Cilvēcīgais dzīvnieks

DELFĪNU IVANA UN BESIJAS PRESES KONFERENCE 1971. GADA 20. FEBRUĀRĪ

(Ar burtu «2» es apzīmēju dažādus žurnālistus, kas uzdeva jau­tājumus, jo precīzāku datu man trūkst.)[25]2: — fa, cik jums gadu? fa: — Pieci gadi.

(Fa griezīgi spalgā un nazālā balss pārsteidza klausītājus, lai gan profesors Sevilja savā referātā bija uzsvēris, ka delfīni veido skaņas nevis ar muti, bet gan ar nāsi.)

2: — Bi, cik jums gadu?

BI: — Es nezinu.

2: — Kāpēc jūs nezināt?

FA: — Bi piedzima jūrā.

2: — Fa, kāpēc jūs atbildat Bi vietā?

FA: — Bi ir mana sieva. (Smiekli.)

2: — Fa, vai jūs esat dzimis baseinā?

FA: — Jā.

2: — Vai jus skumstat pēc jūras? FA: — Es nepazīstu jūru. 2: — Jūra ir plaša, tur ir labi peldēt. FA: — Bi teica, ka jūra ir bīstama. 2: — Vai tas ir taisnība, Bi? BI: — Jā.

2: — Kapec bīstama?

BI: — Tur ir dzīvnieki, kas uzbrūk.

2: — Kādi dzīvnieki?

BI: — Haizivis un zobenvaļi.

FA: — Haizivs nogalināja Bi māti.

2: — Un ko jūs, Bi, darījāt?

FA: — Jūs gribējāt sacīt, tai brīdī?

2: — Fa, ļaujiet runāt Bi!

FA: — Jā, kungs. Piedodiet, kungs. (Smiekli.) 2: — Atbildiet, lūdzu, Bi.

BI: — Nekas vairs nebija darāms. Es bēgu. Tikai lielie tēviņi var aizdzīt haizivis. 2: — Vai Fa varētu nogalināt haizivi? BI: — Es nezinu.

FA: — Dodiet man kādu šurp, tad redzēsit. (Smiekli.) 2: — Bi, ko jūs domājat par haizivīm?

BI: — Haizivs ir netīrs dzīvnieks, viņai ir netīra āda. Haizivs ir stulba. Haizivs ir gļēva. 2: — Jūs teicāt, ka viņai ir netīra āda. Kāpēc? BI: — Mēs esam gludi un maigi. Haizivs ir asa. Kad viņas āda pieskaras mūsu ādai, viņa mūs ievaino. 2: — Fa, vai jūsu māte vēl dzīva? FA: — Mana māte ir Pa. (Smiekli.)

2: — Es jautāju nevis par jūsu, tēvu, bet gan par jūsu māti. FA: — Es taču atbildēju. Mana māte ir Pa. PROFESORS SEVILJA: — Es gribētu paskaidrot: dzīvnieks uzskata par mati to, kuru pirmo ierauga savā tuvumā, kad pie­dzimst. Tātad Fa māte esmu es. (Smiekli.) Lai respektētu cil­vēku parašas, es lieku viņam saukt mani par Pa.

2: — Mister Sevilja, es dzirdēju, ka jusu delfīns vienu no jūsu darbiniekiem sauca par Ma. Kas ir Ma?

PROFESORS SEVILJA: — Mana asistente Arleta Lafeija.

2: — Es vairs nesaprotu. Kuru no abiem tad Fa uzskata par māti? Jūs vai mis Lafeiju?

PROFESORS SEVILJA: — Mūs abus. (Smiekli.) Man jāpa­skaidro, ka delfīnam visbiežāk ir divas mātes. Viena īstā māte un otra, tā sakot, audžumāte, kas palīdz pirmajai.

2: — Un kura šai gadījumā ir īstā māte: jūs vai mis Lafeija?

PROFESORS SEVILJA: — Jūsu jautājums nav tik aplams, kā varētu likties. Tā kā delfīna pirmajās dzīvības nedēļās es viņu no pudelītes zīdināju, tad domāju, ka es esmu viņa īstā māte, bet mis Lafeija — audžumāte.

2: — Vai mis Lafeija nevarētu piecelties? Mēs gribētu viņu redzēt.

(Arleta Lafeija pieceļas un pagriežas pret publiku. Viņas āriene izraisa komentārus un kustību zālē. Zibsnī fotospuldz.es.)

2: — Mis Lafeija, jums ir franču uzvārds. Vai jūs esat fran­cūziete?

ARLETA: — Nē, es esmu amerikāniete. Bet mana ģimene nā­kusi no Kvebekas.

2: — Kādas ir jūsu domas par ģenerāli de Gollu?

2: — Vai tērpus jūs pasūtāt Parīzē?

2: — Vai jums nepatiktu filmēties?

2: — Kurš ir jūsu mīļākais kinoaktieris?

2: — Vai jūs mākat gatavot franču gaumē?

ARLETA: — Es neesmu francūziete, kāpēc man būtu jāprot gatavot franču gaumē?

2: — Mis Lafeija, vai drīkstu jūs saukt par Ma?

ARLETA: — Lūdzu, ja jūs domājat, ka esat pietiekami jauns. (Smiekli.)

2: — Ma, vai Pa nedomā jūs precēt?

ARLETA: — Tāda veida priekšlikumu profesors Sevilja man nav izteicis.

2: — Bet, ja viņš jūs bildinātu, ko jūs atbildētu?

ARLETA: — Es pagaidīšu, kamēr viņš to darīs, un tad iz­lemšu.

LORRIMERS: — Kungi, es saprotu, ka jūs, tāpat kā es, izjū­tat pret mis Lafeiju dziļas simpātijas, bet atļaujiet jums atgā­dināt, ka jūs esat ieradušies intervēt delfīnus. (Smiekli.)

2: — Fa, vai tas jums ir paaugstinājums, ka varat runāt cil­vēku valodā?

FA: — Es nesaprotu, kas ir paaugstinājums.-

PROFESORS SEVILJA: — Vai drīkstu pārfrāzēt jūsu jautā­jumu?

2: — Lūdzu.

PROFESORS SEVILJA: — Fa, vai tu lepojies, ka runā ar mums?

FA: — Jā.

2: — Kāpēc?

FA: — Man bija ļoti grūti iemācīties.

2: — Kāpēc jūs uzņēmāties šis grūtības?

FA: — Lai redzētu Bi un sagādātu prieku Pa.

2: — Vai dzīvniekiem ir pašiem sava valoda?

FA: — Delfīniem ir. Es nezinu, vai citi dzīvnieki jūrā. runā vai ne. Es viņus nesaprotu.

2: — Vai no tā brīža, kad jūs sākāt runāt cilvēku valodā, jūs uzskatāt sevi par saprātīgu radījumu?

Fa: — Es jau agrāk biju saprātīgs.

2: — Bet jūs nevarējāt to parādīt?

FA: — Es nevarēju to parādīt tik labi.

2: — Un tagad, kad jūs runājat, vai jūs uzskatāt sevi par delfīnu vai cilvēku?

FA: — Es esmu delfīns.

2: — Stāsta, ka delfīni esot cilvēkiem ļoti draudzīgi. Vai tas ir taisnība, Fa? Vai jūs mīlat cilvēkus?

