Cilvēcīgais dzīvnieks

VII EDEMSS NOPRATINA SEVILJU 1970. GADA 26. DECEMBRI. IERAKSTS MAGNETOFONA LENTĒ, DOKUMENTS 56-278 PIELIKUMA 3 FOTOGRĀFIJAS SLEPENI !

i

EDEMSS: — Atvainojiet, ka izsaucu jūs pašā ziemas aukstumā. Diemžēl mums šeit nav tāds klimats kā Floridā. Ja jūs saķersit gripu, man būs ļoti nepatīkami, es jutīšos atbildīgs. Varbūt ci­gāru?

SEVILJA: — Nē, paldies. Es nesmēķēju, mister Edems.

EDEMSS: — Nesauciet mani par misteru Edemsu. Sauciet mani vārdā, par Deividu. Nedomāju, ka mums jāievēro tādas_ formali­tātes. Jo vairāk tāpēc, ka es jūtu pret jums lielas simpātijas un, ja atļaujat atzīties, jūs apbrīnoju. Jūs laikam gan esat visgudrā­kais cilvēks, kādu man gadījies sastapt, un es nebūt neesmu pār­liecināts, ka varēšu no jums kaut ko izdibināt.

SEVILJA: — Vai tādā nolūkā jūs mani izsaucāt?

EDEMSS: — Varbūt no manas puses nav nemaz tik ļauni, ka pasaku jums to skaidri un gaiši jau mūsu sarunas sākuma.

SEVILJA: — Man šķiet, es saprotu, ka tāda ir jūsu loma.

EDEMSS: — Jā. Lai būtu precīzi, sacīsim, ka man ir uzlikta zināma atbildība par aizsardzību, kāda jānodrošina mazulim, kam jūs esat tēvs.

SEVILJA: — Vai tad viņš ir apdraudēts? _

EDEMSS: — Jā. (Pauze.) Man ar nožēlu jāsaka: ir izpausti mūsu valsts noslēpumi. Padomju zinātnieki daļēji informēti par jūsu sasniegtajiem rezultātiem.

SEVILJA: — Mans dievs, es … Vai tas ir iespējams? Piedo­diet … tas mani vienkārši apdullina.

EDEMSS: — Atjēdzieties. Es saprotu jūsu satraukumu.

SEVILJA: — Bet kā tas iespējams? Tas ir ārprāts! Un ko tad tieši krievi zina?

EDEMSS: — Paklausieties, ņemsim pēc kārtas. Atļaujiet man neievērot pieklājību un uzdot jums tiešus jautājumus.

SEVILJA: — Bet protams! Jautājiet, ko vien vēlaties. Es gribu palīdzēt jums, cik vien tas ir manos spēkos.

EDEMSS: — Man negribētos, ka jūs ņemtu ļaunā manus jau­tājumus. Vēlreiz atkārtoju, ka es jūtu pret jums dziļas simpā­tijas.

SEVILJA: — Esmu gatavs jums atbildēt.

EDEMSS: — Labi, sāksim no paša sākuma. 12. jūnijā jūs pazi­ņojāt Lorrimeram, ka plāna «Logos» realizēšanā izšķirīgais posms veikts: delfīns Ivans pārgājis no vārda pie teikuma. Tai pašā laikā jūs darāt zināmu, ka divi jūsu līdzstrādnieki, Maikls Džil- krists un Elizabete Dausone, iesnieguši atlūgumos un jūs tos pie­ņēmuši. Seit, atļaujiet jums sacīt, jūs pieļāvāt kļūdu.

SEVILJA: — Pieņemot viņu atlūgumos?

EDEMSS: — Jā. '

SEVILJA: — Nesaprotu, kur te kļūda. Līgums dod man tiesī­bas pieņemt darbā un atlaist līdzstrādniekus pēc maniem ieska­tiem.

