Grāfiene de Monsoro

XXXVI Vīra un mīļākā sazvērestība pret karali

Iestājās neilgs klusums. Hercogs pirmais to pārtrauca jautādams:

— Nu, mīļais grāf, kas jums hercoga Gīza uzdevumā man sakāms?

— Ļoti daudz, monsieur.

— Viņš jums ir atrakstījis?

— Nē, kopš maitre Nikolā Davida dīvainās pazušanas hercogs Gīzs man vairs neraksta.

— Jūs bijāt karaspēka nometne?

— Ne, monsieur, viņš ieradās Parīzē.

— Kā, hercogs Gīzs ir Parīzē?

— Jā, monsieur.

— Un es to neesmu redzējis!

—Viņš ir pārāk gudrs, lai parādītos atklātībā un apdraudētu jūsu augstību.

— Un man nekas nav ziņots?

— Kā ne, monsieur, es jums ziņoju.

— Bet ko viņš šeit meklē?

— Monsieur, viņš ieradies uz kādu apspriedi, uz kuru jūs viņu aicinājāt.

— Es viņu esmu aicinājis?

— Protams. Tai dienā, kad jūs apcietināja, hercogs Gīzs man uzdeva paziņot jums, ka viņš ieradīsies Parīzē starp 31.maiju un 2.jūniju. Ja jūs esat hercogu Gīzu aizmirsis, tad viņš jūs nav aizmirsis, monsieur.

Fransuā nobālēja. Šis laiks bija bijis tik trauksmains, ka viņš norunāto apspriedi tiešām bija aizmirsis.

— Pareizi, — viņš sacīja, — bet starp mani un hercogu Gīzu vairs nav toreizējo attiecību.

— Tādā gadījumā būtu labi, ja viņš dabūtu to zināt, monsieur. Man liekas, ka viņš ir gluži citādās domās.

— Kā tā?

— Jūs varbūt domājat, ka esat visus sakarus ar viņu pārtraucis, monsieur. Bet viņš vēl arvien tic, ka ir jūsu sabiedrotais.

— Es gan otrreiz vairs neatļaušos sagūstīties.

— Kur monsieur pirmo reizi sagūstīja?

— Kā! Kur mani sagūstīja? Pie velna, Luvrā!

— Vai tas notika hercoga Gīza kļūdas dēļ?

— To es nesaku, — hercogs murmināja, — to es nesaku. Es tik saku, ka viņš manu bēgšanu gan nesekmēja.

— Tas būtu bijis ļoti grūti, jo viņam pašam bija jābēg.

— Taisnība.

— Bet kad jūs atradāties Anžū, vai es jums neteicu, ka varat viņam ticēt, ka tai dienā, kad jūs dosities uz Parīzi, dosies arī viņš?

— Ari tā ir taisnība. Bet es neesmu devies uz Parīzi.

— Bet jūs tomēr esat šeit.

— Jā, es esmu Parīzē kā sava brāļa sabiedrotais.

— Monsieur atļaus atgādināt, ka viņš nav tikai hercoga Gīza sabiedrotais vien.

— Kas tad es esmu?

— Monsieur ir viņa biedrs. Anžū hercogs iekoda lūpā.

— Un viņš jums uzdeva ziņot man par viņa ierašanos Parīzē?

— Jā, viņš man parādīja šo godu.

— Bet jūs nestāstāt par viņa atgriešanās iemesliem.

— Viņš man visu izstāstīja, monsieur, jo hercogs zina, ka esmu jūsu augstības padevīgākais kalps.

— Viņam ir kādi nodomi? Kādi?

— Tie paši.

— Un viņš domā tos piepildīt?

— Protams.

— Un šie nodomi cer veikt vienu… Hercogs apklusa, viņš nedrīkstēja turpināt.

— Iegūt jums Francijas karaļtroni, monsieur, — Monsoro piebilda. Hercoga seja priekā nosarka.

— Vai mirklis ir izdevīgs?

— Jūsu gudrība to izšķirs.

— Mana gudrība?

— Jā, uzklausiet lietas apstākļus.

— Runājiet!

— Karaļa iecelšana par līgas vadoni bijis tikai joks. Visa valsts saceļas pret karaļa varmācību. Karaspēks trīc nepacietībā, pilsoņi apvienojas, mūsu uzticamības vīri pulcē līgai arvien jaunus piekritējus. Indriķa valdīšanai tuvojas gals. Hercogam Gīzam karaļlronim jāizvēlas cienīgs mantinieks, un viņš izvēlējies jūs. Vai jūs atteiksities no savām agrākajām domām?

Hercogs neatbildēja.

— Nu, ko jūs domājat, augstība?