FA: — Jā, ļoti. (Viņš enerģiski atkārto.) Ļoti.

2: — Kāpēc?

FA: — Cilvēki ir labi, viņi ir gudri, viņiem ir rokas, un viņi prot taisīt visādas lietas.

2: — Vai jūs vēlētos, lai arī jums būtu rokas?

FA: — Jā, ļoti.

2: — Ko jūs darītu ar rokām?

FA: — Glāstītu cilvēkus. (Smiekli.)

(Sai bridi notika starpgadījums, kas sagādāja žurnālistiem daudz prieka un labu vielu avižrakstiem. Viens no viņiem, drukns sarkanmatis, vārdā V. S. Dembijs, kas pārstāvēja kādu Džordži­jas avīzi, pēkšņi saniknots pielēca kājās un dedzīgi uzrunāja auditoriju.)

DEMBIJS: — Pietiek jokoties! Es uzskatu, ka tie ir lēti joki, un tos vairs ilgāk necietīšu! Es nevēlos klusēdams piedalīties visriebīgākajā krāpšanā. Es nekad neticēšu, ka zivs ir spējīga izteikties angļu valodā kā kristīgs cilvēks, dzīt nepiedienīgus jokus un vēl iedomāties mūs glāstīt! Tā ir nekrietnība! Jūs re­dzēsit, tūlīt šis lūgs misteram Lorrimeram viņa meitas roku . . . (Smiekli.) Jūs varat smieties, bet man tas viss riebj, atļaujiet sacīt. Esmu sašutis, ka man bija jābrauc tas gaisa gabals uz

Floridu, lai noskatītos, kā šeit ķer muļķus. Skaidrs, ka Semilja ir vēderrunātājs. Viņš jau no paša sākuma runā savas zivs vietā! (Smiekli un troksnis.)

PROFESORS SEVILJA: — Lūdzu, atļaujiet man izlabot: pirm­kārt, mani sauc Sevilja, nevis Semilja; otrkārt, es neesmu vēder­runātājs; treškārt, Fa nav zivs, viņš ir vaļveidīgais dzīvnieks. ( Smiekli.)

LORRIMERS: — Ceturtkārt, man nav meitas. (Smiekli.)

DEMBIJS: — Ar jokiem man muti neaizbāzīs! Es nesaprotu, kādēļ valsts resors pacieš šo nožēlojamo blēdīšanos. Bet mani vismaz ap stūri neapvedīs! Ja Semilja grib pierādīt, ka viņam taisnība, tad lai viņš ar saviem piepalīgiem aiziet no baseina un atstāj dzīvniekus vienus pašus ar mums!

FA (izslējis virs ūdens vairāk nekā pusi ķermeņa, sauc): — Pa! Kurp tu ej? (Smiekli.)

PROFESORS SEVILJA ('atskatīdamies): — Atbildi uz jautā­jumiem, Fa. Pēc piecām minūtēm es atgriezīšos.

(Ilgs klusums. Fa skatās uz auditoriju.)

FA: — Nu, kurš tad sāks? (Smiekli.)

2: — Jūs sacījāt, ka labprāt būtu cilvēks, tāpēc ka cilvēkiem ir rokas un viņi prot izgatavot visādas lietas. Kādas lietas, Fa?

FA: — Piemēram, televizorus. Televizors ir brīnišķīga lieta.

Z: — Vai jums patīk skatīties televīzijas pārraides?

FA: — Jā, es skatos katru dienu. No tām var daudz ko mā­cīties.

2: — Jāteic, es jūs uzskatu par lielu optimistu. (Smiekli.)

2: — Kāda žanra filmas jums patīk?

FA: -T- Kovboju filmas.

2: — Un filmas par mīlestību jums nepatīk?

FA:v — Nē.

2: — Kapec?

FA: — Tur tikai skūpstās, un ar to ir viss galā.

2: — Jūs gribat sacīt, ka viss beidzas pārāk ātri?

FA: — Jā. (Smiekli.) '

2: — Tā kā mēs runājam par kino, tad sakiet, lūdzu, — kas ir jūsu mīļākā kinozvaigzne?

FA: — Anita Ekberga.

2: — Kāpēc?

FA: — Viņai ir tāds augums, ka viņa varētu ātri peldēt. (Smiekli.) 2: — Vai jus gribētu glāstīt Anitu Ekbergu?

FA: — Jā, ļoti. Vina droši vien ir ļoti gluda. (Smiekli.)

KĀDS 2URNĀLISTS (skali Dembijam): — Nu, Dembij, vai tagad jūs esat pārliecināts?

DEMBIJS: — Esmu pārliecināts, ka mēs noklausāmies īpaši augstas klases vēderrunāšanu, tāda ir mana pārliecība! Ja vē­derrunātājs nav Semilja vai viens no viņa asistentiem, tad tas ir kāds cits! (Smiekli un protesta saucieni.)

2: — Dembij, jūs taču negribat sacīt, ka turat aizdomās kādu no saviem kolēģiem?

DEMBIJS: •— Nelieciet man sacīt to, ko es neesmu teicis: šeit jau nav tikai žurnālisti vien.

LORRIMERS: — Par sevi man ar nožēlu jāsaka, ka man nav vēderrunātāja talanta. (Smiekli.)

DEMBIJS: — Es nemērkēju uz jums, kungs.

LORRIMERS: — Pateicos, mister Dembij. (Smiekli.) Un ta­gad, ja nav iebildumu, es ieteiktu izbeigt šo intermēdiju un aici­nāt atpakaļ profesoru Sevilju.

(Profesors Sevilja ar saviem asistentiem atkal apsēžas pir­majā rindā, ilgiem aplausiem skanot.)

2: — Misters Sevilja mums teica, ka jūs protot lasīt. Vai tas ir taisnība?

FA: — Jā. Bi arī.

2: — Ko jūs lasāt?

FA: — «Džungļu grāmatu».

2: — Vai jūs lasāt arī citas grāmatas?

FA: — Nē.

2: — Kapec ne?

PROFESORS SEVILJA: — Vai es drīkstu atbildēt uz šo jau- tajumu? Izdot gramatu Fa un Bi maksa ārkārtīgi dārgi. Vaja­dzīgs speciāls papīrs: lai gan grāmata tiek uzlikta uz pludiņu pults, tā tomēr samirkst.

2: — Kāpēc jūs izvēlējāties «Džungļu grāmatu»?

PROFESORS SEVILJA: — Ir zināma analoģija starp Maugļa un Fa situāciju. Abi dzīvo svešas sugas radījumu vidū.

2: — Tā kā dārguma dēļ jūs varējāt izdot tikai vienu grā­matu, kādēļ jūs neizvēlējāties bībeli?

PROFESORS SEVILJA: — Bībele ir par daudz sarežģīta la­sāmviela Fa.

2: — Fa, es gribu pajautāt jums kaut ko ļoti svarīgu: vai del­fīniem ir reliģija?[27]

FA: — Es nesaprotu, kas ir «reliģija».

2: — Es uzdošu jums vienkāršāku jautājumu: vai delfīni mīl dievu?

FA: — Kas ir dievs?

2: — Nu, pāris vārdos to diezgan grūti paskaidrot, bet es mē­ģināšu: dievs ir ļoti labs, tāds, kas visu zina, visu redz un ne­kad nemirst. Labie cilvēki pēc nāves nonāk pie viņa paradīzē.