EDEMSS: — Jā, bet, redziet, svarīga ir līguma būtība, nevis viens vai otrs paragrāfs atsevišķi. Līgums pirmām kārtām uz­liek jums atbildību par to, ka ar plānu saistītie noslēpumi netiks izpausti. Ja jūs būtu mūs brīdinājis par abu līdzstrādnieku aiz­iešanu no darba, pirms pieņēmāt viņu atlūgumos, mēs būtu va­rējuši noorganizēt šo abu personu uzraudzību.

SEVILJA: — Esmu satriekts. Tas man neienāca prātā. Vai jūs vienu no viņiem turat aizdomās par noslēpuma izpaušanu?

EDEMSS: — Mēs turam aizdomās visus.

SEVILJA: — Jūs gribat sacīt: visus manus līdzstrādniekus?

EDEMSS: — Itin visus, kam tieši vai netieši bija zināmi plāna «Logos» rezultāti.

SEVILJA: — Un arī mani?

EDEMSS: — Zinama mērā — jā.

SEVILJA: — Jūs jokojat.

EDEMSS: — Nebūt ne.

SEVILJA: — Es … Atzīstos, to es negaidīju.

9*

EDEMSS: — Sēdiet, lūdzu. Man gribētos, lai jūs saprastu, ka turēt jūs aizdomās ir mans pienākums, lai kādas būtu manas per­sonīgās simpātijas pret jums. ^

131

SEVILJA: — Pie velna jūsu… Edems, tas ir vienkārši nego­dīgi! Man trūkst vārdu, lai…

EDEMSS: — Esmu satriekts, ka jūs to uzņemat tik traģiski. Jūs apsolījāt atbildēt uz maniem jautājumiem, bet, ja esat pārāk satraukts, mēs varam atlikt sarunu uz rītu.

SEVILJA: — Nekādā gadījumā. Jo drīzāk to izbeigs, jo labāk.

EDEMSS: — Labi, ja jūs pats tā vēlaties, es nerunāšu aplin­kiem. Atgriezīsimies pie faktiem: ir izpausti noslēpumi par plānu «Logos». Pirmais jautājums: vai jūs tieši vai netieši esat sekmē­jis šo noslēpumu izpaušanu?

SEVILJA: — Tas ir muļķīgs jautājums!

EDEMSS: — Es varētu jums aizrādīt, ka jūs uz to neatbildat.

SEVILJA: — Mana atbilde ir: nē, nē, un vēlreiz nē![22]

EDEMSS: — Apsēdieties, lūdzu, un ticiet man, es jūtos dziļi sagrauzts, ka man jums jāuzstāda tamlīdzīgi jautājumi. Taču tāda ir mana profesija. Redziet, dzīve patiešām izspēlē dīvainus jokus: iestādamies universitātē, es sapņoju, ka kļūšu par slavenu psihologu, nevis sēdēšu kabinetā un uzstādīšu nepatīkamus jau­tājumus lielam zinātniekam. Vai atļausit man turpināt?

SEVILJA: — Protams. Atvainojiet, ka zaudēju pašsavaldīšanos. Un es gribētu jums kaut ko lūgt.

EDEMSS: — Ko?

SEVILJA: — Neklaudziniet pa galdu ar papīrnaža smaili.

EDEMSS: — Atvainojiet, tas man ir tāds smieklīgs paradums. Bet, ja tas jūs kaitina, es atturēšos. Varbūt turpināsim?

SEVILJA: — Lūdzu.

EDEMSS: — Es velētos saņemt noteiktāku atbildi uz savu jautājumu. Es jums jautāju: vai jūs neesat tieši vai netieši sek­mējis noslēpumu izpaušanu?

SEVILJA: — Nē. Ne tieši, ne netieši.

EDEMSS: — Varbūt attiecībā uz «netieši» jūs mazliet pārstei­dzāties ar atbildi.

SEVILJA: — Es nesaprotu.

EDEMSS: — Pieļausim, ka viens no abiem jūsu līdzstrādnie­kiem, kuri aizgāja no darba, izpaudis noslēpumu. Vai tādā gadī­jumā nevar sacīt, ka, atļaudams viņiem iet, kurp acis rāda, pirms mēs varējām noorganizēt viņu uzraudzību, jūs esat netieši sek­mējis nodevību?

