Grāfiene de Monsoro

XLVIII Svētītais zobens

Nākamajā rītā Parīzi apspīdēja sārta saule. Karalis, kas visu nakti nebija aizmidzis, kopā ar Čiko agri izgāja no Luvras, lai aplūkotu laukumu, kurā bija jākrustojas minjoniešu un aževīnu zobeniem.

Kad Indriķis ar Čiko atgriezās, pilī visi bija jau piecēlušies. Jaunekļi patlaban ģērbās.

Karalis apjautājās, ko viņi dara.

Šombergs vingroja, Kvēls slapināja acis ar smaržūdeni, Možirons dzēra spāņu vīnu, Epernons uz durvju slieksnim izplēsta smilšakmena asināja zobenu.

— Un tu saki, ka šis vīrs nav varonis? — karalis jautāja, ar mīlas pilnu skatienu aplūkodams savu draugu.

— Nē, es saku, ka tas ir tikai nažu trinējs.

Epernons ieraudzīja Indriķi un iesaucās:

— Karalis!

— Labrīt, mani kungi, — sacīja Indriķis. — Liekas, ka jums ir ļoti laba jutoņa?

— Paldies Dievam, sire, — atbildēja Kvēls.

— Jūs izskatāties drūms, — teica Indriķis.

—Sire, es esmu ļoti māņticīgs. Es sapņoju nelabu sapni, tāpēc atspirdzinos ar malku vīna.

— Mans draugs, — piebilda Indriķis, — vajag taču atcerēties, ka sapņi ir atkarīgi no pagājušās dienas iespaidiem, nevis no gaidāmajiem notikumiem, kas visi ir vienīgi Dieva ziņā.

— Arī es gatavojos cīņai, — aizrādīja Epernons. — Es tāpat šonakt murgoju, bet mana roka ir spēcīga un skatiens — ass.

Un viņš traucās pret mūri, kurā ar tikko uztrīto zobenu izcirta lielu robu.

— Jā, — sacīja Čiko, — jūs sapņojāt par asiņainiem zābakiem. Tas nav ļauns sapnis, tas nozīmē, ka dienās jūs būsit cildens uzvarētājs.

— Mani varoņi, — Indriķis atsāka, — jūs zināt, ka jūs cīnīsities pa? sava valdnieka godu. Bet atcerieties, ka tas attiecas vienīgi uz godu, jo es pats neesmu apdraudēts. Pagājušajā naktī es savu troni tā nostiprināju, ka labu laiku to neviens šāviņš neapgāzīs. Tātad cīnieties par godu!

— Nerūpējieties. Mēs varbūt zaudēsim dzīvības, bet gods paliks neaptraipīts, — atbildēja Kvēls.

— Mani kungi, — Indriķis turpināja, — es jūs ļoti mīlu, un es jūs arī sargāju. Ļaujiet dot jums vienu padomu — bez viltus drosmes. Taisnība būs jūsējā, ja jūs mirsit, bet arī tad, ja jūs nogalināsit savus ienaidniekus.

— O, es jau gan nepiedošu, — piebilda Epernons.

— Es darīšu visu iespējamo, — nosolījās Kvēls.

— Es solos cīnīties līdz pēdējai asins lāsītei, — nozvērējās Možirons.

— Vai jūs cīnīsities vienīgi ar zobeniem?

— Ar zobeniem un dunčiem, — atbildēja Šombergs.

Karalis sakrustoja rokas.

Muižnieki bija sagatavojušies. Vēl viņiem bija jāatvadās no sava valdnieka.

— Vai jūs jāsit? — Indriķis vaicāja.

— Nē, sire, — atbildēja Kvēls, — mēs iesim kājām. Tas ir svētīgs gājiens, kas atsvaidzina galvu, un jūsu majestāte tūksiošreiž ir atgādinājis, ka galva vairāk par roku vada zobenu.

— Jums ir taisnība, mans dēls. Jūsu roku!

Kvēls noliecās un noskūpstīja karaļa roku. Pārējie sekoja viņa paraugam.

Epernons nometās ceļos un sacīja:

— Sire, svētiet manu zobenu.

— Nē, Epernon, — atbildēja karalis, — atdodiet savu zobenu pāžam. Man ir labāks zobens par jūsējo. Pasniedziet, Čiko!