— Pie velna! Es domāju…

— Monsieur zina, ka viņš var būt gluži vaļsirdīgs.

— Es domāju, ka manam brālim nav bērnu, ka pēc viņa es kļūšu troņmantinieks, ka viņam ir vārga veselība. Kāpēc man jārīko apvērsums, kāpēc man jādodas briesmās, ja viss tāpat ir iegūstams?

— Jūs maldāties augstība, — atbildēja Monsoro. Dažos vārdos viņš aizrādīja, ka hercogs aizmirsis Navarras karali un ka ar Gīza palīdzību viss iespējams, bet bez viņiem ne tagad, ne nākotnē nekas nav sasniedzams.

Hercogs strauji piecēlās, vairākas reizes pārsoļoja pāri istabai, salauza visu, kas vien gadījās tuvumā, tad apstājās iepretī Monsoro un teica:

— Tev taisnība, grāf, apgalvojot, ka man ir tikai divi draugi — tu un Busī.

Šos vārdus pavadīja nozīmīgi smaidi.

— Tātad… — Monsoro ierunājās. Viņa acis priekā gaiši mixdzēja.

— Tātad runā, uzticīgais kalps, runā! Es klausos.

— Vai jūs pavēlat, monsieur?

— Jā.

— Labi, monsieur. Viss izsakāms divos vārdos. Pēc nedēļas ir svētā Maizes diena, vai ne, monsieur?

— Jā.

— Karalis paredzējis šajā dienā doties lielā gājienā uz Parīzes galvenajiem klosteriem.

-Šo gājienu rīko katru gadu.

— Jūsu augstība atcerēsies, ka tad karali nepavada gvardi vai ari tie paliek pie durvīm. Karalis apstājas pie altāra, nometas ceļos un noskaita piecus mūstēvus un piecas Ave Maria.

— Zinu.

— Viņš apmeklēs arī Ženevjevas klosteri.

— Protams.

.— Bet ja klosterī atgadās kāda nelaime…

— Nelaime?

— Jā, nokrīt kāda ūdens noteka.

— Tad?

— Tad altārs vairs nevar palikt priekšailē, tad tas jānovieto pagalmā.

— Es klausos.

— Karalis ienāk. Četri vai pieci galminieki viņam seko. Bet aiz karaļa un šiem pieciem pavadoņiem aizslēdz vārtus.

— Un tad?

— Jūsu augstība pazīst mūkus, kas godinās viņa majestāti?

— Tie ir tie paši…

— Kas piedalījās augstības kronēšanā, gluži pareizi.

— Vai viņi iedrošināsies pieskarties Dieva svaidītam?

— Tikai lai viņu apgraizītu.

— Vai viņi to tiešām iedrošināsies? — hercogs iesaucās. — Viņi aizskars karali?

— Ak, tad viņš vairs nebūs karalis.

— Kā tā?

— Vai jūs neesat dzirdējis runājam par kādu Ženevjevas klostera brāli, par kādu svēto vīru, kas reiz turējis runu, līdz sācis rādīt brīnumus?

— Par brāli Gorenflo?

— Gluži pareizi.

— Tas pats, kas par līgu sprediķo ar šauteni rokā?

— Tas pats. Viņš ievedīs karali savā cellē. Brālis piespiedīs viņu parakstīt rakstu par atteikšanos no troņa. Tiklīdz viņš būs parakstījis, ar šķērēm rokā ienāks madame Monpansjē. Šķēres ir jau nopirktas. Tās ir skaistas šķēres no masīva zelta. Gods kam gods.

Fransuā klusēja. Viņa acis iepletās kā kaķim, kas tumsā uzglūn savam laupījumam.

— Pārējo jūs saprotat, monsieur, — grāfs turpināja. — Tautai paziņos, ka karalis nožēlojis savas kļūdas un paliks klosterī. Ja kāds vēl šaubīsies, tad hercogam Gīzam ir armija, kardinālam — baznīca un Majēnas hercogam — pilsoņu gvarde, un ar šīm trim varām tautu var piespiest ticēt, kam vien grib.

Grāfs Monsoro lika priekšā princim parakstīt solījumu, ka piekrīt tūlītējam apvērsumam.

Tā kā hercogs vilcinājās, galma medību pārzinis viņam pārmeta, ka tas saudzē savu dzīvību un grib visu pasākumu iznīcināt.

Princis izlasīja rakstu no viena gala līdz otram. Grāfs redzēja viņu arvien vairāk nobālam. Kad viņš bija beidzis, viņa ceļi drebēja, un tas atslīga pret galdu.

