Cilvēcīgais dzīvnieks

III

Misters C? jautāja Megija Millere, divdesmit deviņus gadus veca, īsa, drukna, sārtu seju, acs kaktiņā pastāvīgi bālgani atda­lījumi, uz vaigiem sarkani plankumi, mati plāni, bez spīduma, lūpas un zods it kā tiecās savienoties virs biezajām, sarkanajām, izliektajām, allaž siekalaini miklajām lūpām, steigā uzspīlējusi džinsus un uzvilkusi kreklu ar lielām sarkanzaļām rūtīm, viņa iz­skatījās aizrautīga un nevaldāma, pastiepusi galvu uz priekšu, it kā aizsargādama no ļauniem cilvēkiem visus savus dievus, kā dzīvos, tā mirušos, — profesoru Sevilju, Džeimsu Dinu, Bobu Me- ningu, neuzskaitot sīkākas un īslaicīgākas dievības, kā klājas, mister C?, mans asistents Džims Foils, helo, mister Foil, bet vai- nav noticis pārpratums, mister C? man kalendārā pierakstīts, ka jūsu apmeklējums paredzēts septiņpadsmitos trīsdesmit minū­tēs un nevis (viņa paskatījās savā platajā nerūsoša tērauda rokas pulkstenī) piecpadsmitos trīsdesmit, esmu izmisis, mis Millere, nē, nekas, nekas, mister C, diemžēl profesora Seviljas patlaban nav, bet viņa asistente mis Lafeija jums visu pa­skaidros.

Iestājās klusums, Megija Millere nolaida aci's pār kalendāru, lūdza dievam kungam piedošanu, ka samelojusies, un ar tīru, nesavtīgu naidu atcerējās misis Fērgusoni, ko viņa saprot no profesora, šī manierīgā snobe? sauksim īstajā vārdā, šī slampa (piedod, dievs, manu rupjību), nabaga profesors, viņam taču nekad nebūs miera no sievietēm, un šī padauza ar savu piemīlīgo sejiņu un liekulīgajiem plakstiem ir ļaunākā no visām, galīgi samaitāts un cinisks radījums, ierodas un nolaupa viņu mūsu acu priekšā no laboratorijas, pašā darba karstumā, es redzēju, Arleta arī bija pārskaitusies, un viņš, lielais muļķis, ļaujas, pietiek šai pamirk­šķināt acis, un viss kārtībā, viņš šai pie sāniem mazajā elegan­tajā automobilī, smalki gan viņš izskatās, saliecies trijos līku­mos tādā kastē, šī viņu vazā aiz deguna, kā saka Bobs Menings, tā ir vājākā tirānija pār stipro, bet galu galā, ja stiprais būtu pa­tiešām stiprs, viņš nejautu vājājam sevi tiranizēt, mister C, es tūlīt pasaukšu mis Lafeiju, viņa ir baseinā pie Ivana, kā, lūdzu? jā, Lafeija ir franču izcelsmes kanādiete, tāpēc viņai tāds

uzvārds, atvainojiet, es jūs neiepazīstināju «air Bobu Meningu, Bobs ir viens no mūsu līdzstrādniekiem, Bobs paspēra pāris soļu uz priekšu, un C skatiens pievērsās viņam, garš, kalsnējs, slaiks jauneklis ar graciozām kustībām, garām, smalkām, lokanām rokām, sveicināti, mister C, Bobs sacīja ar apburošu smaidu,

kad Megija izgāja no saliekamās barakas, kurā bija iekārtota laboratorija, viņa sajuta uz sejas karsto sauli un jūras gaisu, un pēkšņi, it kā Floridas siltais gaiss viņu apskautu un piekļautu, viņa jutās^skaista un laimīga, viņa dziļi elpoja, sperdama lielus, ātrus soļus ar savām strupajām kājelēm, gāja, izslējusi smagnējo, sārto un kareivīgo seju, Arleta peldkostīmā gulēja uz viena no abiem plastmasas plostiem, kas bija pietauvoti baseina malā, no­liekusies pār delfīnu Ivanu, acis viņai bija piesārtušas, kad pie­nāca Megija, viņa uzlika saules brilles, mīļā, tas ir briesmīgi, profesors piemirsis, ka viņam bija jāsatiekas ar to tipu C, ziniet, tam jābūt lielam vīram, jo principā mūsu izmēģinājumi ir super- slepeni, es bīstos, ka viņš varētu profesoram kaitēt, man ļoti ne­patīk viņa acis, tādas saltas, smaidīgas un slepeni draudīgas, kaut jūs saprastu, ko es gribu 'sacīt, vai jūs nevarētu viņu pie­ņemt, pastāstīt par mūsu eksperimentiem, mazliet pakoķetēt, lai gan viņš, kā rādās, nepieder pie tiem vīriešiem, kas ļauj sievietei tīt sevi ap pirkstu, uz mani viņš pat nepaskatījās, es atstāju šos abus, viņu un viņa asistentu, ar Bobu, jūs taču pazīstat Bobu, viņš ir apburošs, viņš spētu savaldzināt pat veselu pulku klabur- čūsku, atvediet viņus šurp, Arleta nopūzdamās sacīja, es ne­gribu lieki pievērst sev uzmanību, parādīdamās laboratorijā tikai peldkostīmā,