— Nē, — iebilda gaskonietis, — lai šo uzdevumu izpilda tavu gvardu kapteinis, mans dēls. Es esmu tikai nerrs, tikai pagāns, kas debesu svētību var pārvērst nelaimīgā burvībā, ja manam draugam velnam iepatīkas iespaidot manu roku.

— Kasētas ir par zobenu, sire? — jautāja Šombergs, vērodams kād; virsnieka atnesto kastīti.

— 7jobens no Itālijas, mans dēls, Milānā kalts zobens. Jūs redzat, ka rokturis ir teicams.

— Paldies, paldies, majestāti — četri jaunekļi atbildēja.

— Laiks iet, — sacīja karalis, savu uztraukumu vairs nevaldīdams.

— Sire, vai jūs mūs neiedvesmotu un neparādītos cīņas vietā? — vaicāja Kvēls.

— Nē, tas nebūtu pieklājīgi. Jūs cīnāties nevienam nezinot, jūs cīnāties bez manas atļaujas. Lai jūsu cīņai nebūtu svinību nokrāsas, lai tā būtu vienīgi personīgas ķildas sekas

Un viņš atlaida jaunekļus ar tiešām karalisku mājienu.

Kad visi četri muižnieki bija projām, kad Ļuvras slieksni bija pārkāpuši pēdējie kalpi, kad bija apklusis niecīgākais troksnis, nedzirdēja bruņu šķindoņu, karalis nokrita ceļos un iesaucās:

— Es mirstu!

— Bet es gribu redzēt divkauju, — sacīja Čiko. — Man liekas, ka Epernonam gadīsies kaut kas dīvains.

— Tu mani atstāsi? — karalis žēli jautāja.

— Jā, ja kāds savu pienākumu neizpildīs, tad es būšu viņa vietnieks un aizstāvēšu sava karaļa godu.

— Ej, — Indriķis piekrita.

Tiklīdz gaskonietis bija dabūjis atļauju, tas aiztraucās kā zibens.

Karalis atgriezās savās istabās, pavēlēja aizvērt visus slēgus, aizliedza visiem kliegt, lika ne vārda nerunāt, tad pasauca Krijonu un pavēlēja:

— Ja mēs uzvarēsim, Krijon, atnāc un pasaki, bet, ja mūs uzvar, pieklauvē trīsreiz pie durvīm.

— Jā, sire, — Krijons atbildēja.

XLIX Divkaujas rīts

Anžū hercoga mīluļi bija jau augšā kopš pulksten trijiem rītā. Viņi aizsūtīja pie hercoga kalpu, kas apvaicātos par Busī.

Viņiem atbildēja, ka tas pagājušā vakarā desmitos izgājis un vēl nav atgriezies.

Sūtnis apvaicājās, vai viņš izgājis viens un apbruņojies, un uzzināja, ka Busī izgājis Remī pavadībā un ka abi bijuši bruņojušies ar zobeniem.

Neviens par to neuztraucās. Grāfs bieži vien pazuda uz ilgāku laiku, lai negaidīti atgrieztos iepriekš noteiktā stundā.

—Mani draugi, — sacīja Atrāžs,—vai jūs nedzirdējāt, ka karalis pavēlēja sarīkot Šampaņas mežā lielas briežu medības un grāfam Monsoro arī tovakar bijis jāizceļo?

— Jā, — jaunekļi atbildēja.

— Tad es zinu, kur viņš atrodas. Kamēr galma medību pārzinis uzmeklē briežus, viņš medī grāfa Monsoro stirnu. Neraizējieties, mani kungi, viņš atrodas cīņas laukumam tuvāk par mums un ieradies tur pirmais.

—«Jā gan, — atbildēja Livaro, — bet jioguris, savārdzis, visu nakti negulējis.

Atrāžs paraustīja plecus un atbildēja:

— Vai Busī ari kādreiz ir noguris? Uz priekšu, mani kungi, garām iedami, paņemsim viņu līdzi!

Visi devās ceļā.