SEVILJA: — Kaut ko tamlīdzīgu sacīt būtu ļoti negodīgi.

EDEMSS: — Kāpēc?

SEVILJA: — Tas nozīmētu vienkāršu nepiesardzību kvalificēt kā lldzvainību noziegumā.

EDEMSS: — Jūs gribat teikt, ka, tā rīkojoties, jums nebija no­lūka dot saviem bijušajiem līdzstrādniekiem iespēju izvairīties no mūsu uzraudzības?

SEVILJA: — Tieši tā.

EDEMSS: — Te es jums iebildīšu. Atcerieties gadījumu ar Maiklu Džilkristu. 29. maijā sarunā ar biedriem laboratorijas ēdamistabā viņš kritizē mūsu politiku Vjetnamā. Jūs savā kabi­netā noklausāties sarunu, tūlīt paceļat klausuli, izsaucat viņu un aizvedat pastaigāties pa ceļu. Kādēļ?

SEVILJA: — Lai aprunātos ar viņu.

EDEMSS: — Kāpēc jums jārunā uz ceļa? Kāpēc ne jūsu kabi­netā?

SEVILJA: — Nevēlējos, ka šī saruna tiek ierakstīta magneto­fona.

EDEMSS: — Kāpēc?

SEVILJA: — Baidījos, ka Maikla uzskati var mani kompromitēt, jo es taču viņu pieņēmu darbā. Gribēju viņu brīdināt pats …

EDEMSS: — … Pirms mēs sākam par viņu interesēties?

SEVILJA: — Jā, gandrīz tā.

EDEMSS: — Ja nerunājam par mis Lafeiju, man šķiet, es nekļū- dīšos, sacīdams, ka Maikls Džilkrists bija jūsu mīļākais līdzstrād­nieks.

SEVILJA: — Jā. Viņa aiziešana mani ļoti apbēdināja.

EDEMSS: — Atgriezīsimies pie jūsu sarunas uz ceļa. Man jo­projām nav skaidrs, kāpēc jūs mēģinājāt viņu pasargāt no mūsu uzraudzības.

SEVILJA: — Es jums to nupat paskaidroju. Baidījos, ka Maikla uzskati var mani kompromitēt.

EDEMSS: — Jā, tā vismaz jūs sacījāt viņam, lai izdabūtu no viņa solījumu klusēt. īstenībā jūs mudināja kas cits. Jūs centā- ties pasargāt Maiklu, nevis pats sevi.

SEVILJA: — O, es nezinu. Var jau būt. Es to neapzinājos.

EDEMSS: — Jūs esat ļoti gudrs cilvēks, bet nezin vai jūs ap- jaušat, kāda nozīme ir jūsu atbildei. Jūs nupat atzināties, ka esat aizsargājis politiski aizdomīgu elementu, mēģinādams slēpt no mums viņa uzskatus.

SEVILJA: — Atzinos! Man nav ko atzīties! Jūs aizmirstat, ka šīs sarunas laikā es nevarēju zināt, cik nopietni Maikls Džilkrists aizrāvies ar saviem uzskatiem un ka galu galā to dēļ viņš aizies no laboratorijas.

EDEMSS: — Vēl viens iemesls, lai ļautu mums par to spriest.

SEVILJA: — Tas viss, atļaujiet man jums to pateikt, ir ļoti ne­patīkami. Jūs runājat tā, it kā apsūdzētu mani. Es to vairs ilgāk necietīšu.

EDEMSS: — Apsēdieties, lūdzu. Esmu dziļi satriekts. Ticiet man, ar daudz lielāku prieku es runātu ar jums par delfinoloģiju. Tas būtu ārkārtīgi interesanti. Ziniet, pēc manām domām, jūs esat panācis apbrīnojami strauju zinātnes progresu, nodibinādams vār­diskus sakarus ar dzīvnieku sugu. Lente, kurā ierakstītas jūsu pē­dējās sarunas ar Fa, sajūsmināja Lorrimeru.