FA: — Kur ir paradīze?

2: — Debesīs. (Klusums.)

FA: — Kāpēc labiem cilvēkiem jāmirst?

2: — Visiem cilvēkiem jāmirst, kā labiem, tā sliktiem.

FA: — O, to es nezināju, to es nezināju. (Fa izskatās ļoti sa­mulsis. Klusums.)

BI: — Vai es drīkstu runāt? (Dzīva interese auditorijā.)

2: — Runājiet, Bi, mēs ar vislielāko prieku uzklausīsim, ko jūs teiksit.

BI: — Es gribu kaut ko paskaidrot. Ļoti ļoti sen mēs dzīvo­jām virs zemes, ēdām to, kas aug uz zemes, un bijām laimīgi. Pēc tam mūs padzina no zemes un mums bija jādzīvo ūdenī. Bet mums trūkst zemes, mēs vienmēr par to domājam, tāpēc mums patīk peldēt krasta tuvumā un redzēt cilvēkus.

2: — Bi, man ir viens ļoti svarīgs jautājums. Laiku pa laikam mēs dzirdam, ka delfīni vai vaļi veseliem bariem izpeldējuši krastā un veltīgi viņus dzīt atpakaļ ūdenī: viņi stūrgalvīgi at­griežas, lai nomirtu uz zemes. Kāpēc viņi tā dara?

BI: — Ja mēs nomirsim uz zemes, tad pēc nāves dzīvosim uz zemes.

2: — Ja-es pareizi saprotu, tad zeme ir jūsu paradīze? BI: —Jā.

2: — Un cilvēks? Vai viņš ir jusu dievs?

BI: — Es nezinu. Es vēl labi nesaprotu vārdu «dievs». Cil­vēks un zeme mums ir viens un tas pats. Mēs ļoti mīlam cil­vēku, ļoti, ļoti.

2: — Kāpēc?

BI: — Fa jau pateica: viņš ir labs, viņš ir gluds, un viņam ir rokas.

2: — Jūs sakāt, ka cilvēks ir labs. Bet gadās taču, ka cilvēks jūs sagūsta un nogalina.

BI: — Mēs zinām, ka viņš mūs nogalina, lai aizvestu uz zemi; tāpēc mēs nedusmojamies.

2: — Fa, jūs izskatījāties pārsteigts, uzzinādams, ka cilvē­kam jāmirst?

FA: — Es to nezināju. Tas mani ļoti apbēdina.

2: — Mūs arī. (Smiekli.)

FA: — Kapec viņi smejas, Pa?

PROFESORS SEVILJA: — Lai aizmirstu.

FA: — Pa, vai tu arī nomirsi?

PROFESORS SEVILJA: — Jā.

FA (ar sāpēm uzlūkodams viņu): — Tas mani joti apbēdina. (Fa skatiens pārsteidza klātesošos, un iestājās savāds, preses konferencei neparasts klusums.)

2: — Bi, es gribētu jums jautāt vēl kaut ko: ja delfīni, izlēk- dami uz zemes, domā, ka nokļūs paradīzē, kāpēc tad viņi visi neizlec krastā?

BI: — Lai nomirtu, vajadzīga drosme. Mums patīk peldēt, ķert zivis, rotaļāties un mīlēt.

2: — Jūs esat ļoti pieķērusies Fa, vai ne?

BI: — Jā.

2: — Kas notiktu, ja jums atņemtu Fa?

BI (satraukta): — Vai man atņems Fa?

PROFESORS SEVILJA (pieceldamies): — Neuzdodiet tamlī­dzīgus jautajumus, es jūs ludzu!

2: — Bi, es nesacīju, ka jums atņems Fa. Es jautāju, kas no­tiktu, ja jums atņemtu Fa?

BI: — Es nomirtu.

2: — Kā?

PROFESORS SEVILJA: — Neuzdodiet tādus jautājumus!

BI: — Es vairs neko neestu.

PROFESORS SEVILJA (ar lielu iedvesmas spēku): — Bi, ne­viens tev neatņems Fa. Nekad! To tev saku es, Pa!

BI: — Vai tas ir taisnība, Pa?

PROFESORS SEVILJA: — Tas ir taisnība. (Auditorijai.) Man gribētos paskaidrot, kāpēc es iejaucos. Delfīni ir daudz emocio­nālāki par mums, un iztēle viņiem ir daudz dzīvāka nekā mums. Turklāt viņi tik skaidri neuztver atšķirību starp reālo un iespē­jamo. Viņiem apsvērt kādu iespēju nozīmē to jau gandrīz reāli pārdzīvot. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem. Jūs varat uzdot jau­tājumus, kas jums liekas gaužām nevainīgi, bet kas īstenībā ir nevajadzīgi nežēlīgi.

2: — Esmu satriekts. Es negribēju uztraukt Bi.

2: — Man ir kāds jautājums, kas nepavisam nav nežēlīgs. Fa, frančiem ir sakāmvārds: «Laimīgs kā zivs ūdenī.» Ko jūs par to domājat?

FA: — Es neesmu zivs. Esmu vaļveidīgais. Cik reižu tas būs jāatkārto? Vai jūs nekad neesat aplūkojis zivs aci? Tā ir apaļa un stulba. Un tagad paskatieties uz manu aci! (Fa pagriež galvu sānis un šķelmīgi pamirkšķina auditorijai. Ilgi smiekli.)

2: — Es atzīstu, ka jūsu acs nav ne apaļa, ne stulba. Bet es jautāju ko citu. Lūdzu, atbildiet, — vai jūs jūtaties laimīgs ūdenī?

. FA: — Ārpus ūdens mana āda ātri izžūst un es nevaru ilgi dzīvot.

2: — Jūs neatbildat tieši uz manu jautājumu. Es jautāju, vai jūs esat laimīgs ūdenī. Vai jūs atbildēsit vai.ne?

PROFESORS SEVILJA: — Neizturieties pret viņu tik skarbi, es lūdzu. Delfīni nav pieraduši pie tādas apiešanās.

2: — Kāpēc viņš negrib atbildēt uz manu jautājumu?

FA: — Es gribu atbildēt, bet es nesaprotu. Kur gan citur es varētu dzīvot, ja ne ūdenī?

2: — Fa, tā kā jūs katru dienu skatāties televīziju, tad, jā­domā, jūs varat spriest arī par starptautiskajiem jautājumiem^1

LORRIMERS: — Kungi, man diemžēl jums jāatgādina, ka mēs jau esam par desmit minūtēm pārsnieguši preses konferen­cei paredzēto laiku. (Protesta saucieni.) Atcerieties, ko es sa­cīju pašā sākumā: profesors Sevilja uzskata, ka šī preses kon­ference ar visiem jautājumiem, fotospuldžu uzliesmojumiem un televīzijas starmešiem ir smags pārbaudījums viņa audzēkņiem, un viņš uzskata, ka nebūtu«vēlams to turpināt ilgāk par stundu.

2: — Mister Lorrimer, man ir vēl trīs jautājumi. Vai atļausit tos uzdot?

LORRIMERS: — Labi, uzdodiet savus trīs jautājumus, tie būs pēdējie.

