Grāfiene de Monsoro

XXXI Viens zobena dūriens

Ieraugot savu nāvīgāko ienaidnieku, maitre Nikolā Dāvids satrūcies atkāpās.

Gorenflo izmantoja šo mirkli, lai atbrīvotos no neērtā stāvokļa, un sāka skaļi kliegt:

— Palīgā! Šurp! Mani žņaudz!

— O-o! Dārgais monsieur Dāvid, — sacīja Čiko, — tas esat jūs?

— Jā, — Dāvids stomījās, — jā, tas esmu es.

— Priecājos jūs atkal redzēt, — gaskonietis piebilda un pret Gorenflo pagriezies turpināja:

— Manu mīļo Gorenflo, tava klātbūtne bija ļoti vajadzīga, jo monsieur gatavojās mirt. Bet tā kā tagad monsieur jūtas spirgtāks, šeit ir vajadzīgs nevis mūks, bet gan džentlmenis.

Gorenflo tikai vēlējās pazust no Nikolā Davida redzesloka un nelikās divreiz lūgties, bet steidzās aiziet. Čiko aizslēdza durvis un aizgrūda aizbīdni.

Sākumā Dāvids samulsa, bet, apzinādamies savu prasmi zobenu cīņās, viņš drīz vien nomierinājās, un, kad gaskonietis pagriezās, viņš redzēja to stāvam gultas kājgalī ar zobenu rokās un smaidu lūpās.

— Apģērbieties, monsieur, — sacīja Čiko, — es negribu būt pārāks. Zinu, ka jūs esat drošsirdīgs cīnītājs un lieliski rīkojaties ar zobenu, bet tas man ir vienalga.

— Joks ir teicams, — smiedamies atbildēja Dāvids.

— Jā, tā man liekas, un drīz vien tas jums patiks vēl labāk, jo jums vienmēr bijusi laba gaume. Vai jūs zināt, ko es šai istabā meklēju, Nikolā malt re'?

— Pēriena pārpalikumu, ko jūs saņēmāt Majēnas hercoga vārda dienā, kad jūs lieliski izlēcāt pa logu.

— Nē, monsieur, cs māku norēķināties, un par pērienu atmaksāšu tam, kas mani ar to apbalvoja. Par to neraizējieties! Šeit cs meklēju kādu ģints sarakstu, ko monsieur de Gondī, neko nejauzdams, aizveda uz Aviņonu un, tāpat neko nejauzdams, atnesa atpakaļ un nesen atdeva jums.

Dāvids nobālēja.

— A-ā! — viņš sauca. — Tātad jūs esat spiegs, monsieur\ Es gan domāju, ka jūs esat tikai nerrs.

— Mans dārgais monsieur Dāvid, ja jūs atļaujat, es būšu dubultnieks: spiegs, lai liktu jūs pakārt, nerrs — lai par to pasmietos.

— Likt mani pakārt? Kā jūs to izdarīsit?

— Pavisam vienkārši. Es pastāstīšu tikai patiesību. Es jums varu pateikt, monsieur Dāvid, ka pagājušajā mēnesī es piedalījos nelielā sapulcē Svētās Ženevjevas klostera baznīcā, kurā piedalījās dižciltīgais hercogs Gīzs un Monpansjē kundze.

— Jūs?

— Jā, es atrados biktskrēslā iepretim jūsējam. Es noklausījos, ko runāja grāfs Monsoro, maitre la Hurjērs un kāds man pazīstams mūks, kura vārdu es esmu piemirsis un kurš mani labi pārliecināja. Es redzēju Anžū hercoga kronēšanu un dzirdēju zobgalīgo niekošanos ar ģints sarakstu.

Es dzirdēju par Pētera Gondī aizsūtīšanu un jūsu līdzdalību. Es jums sekoju līdz Lionai un arī šai viesnīcā dzīvoju blakusistabā, ko no iūsējās šķir diezgan plāna starpsiena, kurā es izurbu caurumu, lai visu novērotu.