SEVILJA: — Kopš tā laika Fa vēl daudz ko iemācījies.

EDEMSS: — Patiešām? Man tomēr šķiet, ka no 12. jūnija — tas taču bija 12. jūnijā, kad viņš pārgāja no vārda pie teikuma? — viņš pusgada laikā ir kolosāli progresēji^ gan vārdu krājuma ziņā, gan sintaksē, gan izrunā. Un, spriežot pēc jūsu pēdējā ziņojuma, arī Bi sāk nodarboties ar valodu?

SEVILJA: — Bi jau viņu panākusi.

EDEMSS: — Patiešām! Un, jūs sakāt, Fa kopš tā laika vēl daudz ko iemācījies? Apmieriniet manu ziņkāri! Es galu galā iedo­māšos, ka jūs esat iemācījis viņu lasīt.

SEVILJA: — Katrā ziņā es to mēģinu.

EDEMSS: — Kaut kas neticams! Es domāju, jums loti žēl, ka mēs nevaram pavēstīt atklātībai par šiem izcilajiem sasniegumiem, Jūs vienā dienā kļūtu slavenākais cilvēks Savienotajās Valstīs.

SEVILJA: — Es nekad neesmu tiecies pēc popularitātes.

EDEMSS: — Jā, es zinu. Sai sakarā es gribētu pajautāt, kādas ir jūsu domas par zinātnieku, kura pētījumi tuvu saskaras ar jūsu pētījumiem, proti, es runāju par Edvardu E. Lorensenu.

SEVILJA: — Lorensens strādā ļoti labi.

EDEMSS: — Es jums jautāju konfidenciāli, jūsu personīgās domas.

SEVILJA: — Es jau teicu. Viņš strādā ļoti labi.

EDEMSS: — Bet?

SEVILJA: — Nav nekāda «bet».

EDEMSS: — Jūs viņu slavējat, taču jūsu tonī nav sirsnības. Tātad jums ir kāds iebildums, un taisni šis iebildums mani inte­resē. Paklausieties, jūs patiešām izdarītu man lielu pakalpojumu, ja izrādītu man vairāk uzticības. Jūs pats sapratīsit, ka viss, ko teiksit, paliks šī kabineta sienās.

SEVILJA: — Man nav nekādu iebildumu. Tikai Lorensens pieder pie viena zinātnieku tipa, bet es — pie otra.

EDEMSS: — Un pie kāda zinātnieku tipa pieder Lorensens?

SEVILJA: — Kā to lai saka? Viņu pārņemtu šausmas, ja viņš zinātu, kā es apgājos ar Fa.

EDEMSS: — Tātad var sacīt, ka viņa nostāja ir vairāk kon­vencionāla, bet jūsu — artistiska.

SEVILJA: — O, es neciešu vārdu «artistisks». Zinātnē Loren­sens briesmīgi baidās no skandāla, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt.

EDEMSS: — Jā, skaidrs, es jums pateicos. Tas viss ir ārkār­tīgi interesanti, un man gandrīz kauns atkal parādīt savas sliktās manieres un atgriezties pie nepatīkamiem jautājumiem.

SEVILJA: — Ja es pareizi saprotu, jūs devāt man īsu atelpu.

EDEMSS: — Es apbrīnoju jūsu humora izjūtu.

SEVILJA: — Tad mēs esam kviti: es apbrīnoju, cik veikli jūs apstrādājat savus tuvākus.

EDEMSS: — Man liekas, jūs to sakāt ar zināmu rūgtumu.

SEVILJA: — Vai jums tas nešķiet dabiski?

EDEMSS: — Atklāti sakot, jā. Bet turpināsim. Par spīti visiem šķēršļiem, ko jūs mums sagādājāt, mums izdevās atjaunot saka­rus ar abiem jūsu bijušajiem līdzstrādniekiem, un pašlaik — es priecājos, ka varu jums to pavēstīt, — viņi ir mūsu rokās.