— Še, monsieur, — sacīja Monsoro, pasniegdams spalvu. — Ja jūs nevēlaties, neviens jūs nespiež.

— Bet jūs taču man draudat.

— Es jums nedraudu, monsieur. Dievs lai mani sargā, es jums tikai pasaku lietas apstākļus.

— Dodiet! — hercogs pavēlēja.

Savaldījies viņš paņēma spalvu.

Monsoro sekoja viņam ar naidā un cerībā kvēlojošām acīm. Kad hercogs tuvināja spalvu papīram, grāfs atbalstījās pret galdu. Platām acīm viņš sekoja prinča rokai.

— Ak! — viņš nopūtās, kad hercogs bija parakstījies.

Ar strauju vēzienu papīru pie sevis pierāvis, viņš to salocīja un paslēpa aiz krekla, aizpogāja kamzoli un satinās mētelī.

Hercogs nolūkojās grāfā ar dziļu izbrīnu, jo viņš nesaprata savādo izteiksmi bālajā sejā, kurā laistījās mežonīgs prieks.

— Un tagad, monsieur, esiet prātīgs, — sacīja Monsoro.

— Kā tā? — jautāja hercogs.

— Neskraidiet vakaros ar Orilī pa ielām, kā jūs to nupat darījāt.

— Ko jūs gribat teikt?

— Es gribu teikt, monsieur, ka šovakar jūs ar savu mīlu vajājāt kādu dāmu, kuru viņas laulātais draugs dievina. Viņš nogalinās katru, kas tai tuvosies.

— Vai jūs runājat par sevi un jūsu kundzi?

— Jā, monsieur, un tā kā jūs tūlīt uzminējāt, es nemēģināšu liegties. Es apprecēju Meridoras Diānu, un, kamēr es dzīvoju, cits neviens viņu neiegūs, arī princis ne. Un lai jūs noteikti pārliecinātos, monsieur, zvēru pie sava goda vārda un šā dunča.

Un viņš pacēla dunča asmeni gandrīz pret hercoga krūtīm. —Monsieur, jūs mani apdraudat! —dusmās nobālējušais princis iesaucās.

— Nē, manu priitci, es tikai jums pastāstu lietas apstākļus.

— Ko jūs gribat man iestāstīt?

— Ka neviens neiegūs manu sievu.

— Un es, aitasgalva, — Anžū hercogs sauca galīgi pārskaities, — es apgalvoju, ka jūs brīdināt par vēlu, jo viņai jau viens ir.

Monsoro drausmīgi iekliedzās, saķēra matus un nomurmināja:

— Jūs ne, monsieur, jūs ne?

Viņam vajadzēja tikai pastiept roku, lai caurdurtu prinča krūtis. Fransuā atkāpās.

— Jūs esat zaudējis prātu, grāf, — viņš iesaucās, gatavodamies jau zvanīt.

— Nē, es redzu skaidri, runāju prātīgi, dzirdu pareizi. Jūs teicāt, ka kāds ir ieguvis manu sievu.

— Es to arī atkārtoju.

— Nosauciet personu un miniet pierādījumus!

— Kas šovakar divdesmit soļus no jūsu nama ar musketi gulēja paslēptuvē?

— Es.

— Grāf, tai laikā…

— Tai laikā..

— Tai laikā kāds vīrietis bijātie jums, vai pareizāk — pie jūsu kundzes.

— Vai jūs redzējāt viņu ieejam?

— Es redzēju viņu iznākam.

— Pa durvīm?

— Pa logu.

— Jūs vinu pazināt?

— Jā.

— Viņa vārdu, — iesaucas Monsoro, — viņa vārdu, monsieur, vai ari es par sevi negalvoju!

Hercogs pārvilka roku pār pieri, viņa lūpās pavīdēja smīns.

— Monsieur grāf, — viņš atbildēja, — zvēru pie mana prinča vārda, pie mana Dieva, pie manas dvēseles, ka nedēļas laikā es jūs iepazīstināšu ar vīrieti, kas ir ieguvis jūsu sievu.

— Jūs zvērat?

— Zvēru.

— Labi, monsieur, nedēļas laikā, — atbildēja grāfs, piesizdams roku pie krūtīm, kur atradās parakstītais papīrs, — nedēļas laikā… vai… Jūs taču saprotat?

— Pēc nedēļas atnāciet atkal. Tas ir viss, ko varu pateikt.

— Labi, vēl labāk, — atbildēja grāfs Monsoro. — Nedēļas laikā es pilnīgi atgūšu spēkus, un, kas grib atriebties, tam jābūt stipram.

Un viņš devās projām, atvadīdamies ar tādiem sejas vaibstiem, kas princim norādīja uz slēptiem draudiem.