2: — Fa, ko jūs domājat par Amerikas Savienotajām Valstīm?

FA: — Tā ir visbagātākā un visvarenākā zeme pasaulē. Tā aizstāv brīvību un demokrātiju. Amerikāņu dzīves veids ir pā­rāks par visiem citiem.

2: — Ko jūs domājat par prezidentu Džonsonu?

FA: — Viņš ir labs cilvēks, kas vēlas mieru.

2: — Ko jūs domājat par Vjetnamu?

FA: — No turienes nedrīkst aiziet. Tas nozīmētu veicināt ag­resiju.

2: — Fa, vai kara gadījumā jūs ķertos pie ieročiem, lai aiz­stāvētu Savienotās Valstis?

LORRIMERS: — Tie vairs nav trīs jautājumi, tas jau ir ce­turtais. Un, ja atļaujat, es pats atbildēšu uz jūsu ceturto jautā­jumu. Fa nevar ķerties pie ieročiem, tāpēc ka viņam nav roku. (Smiekli.) Kungi, pateicos par jūsu laipno uzmanību un lieku priekšā izteikt pateicību profesoram Seviljam un viņa audzēk­ņiem Fa un Bi par lieliskajiem sasniegumiem. Es patiešām lepo­jos, ka līdz ar viņu un jums visiem esmu pieredzējis šo vēstu­risko dienu. (Ilgi aplausi.)

Dienvidslāvu filozofu Marko Ļepoviču, kurš pēc kādas Kalifor- nijas universitātes ielūguma uzturējās Savienotajās Valstīs, kad notika 20. februāra preses konference, kam bija bumbas sprā­dziena efekts, ļoti pārsteidza savādā eiforija un uzbudinājums, kāds toreiz pārņēma Savienoto Valstu pilsoņus, un vēstulē sa­vam draugam ārstam Sarajevā viņš to aprakstīja šādi: «Ameri­kāņu tautas dižajiem tikumiem gluži kā pretsvars nāk līdzi daži sīki trūkumi, no kuriem es minēšu tieksmi uz pašapmierinātību (self-satisfaction) un sliecību pēc morāla attaisnojuma (righteous- ness). Abas šīs tendences šobrīd izpaužas sevišķi skaidri kā presē, tā radio, televīzijā un privātās sarunās. Pašslavināšanās sasniegusi tādu pakāpi, kāda bija reti vērojama pat lielo kos­misko panākumu laikā. Arī righteousness atklājas visai netica­mās, apslēptās formās. Skaidriem vārdiem izsakoties, tas ska­nētu apmēram tā: «Ja mēs, amerikāņi, pirmie iemācījām runāt delfīnus, tad tikai tāpēc, ka mēs to esam pelnījuši.»

Protams, tas ir milzīgi svarīgs fakts — nodibināt tīri jēdzie­niskus sakarus ar kādu dzīvnieku sugu, un amerikāņiem ir pa­mats lepoties. Bet mani satrauc, ka šis lielais zinātnes progress jeb, kā viņi paši saka, lietojot vēsturiski militāru terminoloģiju, šī «jaunas robežas iekarošana» (the conquest of a new frontier)> liekas, dod viņiem tiesības pretendēt uz pasaules leadership. Ru­nādami par šo «vareno lēcienu uz priekšu», amerikāņi nepalaiž garām patīkamo izdevību minēt milzīgās summas, ko viņi desmit gados ieguldījuši (un ko viņi vienīgie bija spējīgi ieguldīt) pē­tījumos par delfīniem. Bet tai pašā laikā sasniegtos rezultātus viņi uzskata par visvarenā dāvanu tautai, kura visvairāk tā­das dāvanas cienīga. Likdams delfīniem runāt, debesu tētiņš, viņus nepārprotami svētījis pasaules misijai, kam viņi jūtas iz­redzēti.

Tā tas ir intelektuālā vidē, un ar dziļām skumjām jākonstatē, ka ļaudis, kas atrodas uz zemāka attīstības līmeņa, šo sensacio­nālo zinātnisko pavērsienu pasaules vēsturē tūlīt izmanto saru­nām par Savienoto Valstu varenību un iespējamu militāru uzvaru pār citām zemēm. Taksometra šoferis, kas vakar mani veda uz universitāti, jau pēc dažām minūtēm mūsu sarunā sacīja: «Tagad, kad mūsu delfīni runā, esmu gatavs derēt uz desmit dolāriem, ka neviena no tām nolādētajām krievu zemūdenēm vairs neuzdroši­nāsies tuvoties mūsu krastiem, lai apšaudītu mūs ar savām draņķa raķetēm.» Es jautāju, vai viņš patiešām domā, ka krievi var viņiem uzbrukt. Viņš atbildēja: «Un kā vēl! Ir 'krievi, ir ķīnieši, ir vjetnamieši, ir franči un visa tā draņķīgā kliķe! Ja padomā, ka Savienoto Valstu atomarsenālos glabājas tik daudz karamate- riāla, ka ar to var satriekt pīšļos ne tikai visus ienaidniekus, bet.

pat uzspridzināt mūsu planētu ar visiem tās iedzīvotājiem, ieskai­tot amerikāņus pašus, tad jābrīnās, cik sīksti visvarenākajā tautā virs zemes iesakņojusies tik murgaina vajāšanas mānija. Arī te izpaužas nopietns simptoms, jo tā ievirzīta tauta var kādu dienu bez iebildumiem pieņemt domu par karu, pat par agresijas karu, ja vien šo 'karu tai iztēlos par preventīvu karu pret ienaidnieku, kurš gatavojas to iznīcināt.»

Ir taisnīgi iebilst Mariko Ļepoviča piezīmēm, ka 20. februāra konference izraisīja amerikāņu tautā arī reakcijas, kur atklājās daudz simpātiskāki tās rakstura vilcieni: entuziasms, humors un nosliece uz aizkustinājumu. Pāris dienās Fa slava, kas nekādā ziņā nebija mazāka par Lindberga slavu pēc pirmā lidojuma pār Atlantijas okeānu, pārņēma visu Ameriku.

Taču pārāk maz ir nosaukt to par slavu: Pareizāk būtu runāt par mīlestību un pat pielūgsmi, tik spēcīga un vienprātīga bija amerikāņu sajūsma par abiem delfīniem. Divi simti miljonu go­dīgu cilvēku sāka trīcēt aiz saviļņojuma, tiklīdz pieminēja Fa un Bi vārdus. Otrā dienā pēc 20. februāra konferences prese viņus apsveica kā pirmos dzīvniekus, kas apveltīti ar saprātu. Mīlestība uz dzīvniekiem amerikāņu sirdīs sajaucās ar racionālā kultu, un rezultātā iznāca gandrīz eksplozīvs maisījums. Novērotāji juta, cik strauji sit lielās tautas pulss, un saprata, cik tālu var novest viņas maiguma pārmērs. Milzīgā kontinenta malu malās Fa tika vienlaikus mīlēts kā pet\ apbrīnots kā brīnumbērns un lolots kā nacionālais varonis.