Beidzot es redzēju, ka jūs ar zobenu uzbrūkat mūkam, kas ieradās noklausīties jūsu grēksūdzi. Tad es ierados, mans mīļais monsieur Dāvid, un teicu: «Klausieties, mēs esam veci paziņas, veci draugi, tāpēc norēķināsimies. Sakiet, vai jūs gribat to darīt?»

— Kādā veidā?

— Tā, kā tas viss būtu nokārtojies, ja jūs tiešām būtu bijis slims, manam draugam Gorenflo būtu izsūdzējis grēkus un atdevis prasītos papīrus. Tad es jums būtu piedevis. Bet arī tagad negribu būt pārāk nežēlīgs. Mīļo Dāvid, lai paliek zvēresti. Uzticieties man. Aizmirstiet Gīzus! Atdodiet man papīrus, un es jums dodu savu muižnieka godavārdu, ka mūsu karalis jūs apžēlos.

— Un ja nu es jums tos nedodu?

— O, ja jūs nedosit, tad tā ir cita runa. Tik tiešām — kā es esmu muižnieks, es jūs nogalināšu. Labāk jau atdodiet, un viss tiks aizmirsts. Jūs gan man neticat, monsieur Dāvid, un iedomājaties, ka naids manā sirdī ir ieēdies kā rūsa dzelzī. Nē, es jūs ienīstu, tā ir taisnība, bet Majēnas hercogu es ienīstu vairāk nekā jūs. Dodiet man līdzekli, ar kura palīdzību iznīcināt Majēnas hercogu, un es jūs glābšu. Un vai man jāpiebilst daži vārdi, kam jūs neticēsiet, ka jūs esat lielākais patmīlis? Es mīlu karali, lai cik samaitāts arī viņš nebūtu, lai cik niecīgs viņš arī nebūtu, es mīlu karali, jo viņš mani sargā no Majēnas hercoga slepkavām. Atdodiet man ģints sarakstu, un tik tiešām, kā cs esmu džentlmenis, es noklusēšu jūsu vārdu un parūpēšos par jūsu laimi.

— Uz priekšu! — Čiko turpināja, kad viņa pretinieka drūmās un nedzīvās acis k|uva vēl drūmākas un nedzīvākas. — Es redzu, ka mana daiļrunība ir bijusi veltīga un ka jūs man neticat. Tātad man atliek tikai viens līdzeklis: sodīt jūs par vecajiem nedarbiem un atbrīvot pasauli no cilvēka, kas netic ne daiļrunībai, ne cilvēcībai. Es likšu jūs pakārt. Tā ir Dieva griba, monsieur Dāvid.

Čiko atkāpās dažus soļus uz durvju pusi, nenovērsdams acis no advokāta, kas panācās dažus soļus uz priekšu.

— Un jūs domājat, ka ļaušu jums aiziet? — advokāts iesaucās. — Nē, manu daiļo spicg, nē, Čiko, mans draugs, ja kāds zina tādu noslēpumu, kā ģints saraksts, tas mirst! Kas apdraud Nikolā Dāvidu, tas mirst! Kas šeit ienāk, kā tu esi ienācis, tas mirst!

— Jūs atvieglojat manu uzdevumu, — Čiko mierīgi atbildēja. — Es tikai vilcinos, jo esmu pārliecināts, ka jūs nonāvēšu. Pirms diviem mēnešiem, ar mani cīnīdamies, Krijons man iemācīja savādu dūrienu, vienu vienīgo, bet ar to pietiks. Atdodiet papīrus, — viņš drausmīgā balsī piebilda, — vai arī es jūs nogalināšu! Un cs jums galvoju: cs pārduršu jums rīkli tai pašā vietā, kur jūs gribējāt nolaist asinis manam draugam Gorenflo.