Tas notika tai mirklī, kad Indriķis viņu ienaidniekiem izdalīja ieročus. Kad jaunekļi pa tumšajām ielām bija sasnieguši Svētās Katrīnas ielu, visi smaidīdami paskatījās uz grāfa Monsoro mazo namiņu.

— No turienes labi varēs pārredzēt mūsu cīņas lauku, un es esmu pārliecināts, ka nabaga Diāna ne vienu reizi vien pienāks pie loga.

— Palūkojiet! Liekas, ka viņa jau tur ir bijusi.

— Kā tā?

— Logs ir atvērts.

— Pareizi. Bet ko nozīmē trepes pie loga, jo namam taču ir durvis?

— Tiešām dīvaini, — piebilda Atrāžs.

Visi trīs tuvojās namam ar nojautu, ka viņus gaida liels pārsteigums.

— Mēs neesam vienīgie apbrīnotāji, — aizrādīja Livaro. — Palūkojiet zemniekus, kas apturējuši savus pajūgus un ziņkārē staipa kaklus.

Jaunekļi sasniedza balkonu.

Kāds zemnieku puisis taustījās pa zemi.

— Hallo, grāf Monsoro, — sauca Atrāžs, — vai nenāksit mūs apskatīties? Pasteidzieties!

Viņi gaidīja velti.

— Neviens neatbild, — sacīja Ribeirāks. — Bet kam gan šīs trepes?

— Zemniekpuisi, — Livaro uzsauca svešajam, — ko tu dari? Vai tu pieliki šīs trepes?

— Lai Dievs mani sargā, monsieur, — jauneklis atbildēja.

— Un kāpēc? — jautāja Atrāžs.

— Palūkojieties augšup! Visi trīs paskatījās.

— Asinis! — iesaucās Ribeirāks.

— Patiešām — asinis, — atbildēja zemnieks, — un vēl ļoti melnas.

— Durvis ir atlauztas, — norādīja Atrāža pāžs.

Atrāžs paskatījās uz durvīm, uz balkonu un satvēra trepes. Mirkli vēlāk viņš atradās uz balkona un ieskatījās istabā.

— Kas ir? — vaicāja citi, redzēdami viņu nobālam un sagrīļojamies. Briesmīgs kliedziens bija vienīgā atbilde.

Arī Livaro uzkāpa.

— Līķi, nāve, vienīgi nāve! — jauneklis sauca. Abi iesteidzās istabā.

Izbrīnās un baiļu traukts, Ribeirāks palika apakšā. Pie nama pulcējās aivien vairāk ziņkārīgo.

Istaba liecināja par briesmīgo cīņu naktī. Uz grīdas pletās lielas asiņu paltis. Tapetes bija saplosītas no zobenu cirtieniem un pistoļu lodēm. Salauztās mēbeles un ieroči mētājās starp nedzīvajām miesām un drēbju skrandām.

— Ak, Remī, nabaga Remī! — Atrāžs pēkšņi iesaucās.

— Miris? — jautāja Livaro.

— Jau salts.

— Bet šajā istabā taču kāvies vesels pulks! — Livaro brīnījās.

Šajā mirklī Livaro ieraudzīja vaļējās priekšnama durvis. Asiņainās pēdas liecināja, ka cīņa norisinājusies arī šajā virzienā. Viņš sekoja drausmīgajām pēdām un sasniedza trepes. Taču pagalms bija tukšs kā izmiris.

Atrāžs devās blakusistabā. Visur sārtoja asinis, kas beidzās pie loga.

Viņš pārliecās pār palodzi un ar izbiedētām acīm pārskatīja mazo dārziņu.

Uz sētas dzelzs margām vēl karājās nelaimīgā Busī sastingušais līķis.

No Atrāža krūtīm neizlauzās vis kliedziens, bet gan zvērisks rēciens.

Atskrēja Livaro.

— Paskaties! Busī ir nogalināts! — Atrāžs sauca.

— Busī ir nogalināts un izsviests pa logu. Nāc šurp, Ribeirāk, nāc šurp!

Livaro noskrēja pagalmā un zem trepēm sastapa Ribeirāku, ko aizrāva līdzi.

No pagalma pa mazajiem vārtiņiem viņi iesteidzās dārzā.

— Tas ir viņš! — Livaro iekliedzās.

— Viņa roka ir saplosīta.