Fa un Bi ārkārtīgo popularitāti drīz vien sāka izmantot tirdz­niecībā. Plate, kurā bija ieskaņoti 20. februāra konferences intere­santākie momenti, dažās nedēļās tika pārdota divdesmit miljonos eksemplāru. Kāda bezalkohola dzērienu firma sāka izgatavot dolphins drink[32], uzsverot tā tonizējošo iedarbību uz nerviem un muskulatūru. Pārdošanā bija sauļošanās krēms ar nosaukumu «Delfīniete»: tas baroja ādu, efektīvi filtrēja kaitīgos saules sta­rus un padarīja epidermu maigu un gludu kā bērnam. Briljantīns «Delfīns» (ar lavandas smaržu) nodrošināja vīriešiem elegantu matu sakārtojumu, bez kura nav iespējams gūt panākumus dzīvē. Veikalus pārplūdināja patēriņa priekšmeti ar Fa un Bi atveidiem. Viņu attēlus — zīmētus, litografētus, gravētus vai skulptūrā vei­dotus — varēja redzēt uz šķiltavām, cigarešu etvijām, galda pie­derumiem, kaklasaitēm, pelnu traukiem, sienas pulksteņiem, drēbju pakaramiem, paplātēm, karafēm un pat uz durvju roktu­riem (kas ne mazākajā mērā nebija līdzīgi XVIII gadsimta stili­zētajiem delfīniem Francijā).

Brodvejā ar milzu panākumiem izrādīja divas rēvijas par del­fīniem. Vienā no tām sešdesmit dejotāji, kas attēloja viļņus, nesa sešdesmit balerīnas delfīnu kostīmos, taču izrādes nagla neapšau­bāmi bija kāzu deja, kur it kā milzu akvārijā cilvēku delfīnu pāris graciozi vijās un grozījās, sasniedzot klaja erotisma augstāko pakāpi.

Rotaļlietu valstībā visgludākās gumijas delfīni ar kustīgām acīm, smejošu muti un nāsi, no kuras atskanēja vārdi «Pa» un «Ma», ja paspieda muguras spuru, tagad aizstāja lāčus. Vasarā pludmalē parasto piepūšamo matraču vietā nāca dabiskā lielumā piepūšami, ūdensnecaurlaidīgi un negrimstoši gumijas delfīni. Tos laida pārdošanā kāda liela, bagāta firma, kura uz visām auto­

Ņujorkas modeļu nams izlaida «Ne\v Look» delfīna modeļa tēr­pus un sarīkoja «Astorijā» modes skati. Manekenes bija ģērbušās tādā kā gluda, spīdīga auduma maisā. Jostas vieta nebija iezī­mēta, ap gurniem cieši apžņaugtais tērps zem ceļgaliem beidzās ar pēkšņu paplašinājumu, kam, bez šaubām, vajadzēja attēlot astes spuru. Komentētājs ieteica pircējām piemērot tērpam līganu gaitu, kas radītu ilūziju par vaļveidīgā slīdošām kustībām ūdenī.

Dienas presē, nedēļas laikrakstos, mēnešrakstos, zinātniski populārajos žurnālos, īpaši Amerikā tik izplatītajos žurnālos, kas veltīti dabai un dzīvniekiem, delfīns kļuva galvenais temats. Lie­lākā daļa rakstu (pašā sākumā to autori bija speciālisti, kas pie­vērsa īpašu uzmanību precīziem formulējumiem) bija sacerēti aiz­okeāna presei raksturīgajā, objektīvajā tonī ar faktuālu īsumu (katrā teikumā pa faktam), tomēr iemetot šur tur pa humora- graudiņam un ļaujot ieskanēties sentimentālai stīgai, kas pada­rīja rakstu saistošu.

Vieglāka rakstura izdevumos, protams, lauvas tiesa bija iedalīta smiekliem. «Playboy» numuram, kas iznāca pēc 20. februāra, uz vāka bija fotomontāža: Anita Ekberga, ģērbusies tikai peldkos­tīmā, apskauj Fa. Paraksts vēstīja: «Viņš teica, ka viņas augums ir kā radīts, lai ātri peldētu.»

Karikatūristi izmantoja šo tematu ar vislielāko aizrautību. Ja sakopotu zīmējumus, kas pārplūdināja presi, tad iznāktu nevis viens, bet vairāki milzu albumi. Vienā no karikatūrām bija re­dzams delfīns skolotājs (ar acenēm), 'kurš lasa klasei, līdz pusei ūdenī' ienirušiem delfīnēniem, grāmatu, ko notur virs ūdens plu­diņu pults. Priekšplānā jauns delfīns ar sapīkušu, garlaikotu seju izrāda savu nepatiku pret mācībām, kamēr viņa kaimiņi apmai­nās šokējošām piezīmēm:

— Whafs wrong with him?

Citā karikatūrā attēlota aina kādā no Floridas okeanārijiem, kur īsi pirms izrādes (publika jau drūzmējas pie ieejas) delfīni defilē

garam saviem satrauktajiem instruktoriem, vicinādami plakatus, uz kuriem rakstīts:

MORE FISH!

MORE WATER!

Pirms vēl Fa sasniedza popularitātes kalngalus, delfīns ar sla­venā Lila Abnera gādību jau bija parādījies komiksos «New York Herald Tribune» slejās. Pats par sevi saprotams, ka pēc 20. feb­ruāra tas iedvesmoja aizvien vairāk zīmējumu sēriju. Viena no tām, varbūt pati raksturīgākā, saucās «Bills un Lizija» un stās­tīja par kāda pāra piedzīvojumiem. Bills bija attēlots kā sava veida superdelfīns ar milzīgi platām krūtīm, un peldēt viņš varēja neticami ātri, turpretī Lizija bija mazāka auguma, apaļīgākām formām un koķeti mirkšķināja skropstas. Stāstā bija daudz aiz­raujošu sarežģījumu, īpaši, kad Liziju nolaupīja neģēlis Karskis (viņam bija slāvu vārds, bet aziātiski sejas vaibsti, tā ka autors atstāja lasītājam visai plašas interpretācijas iespējas). Sagūstī­dams Liziju un aizbēgdams kopā ar viņu ļoti spēcīgā motorlaivā, Karskis gribēja piespiest Billu stāties kādas ārvalsts dienestā (arī šī valsts nav tuvāk apzīmēta), taču Bills palika uzticīgs saviem amerikāņu draugiem. Atlētiskas delfīnu komandas priekšgalā Bills pēc neprātīga skrējiena pa okeānu panāca Karski, ienirdams izvairījās no ložmetēju apšaudes, kopā ar biedriem apgāza laivu, ar astes sitieniem apdullināja Karski (taču nenogalināja) un, uz muguras aiznesis viņu, bezsamaņā guļošu, atpakaļ krastā, nodeva laicīgās varas iestāžu rokās.[36]

Patiesības labad jāpiebilst, ka mīlestības apliecinājumi delfī­niem pēc 20. februāra un slavas dziesmu koris nebija gluži vien­balsīgs. Šur tur pacēlās neapmierinātas balsis, un prese tūlīt pie­šķīra tām lielu nozīmi, tā apmierinot prasību pēc pretrunām, kura vienmēr snauž cilvēka dvēseles dzīlēs. Kāds T. V. Meisons, dzelzs izstrādājumu vairumtirgotājs, bijušais pretendents uz senatora krēslu kādā no dienvidu štatiem, savā runā, kurai bija visai plaša

atbalss, uzdeva dažus niknus jautājumus. «Kāpēc,» viņš nopra­sīja, «mūsu delfīnu sauc par Ivanu? Vai profesors Sevilja ir komunists? Un, ja tā ir, tad kā var izskaidrot, ka valsts resors uztic komunistam apmācīt mūsu delfīnus lasīšanā? Man ir divi mazgadīgi bērni,» Meisons ar aizkustinājumu turpināja, «zēns un meitene; es ceru, ka viņi dienās kļūs par krietniem amerikāņiem, tāpat kā tēvs, taču ne par ko pasaulē, pat ja man piesolītu mil­jonu dolāru, es nebūtu ar mieru, ka ābeci viņiem māca komu­nists.»

