Grāfiene de Monsoro

XIX Noslēpumainā kronēšana

Lai izvairītos no pārsteiguma, kam varēja būt bēdīgas sekas, Čiko paslēpās starp lūgšanas krēslu un kādu spraisli.

Ejā atskanēja kora zēna balss:

— Vai visi ir projām? Tūlīt aizslēgs durvis.

Neviens neatbildēja. Čiko izstiepa kaklu un tiešām redzēja, ka baznīca ir tukša. To pārlūkoja trīs mēteļos ietinušies mūki.

«Labi,» domāja Čiko, «lai tik neaizver logu, vairāk es neko negribu.»

— Pārbaudīsim, — kora zēns sacīja durvju sargam.

Durvju sargs aizdedza sveci un kopā ar kora zēnu sāka apstaigāt baznīcu.

Vairs nedrīkstēja kavēties ne mirkli. Brālim durvju sargam ar sveci vajadzēja paiet garām četru soļu attālumā no Čiko, un tad nebija šaubu, ka viņu atradis. Čiko aizlīda aiz spraišļa, palika ēnā, atvēra lūgšanas krēslu un ielīda iegarenā telpā, durvis aiz sevis atkal aizvērdams.

Brālis durvju sargs un kora zēns pagāja viņam tuvu garām, un Čiko pa spraugu sienā apspīdēja sveces liesma.

— Pie velna! — Čiko norūca. — Brālis durvju sargs, mazais kora zēns un šie trīs mūki taču baznīcā mūžīgi nepaliks!? Kad viņi aizies, es uzlikšu krēslu uz sola un izlīdīšu pa logu. Nu jā, pa logu, — Čiko turpināja, — bet, kad būšu izlīdis, es atradīšos pagalmā, un pagalms nav iela. Šķiet, ka vis- prātīgāk būtu nakti pavadīt lūgšanu krēslā. Gorenflo drēbes ir siltas. Tā vismaz nebūs pagāniska nakts kā tad, ja to pavadītu citā vietā, un es ceru uz atpestīšanu.

— Izdzēs lampas, — sacīja kora zēns, — izdzēs lampas, garīgā sapulce ir beigusies!

Drīz vien baznīcu apgaismoja vienīgi bāla gaisma, ko pie ziemas debesīm mierīgais mēness iemirdzināja caur logu izkrāsotajiem stikliem. Un tad iestājās dziļš klusums.

— Augstā debess! — Čiko nopūtās. — Pusnaktī baznīcā! Ja mans dēls Indriķis būtu manā vietā, viņš jau sen būtu pārbijies. Par laimi mēs esam no mazāk nedrošas vielas. Uz priekšu, Čiko, mans draugs! Labvakar un ar labu nakti!

Viņš ierīkojās lūgšanas krēslā pēc iespējas ērtāk, aizgrūda mazo durvju aizbīdni un aizvēra acis.

Viņa plaksti minūtes desmit bija cieši aizvērušies, viņa fantāzija raisīja rēgainus tēlus, kad baznīcā atskanēja skaļš zvans un izgaisa dziļumos.

— Hallo! — iesaucās Čiko, acis atkal atvērdams. — Ko tas nozīmē?

Tūlīt korī tika aizdedzināta lampa, kas apgaismoja trīs mūkus, kuri vēl

arvien sēdēja tajās pašās vietās un bija tikpat stīvi.

Čiko pārņēma šaubas. Viņš pārmeta krustu un pavisam klusi izdvesa:

— Atkāpies, sātan!

Šajā mirklī pacēlās viena no kora plāksnēm un palika pusvirus. Melnajā dobumā vispirms parādījās kapuce, tad — pelēks mūks, kurš uzkāpa uz marmora grīdas. Lūka aiz viņa atkal aizvērās.

Šai brīdī Čiko mati saslējās stāvus. Viņam šķita, ka visi Svētās Ženevjevas klostera priori, priekšnieki un dekāni šai pusnakts stundā izkāps no saviem kapiem un ar saviem kaulainajiem galvaskausiem pacels kora marmora plāksnes. Bet šīs šaubas neturpinājās ilgi.

— Brāli Monsoro, — kāds kora mūks sacīja dīvainajam atnācējam, — vai gaidītais ir ieradies?

— Jā, monsieur, viņš ārā gaida, — jautātais atbildēja.

