Grāfiene de Monsoro

XXIV Tēvs un meita

Remī vēstījums padarīja Busī laimīgu. To viņš izbaudīja divu iemeslu dēļ: ka grāfu de Monsoro daiļā baronese vēl joprojām nicināja, bet viņu, Busī," tik neizsakāmi cienīja.

Viņš nolēma, ka vairs nedrīkst vilcināties, jo būtu bijis netaisni vēl ilgāk likt sirmgalvja sirdij kvēlot sāpju smeldzē.

Kad Meridoras barons atkal nonāca lejā pils pagalmā, viņu sagaidīja jauns zirgs, ko Busī bija licis sagatavot. Abi uzkāpa zirgos un Remi pavadībā devās projām.

Viņi jāja uz Svētā Antonija ielu.

Busī bija aizsūtījis Remī kā karavadoni — pirmo, lai viņš noskaidrotu kā iekļūt cietoksnī.

Remī izvaicāja Ģertrūdi un tūlīt atgriezās pie sava kunga, un ziņoja, ka neviena vīriešu cepure, neviens zobens neaizsprosto ne ieeju, ne kāpnes, ne durvis uz grāfienes Monsoro istabām. Protams, viņi sarunājās čukstus.

Barons izbrīnā aplūkoja apkārtni.

— Kā! — viņš teica. — Vai tad šeit dzīvo Anžū hercogs?

— Te gan ne, — smaidīdams atbildēja Busī. — Bet, ja šeit nav viņa dzīvoklis, tad te vismaz dzīvo dāma, kuru viņš mīl.

Vecā muižnieka seja sadrūma.

— Monsieur, — viņš sacīja, zirgu apturēdams, — mēs, vienkāršie pro- vincieši, to nesaprotam. Ja Anžū hercogs vēlas redzēt Meridoras baronu, tad viņam tas jāuzņem nevis kādas viņa mīļākās namā, bet gan savā pilī. Un par ko jūs, kas, liekas, esat goda vīrs, — viņš nopūzdamies piebilda, — vedat mani pie šādas sievietes? Lai man pierādītu, ka mana Diāna vēl dzīvotu, ja būtu bijusi tikpat negodīga kā šā dzīvokļa īpašniece?

— Klusu, klusu, sirel — Busī nozīmīgi pasmaidīja. Ar to viņš vienmēr uzveica barona šaubas. — Dodu savu muižnieka godavārdu, ka dāma, ko jūs redzēsit, ir tikumīga un ievērības cienīga.

— Bet kas tad viņa ir?

— Kāda muižnieka kundze, kuru jūs pazīstat…

— Vai tiešām? Bet kāpēc jūs sakāt, ka princis viņu mīl?

— Tāpēc, ka es vienmēr saku patiesību, baron! Nāciet iekšā un jūs pats varēsit pārliecināties!

— Ievērojiet — es apraudu savu mīļo bērnu, un jūs sakāt: «Priecājieties, sire, Dieva žēlastība ir liela»! Manās bēdās apsolīt prieku nozīmē — apsolīt man brīnumu.

Barons nokāpa no zirga.

Ģertrūde bija izskrējusi uz sliekšņa un apmulsusi aplūkoja Oduī, Busī un sirmgalvi.

— Paziņojiet grāfienei Monsoro, ka monsieur Busī atgriezies un vēlas ar viņu runāt, — jaunais grāfs sacīja. — Bet, pie velna, — viņš pavisam klusu piebilda, — nepieminiet personas, kas mani pavada!

— Grāfiene Monsoro! — sirmgalvis izbrīnā atkārtoja. — Grāfiene Mon­soro!

— Uz priekšu, sire, — sacīja Busī, vilkdams sire Ogistēnu nama gaitenī.

Kamēr sirmgalvis drebošiem soļiem uzkāpa pa kāpnēm, atskanēja Diānas

savādi trīsošā balss:

— Monsieur Busī! Ģertrūd, tu saki — monsieur Busī! Ielaid viņu!

— Šī balss, — iesaucās barons, kāpņu vidū apstādamies. — Šī balss! Ak, mans Dievs! Mans Dievs!

— Ejiet vien, sire, — sacīja Busī.

Bet tai mirklī, kamēr barons drebēdams turējās pie margām un skatījās apkārt, parādījās Diāna, skaistāka kā jebkad agrāk, dievišķīgi smaidīdama, kaut gan viņa necerēja ieraudzīt savu tēvu.