Pēc Edemsa lūguma — Edemss uzskatīja, ka uz šo uzbrukumu jāatbild — Sevilja uzrakstīja paskaidrojumu, ka vakarā pirms" Fa piedzimšanas viņš kinokļubā noskatījies filmu «Ivans Bries­mīgais» («Ivans Bargais»). Otrā dienā, kad piedzimis delfīnēns,' viens no asistentiem piezīmējis, ka mazulis esot briesmīgi dzīvot­spējīgs. «Labi, tādā gadījumā,» Sevilja teicis, «sauksim viņu par Ivanu.» «Varbūt šis joks nav sevišķi asprātīgs, taču katrā ziņā uztraukumam nav iemesla. Un vispār T. V. Meisona pārmetumi ir pilnīgi nepamatoti,» Sevilja savā paskaidrojumā secināja, «jo Ivans atklātībai ir pazīstams nevis ar vārdu Ivans, bet gan ar vārdu Fa, kuru viņš pats sev devis.»

Pols Omārs Pārsons (kuru draugi sauca par P. O. P. vai vēl vienkāršāk — par Popu) ar savu noraidošo viedokli aizgāja da,udz tālāk nekā T. V. Meisons un senators Sparks: viņš uzstājās pret delfīnu apmācīšanas principu vispār. Pops bija pazīstams plašā­kai publikai pēc nožēlojamajiem incidentiem sakarā ar viņa kan­didatūras izvirzīšanu gubernatora postenim kādā no dienvidu štatiem. Tas bija parupjš atlētiska auguma tips, kurš labprāt izme­

tās kreklā, kad sacīja runas, un kura spēcīgā, sulīgā valoda sagā­dāja prieku žurnālistiem. «Manas smadzenes,» viņš izsaucās kādā runā Atlantā, vērsdamies pie saviem politiskajiem domubiedriem, «nav spējīgas saprast, kāpēc kongress tērē mūsu naudu, lai izglī­totu delfīnus. Mēs jau reiz bijām tik neprātīgi, ka iemācījām lasīt mūsu nēģerus, un tagad mums ar viņiem nepatikšanu diezgan, kāpēc vēl uzlaist sev krāgā delfīnus? Lai delfīni paliek savā vietā — jūrā, un mēs — savā, tā visiem būs labāk. Mēs dzīvojam ārprātīgo, gļēvuļu un nodevēju pasaulē,» Pops sparīgi turpināja, «bet, kamēr man dzīslās būs kaut pilīte asiņu, es uzstāšos pret ārprātu, gļēvulību un kaitniecību. (Aplausi.) Ja runa ir par mani, tad es — kā ikkatrs amerikānis, kas šā vārda cienīgs — ļoti mīlu dzīvniekus, sevišķi savu suni Rokiju, taču es uzskatu, ka mana suņa Rokija pienākums ir sekot man pa pēdām, kad pastai­gājos, un, kad apsēžos, nogulties man pie kājām, nevis pārspriest ar mani tā saucamās, integrācijas priekšrocības. (Smiekli.) Ja runa ir par delfīniem, tad es gribētu šeit reizi par visām reizēm izteikt savu viedokli,» viņš turpināja, sizdams ar pamatīgo dūri pa katedru. Viņš ieturēja dramatisku pauzi un, vēl vairāk paaug­stinādams balsi, sacīja: «Es uzskatu, ka zivs vieta ir uz mana šķīvja, nevis pie mana galda, kur tā vēl iedomāsies izteikt man nepiedienīgas piezīmes! (Smiekli un aplausi.) Jūs redzēsit,» viņš runas noslēgumā izsaucāsr^ka delfīni drīz vien pieprasīs mums pilsoņu tiesības!» (Ilgi aplausi, kam pievienojas zobgalības un naidīgi izsaucieni pret delfīniem.)

Popa izsacītajām bažām bija sevišķi traģiska izpausme netālu no visslavenākās vietas Savienotajās Valstīs: 22. februārī misters un misis Fulleri, abi skolotāji pusmūža gados, kas patlaban atra­dās kāzu ceļojumā ūz Niagaras ūdenskritumu, noindējās ar miega­zālēm savā viesnīcas istabā. Savu rīcību viņi paskaidroja zīmītē, ko bija piesprauduši pie spilvena. Vēsts, ka delfīni runā — tā viņi rakstīja —, esot iegrūdusi viņus izmisumā, jo šī vēsts skanot ikā bēru zvans cilvēka virsvaldībai pasaulē. Tiesas lēmums noti­kušo izskaidroja ar īslaicīgu prāta aptumsumu, ko izraisījis ceļa nogurums un jau padzīvojušu cilvēku nervu sasprindzinājums medus mēnesī.

*

Amerikāņu tautai dara godu, ka tai pašā laikā, kad tika izrā­dīta šāda negatīva nostāja pret delfīniem, daudzi krietni vīrieši' un sievietes jau centās aizstāvēt delfīnu tiesības un uzlabot viņu dzīves apstākļus.

Grupa psihologu, kas bija dabūjuši valsts aģentūras atjauju vai­rākas stundas sarunāties ar Fa un Bi kādā Floridas okeanārijā, kur tie bija nogādāti, un kas pēc tam bija vairākos citos okeanāri- jos novērojuši viņu mēmos brāļus (their inarticulate brothers), uzrakstīja ziņojumu, «kura presē publicētais kopsavilkums dziļi ietekmēja sabiedrisko domu.

«No mūsu sarunām ar Fa un Bi,» psihologi rakstīja, «mēs seci­nām, ka abu delfīnu vārdu krājums, zināšanas un inteliģences pakāpe atbilst vidējā amerikāņu pusaudža vārdu krājumam, zinā­šanām un inteliģences pakāpei, tikai ar to atšķirību, ka delfīni ne­zina žargonu un runā pareizā angļu valodā. Arī mēmo delfīnu dabiskā inteliģence, spriežot pēc viņu izturēšanās, nav zemāka, lai gan viņiem, protams, nav tik lielas iespējas to parādīt. Mēs uzskatām, ka cilvēku un delfīnu attiecības, lai cik labas tās liekas- okeanārijos, tālāk jāattīsta lielākas vienlīdzības garā. Dresētāji un kopēji izturas pret delfīniem ar sirsnību, kas ir neliekuļota un bieži vien aizkustinoša, bet kam tomēr ir zināma iecietīguma ni­anse; tas pierāda, ka komplekss «cilvēks un dzīvnieks» un ar to saistītie aizspriedumi nav pārvarēti. Turpretī profesora Sevilj.as nodibinātās cilvēku un delfīnu attiecības neizraisa nekādu iebil­dumu. Ļoti iespējams, ka tieši ar savu dziļo cilvēcīgumu un pil­nīgo aizspriedumu trūkumu (his complete freedom from prejudi- ces) profesoram Seviljam izdevies gūt ar Fa un Bi tik ievēroja­mus panākumus.