— Atver durvis, lai viņš ienāk!

— Lieliski, — ņurdēja Čiko. — Liekas, ka šai komēdijā būs divi cēlieni. Es esmu redzējis tikai pirmo.

Brālis Monsoro nokāpa pa kādām kāpnēm, kas no kora veda baznīcā, un atvēra čīkstošās durvis, kas veda uz dziļu pagrabu.

Tūlīt vidējais mūks nolaida kapuci. Viņa sejā bija dziļa rēta. Parīzieši šo vīru pazina kā katoļticīgo pirmo varoni.

— Pats lielais Indriķis Gīzs, — murmināja Čiko. — Tagad es saprotu. Mūks, kas sēd no viņa pa labi un kas svētīja sapulci, ir Lotringas kardināls, bet kreisais, kas sarunājas ar kora zēnu, ir mans draugs Majēnas hercogs. Pie velna, kur gan atrodas metrs Nikolā Dāvids?!

Un tūlīt arī noslīdēja abu pārējo mūku kapuces un atsedza slavenā kardināla plato pieri un asās acis, kā arī Majēnas hercoga pretīgo seju.

— Ak, es tevi pazīstu, Svētā Trīsvienība! — sacīja Čiko. — Redzēsim, ko tu tagad darīsi, es vai mirstu aiz ziņkāres; tūdaļ dzirdēsim, ko tu teiksi.

Šai mirklī grāfs Monsoro atvēra pagraba dzelzs durvis.

— Vai jūs domājat, ka viņš nāks? — rētainais jautāja kardinālam.

— Ticu. Citādi zem mana mēteļa nebūtu svētās eļļas pudele.

— Pagaidiet! — iesaucās Čiko. — Liekas, viņi grib kādu iesvētīt. Tas būs jauki… Es jau sen vēlējos redzēt iesvaidīšanas ceremoniju.

Pa pagraba durvīm ienāca apmēram divdesmit mūki, kuru galvas bija ievīstītas milzīgās kapucēs, un nostājās baznīcas vidū. Tikai viens mūks grāfa Monsoro pavadībā uzkāpa korī un ieņēma vietu kādā kora krēslā, pareizāk— uz šī krēsla pakāpieniem.

Kora zēns, kas atkal bija uzradies, godbijīgi noklausījās kardināla pavēli un nozuda.

Hercogs Gīzs pārskatīja sapulcinātos un teica:

— Draugi, laiks ir dārgs. Es tūlīt ķeršos pie lietas. Jūs visai bieži esat dzirdējuši katoļu līgas locekļus žēlojamies, ka vienu viscienīgāko, tronim vistuvāk stāvošo princi apvaino atturībā un pat ļaunās domās. Ir pienācis mirklis, ko mēs šim princim taisnības un patiesības vārdā esam parādā. Jūs paši viņu dzirdēsit un varēsit spriest, vai jūsu vadonis pelna pārmetumus, ko nesen izteica viens no svētās līgas brāļiem — mūks Gorenflo. Mani brāļi, princis, kura līdzdalība mums bija apsolīta, princis, kura atsaucībai mēs neticējām, šis princis ir šeit.

Visu skatieni ziņkārē pievērsās mūkam, kas stāvēja.uz kora sēdekļa kāpnēm pa labi no trijiem lotringiešu augstmaņiem.

— Monsieur, — sacīja hercogs Gīzs, pagriezdamies pret to, kas saistīja visu uzmanību, — Dieva griba visiem ir zināma, un, ja jūs esat nolēmuši mums pievienoties, tad tas, ko mēs esam darījuši, ir labi darīts. Viens lūgums, augstība: nolaidiet savu kapuci, lai uzticīgie savām acīm redz, ka jūs turat solījumu, tik kārdinošu solījumu, ka viņi neiedrošinājās tam ticēt!

Noslēpumainais cilvēks, kuru hercogs Gīzs nupat bija uzrunājis, pielika pie kapuces roku, atmeta to uz pleciem, un Čiko, kas zem kapuces cerēja ieraudzīt kādu no Lotringas prinčiem, izbrīnā ieraudzīja Anžū hercoga galvu. Šī galva lampas tumšajā gaismā bija tik bāla, ka likās — tā pieder marmora skulptūrai.

