdienai. Es prasu no jums laiku līdz otrdienai.»

«Otrdienas vakarā, madame, šai pašā stundā es būšu šeit,» grāfs atbildēja. Un, ne vārda vairāk neteicis, viņš piecēlās un izgāja.

Es noskatījos viņam pakaļ. Viņš negāja projām, bet paslēpās kādā tumšā torņa stūrī, acīmredzot apņēmies mani visu nakti apsargāt. Bet katra šā vīra padevības pierādījums bija jauns dunča dūriens manā sirdī.

Divas dienas pagāja kā viens mirklis. Vientuļajā mājā mūs neviens netraucēja. Ko es šajās divās dienās pārcietu, nemēģināšu attēlot.

Otrās dienas vakarā es biju pavisam savārgusi. Visas jūtas likās manī pamirušas. Es biju salta, mēma, nejūtīga kā marmora tēls. Ja nepukstētu sirds, mani būtu noturējuši par mirušu.

Ģertrūde stāvēja pie loga. Es sēdēju šai pašā vietā un brīžiem ar mutautiņu noslaucīju nosvīdušo pieri. Pēkšņi Ģertrūde pastiepa pret mani roku. Bet ŠI kustība, par kuru es senāk būtu uztraukusies, mani nemaz neietekmēja.

«Jaunkundz!» viņa teica.

«Kas ir?» es jautāju.

«Četri vīri… es redzu četrus vīrus… viņi tuvojas mūsu namam… viņi atver durvis… viņi nāk iekšā.»

«Lai viņi nāk,» es atbildēju nepakustēdamās.

Ģertrūdes pieteikts, drīz vien ienāca grāfs. Mans bālums viņu, bez šaubām, satrauca.

«Jūs zināt, ka es neatnācu viens,» grāfs sacīja.

«Ģertrūde redzēja četrus vīrus.»

«Vai jūs zināt, kas tie varētu būt?»

«Man liekas, ka viens ir garīdznieks, bet divi pārējie — jūsu liecinieki.»

«Tātad jūs esat gatava kļūt par manu sievu?»

«Vai tad tas nav nokārtots? Es vienīgi atgādināšu norunu, ka es salaulāšos tikai mana tēva klātbūtnē.»

«Arī es atceros Šo norunu, madame, bet vai tā būtu tik svarīga?»

«Es esmu gatava kļūt par jūsu sievu, monsieur, bet neaizmirstiet, ka, pirms es neieraudzīšu savu tēvu, es nekad nebūšu jūsu laulātā draudzene,»

Grāfs savilka pieri, sakoda lūpas un teica:

«Jaunkundz, es jūs negribu piespiest ar varu, es jūs atbrīvoju no dotā vārda: jūs esat brīva. Tikai…»

Viņš piegāja pie loga, paskatījās uz ielu un piebilda:

«Tikai palūkojieties turp!»

Es piecēlos un ieraudzīju zem loga kādu mētelī ietinušos vīrieti, kas mēģināja iekļūt namā.

— Ak, mans Dievs! — Busī iesaucās. — Un jūs sakāt, ka tas bija vakar?

— Jā, grāf, vakar ap deviņiem vakarā.

— Turpiniet! — sacīja Busī.

— Pēc kāda mirkļa pie pirmā pienāca otrs vīrietis, kam rokā bija lukturis.

«Ko jūs domājat par šiem abiem vīriešiem?» grāfs Monsoro jautāja.

«Es domāju, ka tas ir hercogs un viņa pavadonis,» es atbildēju.

Busī nopūtās.

«Tagad pavēliet!» grāfs turpināja. «Vai man palikt vai iet?»

— Es mirkli šaubījos. Jā, neraugoties uz tēva vēstuli, uz doto solījumu, uz draudošajām briesmām, es šaubījos un, ja tur nebūtu bijuši tie vīri…

— Ak, es nelaimīgais! — iesaucās Busī. — Vīrs mētelī biju es, un otrais ar lukturi bija jaunais ārsts Remī.

— Tas bijāt jūs? — Diāna jautāja pavisam satriekta.

— Jā, es, arvien vairāk pārliecinājies par to, ka mana atmiņa neviļ, mēģināju atrast māju, kas man bija sniegusi patvērumu, istabu, kurā es biju ienests, un eņģelim līdzīgo sievieti, kas man bija parādījusies.

— Tātad jūs esat viņa sieva? — Busī pēc kāda mirkļa jautāja.

— Kopš vakar vakara.

Iestājās neilgs klusums, kuru pārtrauca vienīgi abu jauniešu smagā elpa.

— Bet jūs, — Diāna pēkšņi vaicāja, — kā jūs iekļuvāt šai namā?

Busī klusēdams parādīja atslēgu.

— Atslēga!? — Diāna iesaucās. — Kur jūs dabūjāt šo atslēgu, kas jums to iedeva?

— Vai Ģertrūde nebija princim apsolījusi šovakar ievest viņu pie jums? Princis redzēja grāfu Monsoro un redzēja mani. Tā kā grāfs Monsoro un es tāpat bijām viņu redzējuši, tad viņš baidījās no uzbrukuma un sūtīja mani.

— Un jūs bijāt ar mieru? — Diāna pārmetoši vaicāja. — Tas bija vienīgais līdzeklis, kā iekļūt pie jums. Vai jūs man varat pārmest, ka esmu uzmeklējis savas dzīves lielāko līksmi un sāpes?

— Jā, es ļaunojos, jo būtu bijis labāk, ja jūs mani nebūtu vairs redzējis un būtu aizmirsis.

— Nē, madame, — Busī sauca,—jūs maldāties. Dieva griba mani atveda pie jums, lai es nokļūtu tai tīklā, kura upuris jūs esat. Klausieties, kopš es jūs ieraudzīju, mana dzīvība tiek ziedota jums! Es uzņemos savus pienākumus. Jūs gribat saņemt vēstis par savu tēvu?

— Ak, jā, — iesaucās Diāna, — jo es tiešām nezinu, kas viņam ir noticis.

— Labi, — sacīja Busī, — es uzņemos visu noskaidrot. Tikai domājiet vienīgi labu par to cilvēku, kas kopš šā mirkļa dzīvos tikai jūsu dēļ.

— Bet atslēga? — Diāna nemierīgi jautāja.

— Šo atslēgu, — Busī atbildēja, — es atdošu jums, jo gribu to saņemt no jūsu rokām. Taču ticiet manam goda vārdam, ka neviena māsa savas istabas atslēgu nav uzticējusi padevīgākam un godbijīgākam brālim.

— Es uzticos drošsirdīgā Busī solījumam, ņemiet, monsieur, — sacīja Diāna un atdeva atslēgu jauneklim.

— Madame, — Busī iesaucās, — divās nedēļās jūs uzzināsit, kas patiesībā ir grāfs de Monsoro.

Viņš atvadījās no Diānas ar tādu godbijību, kurā kopā jaucās kvēla mīla ar dziļām skumjām, un pazuda uz trepēm. Diāna pabāza galvu pa atvērtajām durvīm, lai dzirdētu jaunekļa soļus, un šis troksnis bija jau sen izgaisis, kad viņa drebošu sirdi un asarām acīs vēl joprojām stāvēja un klausījās.