Redzot šo skatu, ko sirmgalvis noturēja par burvību, viņš briesmīgi iekliedzās. Ar izstieptām rokām un stīvām acīm viņš atgādināja baiļu un neprāta rēgu, tāpēc Diāna vis nekrita viņam ap kaklu, bet gan šausmās atkāpās.

— Diāna ir dzīva! — murmināja Meridoras barons, kuram Busī palīdzēja atkal izslieties. — Diāna! Mana Diāna, par kuru viņi teica… ka tā mirusi. Mans Dievs!

— Mans Dievs! Monsieur Busī, — sauca Diāna, steigdamās pie ienā­cējiem, — kas manam tēvam kaiš?

Jaunās sievietes acīs jautājums bija vēl skaidrāks nekā balsī.

— Meridoras barons uzskatīja jūs par mirušu un apraudāja, madame, kā vien tāds tēvs savu meitu var apraudāt.

— Un neviens viņa maldus neizgaisināja?

— Neviens.

— Ak, neviens, neviens! Nekad! — sirmgalvis sauca. — Neviens, arī monsieur Busī ne.

— Nepateicīgais, — grāfs saudzīgi pārmeta.

— Ak, jā, — sirmgalvis atbildēja, — jums ir taisnība. Šis mirklis atmaksā visas manas sāpes. Ak, mana Diāna, mana mīļā Diāna! — viņš turpināja, vienu meitas roku vilkdams pie lūpām, otru sniegdams Busī.

Bet pēkšņi, galvu atpakaļ pagriezdams, it kā sāpīgu atmiņu vai jaunu baiļu satraukts, viņš iesaucās:

—Bet ko jūs man teicāt, monsieur Busī… ka es redzēšot grāfieni Monsoro? Kur viņa ir?

— Ak, mans tēvs! — Diāna čukstēja.

Busī saņēmās un atbildēja:

— Viņa stāv jūsu priekšā, un grāfs Monsoro ir jūsu znots.

— Kā? — sirmgalvis stomījās. — Grāfs Monsoro ir mans znots, un tu, viņš, neviens man neko neteica?

— Es baidījos jums rakstīt, tēvs, jo vēstule varēja nonākt prinča rokās. Un es cerēju, ka jūs visu zināt.

— Bet kāpēc gan šī dīvainā noslēpumainība? — sirmgalvis jautāja.

— Jā, tēvs, — Diāna sauca, — kāpēc gan grāfs Monsoro ļāva jums noticēt, ka es esmu mirusi? Kāpēc viņš neteica, ka ir mans vīrs? %

Barons nodrebēja, it kā baidīdamies ielūkoties šajā neziņas tumsā.

— Grāfs Monsoro — mans znots! — viņš izdvesa.

— Jūs nedrīkstat brīnīties, — Diāna maigi pārmeta. — Vai jūs man nepavēlējāt iziet pie viņa par sievu, mans tēvs?

— Jā, ja viņš tevi būtu izglābis.

— Viņš mani arī izglāba, — Diāna skumji atbildēja, noslīgdama uz kāda krēsla. — Viņš mani izglāba, ja ne no nelaimes, tad no negoda gan.

— Kāpēc viņš ļāva man noticēt, ka tu esi mirusi? — barons atkārtoja. — Kāpēc viņš man lika izmisumā gandrīz vai nomirt, zinot, ka viens vienīgs vārds būtu atgriezis mani dzīvei?

— O, tur slēpjas vēl kādi slazdi, — Diāna sauca. — Mans tēvs, jūs mani vairs nekad neatstāsit. Monsieur Busī, jūs mūs apsargāsit, vai ne?

— Ak, kundze, — jauneklis palocīdamies atbildēja. — Man vairs nebūs jāiejaucas jūsu ģimenes noslēpumos. Redzot jūsu drauga dīvaino izturēšanos un rīcību, man vajadzēja meklēt jums aizstāvi. Šo aizstāvi es atradu Meridorā. Jūs esat pie sava tēva, un es varu aiziet.

— Viņam ir taisnība, — sirmgalvis skumji teica.

— Grāfs Monsoro baidās no Anžu hercoga dusmām, un arī grāfs Busī no viņa baidās.

Busī ievēroja, kādu skatienu Diāna viņam veltī, pasmaidīja un sacīja:

— Sire, atvainojiet par manu dīvaino jautājumu, ko es gribu lūgt, un jūs, madame, arī piedodiet, jo es vēlu jums tikai labu.

Abi gaidīja.