— Oho! — Čiko izdvesa, — mūsu Anžū brālis! Tātad viņš negrib rimties un ar citu galvām rotaļājas ap troni.

— Lai dzīvo monsieur, lai dzīvo Anžū hercogs! — visi sauca.

Fransuā kļuva vēl bālāks.

— Neraizējieties, monsieur, — Indriķis Gīzs sacīja, — šī baznīca ir kurla, un durvis ir labi aizslēgtas.

— Laimīga pārliecība! — pie sevis noteica Čiko.

— Mani brāļi, — sacīja grāfs Monsoro,—viņa augstība grib teikt sapulcei dažus vārdus.

— Jā, jā, lai runā, — atskanēja balsis, — mēs klausīsimies!

Trīs Lotringas prinči pagriezās pret Anžū hercogu un palocījās. Hercogs balstījās pret kora krēslu. Likās, ka viņš tūlīt kritīs.

— Mani kungi, — viņš teica dobjā, drebošā balsī, bet tikko sadzirdami,— mani kungi, es dzīvoju pārliecībā, ka Dievs, kas daudzām pasaules lietām, liekas, ļauj ritēt savu gaitu, mūs uzmana un kādā dienā cilvēcīgo radījumu neprātīgas tieksmes ievadīs noteiktā virzienā.

Hercogs mazliet drošākā balsī turpināja:

— Arī es esmu aplūkojis pasauli, un, tā kā mans vārgais skats to visu nevar aptvert, es pieķēros Francijai. Ko es redzēju šajā valstī? Svētā Kristus reliģija ir apdraudēta, Dieva uzticīgie kalpi ir izkliedēti un padzīti. Es izpētīju bezdibeņa dziļumus, ko pirms divdesmit gadiem atvēra atkritēji, kas ticībā atrast īsto Dievu apraka pašu ticību, un mana dvēsele sažņaudzās sāpēs — kā lielajam pravietim.

— So rūpju mākts, — princis turpināja, — es uzzināju, ka vairāki diž­ciltīgie satricināto altāri grib atkal nostiprināt. Es apskatījos apkārt, un man šķita, ka es atrodos pastarās tiesas priekšā un ka Dievs visus cilvēkus ir sadalījis atstumtajos un izraudzītajos. Vienā pusē bija tie, no kā es ar riebumu novērsos; otrā pusē bija izraudzītie, un es devos turp un metos viņu skavās. Mani brāļi, te nu es esmu!

— Āmen! — Čiko izdvesa.

Bet tā bija veltīga uzmanība. Čiko varēja pavisam skaļi atbildēt, un arī tad viņa balsi šajos piekrišanas saucienos, kas tricināja baznīcas spraišļus, neviens nebūtu dzirdējis.

Trīs lotringiešu prinči, kas bija devuši zīmi sākt sumināšanu, to atkal apklusināja. Tad kardināls piegāja pie hercoga un teica:

— Vai jūs atnācat pie mums brīvprātīgi?

— Pilnīgi brīvprātīgi, monsieur.

— Kas jums pastāstīja par svēto noslēpumu?

— Mans draugs, dedzīgs ticības aizstāvis, grāfs de Monsoro.

—Ja jūsu augstība pieder pie mūsējiem, — sacīja hercogs Gīzs, varbūt jums, monsieur, labpatiksies pateikt, ko jūs mūsu līgas labā esat nodomājis darīt?

— Es domāju uzticīgi kalpot Romas apustuliskajai katoļu ticībai, — hercogs atbildēja.

— Bet ticības intereses nav vienīgais nodoms, kas augstmaņiem jāsargā. Es domāju vēl par kaut ko citu.

— Monsieur, jūsu augstību klausās vislielākā uzmanībā, — sacīja kardināls.

— Un mūsu sirdis pukst cerībā, — Majēnas hercogs piebilda.

— Es gribu paskaidrot, — Anžū hercogs turpināja, kamēr viņa skatiens pētīja baznīcas tumšākos kaktus, it kā gribēdams pārliecināties, ka viņa vārdi skar tās ausis, kas cienīgas viņā klausīties.

— Ja kāds muižnieks domā par to, ko viņš ir parādā Dievam, — hercogs klusāk teica, — tad viņš domā par savu…

— Pie velna — par savu karali! — Čiko čukstēja. — Tas jau ir zināms.