Tiklīdz Čiko bija beidzis, mežonīgi smiedamies, Dāvids metās viņam virsū. Čiko viņu sagaidīja ar zobenu rokā.

Pretiniekiem bija gandrīz vai vienādi augumi, bet Čiko kalsnumu slēpa tērps, kamēr advokāta garais, tievais un lokanais stāvs likās gluži kails. Viņš atgādināja glumu čūsku, viņa veiklais zobens kustējās kā metamais šķēps. Bet viņš bija sastapies ar rūdītu pretinieku. Čiko, kas gandrīz vai ik dienu bija skolojis karali paukošanās mākslā, bija teicams cīnītājs. Nikolā Dāvids drīz vien par to pārliecinājās, jo katrs viņa uzbrukums atsitās pret naidnieka tēraudu.

Viņš atkāpās.

— O! — Ciko iesaucās. — Tagad jūs sākat apjēgt? Lieliski! Vai atdosit papīrus?

Dāvids atbildes vietā vēlreiz uzbruka gaskonietim. Sākās otra — ilgāka un grūtāka — cīņa, kaut gan Čiko vēl joprojām tikai atgaiņājās. Otrā cīņa beidzās tāpat kā pirmā — advokāts atkal atkāpās.

— Ā-a! — iesaucās Čiko. — Tagad ir mana reize!

Un viņš panācās uz priekšu.

Lai viņu aizturētu, Dāvids vēlreiz uzbruka. Čiko veikli atsita visus cirtienus un izsita pretiniekam no rokām zobenu, bet tad ar savējo skāra iepriekš minēto vietu. Tad viņš zobena asmeni līdz pusei iegrūda spītīgā advokāta kaklā.

— Tas ir dūriens, — Čiko noteica.

Dāvids neatbildēja. Ar asinīm noplūdušu muti viņš tūlīt nokrita Čiko priekšā uz grīdas. Tad viņš mēģināja aizlīst līdz gultai, it kā savu noslēpumu vēl sargāt gribēdams.

— O, — sauca Čiko, — es uzskatīju, ka tu esi viltīgs, rūdīts nelietis, bet tu esi tikai vienkāršs muļķis. Es nezināju, kur tu savus papīrus esi noslēpis, bet nu tu pats to parādi.

Un kamēr Dāvids mocījās nāves krampjos, Čiko pacēla matraci un zem spilvena atrada mazu pergamenta vīstoklīti.

Tiklīdz viņš to atvēra, lai pārliecinātos, vai tas ir meklētais papīrs, Dāvids bezgalīgās dusmās izslējās, bet tūlīt atkal atkrita atpakaļ, izdvesdams pēdējo nopūtu.

Kad Čiko bija pavirši pārliecinājies, ka pergaments tiešām ir īstais, viņš to rūpīgi satina un iebāza sava kamzoļa drošākajā kabatā.

Tad viņš satvēra advokāta ķermeni, noguldīja to gultā ar seju pret sienu, atvēra durvis un pasauca Gorenflo.

— Cik jūs esat bāls! — iesaucās mūks.

— Jā, — atbildēja Čiko, — nabaga vīra dzīves pēdējie mirkļi mani mazliet uzbudināja.

— Tātad viņš ir miris?

— Droši vien.

— Vēl nupat viņš jutās tik spirgts.

— Pārāk spirgts. Viņš gribēja ēst kaut ko grūti sagremojamu, aizrijās un nomira.

— O, nelietis gribēja mani nožņaugt, mani, svētai baznīcai piederīgu, bet tā bija viņa nelaime.

— Piedodiet viņam, tēvs, viņš bija kristīgais!

— Es viņam piedodu, kaut gan viņš patiesi mani nobaidīja. *

— Tas vēl nav viss, — sacīja Čiko. — Jums jāaizdedzina divas sveces un pie viņa līķa jānoskaita dažas lūgšanas.

— Par ko?

