Grāfiene de Monsoro

XXIII Karaliene māte ierodas Ažērā

Tai pašā stundā, kad grāfs Monsoro krita divkaujā, četru trompešu skaņas oie Ažēras vārtiem vēstīja par Katrīnas Mcdiči ierašanos. Viņai sekoja lieliska

jvīta.

Par karalienes ierašanos tūlīt ziņoja Busī. Viņš piecēlās no savas atpūtas ietas un sameklēja princi, kas savukārt likās gulēt.

Trompešu skaņām nesekoja pārēj agaidīšanas ceremonija. Vārti neatvērās, vairākas reizes aizsūtīja sūtņus, līdz beidzot parādījās Busī, kas pirms pusstundas bija samācījis hercogu, lai tas karalieni uzņem ļoti vēsi un vienaldzīgi, bat pats izliekas par slimu. Katrīna mīlēja spožumu un padevību. Viņa gauži saskaitās, kad Busī karaļa sūtni ieveda nevis pa galvenajiem, bet gan pa kādiem mazākiem vārtiem. Kad šis pazemojums bija garām, Katrīna tūlīt jautāja:

— Kur mans dēls?

Šos vārdus viņa izkliedza briesmīgās dusmās. Dēla neierašanās šajā mirklī bija vislielākais apvainojums.

— Monsieur ir slims un guļ gultā, madame. Jūsu majestāte nedrīkst šaubīties, ka citādi viņa augstība jūs sagaidītu ar lielāko godu.

— Slims, mans bērns ir slims! — Katrīna liekulīgi iesaucās. — Ak, kungi, pasteigsimies! Viņu taču labi kopj? Ja viņš tiešām zina par manu ierašanos un neparādās, tad viņš ir ļoti slims.

— Briesmīgi, — Busī piebilda. — Monsieur ķērusi pēkšņa slimības lēkme.

— Pēkšņa slimības lēkme, monsieur Busī?

— Jā, madame.

Tā viņi sasniedza pili. Gar ceļu, pa kuru brauca karalienes rati, pulcējās liels ļaužu bars.

Busī uzskrēja pa kāpnēm un aizelsies iesteidzās pie hercoga.

— Viņa ir klāt! Uzmanieties!

— Vai viņa ir noskaitusies?

— Traki.

— Vai viņa žēlojas?

— Nē, vēl ļaunāk, viņa smejas.

— Ko teica tauta?

— Tauta klusēja mokošās bailēs.

— Un viņa?

— Viņa izdāļāja sveicienus un kodīja sev pirkstus.

— Velns!

— Tā es jau sen domāju, monsieur. Deviņi pērkoni, nekustieties!

— Viņas majestāte karaliene māte! — durvju sargs paziņoja.

Un tūlīt parādījās melnā kleitā tērpusies Katrīna.

Anžū hercogs mēģināja piecelties, bet pārsteidzoši strauji Katrīna iekrita sava dēla rokas un sāka to skūpstīt. Viņa darīja vēl vairāk — viņa raudāja! Tad viņa apsēdās uz hercoga gultas. Busī pamāja, un galminieki aizgāja. Viņš atspiedās pret gultas spraisli un mierīgi nogaidīja.

— Vai jūs neparūpētos par maniem nabaga ļaudīm, mīļo monsieur Busī?— Katrīna pēkšņi jautāja. — Jūs esat mūsu uzticīgākais draugs un namatēvs. Jūs taču paklausīsit?

Nevarēja vilcināties.

— Es esmu iekritis, — nodomāja Busī.

— Madame, jūtos ļoti pagodināts un steidzos, — viņš atbildēja.

— Pagaidi, — pie sevis Busī nomurmināja, — te tu durvis nepazīsti tik labi kā Luvrā! Es atgriezīšos.

Nepagūdams hercogu brīdināt, viņš izgāja. Katrīna viņam neuzticējās un uzmanīgi vēroja viņu.

Katrīna mēģināja uzzināt, vai viņas dēls tiešām ir slims vai tikai izliekas. Bet Fransuā bija savas cienījamās mātes cienīgs dēls un savu lomu tēloja lieliski.

Katrīna maldījās. Bet viņa priecājās, ka slimnieku varēs vieglāk iespaidot, viņa bija ļoti maiga, vēlreiz apskāva hercogu un atkal apraudājās.

Pārspīlētās krāsās viņa attēloja karaļa dusmas, un Fransuā droši vien būtu kļuvis padevīgs, ja pie sienas, pret kuru bija pavērsta mātes mugura, viņš nebūtu redzējis kustamies tapetes, kas norādīja, ka tur aizslēpies Busī un visu noklausās. Tas hercogu iedrošināja. Viņš aizrādīja, ka karaļa dusmas nav tik briesmīgas.

— Jā, — viņš aizrādīja, — ja jūs būtu tikai ieradusies, lai karaļa vārdā draudētu, tad jūs nebūtu nākusi un karalis būtu vilcinājies sūtīt pie manis Šādu ķīlu kā jūsu majestāte.

Karaliene pacēla galvu.

— Es — ķīla!

— Vissvētākā un viscienīgākā, — hercogs atbildēja, smaidīdams un Katrīnas roku skūpstīdams, bet tad lepni paskatījās uz tapetēm.

Katrīna nolaida rokas. Viņa nenojauta, ka Busī aiz slepenām durvīm sargā kungu, valda pār viņa gļēvumu un iedveš viņam spēku.

— Mans dēls, — karaliene beidzot ieminējās, — es ierados vest miera sarunas. Jums ir taisnība.

— Māt, ziniet, ka es klausos ļoti godbijīgi. Ticu, ka mēs sāksim saprasties.