SEVILJA: — Viņi ir cietumā?

EDEMSS: — Es neteicu, ka viņi ir cietumā. Es teicu, ka viņi ir mūsu rokās vai, pareizāk sakot, to cilvēku rokās, kuri dos mums pirmajiem iespēju viņus nopratināt.

SEVILJA: — Slepena nopratināšana bez aizstāvja klātbūtnes — tas jau ir kaut kas līdzīgs inkvizīcijai.

EDEMSS: — Paklausieties, profesor! Neizsakieties tik asi. Mēs dzīvojam zemē, kur spīdzināšana, radinieku apcietināšana un lode pakausī ir nepieļaujamas metodes.

SEVILJA: — Es ceru.

EDEMSS: — Atgriezīsimies pie jusu bijušajiem līdzstrādnie­kiem. Varbūt ir laiks atklāt jums, ka mēs zinām, kurš nodevis no­slēpumu. Tas nav Maikls Džilkrists, kā mēs sākumā domājām. Tā ir Elizabete Dausone.

SEVILJA: — Lizabete! … Bet kādēļ viņa to darīja?

EDEMSS: — Kādēļ viņa to darīja? Te nu ir tas āķis? [Pauze.) Viņa apgalvo, ka rīkojusies, jūsu sakūdīta.

SEVILJA: — Tas ir riebīgs apmelojums!

EDEMSS: — Vai jūs varat mums to pierādīt?

SEVILJA: — Kā jūs varat prasīt, lai es pierādu, ka esmu ne­vainīgs? Es esmu nevainīgs, tas ir viss. (Klusums.) Manas attie­cības ar Lizabeti kļuva neciešamas, jūsN to zināt. Starp citu, jums taču ir mūsu sarunu stenogrammas.

EDEMSS: — Mums ir zināmas sarunas, kas notikušas laborato­rijā. Bet mēs nezinām, ko jūs varējāt runāt ar viņu uz ceļa vai kādā .nepieejamā bungalo.

SEVILJA: — Mister Edems, jūs mani noskaņojat augstākajā mērā nelabvēlīgi, pieminēdams šo bungalo. Tam nav nekāda

sakara ar šo lietu. Jums pārāk labi zināms, ka turp esmu vedis tikai vienu personu.

EDEMSS: — Bungalo nolrēšanu mēs uzskatām par otro mēģi­nājumu izvairīties no mūsu uzraudzības.

. SEVILJA: — Paklausieties, jūs tomēr esat cilvēks. Jums jāsa­prot, ka manā dzīvē ir arī kaut kas tāds, ko es nedomāju atdot par ēsmu visādiem …

EDEMSS: — Spikiem. Sakiet vien, šis vārds mani neaizvaino. Atgriezīsimies pie Elizabetes Dausones. Viņa apgalvo, ka jūsu ķildas bijušas tikai izlikšanās un ka viņas pēkšņā aiziešana no la­boratorijas palīdzējusi viņai pazust, izvairoties no izsekošanas. Un patiešām, atstājusi darbu, viņa aizbrauca uz Kanādu, kur sa­skaņā ar jūsu norādījumiem tūlīt stājās sakaros ar Padomju vēst­niecību.

SEVILJA: — Tas ir… Tas ir velnišķīgs izdomājums! Un tur­klāt muļķīgs! Kāds man varēja būt iemesls …

EDEMSS: — Pēc Lizabetes vārdiem, jūs bijāt neapmierināts, ka par jūsu pētījumiem klusē, un ar šo aprēķināto informācijas nodošanu gribējāt piespiest mūs publicēt jūsu darba rezultātus.

SEVILJA: — Es lai nodotu savu zemi tukšas godkāres dēļ! Vai jūs tam ticat?

EDEMSS: — Es tam neticu, bet jums varēja būt arī citi mo­tīvi. Piemēram, par karu Vjetnamā jūs varējāt būt citās domās nekā Savienoto Valstu valdība.