saprotams, Megija aizelsdamās steigšus attrauca, it kā dzīve būtu par īsu, lai pagūtu pateikt visu, kas viņai sakāms, jūs jau zināt, kā tas ir ar Bobu Meningu un mani, viņš ir tīrais bērns, bez manis viņš būtu pazudis, kad viņš uz mani paskatās, viņa sejas izteiksme atgādina man Džeimsu Dinu dažus mēnešus pirms nāves, nabaga Džeimss, viņš sēdēja krustmātes Agates vecajā atzveltnes krēslā Denverā, turēdams manu roku, tad pēk­šņi gurdi aizvēra acis un sacīja, bez tevis, Megija, es justos pazu­dis, vai jūs neesat ievērojusi Boba acis, Arleta? viņš ir tīrais bērns, pilnīgi neaizsargāts, drausmīgi viegli ievainojams, es kļūstu vai traka, kad iedomājos, cik nežēlīgi tēvs ar viņu apgā- jies, tas ir šausmīgi, nabaga Bobs, man šķiet, vienā no tuvāka­jām dienām es būšu ar mieru aplaimot viņu, paziņojot par mūsu saderināšanos, viņš tik ļoti gribētu no manis bērnu, viņš gan to nav man teicis, bet es tāpat jūtu, viņš nespēj paskatīties uz ne­vienu bērnu, neuzsmaidījis tam vai nesavilcis un neizstiepis pretī

lnpas, protams, viņa turpināja ar noslēpumainu izskatu, tas radīs veselu virkni problēmu, es par to ieminējos Seviljam, bet viņš manī klausās tikai pa ausu galam, viņam nekad nav laika, viņš ir tik izklaidīgs, turklāt jūs zināt, kā es viņu apbrīnoju, bet paš­laik viņš uzvedas, kā bērns, Sevilja ir pietiekami liels, lai zinātu, ko dara, Arleta iebilda, nē, nē, mīļā, neaizmirstiet, ka mēs esam pazīstami jau piecus gadus, un savā ziņā viņš ir bērns, jūs taču nesacīsit, ka viņš mīl to garo, stulbo šķeistu, tas nav iespējams, viņai taču galvā putu krējums, esmu pārliecināta, ka viņas sma­dzenes nesver ne divsimt gramu, profesoram glaimo viņas uzma­nība, tas ir viss, vai arī tā ir tīri «jutekliska» burvestība, Megija sacīja, izstiepdama savas pilnīgās, sarkanās — gluži kā rēta — lūpas, ejiet jel un atvediet tos tipus, teica Arleta novērsdamās, es gribu ātrāk tikt ar viņiem galā,