«Visos baseinos, kurus mēs apmeklējām,» ziņojumā tālāk teikts, «delfīnus baro ļoti labi. Arī medicīniski viņi ir pienācīgi aprūpēti. Tomēr viņu dzīves apstākļus nevar atzīt par ideāliem, jo pastā­vīgā uzturēšanās ierobežotā telpā var galu galā ietekmēt viņu garīgo līdzsvaru. Sai sakarā mēs gribam uzsvērt, ka baseini ne­kādā gadījumā nedrīkstētu būt apaļi, jo tā delfīni ierod riņķot pa baseinu; šis paradums notrulina un ir analoģisks plēsīgo zvēru parašai staigāt pa sprostu uz priekšu un atpakaļ. Labāk būtu ierī­kot delfīniem taisnstūra baseinus, kuru viena mala būtu vismaz simt metru gara: tas ir minimālais .garums, lai delfīns varētu ātri peldēt un līdz ar to gūtu vismaz brīvības ilūziju. Taču vislabā­kais līdzeklis pret ieslodzījuma kompleksu, turklāt ievērojot, ar kādu godprātīgumu delfīni izturas pret saviem draugiem cilvē­kiem, būtu atļaut viņiem laiku pa laikam uzturēties atklātā jūrā, tāpat kā kareivjus atlaiž uz mājām atvaļinājumā.»

Drīz pēc tam «Amerikas māšu apvienība» publicēja domu sako­pojumu ar līdzīgu noskaņu. «Tā kā delfīni runā,» mātes deklarēja, «neviens vairs nedrīkst uzskatīt viņus par dzīvniekiem. Ar kādām tiesībām doktors Lillī vai jebkurš cits zinātnieks drīkst ievietot delfīnu smadzenēs elektrodus? Ar kādām tiesībām okeanāriju direktori liek viņiem strādāt bez atalgojuma un nenormētu darba laiku gluži kā cirka zvēriem? Un kāpēc delfīnietēm jāpieņem par­tneri, ko viņām uzspiež baseinu direktori, bet viņas nevar tos brīvi izvēlēties, kā tas droši vien notiek viņu dabiskajā vidē?»

*

Ja runājam par dažādu baznīcu reakciju, tad jāteic, ka to no­stādne bija garā viscēlākā, ar tālejošiem ierosinājumiem, jo bū­tībā tās pieskārās jautājumam par delfīnu nākamo statusu cil­vēku sabiedrībā. Pirmais par to ierunājās evaņģēlistu mācītājs Līds savā rakstā «Jonāsa parāds», kas guva plašu atbalsi. Līds aizrādīja, ka delfīns ir vaļveidīgais dzīvnieks, tāpat kā valzivs (jeb, pareizāk sakot, kašalots), kas bija aprijusi Jonāsu. Vai gan nepelna ievērību fakts, ka valzivs (izsakoties tradicionālajā va­lodā) nesaberza Jonāsu «savos briesmīgajos žokļos? Tā viņu ne­pārvērta putrā, apstrādādama ar saviem muskuļiem un sajauk­dama ar kuņģa sulu. Aprīdama Jonāsu, valzivs sagādāja viņam patvērumu savā vēderā, kas nekļuva viņa kaps. Un pēc dažām dienām tā Jonāsu sveiku un veselu izlaida atkal ārā, saglabājusi viņu gaidāmajiem darbiem. Cik noslēpumaina un providenciāla vaļveidīgā dzīvnieka un cilvēka saprašanās!

Līds rakstīja, ka tādas pārdomas viņam radušās, lasot 20. feb­ruāra konferences atreferējumu. Tad viņam kļuvis skaidrs, ! ka cil­vēks vēl nav samaksājis pateicības parādu valim, jo vaļveidīgie dzīvnieki jau kopš senseniem laikiem apzīmogoti ar predestināci- jas zīmogu. Tālāk Līds pastāstīja, ka viņš esot pārdzīvojis īstu šoku, kad Fa, atbildēdams uz žurnālista labi domāto jautājumu, savukārt tieši un atklāti vaicājis: «Kas ir dievs?» Un Līds izsau­cās: «Kurš kristietis gan nejūt sāpes, sastapdamies ar tik dziļu nezināšanu?» Protams, žurnālists esot atbildējis, cik labi pratis, taču vienīgā atbilde, un Līds nebaidoties to apliecināt, esot sludi­nāt delfīniem evaņģēliju. Jo jautājums «Kas ir dievs?» nav pa­rasts jautājums, uz kuru cilvēks spējīgs atbildēt patiesi vai nepa­tiesi, kā kuru reizi. Jautājums «Kas ir dievs?» jau pats par sevi ir tiekšanās pēc dieva. Ja Fa, kā to viss norāda, ir saprātīga būtne, tad viņam pieejami arī ticības noslēpumi.

Tomēr citi evaņģēlistu mācītāji, kā arī pārējo sektu sludinātāji, nepieņēma Līda drosmīgo tēzi bez iebildumiem un pretošanās. «Protams,» par to rakstīja baptistu mācītājs D. M. Hotorns, «dzīv­niekiem ir sava vieta dieva radītajā pasaulē. Viņi, tāpat kā cil­vēks, ir dieva radības, jo dievs viņus visus — no vislielākā līdz vismazākajam, no visderīgākā līdz viskaitīgākajam — izcēlis no Nebūtības. Taču dievs viņus nolicis uz zemākas pakāpes un pa­kļāvis cilvēkam. Dievs nepieļauj, ka šie radījumi Viņu mīlētu, pielūgtu Viņa noslēpumus un gūtu atalgojumu Viņa paradīzē. Es piekrītu Līdām,» Hotorns turpināja, «ka Fa izturas kā saprātīgs radījums. Diemžēl dvēsele un saprāts nav sinonīmi. Vai delfīniem ir dvēsele? Tas, lūk, ir galvenais jautājums. Lai par to pārliecinā­tos, vajadzīga otra atklāsme vai vismaz pilnīgi droša un neap­šaubāma debesu zīme. Sludināt delfīniem evaņģēliju būtu cēls pasākums, bet varbūt tas vedina uz patvaļu, ko vēlāk vajadzētu rūgti nožēlot, jo tā mēs atkāptos no rakstiem, kurus dievs mums devis, lai mēs pēc tiem vadītos. Vai mums ir tiesības,» Hotorns savas runas nobeigumā jautāja, «vienlaikus grozīt Svēto rakstu burtu un garu un sacīt delfīnam, pievēršot viņu kristīgajai ticībai, ka pestītājs miris pie krusta, lai glābtu viņu?»