SEVILJA: — Bet es taču neesmu citās domās!

EDEMSS: — Vai jūs to droši zināt?

SEVILJA: — Pilnīgi droši.

EDEMSS: — Atvainojiet, bet es jums iebildīšu ar jusu paša vārdiem. Kad Centrālās Vjetnamas budisti sacēlās pret Kī, jūs sa­cījāt: «Ja paši budisti mūs vairs negrib, tad mums neatliek nekas cits kā aiziet.»

SEVILJA: — Es tā teicu? Kur? Kad? Kam?

EDEMSS: — Es vairs skaidri neatceros, kādos apstakļos. Bet jūs to teicāt. Tas ir kaut kur ierakstīts.

SEVILJA: — Zēl, ka šoreiz jūsu atmiņa nav tik precīza, jo, ja man jāsaka, es kaut ko tamlīdzīgu neatceros.

EDEMSS: — Ticiet maniem vārdiem.

SEVILJA: — Pieļausim, ka tā bija. Un tālāk? Es tikai atkār­toju laikraksta frāzi. Jūs taču zināt manu nostāju: uzskatu, ka man nav ko nodarboties ar ārpolitikas jautājumiem, jo, pēc ma­nām domām, vienīgi prezidentam zināma faktiskā situācija. Vie­nīgi prezidents var izšķirt šos jautājumus, jo vienīgi prezidents pilnībā iepazinies ar patiesajiem apstākļiem. Tāds ir mans vie­doklis.

EDEMSS: — Ar jūsu muti runā veselais saprāts. Un, tā kā jūs esat tik vaļsirdīgs, arī es savukārt būšu atklāts.

SEVILJA: — Kad drošības dienesta priekšnieks solās būt at­klāts, es sāku neuzticēties.

EDEMSS: — Un nepareizi darāt. Mana atzīšanās ir šāda: es nepiešķiru nekādu nozīmi Elizabetes Dausones liecībām pret jums.

SEVILJA: — Un to jūs man sakāt tagad!

EDEMSS: — Kad es viņu redzēju — dažas stundas pēc aresta, viņa pilnā vārda nozīmē uzklupa man, tik ļoti viņa steidzās at­zīties un iepīt jūs šai lietā. Diagnoze skaidra: viņa zaudējusi ga­rīgo līdzsvaru. Tikai ar nolūku jums kaitēt viņa spērusi šo ne­prātīgo soli, neapsvērdama, kādas šai rīcībai var būt sekas attie­cībā uz viņu pašu.

SEVILJA: — Jūs to varējāt pateikt man agrāk, nevis cepināt mani uz lēnas uguns veselu stundu.

EDEMSS: — Piedodiet, lūdzu, bet man bija savi iemesli.

SEVILJA: — Jums bija savi iemesli, lai rotaļātos ar mani kā kaķis ar peli?

EDEMSS: — Jā, bija.

SEVILJA: — Un lai pratinātu mani kā noziedznieku?

EDEMSS: — Jūs esat nevis noziedznieks, bet, atļaujiet man būt atklātam, visai nepiesardzīgs cilvēks. Jūs nevarat apstrīdēt, ka lielum lielā daļa atbildības par notikušo gulstas uz jums. Vēlreiz atkārtoju, ka mēs būtu varējuši aizkavēt informācijas nodošanu krieviem, ja jūs 'tik ātri nebūtu atlaidis šo meiču. Es domāju, ka mēs jums piedāvāsim jaunu līgumu, pēc kura mums būs paredzēta lielāka līdzdalība jūsu darbinieku pieņemšanā un at­laišanā.

SEVILJA: — Liekas, jūs gribat pieņemt pret mani sankcijas?

EDEMSS: — Nekādā gadījumā! Es jūs lūdzu, izmetiet šo domu no galvas. Tā neatbilst patiesībai. Saprotiet taču, ka mēs tikai atbrīvojam jūs no otršķirīgas atbildības šai brīdī, kad jūsu pūļu rezultātā mūsu zemes zinātne sper milzu soli uz priekšu.