— Divas lodes cauršāvušas krūtis.

— Viņš ir sagraizīts ar dunčiem.

— Nabaga Busī! — Atrāžs rēca. — Atriebību! Atriebību!

Atgriezies Livaro uzdūrās otram līķim un iesaucās:

— Grāfs Monsoro!

— Kā, arī grāfs Monsoro?

— Jā, Monsoro, caurdurts kā siets, pret bruģi sašķaidītu galvu.

— O, šajā naktī ir nogalināti visi mūsu draugi!

— Un viņa kundze, viņa kundze! — Atrāžs kliedza. — Diāna, madame Diāna!

Neviens neatbildēja. Tikai ziņkārīgo pūlis spiedās visapkārt.

— Busī, nabaga Busī! — izmisušais Ribeirāks vaimanāja.

— Tas ir kauns; neģēlība!

— Žēlosimies hercogam.

— Nē, — atbildēja Atrāžs, — neviens nedrīkst mūs atriebt. Tā būs slikta atriebība. Pagaidiet mani!

Vienā sekundē viņš nokāpa pa trepēm un pienāca pie Livaro un Ribeirāka.

— Mani draugi, — viņš sacīja, — aplūkojiet šā drošsirdīgākā vīra seju, aplūkojiet viņa svaigās asins lāses! Viņš ir mūsu paraugs. Viņš nevienam neļāva sevi atriebt. Busī, Busī! Mēs rīkosimies tāpat kā tu, neraizējies, mēs atriebsimies!

To teikdams, viņš noņēma cepuri, uzspieda savas lūpas Busī lūpām, izvilka zobenu, iemeta to mirušā asinīs un svinīgi sauca:

— Busī, es zvēru pie tava līķa, ka šīs asinis nomazgās tavu ienaidnieku asinis.

— Busī, — sacīja abi pārējie jaunekļi, — mēs nogalināsim vai mirsim!

— Mani kungi, — sacīja Atrāžs, savu zobenu atkal makstī iebāzdams, — nekādas žēlastības, nekādas apžēlošanas, vai ne?

Jaunekļi izstiepa pār līķi rokas un atkārtoja:

— Ne žēlastības, ne apžēlošanas!

— Bet mēs būsim trīs pret četriem, — sacīja Livaro.

— Bet mēs nevienu neesam nogalinājuši, un Dievs svētīs nevainīgos. Paliec sveiks, Busī!

— Paliec sveiks, Busī! — Atrāžs un Ribeirāks atkārtoja. Nobāluši, ar baiļu satrauktām sirdīm viņi atstāja nolādēto māju. Nelaiķa izskats viņos līdz ar izmisumu bija tūkstoškārt vairojis viņu

spēkus. Viņos bija modusies gara cēlā diženība.

Ar lielām pūlēm viņi izlauzās cauri ļaužu pārpildītām ielām, kuri bija sapulcējušies stundas ceturksnī.

Viņu pretinieki jau atradās cīņas vietā. Viņi kaunējās ierasties pēdējie un sāka skriet. Četriem minjoniešiem bija līdzi četri kalpi.

Pretinieki mierīgi gulēja zālē. Arī viņu ieroči dvesa vienīgi nevainīgu mieru.

— Mani kungi, — Kvēls sacīja pieceldamies, — mums bija gods jūs gaidīt.

— Atvainojiet, mani kungi, — sacīja Atrāžs, — mēs būtu ieradušies laikā, ja netrūktu kāda mūsu drauga.

—Monsieur Busī, — sacīja Epernons. — Tiešām, es viņu neredzu. Liekas, ka viņš būs aizgulējies.

— Mēs jau gaidījām, pagaidīsim vēl, — piebilda Šombergs.

— Monsieur Busī nenāks, — Atrāžs atbildēja.

Visu sejās pavīdēja izbrīna, vienīgi Epernona seja pauda citas jūtas.

— Viņš nenāks? — tas jautāja. — O, drošsirdīgākais par drošsirdīgāko ir nobijies?

— Neiespējami, — aizrādīja Kvēls.

— Jums taisnība, monsieur, — sacīja Livaro.

— Kāpēc viņš nenāks? — jautāja Možirons.