Sai brīdī polemikā iejaucās R. P. Šmits. Dzimis Francijā, domā­jams, ebrejs pēc izcelsmes, izglītojies Kanādā un Savienotajās Valstīs, Šmits bija jezuīts ar gaišu un vispusīgi attīstītu prātu. Teoloģijas un dabas zinātņu doktors, etnologs, sociologs, numis- māts, arheologs, viņš bez abām savām dzimtajām valodām (angļu un franču) prata itāļu, spāņu, vācu, rumāņu un čehu valodu (če- hiski viņš runāja bez kāda akcenta kā reti kāds ārzemnieks, tā vismaz izteicās paši čehi). Viņš bija sarakstījies ar Teijaru de Šardenu, lordu Bertranu Raselu un Ginteru Andersu. Kad viņam jau bija pāri sešdesmitiem, viņš sāka mācīties krievu valodu, lai, kā pats sacīja, «lasītu Tolstoju oriģinālā».

Šmits ļoti enerģiski un talantīgi uzbruka Hotorna tēzei. Tās pirmā vaina, viņš sacīja, ka tā sniedz reliģisku atbalstu pretīgajai un .komiskajai Popa runai Atlantā. Ja Hotorns būtu pamanījis šo bīstamo momentu, viņš pats pirmais to nožēlotu. Kristiānisms, ja tas negrib sevi diskreditēt, nedrīkst nekādā veidā būt saistāms ar atpalikušām politiskām doktrīnām. Pilnīgi pretēji, tam jācen­šas saglabāt kontaktu ar pasaules attīstības procesu, jāizmanto domas progress un jādara viss, lai aptvertu svarīgākos zinātnes at­klājumus. Hotorns pareizi saskata atšķirību starp dvēseli un prātu. Bet ar ko viņš pašreizējā gadījumā pamato savu apgalvojumu, ka delfīniem nav dvēseles? Kas tad īstenībā ir dvēsele? Vai tā nav radības spēja- izjust metafiziskas sāpes par savu pašreizējo stā­vokli un ilgas atbrīvoties no tā ar kvēlu ticību? Delfīnu ticējumi, spriežot pēc Bi izteikumiem (20. februāra preses konferencē), ir vienkāršoti, parupji, Šmits turpināja, tomēr arī tie ietver sevī reli­ģiskās izjūtas pamatelementus: 1) priekšstatu par zaudēto para­dīzi: ļoti senos laikos delfīni padzīti no zemes; 2) priekšstatu par viņpasauli: zeme ir paradīze, kur delfīni nonāk pēc nāves;

3) priekšstatu par pašuzupurēšanos: delfīni ir gatavi atdot dzī­vību, lai drīzāk un drošāk sasniegtu mūžīgo svētlaimi; 4) priekš­statu par pielūdzamu pilnību: delfīni jūt kvēlu mīlestību uz cil­vēku, kuru viņi iztēlojas (nepareizi) kā absolūti labsirdīgu un vis­varenu būtni. Franču rakstniekam Verkoram taisnība, Smits turpināja, ka vienīgais nopietnais kritērijs, kas raksturo cilvēku, ir nevis ārējais veidols, nevis valoda, pat ne saprāts, bet gan reli­ģiskās jūtas.

Pretēji Hotorna domām, nav nekādas vajadzības gaidīt otru dievišķu atklāsmi, jo tieši tā jau ir atklāsme, ka šobrīd varam ap­svērt jautājumu par delfīnu pievēršanu kristīgajai ticībai, tāpēc ka mums ir iespēja to darīt. Un drošo, neapšaubāmo debesu zīmi, kuru prasa Hotorns, mēs jau esam saņēmuši, jo ir taču noticis brīnums un delfīniem dāvātas spējas runāt.

Antropocentrisms, Smits turpināja, tāpat kā ģeocentrisms, ir novecojis. Cilvēks uz planētas vairs nav viens. Turpmāk viņam vajadzēs uzskatīt par sev līdzīgiem visus tos dzīvniekus, kas at­bilst kritērijiem, pēc kuriem raksturo cilvēku. Ja mēs pārvarēsim nenovīdīgo prātu konservatīvismu, tad kļūst skaidrs, ka cilvēks un delfīns ir viens un tas pats radījums, kas tikai nosaukts dažā­dos vārdos. Tad nebūs aplami sacīt delfīnam, ka Kristus miris pie krusta, lai glābtu viņu, jo ar vārdu «cilvēks» mēs turpmāk apzī­mēsim ikvienu radību, kam piemīt reliģiskas jūtas un ko var mācīt īstajā ticībā ar artikulētās valodas palīdzību.

Vēl lieku reizi mēs atklājam, Smits noslēgumā atgriezās pie savas iemīļotās tēzes, ka starp zinātni un reliģiju nav būtiskas pretrunas. Nebūt ne. Zinātne likusi mums saprast, cik plašs ir jē­dziens «cilvēks», un līdz ar to mums paveras aizraujošas per­spektīvas: mums jāpateicas zinātnei, ka turpmāk varēsim likt dieva vārdam atskanēt pašās okeāna dzīlēs.

Pēc šī raksta publicēšanas' vairāki garīdznieki, kas piederēja pie dažādām baznīcām, rakstīja Lorrimeram un lūdza atļauju mā­cīt Fa un Bi kristīgās ticības pamatus. Visi viņi saņēma pieklā­jīgā formā izteiktu noraidījumu. Komisija saprotot, Lorrimers at­bildējis, cik cēli centieni diktējuši šos lūgumus, tomēr šimbrīžam neesot iespējams tos apmierināt, jo vieta, kur profesors Sevilja apmācot delfīnus, esot jātur slepenībā katram skaidru iemeslu dēļ: to prasot valsts drošības intereses.[39] Vismaz no oficiālā viedokļa raugoties, jautājums par delfīnu pievēršanu kristīgajai ticībai neesot vēl nobriedis.

Pavisam cita problēma saistīja Baltā nama uzmanību, un tā, liekas, prasīja ātru atrisinājumu. Apmācīt vienu vai divus delfī­nus bija par maz. Ja delfīniem vajadzēja kļūt par tik vērtīgiem palīgiem Savienoto Valstu jūras kara flotei, tad bija nepieciešams nekavējoties darīt visu, lai nodrošinātu pietiekamu skaitu rekru- tējamu delfīnu. Padomnieku sakūdīts, Savienoto Valstu prezidents nezaudēja laiku: viņš rīkojās. Atgādinādams 1945. gada 25. sep­tembra vēsturisko lēmumu, ar kuru prezidents Trumens anektēja Amerikas Savienoto Valstu kontinenta cokolu — ar šo lēmumu valsts zemūdens robežas ti'ka paplašinātas tālu aiz teritoriālajiem ūdeņiem —, Savienoto Valstu valdība paziņoja, ka turpmāk uz­skatīs par Amerikas Savienotajām Valstīm piederošiem visus del­fīnus, zobenvaļus, kašalotus un citus vaļveidīgos, kuru pārošanās un atnešanās rajons iekļaujas tās kontinentālā cokola robežās. Tādēļ minēto vaļveidīgo medības, zvejošana un gūstīšana aiz­liegta visiem kuģiem, kuteriem un laivām, visiem zvejniekiem, zvejnieku grupām vai zvejas uzņēmumiem, vienalga kādas tautī­bas tie būtu, jo tas ietilpst vienīgi Amerikas Savienoto Valstu jūras kara flotes kompetencē.

Sī teksta nozīmīgums tālu pārsniedza praktiskos apsvērumus, kas bija iedvesmojuši tā autorus. īstenībā tas bija jauns, milzīgi svarīgs fakts pasaules attīstībā: jēdziens «amerikāņu delfīns» iegāja Vēsturē.