SEVILJA: — Jūs lieliski mākat saldināt rūgtu pilienu, es to jau ievēroju. (Pauze.) Mans līdzšinējais līgums vēl nav notecējis. Tātad man ir tiesības atteikties no jauna līguma tā vietā.

EDEMSS: — Tādā gadījumā man diemžēl jāpaziņo, ka mēs būsim spiesti neatjaunot jums kredītu.

SEVILJA: — A! Mutē medus, sirdī ledus. Tagad man viss skaidrs. (Pauze.) Ja es pieņemtu jūsu jauno līgumu, vai starp maniem līdzstrādniekiem ir kāds, ko jūs esat nodomājuši atlaist?

EDEMSS: — Nē.

SEVILJA: — Jūs dodat goda vārdu?

EDEMSS: — Jā. (Pauze.) Jums jāpiekrīt, ka pēc šī solījuma mans priekšlikums parādās pavisam citā gaismā.

SEVILJA: — Jā, patiešām. Vai Jausit man četrdesmit astoņas stundas apdomāties, pirms es izškuršos?

EDEMSS: — Jā, lūdzu.

SEVILJA: — Sī saruna nebija patīkama, un es nevēlos to pā­rāk ilgi turpināt, tomēr man gribētos uzdot jums dažus jautā­jumus.

EDEMSS: — Es atbildēšu uz tiem, ja varēšu.

SEVILJA: — Lizabete stājās sakaros ar Padomju vēstniecību otrā dienā pēc aiziešanas no laboratorijas, tas ir, pirms vairāk nekā pusgada, bet, ja es jūs pareizi sapratu, jūs viņu arestējāt tikai nesen. Kāpēc?

EDEMSS: — Mēs bijām pazaudējuši viņas pēdas un nezinā­jām vēl par viņas nodevību.

SEVILJA: — Lizabete varēja pastāstīt krieviem tikai to, ko viņa pati zināja pirms pusgada, proti, ka Fa pārgājis no vārda pie teikuma. Pēc tā es secinu, ka krievi pagaidām neko nezina par Fa apbrīnojamajiem panākumiem pēdējā laikā?

EDEMSS: — Nē.

SEVILJA: — Tatad izpaustie noslēpumi nebūt nav tik svarīgi un pārkāpums nav tik nopietns, kā jūs domājāt sākumā?

EDEMSS: — Nē, bet, saprotiet jel, svarīgi ir tas, ka padomju zinātnieki zina kaut ko nozīmīgu par mūsu pētījumiem del­finoloģijā, turpretī mēs par viņu pētījumiem īstenībā nezinām neko.

SEVILJA: — Saprotu. (Pauze.) Ko jūs esat nodomājuši darīt ar Maiklu?

EDEMSS: — Nu, neviens nevarēs jums pārmest, ka jūs pa­metat draugus nelaimē! Nē, ziniet, es jūs apbrīnoju! Pēc visām nepatikšanām, ko Maikls jums sagādājis, jūs vēl raizējaties par viņu?

SEVILJA: — Vai jūs varat man atbildēt?

EDEMSS: — Es domāju, ka jā. (Pauze.) Redziet, ar Maiklu Džilkristu ir citādi. Mūs neinteresē tas, ka viņš atsakās braukt uz Vjetnamu. Mēs tikai gribam novērst vienu: lai viņš nesaceļ sen­sāciju un nepļāpā, kur pagadās, par delfīniem. Taču, ja mēs no­lemsim publicēt jūsu darbus, tad mums pret viņu nekas vairs ne­var būt. Viņa liktenis ir atkarīgs no kara tribunāla.

SEVILJA: — Es nokritu kā no mākoņiem. Vai tad jūs varētu nolemt, ka mani darbi publicējami?

EDEMSS: — Jā, tas nav izslēgts. Varbūt tā ir vienīgā iespēja, kā panākt, lai padomju zinātnieki paši atklāj, cik tālu viņi tikuši.