— Lai uz jums nekristu aizdomas un jūs neieslodzītu cietumā!

— Es esmu šā cilvēka slepkava?! Viņš taču gribēja mani nožņaugt!

— Mans Dievs, jā! Bet tas viņam neizdevās, un viņš pārskaitās, viņš aizrijās un — ar labu nakti! Tātad jūs redzat, ka esat viņa nāves cēlonis, Gorenflo. Protams, nevainīgs cēlonis, bet vienalga! Kamēr noskaidros jūsu nevainību, jūs varat piedzīvot un izbaudīt nezin ko.

— Ticu, ka jums taisnība, maitre Čiko, — mūks vaimanāja. — Ko man darīt?

— Apmeties šai istabā, skaiti visas lūgšanas, kādas vien zini, bet kad iestāsies vakars un būsi viens, mierīgi aizej no viesnīcas. Vai tu zini kaltuvi ielu stūrī?

— Protams. Vakar vakarā es tur dabūju šo sitienu, — sacīja Gorenflo, norādīdams uz savu zilo, sasisto aci.

— Skaista atmiņa! Es parūpēšos, lai tu tur saņemtu zirgu, vai saprati? Ne vārda nevienam neteikdams, sēdies zirgā, un, ja tev vēl ir sirds krūtīs, tad tu zināsi ceļu uz Parīzi. Vilanovā zirgu pārdod un paņem atkal Panurgu.

— Ak, labais Panurgs! Jums taisnība, — csļoti priecāšos viņu atkal redzēt, jo es to mīlu. Bet no kā es pārtikšu? — viņš žēli piebilda.

Čiko izvilka no kabatas veselu sauju ekiju un sabēra mūka tuklajā rokā.

— Augstsirdīgais vīrs! — līdz asarām aizkustinātais Gorenflo iesaucās.

Tad Čiko lika mūkam apsēsties pie gultas, devās lejā pie saimnieka, paveda viņu sānis un teica:

— Maitre Bernuī, jums neko nenojaušot, jūsu viesnīcā ir noticis kaut kas

neparasts.

— O! — saimnieks bailēs iesaucās. — Kas ir noticis?

— Šo nikno karaļa piekritēju, ticības pretinieku, šo nekaunīgo hugenotu labvēli šorīt ir apmeklējis Romas sūtnis.

— Es zinu, jo par to pats jums pateicu.

— Mūsu svētais tēvs pāvests, kas vienmēr gādā par pasaulīgo taisnību, mūsu svētais tēvs sūtījis viņu tieši pie sazvērnieka, tikai sazvērnieks gan nebūs zinājis, kādā nolūkā.

— Kādā nolūkā viņš to sūtījis?

— Aizejiet uz sava viesa istabu, maitre Bernuī, mazliet paceliet viņa segu, aplūkojiet viņa kaklu un jūs uzzināsit.

— Hallo! Jūs mani biedējat!

— Šī atriebība ir piepildījusies jūsu namā, maitre Bernuī. Pāvests jums ir parādījis ļoti lielu godu.

Čiko iespieda viesnīcnieka rokā zelta naudas gabalu, devās uz stalli un

lika izvest zirgu.

Viesnīcnieks pa to laiku putna vieglumā uzskrēja pa trepēm un iesteidzās Nikolā Davida istabā, kur viņš atrada Gorenflo, kas skaitīja lūgšanas. Viņš ātri piegāja pie gultas un pacēla segu. Viņš ieraudzīja svaigi sārtu brūci, kaut gan ķermenis jau bija atdzisis.

— Tā mirs visi svētās ticības ienaidnieki! — noteica viesnīcnieks. Gorenflo piekrizdams palocīja galvu.

— Āmen! — mūks piebilda.

Šis atgadījums notika gandrīz tai pašā mirklī, kad Busī vecajam baronam atdeva viņa meitu, kuru sirmais muižnieks jau uzskatīja par mirušu.