— Par savu tēviju, — sacīja Anžū hercogs, — un viņš sev jautā, vai viņa tēvija bauda pelnīto godu un labklājību, jo godīgs pilsonis savus augļus vispirms iegūst no Dieva un tad no zemes, kuras bērns viņš ir.

Sapulce pēc šiem vārdiem dedzīgi aplaudēja.

— Es sev jautāju, — turpināja Anžū hercogs, kura kalsnos vaigu kaulus sāka rotāt drudžains sārtums, — vai mana zeme bauda mieru un laimi, ko ŠI skaistā un burvīgā tēvija, kuru sauc par Franciju, ir pelnījusi, un es sirdssāpēs redzu, ka tas tā nav.

— Un kaut gan mēs īsto iemeslu nezinām vai to tikai nojaušam, tāpēc jau nelaime nav mazāka, un tāpēc es apkarošu vai nu Francijas ticības naidniekus, vai arī karaļa viltus draugus. Un tāpēc man kā altāra un troņa kalpam jāsaistās ar tiem, kas ar visiem līdzekļiem grib apkarot atkritējus un neuzticīgos padomdevējus. Monsieur, to es gribu darīt līgas labā, kad es iesaistos jūsu savienībā.

— Ak, — Čiko izbrīnā murmināja, — nav vis tā, kā sākumā domāju, — te nav vis ēzeļu, bet lapsu koris!

Pārējie sapulces dalībnieki, kas bija atmetuši kapuces un rādīja drosmīgas sejas, ar mirdzošām acīm sekoja runai.

—Monsieur, — atbildēja hercogs Gīzs, — pirms es pateicos jūsu augstībai par runu, lai man ir atļauts aizrādīt, ka jums apkārt atrodas vīri, kas nav jums padevīgi tikai savienības mērķu dēļ, bet kas cieni jūs pašu, karaliskā augstība. Pavēliet, monsieurl

Anžū hercogs palocījās un ar nemierīgu skatienu pārlūkoja sapulci.

— O! — Čiko čukstēja, — ja es nemaldos, tad tā ir bijusi tikai priekšspēle, un īstā drāma tikai sekos.

Lai hercogu iedvesmotu, Gīzs nosauca visu dižciltīgo vārdus un piebilda:

— Mēs ar pateicību saņemsim pavēles, ko jūsu karaliskajai augstībai labpatiksies mums dot.

Anžū hercogs lepni izslējās. Šis augstprātīgais hercogs Gīzs, kas nekad negribēja locīties, runāja ar padevību.

Majēnas hercogs piebilda:

— Ar savu kārtu, savu gudrību jūs esat īstais savienības galva, monsieur, un mēs gribam dzirdēt, ko darīt ar karaļa viltus draugiem.

— Nekas nav vienkāršāk, — princis drudžaini atbildēja. — Ja druvā aug indīgas nezāles, kas draud iznīcināt bagāto ražu, tad šie kaitēkļi jāizrauj ar visām saknēm. Pie karaļa nepulcējas draugi, bet lišķi, kas draud viņu iznīcināt un Francijā un visos kristīgajos rada lielu nemieru.

— Taisnība! — hercogs Gīzs drūmi piekrita.

— Un tāpēc šie lišķi kavē mūs, karaļa īstos draugus, piekļūt viņa majestātei, — piebilda kardināls.

— Jā, — sauca straujais Majēnas hercogs, — viņi mūs nievā, apvaino, viņi neievēro princi, kuru mēs visvairāk cienām.

Anžū hercoga piere kļuva sārta.

— Iznīdēsim, — Majēnas hercogs turpināja, — iznīdēsim līdz pēdējam * šo nolādēto perēkli, ko karalis apbalvo ar mūsu īpašuma skrandām. Mums

katram jāapsola vienu no viņiem iznīcināt. Mēs esam trīsdesmit. Saskaitīsim viņus!

— Pareizs padoms, — sacīja Anžū hercogs. — Jūs savu uzdevumu esat izpildījis, hercog.

— Man jūs jābrīdina, monsieur, — sacīja Atrāžs, — ka es ņemšu Kvēlu.

— Un es — Možironu, — sacīja Livaro.

— Un es — Šombergu, — sauca Ribeirāks.

— Labi, — hercogs turpināja. — Mums vēl paliek Busī, mans varonīgais Busī, arī tas kādam ir jāņem.