— Viņš ir miris, — atbildēja Atrāžs.

— Miris! — iesaucās minjoniēši. Epernons klusēja, tikai viegli nobālēja.

— Nogalināts! — Atrāžs piebilda. — Vai tad jūs nezināt, mani kungi?

— Nē, — Kvēls atbildēja. — Kāpēc mums būtu jāzina?

— Vai tiešām tā ir taisnība? — jautāja Epernons. Atrāžs izvilka zobenu un iesaucās:

— Tik tiešām, kā šis zobens asiņains!

— Nonāvēts! — trīs karaļa draugi iesaucās. —Monsieur Busī ir nonāvēts!

Epernons vēl arvien šaubīdamies purināja galvu.

— Šīs asinis kliedz pēc atriebības, — sacīja Ribeirāks. — Vai jūs dzirdat, mani kungi?!

— Liekas, ka jūsu sāpēm ir zināms nolūks, — aizrādīja Šombergs.

— Patiešām! — kliedza Atrāžs.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Kvēls.

— Mēs meklējam slepkavas, — Livaro nomurmināja.

— Mēs to tūlīt paskaidrosim, — Možirons pērkondimdoši kliedza.

— Tieši tāpēc mēs arī atnācām, mani kungi, — Ribeirāks atbildēja, — nu jums būs diezgan iemesla mēģināt mūs nožņaugt.

— Zobenus rokās! — uzaicināja Epernons, izvilkdams savu ieroci. — Uz priekšu, mani draugi!

— Jūs pārāk steidzaties, monsieur, — aizrādīja Livaro. — Kad mēs bijām ēetri pret četriem, jūsu drosme bija daudz mazāka.

— Vai mēs vainīgi, ka jūs esat tikai trīs? — atbildēja Epernons.

— Jā, tā ir jūsu vaina, — kliedza Atrāžs. — Viņš ir miris, jo ir ļaudis, kas labāk vēlējās redzēt viņu kapā nekā cīņas laukā. Viņš ir miris ar nocirstu roku, lai tā vairs neturētu zobenu; viņš ir miris, lai par katru cenu izdzēstu viņa acu kvēlo skatu, kas jūs visus četrus varētu padarīt aklus. Vai jūs saprotat?

Šombergs, Možirons un Epernons dusmās rēca.

— Diezgan, mani kungi, diezgan, — sacīja Kvēls. — Atkāpieties, monsieur Epernon. Mēs cīnīsimies trīs pret trim. Šiem kungiem jāredz, ka mēs nekautrējamies nelaimē izmantot savas tiesības, kas gan pienāktos. Nāciet, mani kungi, nāciet,—jauneklis piebilda, atbīdīdams cepuri, paceldams kreiso roku un ar labo zobenu vicinādams. — Nāciet! Redzēdami mūs cīnāmies klajā laukā un Dieva vaiga priekšā, jūs paši redzēsit, vai mēs esam slepkavas. Uz priekšu!

— Es jūs ienīdu, — sacīja Šombergs, — es tagad arī jūs nicinu.

— Bet es pirms stundas būtu varējis jūs nogalināt, tagad varu vienīgi nosist, — sauca Atrāžs. — Stājieties vietās, kungi, stājieties vietās!

— Ar kamzoļiem? — jautāja Šombergs.

— Bez kamzoļa, bez krekla, ar kailām krūtīm un atsegtu sirdi, — Atrāžs atbildēja.

Jaunekļi nosvieda kamzoļus un norāva kreklus.

— Pagaidiet, — sacīja Kvēls, — es esmu pazaudējis savu dunci. Tas vaļīgi turējās makstī un būs ceļā izkritis.

— Vai arī pie grāfa Monsoro Bastīlijas laukumā būsit atstājis kādā brūcē, no kurienes vairs nevarējāt izvilkt, — atbildēja Atrāžs.

Kvēls dusmās iebļāvās un traVicās uz priekšu.

— Bet viņam taču nav dunča, monsieur Atrāž, viņam nav dunča! — kliedza Čiko, kas šajā mirklī ieradās divkaujas vietā.

— Jo ļaunāk viņam. Tā nav mana vaina, — attrauca Atrāžs, izvilka savu dunci un ari gatavojās cīņai.