— Sire, — Busī turpināja, — lūdzu, pajautājiet grāfienei Monsoro, vai viņa jūtas laimīga laulībā, ko jūs viņai esat uzspiedis?

Diāna sakrustoja rokas un nopūtās. Tā bija vienīgā atbilde, ko viņa varēja dot. Protams, neviena cita nebūtu tik noteikta.

Vecā barona acīs saskrēja asaras, jo viņš sāka nojaust, ka viņa draudzība ar grāfu de Monsoro sagādājusi lielu nelaimi.

— Tātad tā ir taisnība, — Busī sacīja, — ka jūs bez viltības un varas apsolījāt savas meitas roku grāfam Monsoro?

— Ja viņš to izglābs.

— Un viņš to tiešām ir izglābis. Tad es vairs neko nejautāšu, sire, vai jūs savu vārdu gribat turēt un izpildīt?

— Tas ir likums visiem, it īpaši muižniekiem. Dotais vārds ir jātur. Grāfs Monsoro ir izglābis manas meitas dzīvību, tātad mana meita pieder grāfam Monsoro.

— Ak, kāpēc es nenomiru? — jaunā sieviete izdvesa.

— Madame, — sacīja Busī, — jūs redzat, ka man ir bijusi taisnība tad, kad es teicu, ka šeit man vairs nav ko darīt. Barons jūs atdod grāfam Monsoro, un jūs pati solījāties viņam piederēt, ja jūs atkal redzēsit savu tēvu sveiku un veselu.

— Ak, neplosiet manu sirdi, monsieur Busī! — tuvodamās grāfam, grāfiene Monsoro sauca. — Mans tēvs nezina, kā es baidos no šā vīra. Mans tēvs nezina, ka es viņu ienīstu. Mans tēvs redz viņā glābēju, bet es saku: šis vīrs ir mans bende!

— Diāna, Diāna, — barons sauca, — viņš tevi izglāba!

— Jā, — iesaucās Busī, nevarēdams vairs valdīties, — jā, kad briesmas bija daudz mazākas, nekā jūs domājat, kad briesmas bija tik šķietamas… Klausieties, baron, te ir vēl kāds noslēpums, par kuru es visu esmu noskaidrojis un par kuru gribu pateikt. Es apgalvoju: ja es būtu bijis grāfa Monsoro vietā, tad es jūsu nevainīgo, skaisto meitu būtu izglābis no negoda, un — Dievs mani dzird! — es nekad par šo pakalpojumu nebūtu licis samaksāt.

— Viņš Diānu mīl, — sacīja barons, pats juzdams pretīgumu par grāfa Monsoro rīcību, — un mīla ir jāpiedod.

— Un es, — Busī sauca, — ja es…

Sabijies no šiem vārdiem, ko jūtu pārpilnā sirds gluži nejauši bija izpaudusi, Busī apklusa, un vienīgi viņa kvēlais skatiens pabeidza pārtraukto teikumu.

Diāna saprata to vēl labāk nekā tad, ja tas būtu pateikts līdz galam.

— Tagad, — viņa nosarkdama teica, — tagad jūs mani saprotat, vai ne? Tagad, mans draugs, mans brāli, — jūs esat pelnījis abus šos vārdus, kurus es jums labprāt piešķiru —, tagad, mans draugs, mans brāli, jūs man palīdzēsit! Ak, — viņa turpināja vēl dedzīgāk, jaunekļa rokas satverdama,— ceļos mezdamās, es jūs lūdzu, monsieur Busī, nepametiet mani!

Busī saspieda Diānas skaistās rokas, un viņa dusmas gaisa kā sniegs kalna kraujā, kuru apspīd siltās maija saules smaids.

— Ja tas tā, tad viss ir labi! — sacīja Busī. — Madame, es uzņemos svēto pienākumu, ko jūs man uzticat, un pēc trim dienām, jo man vajadzīgs laiks, lai nokļūtu pie Anžū hercoga, kas, kā es dzirdēju, kopā ar karali atrodas svētceļojumā uz Šartru, pēc trim dienām jūs piedzīvosit kaut ko jaunu vai arī es vairs nebūšu sava muižnieka vārda cienīgs.

Jūsmas reibumā piegājis pie Diānas, viņš klusi tai pačukstēja:

— Mēs esam vienojušies pret Monsoro. Atcerieties, ka nejau viņš atveda jūsu tēvu, un neesiet neuzticīga!

Un, pēdējo reizi baronam roku pasniedzis, viņš steidzās ārā no istabas.