— Un mēs? Un mēs? — savienības biedri sauca.

Grāfs Monsoro panācās uz priekšu.

— O! — Čiko izdvesa. — Tagad nāk medību pārzinis, kas prasīs savu mednieka tiesu.

Čiko maldījās.

— Monsieur, — sacīja Monsoro, — es lūdzu mirkli klusuma. Mēs esam noslēgti vīri un baidāmies runāt atklāti. Mēs esam prātīgi vīri un nositam laiku ar niekiem. Mazliet vairāk drosmes, monsieur, vairāk varonības, vairāk atklātības! Karaļa minjoniešiem un grūtībām, ar kādām mums jācīnās, ja gribam piekļūt viņa majestātei, nav nekādas nozīmes. Mūs apbēdina pati karaļvalsts, kas nav franču dižciltīguma cienīga. Par mūsu varmācībām, ne- prātībām, orģijām un uzdzīvi līdzcietīgi smejas visa Eiropa. Tā nav ne­zināšana, nav gļēvums. Tāda izturēšanās, monsieur, ir neprāts.

Pēc galma medību pārziņa vārdiem iestājās nāves klusums. Iespaids vēl padziļinājās, ikviens sevī domāja to pašu, ko viņš bija izteicis skaļi, jo viņš bija viņu pašu domu atbalss.

Nojautis, ka šis klusums liecina par sapulces dalībnieku piekrišanu, grāfs Monsoro turpināja:

— Vai mums jākalpo muļķīgam, kūtram un gļēvam karalim, kad citas tautas gūst spožu slavu? Mēs, mēs guļam, kungi! Piedodiet, ka es to saku dižciltīga prinča klātbūtnē, kurš manu pārdrošību varbūt nosodīs. Monsieur, jau četrus gadus pār mums valda nevis karalis, bet gan mūks. Tagad uzbangoja līdz šim valdītais sajūsmas vilnis, turklāt tik straujā paisumā, ka nevienu no nesenajiem saltajiem un mierīgajiem sapulces dalībniekiem ne pazīt ne­varēja.

— Nost Valuā! — kāds iesaucās. — Nost brāli Indriķi! Mūsu vadonim ir jābūt diženam princim, bruņnieciskam karalim, tirānam, nevis pātarniekam!

— Kungi, kungi, — Anžū hercogs liekulīgi sauca, — piedodiet, ka es aizstāvu savu brāli, kas maldās vai arī tiek maldināts! Ļaujiet man cerēt, kungi, ka mūsu gudrā rīcība, ka mūsu savienības vara atgriezīs viņu uz īstā ceļa.

— Šņāc, čūska, šņāc! — Čiko noņurdēja.

— Monsieur, — sacīja hercogs Gīzs, — jūsu augstība pārprot savienības īstos mērķus. Nē, līgas mērķis vairs nav cīņa pret bearnieti, līga nav putnubiedēklis muļķiem. Līgai vairs nav jābalsta baznīca, kas pati mācēs noturēties. Līgai jāatjauno Francijas dižciltība, ko tagad posta dažādas riebīgas parādības. Aiz cienības, ko augstība tagad izsaka, mēs jau esam pārāk ilgi vilcinājušies, aiz mīlas pret karalisko ģimeni mēs jau pārāk ilgi esam liekuļojuši. Tagad viss ir atklājies, monsieur, un jūs varēsit piedalīties īstajā sēdē, jo viss iepriekšējais bija tikai ievads.

— Ko tas nozīmē, hercog? — jautāja princis, nemierā un godkārē drebēdams.

— Monsieur, — hercogs turpināja, — šonakt mēs gribam ievēlēt vadoni, kas spētu godāt un vairot Francijas dižciltību. Un pēc veco franku paražas, ko tie ievēroja, vēlēdami savu vadoni, tas ir, pasniegdami viņam kādu dāvanu, arī mēs savam izvēlētajam vadonim…

Visu sirdis strauji pukstēja, bet par visiem stiprāk — hercogam. Taču viņš palika mierīgs, vienīgi bālā seja liecināja par lielo uzbudinājumu.

— Monsieur, — hercogs turpināja, paņemdams rokās aiz krēsla nolikto smago priekšmetu un paceldams gaisā, — monsieur, šī ir balva, ko es jūsu vārdā nolieku pie prinča kājām.