nesaprotu, kur viņa aizķērusies, Bobs Menings sacīja, viņa, ziniet, ir ļoti pļāpīga, Bobu mulsināja C smagais, neatlaiJīgais skatiens, kas visu laiku bija pievērsts jaunekļa sejai, bija tāda sajūta, ka C pelēkzilās acis ieguvušas varu pār viņu, iešu paska­tīties, viņš nosarkdams turpināja, nē, pateicos, es nesmēķēju cigā^ rus, viņš izgāja, Bili, Foils jautāja, pavērsdams pret C savu vien­tiesīgo boksera seju, kas tas par magnetofonu, kas bez apstājas grieža^?, neuztraucieties, Džim, tas ir savienots ar hidrofonu, kurš novietots baseinā, lai uztvertu skaņas, ko zem ūdens izlaiž viens no delfīniem, pirms trim nedēļām es tādu pašu redzēju Point- mugu, C noliecās pār Megijas rakstāmgaldu, pievilka klāt kalen­dāru, paskatījās un nolika atkal vietā, tā jau es domāju, Džim, mazā šausmone sameloja, tikšanās bija norunāta pulksten piec­padsmitos trīsdesmit, ko tu neteiksi, pārpratums! Sevilja vien­kārši aizmucis, vajadzēs mazliet ieskatīties šā meteka radu rak­stos un, kamēr šeit esam, uzmest acis viņa asistentei, meičai ar franču uzvārdu, Bili, vai tik jūs nedomājat, ka gollisti…, es ne­uzticos nevienam, es, kā to tik labi pateica Lorrimers, vakarā gu­lēt iedams, lūru pats uz sevi pa atslēgas caurumu, lai redzētu, ko izvelku no savām kabatām, ahahā … mis Lafeija gaida jūs pie baseina, sacīja Megija, ja atļaujat dot padomu, būtu vēlams novilkt svārkus un atkal uzlikt cepures, tur nav ēnas, Arleta piecēlās un gāja pretim gar baseina malu, iedegusi un sīciņa spožajā saulē pret dūmakaino debesu zilumu, C māksloti bezbēdīgi uzsmaidīja viņai, Foils paspieda mazo, silto un stingro roku, viņā uzplūda pateicības vilnis, viņš bija gatavo­jies ieraudzīt kaut ko Megijai līdzīgu, bet šī meiča bija īsts dār­gums, maza, trausla, apaļīga, ar ovālu sejiņu, mazliet uzrautu deguntiņu, gludu ādu, skaistām, spriganām, mirdzošām, izteik­smīgām melnām acīm, ļoti skaistu muti, skatienā kaut kas ļoti dzīvīgs, juteklisks un augstsirdīgs, viņa bija panākusies trīs so­ļus tiem pretim, trīs mazus solīšus, jo pati bija maza, un kustē­jās dabiski, gurniem viegli šūpojot trauslo un pilnīgo augumu, viņa bi)a tik apaļīga, tik maiga un gludena, ka vārds «bēbijs» ieguva jaunu nozīmi, viņa man patīk, Foils domāja, deniņiem dunot, rīklei kalstot, ak dievs, kā man viņa patīk, un turklāt viņa ir godīga meitene, pēc acīm redzams, viņa nav nekāda slampa, nav haizivs, nav draņķene, tādu meiteni var atrast tikai vienu starp simttūkstoš'meitenēm un arī tad, ja palaimējas, bet rīt no rīta man jau jābūt atpakaļ Vašingtonā,

C bezrūpīgi uzsmaidīja Arletai, esmu laimīgs, jūs satikdams, mis Lafeija, viņa saltās un smaidošās acis pētīja meičas seju, mazais pērtiķēns nupat raudājis, uz vaiga ir asaru pēdas.

— Cik es noprotu, mis Lafeija, — C sacīja, — profesors Se­vilja šeit izdara ļoti oriģinālu eksperimentu.

Arleta paraudzījās viņā. C smaidīja, bet acis joprojām bija saltas. Šis tips likās aizvainots, ka viņam darīšana tikai ar asis­tenti, Arleta apvaldīja asaras un laipni pasmaidīja. ^ — Principā šis eksperiments nav oriģināls, mister C, tas jau izdarīts ar šimpanzi, bet ar delfīnu tas ir pirmais mēģinājums.

— Vai jūs domājat Heisu eksperimentu ar šimpanzi Vikiju?

— Tieši tā.

— Esmu tikai dzirdējis par to, mis Lafeija, šķiet, tieši tai laikā, kad iznāca Heisu grāmata, es biju ārzemēs.

— Nu, Heisi, kā jums zināms, paņēma divas dienas vecu pēr- tiķēnu un audzināja kā bērnu.

— Varonīgs izmēģinājums, — Foils piezīmēja.

— Saprotams! Kā varat iedomāties, tas bija Heisiem smags pārbaudījums. Priekškari, mēbeles, lampas, trauki — viss dabūja ciest. Taču viņi uzskatīja, ka eksperiments ir to vērts. Viņu doma bija audzināt Vikiju kā cilvēku bērnu un, tā kā šimpanzes balss aparāts ir līdzīgs mūsu, iemācīt viņu runāt.

— Un tas viss beidzās ar izgāšanos, cik atceros.

— Labāk sacīsim, ka mēģinājums neizdevās.

C sāka smieties.

— Kāda starpība, jūsuprāt, starp izgāšanos un neizdevušos mēģinājumu?

— Neizdevies mēģinājums var mums daudz ko mācīt.

— Piemēram?

— Vispirms, ka šimpanze nevar pēc vēlēšanās izrunāt jebkuru skaņu._ Pērtiķi gan izlaiž zināmu skaitu vokalizētu skaņu, bet vienmer kada fizioloģiska kairinājuma rezultātā, nekad viņi to nedara paši pēc savas ierosmes. Citiem vārdiem sakot, šīs ska­ņas tikpat maz atkarīgas no šimpanzes gribas kā jūsu reflek­sīvā kustība no jūsu gribas, kad ārsts uzsit jums pa ceļgalu ar āmuriņu. Pirmais Heisu uzdevums bija iemācīt Vikiju izdot kādu skaņu pēc pašas gribas. Lai saņemtu barību, Vikijai vajadzēja iemācīties sacīt «a».