— Kronis! — hercogs valdīdamies iesaucās. — Man kronis, kungi?

— Lai dzīvo Fransuā III! — zobenus pacēluši, augstmaņi sauca vienā balsī, kas nodrebināja augstos spraišļus.

— Man, man? — hercogs stomījās priekā un godkārē. — Man? Tas nav iespējams! Mans brālis vēl dzīvo, mans brālis ir Dieva svētītais.

— Mēs viņu pagaidām atcelsim, — Gīzs sauca, — līdz Dievs ar viņa nāvi mūsu izvēli apstiprinās, vai arī kāds pilsonis, kam gļēvais vadonis būs apnicis, ar indi vai dunci īstenos taisno likumu.

— Mani kungi, — princis vārgi pretojās, — mani kungi!

— Monsieur, — sacīja kardināls, — uz jūsu augstības cēlajām domām mēs atbildēsim šādi: Indriķis ir Dieva svētītais, bet mēs viņu atceļam. Viņš vairs nav Dieva izvēlētais, tagad tas esat jūs, monsieur. Šeit ir baznīca, tikpat cienījama kā Reimsā, jo šeit atdusas Parīzes aizstāve Svētā Ženevjeva. Seit ir apbedīts Klodvigs, pirmais kristīgo karalis. Monsieur, šai svētnīcā, pie Francijas Karalistes dibinātāja kapa, es, viens no pirmajiem baznīcas vadoņiem, kas ar lepnumu un godkāri reiz cer kļūt par tās galvu, es jums teikšu, ka šeit ir pāvesta Gregora XIII svētītā eļļa. Ieceliet savu nākamo Reimsas virsbīskapu, ieceliet savu Francijas maršalu un vienā mirkli jūs kļūsit par karali, bet, ja jūsu brālis Indriķis neatteiksies no troņa, viņu atzīs par viltnieku. Bērns, aizdedz altāra sveces!

Tūlīt no sakristejas ar sveču aizdedzināmo iznāca zēns, un vienā mirklī altārī un korī iedegās piecdesmit sveces.

Tagad uz altāra varēja saskatīt ar dārgakmeņiem greznotu bīskapa cepuri un platu, ar lilijām rotātu zobenu. Tur bija virsbīskapa cepure un maršala zobens.

Tai pašā brīdī krēslā, kuru kora apgaismojums nevarēja izkliedēt, atskanēja ērģeles, kas uzsāka spēlēt «Veni Creator».

Triju lotringiešu prinču sagatavotā aina, ko pat hercogs nebija paredzējis, visus dziļi iespaidoja. Drošsirdīgākie jūsmoja, un arī bailīgākie priecājās.

Anžū hercogs izslēja galvu un drošiem soļiem devās pie altāra, kreisajā rokā paņēma cepuri, labajā — zobenu, pagriezās pret hercogu un kardinālu, kas jau iepriekš bija gaidījuši šo godu, un uzlika cepuri kardinālam galvā, bet zobenu apjoza hercogam.

Šo rīcību visi jūsmīgi apsveica. Pazīdami prinča nenoteikto raksturu, neviens to nebija gaidījis.

— Mani kungi, — hercogs sacīja, — apsolieties būt padevīgi Majēnas hercogam, Francijas grandmetram! Kad es esmu kļuvis par karali, jums visiem ir jābūt ordeņa bruņiniekiem.

Piekrišanas saucieni kļuva vēl skaļāki, un augstmaņi cits pēc cita apsveica Majēnas hercogu.

— Mordieu! — Čiko iesaucās. — Jauka izdevība iegūt zilo saiti. Un man šis mirklis paiet neizmantots!

— Bet tagad pie altāra, sire! — sacīja kardināls.

— Grāfs de Monsoro — mans pulkvedis, — teica Anžū hercogs, — Ribeirāks un Atrāžs — mani kapteiņi, Livaro — mans leitnants. Kungi, ieņemiet vietas korī, lai izmantotu savas tiesības, ko es jums esmu piešķīris.

Jaunieceltie virsnieki ieņēma norādītās vietas, lai piedalītos iesvaidīšanas ceremonijā.

— Mani kungi, — hercogs uzrunāja pārējos, — jūs varat man lūgt, un es centīšos jums pakalpot.

Pa to laiku kardināls bija iegājis ģērbtuvē un uzvilcis garīdznieka tērpu. Drīz vien viņš parādījās, nesdams svētās eļļas trauku, kuru nolika uz altāra.

Tad viņš pamāja kora zēnam, kas pasniedza lūgšanu grāmatu un krustu.

Kardināls krustu novietoja uz lūgšanu grāmatas un izstiepa pret Anžū hercogu, kas tur uzlika savas rokas.

— Svēti solos, — hercogs zvērēja, — sargāt mūsu tautas svēto ticību, kā tas kristīgo karalim pienākas. Lai Dievs un svētais evaņģēlijs man palīdz!

— Āmen! — sapulces dalībnieki atbildēja.

— Āmen!—atkārtoja atbalss, kas, šķiet, skanēja no baznīcas augstumiem.

Hercogs Gfzs uzkāpa pa trīs altāra pakāpieniem un izstiepa savu zobenu,

ko kardināls iesvētīja.

Pēc tam kardināls izvilka zobenu no maksts, saņēma aiz asmeņa un pasniedza karalim.

— Sire, — viņš teica, — ņem šo zobenu, ko pats Dievs svētījis, lai tu ar tā un Svētā Gara palīdzību varētu pretoties visiem ienaidniekiem, lai aizsargātu svēto Baznīcu un tev uzticēto valsti. Ņem šo zobenu, lai ar to aizstāvētu taisnību, palīdzētu atraitnēm un bāreņiem, iznīdētu netaisnību un slavas vaiņagots ar Dieva un Svētā Gara palīdzību valdītu ilgus gadus.

Hercogs nolaida zobena smaili līdz grīdai un tad ieroci atdeva hercogam Gīzam.

Kora zēns paņēma spilvenu, nolika to priekšā Anžū hercogam, kas nometās ceļos.

Tad kardināls attaisīja trauku un ar zelta adatas smaili izvilka dažus svētītās eļļas pilienus, kurus iepilināja kausā.

Kausu kreisajā rokā turēdams, garīdznieks noskaitīja divas lūgšanas.

Tad viņš iemērca svētajā balzamā pirkstus, uzvilka uz hercoga galvas krustu un latīniski teica:

— Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā es iesvētu tevi par karali.

Tai pašā mirklī kora zēns ar zeltcauraustu drānu svēto eļļu atkal

noslaucīja.

Tad kardināls paņēma kroni un pacēla virs prinča galvas. Tūlīt piesteidzās Gīzas un Majēnas hercogi, lai kroni saturētu.

Un kardināls, ar kreiso roku turēdams kroni un ar labo svētīdams princi, teica:

— Dievs tevi kronē ar slavas un taisnības kroni.

Tad viņš uzlika kroni princim galvā un sacīja:

— Saņem šo kroni Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā.

Bāls un trīcēdams, Anžū hercogs juta uz savas galvas karalisko kroni, ko tas nemanot satvēra. Tad atskanēja kora zēna zvans, un visi svinību dalībnieki noliecās. Drīz vien viņi atkal izslējās, nošķindēja ieroči, un atskanēja balsis:

— Lai dzīvo Fransuā III!

— Sire, — kardināls sacīja Anžū hercogam, — kopš šā brīža jūs esat Francijas valdnieks, jo jūs ir svētījis pāvests Gregors XIII, kura vietnieks es esmu.

— Mani kungi, — hercogs karaliski izslējās, — es nekad neaizmirsīšu to trīsdesmit muižnieku vārdus, kas pirmie uzticējušies manai valdīšanai. Un tagad dzīvojiet sveiki, mani kungi! Dievs lai jūs svēti un pasargā!

Kardināls un hercogs Gīzs palocījās. Bet Čiko pamanīja, ka abu pārējo Lotringas prinču sejās skaidri var rgdzēt zobgalīgus smaidus.

Pa to laiku hercogs atkal bija sasniedzis pagraba kāpnes un drīz vien pazuda baznīcas tumsā, kur viņam cits aiz cita sekoja arī visi pārējie, izņemot vienīgi trīs Lotringas prinčus, kas atgriezās sakristejā. Brālis vārtsargs altārī izdzēsa sveces.

Kora zēns aizslēdza pagrabu. Baznīcu apgaismoja viena vienīga lampa, kas it kā atgādināja noslēpumainās iesvētīšanas simbolu.