— Un viņai tas izdevās?

— Ar grūtībām. Tad Heisi pārgāja pie otrās stadijas: viņi iz­mantoja metodes, kādas lieto skolās, kur māca runāt garīgi atpa­likušus bērnus. Kad Vikija sacīja «a», misters Heiss saspieda un tūlīt atkal atlaida pērtiķēna lūpas. Tādā veidā Vikija pēc divu nedēļu pūlēm iemācījās izrunāt «mama». Pērtiķēnam bija četr­padsmit mēnešu. Divu gadu vecumā viņai izdevās izveidot vārdu «papa», divdesmit astoņu mēnešu vecumā pērtiķēns iemācījās sa­cīt «cup»! un trīs gadu vecumā — izrunāt vārdu «up».[6]

— Tātad Vikijas aktīvais vārdu krājums aprobežojās ar čet­riem vārdiem?

— Pie tam ne vienmēr viņa tos lieto apzināti. Šie četri vārdi Vikijai ir prasīšanas vārdi. Kad Heisiem ir viesi, Vikija diedelē no viņiem kārumus, sacīdama «mama» un «papa» bez kādas at­šķirības. «Cup» tiek lietots šaurākā nozīmē, Vikija to saka, pra­sīdama padzerties. No tā var secināt, ka šimpanze nesaista vai vāji saista iemācīto vārdu ar priekšmetu, ko tas apzīmē.

— Un pasīvais vārdu krājums?

— Heisi vērtē, ka tajā ir ap piecdesmit vārdu. Taču arī te pa­stāv ļoti nenoteikta saistība starp vārdu un apzīmējamo priekš­metu. Ir dienas, kad Vikija nekļūdīgi parāda degunu, ausis, acis, dzirdēdama atbilstošos vārdus. Citreiz viņa kļūdās. Kad misters Heiss saka «acis», viņa rāda uz degunu, un tamlīdzīgi. Un, bei­dzot, kad Vikija mācās jaunus vārdus, viņa bieži aizmirst jau zi­nāmos.

Iestājās pauze, un Foils pusbalsī sacīja:

— Četri vārdi trijos gados! Diezgan bēdīgi, es domāju.

— Kam bēdīgi? — C jautāja pa pusei zobgalīgi un gurdi.

— Heisiem vai Vikijai? Cilvēkam vai šimpanzei?

— Abiem, — Arleta sacīja, vēlīgi uzsmaidīdama Foilam.

— Pirmo reizi vēsturē cilvēks izdarījis grūtu, nopietnu, ilgu un metodisku mēģinājumu nodibināt lingvistiskus sakarus ar dzīv­nieku, taču tas nav izdevies.

— Vai jums ar jūsu delfīnu mazuli ir lielākas izredzes? — C jautāja, berzēdams vēdera iedobi.

— Tas vairs nav nekāds mazulis, mister C, tas ir pieaudzis delfīns. Un eksperiments vēl nav beidzies. Bet, ja atļaujat, es iz­stāstīšu visu no sākuma.

— Vai mēs nevarētu apsēsties? — C jautāja neskanīgā balsī.

— Man liekas, stāvēt tādā karstumā ir diezgan grūti.

— Piedodiet, mister C, — Arleta samulsusi sacīja, — man tūlīt vajadzēja to iedomāties. Megija, ja jūs būtu tik laipna un paliktu pie Ivana, mēs iesim uz laboratoriju.

C atviegloti nopūtās, atlaizdamies saliekamā atpūtas krēslā, uz kuru Arleta viņam norādīja.

— Vai nevēlaties kaut ko iedzert, mister C? — Arleta gādīgi apjautājās.

— Nekas, nekas, esmu tikai mazliet pārpūlējies, — C sacīja,

— bet es patiešām labprāt kaut ko iedzertu.

Bobs panācās uz priekšu graciozām un atraisītām kustībām.

— Nerūpējieties, Arleta, — viņš ierunājās savā melodiskajā balsī. — Es uzņemšos mājasmātes pienākumus. Vai arī misters Foils nevēlētos iedzert glāzi viskija?

Arī Foils apsēdās atpūtas krēslā.

— Uzskatu, ka mans pienākums ir pieņemt jūsu piedāvājumu,— viņš moži atbildēja.

Arleta apsēdās viņiem iepretim. Viņa jutās neērti, ka sēž labo­ratorijā, ģērbusies peldkostīmā, bet, no otras puses, atstāt viesus un iet uzvilkt šortus likās mazliet liekulīgi.

— Lūdzu, turpiniet, mis Lafeija, — C sacīja, — es jau jūtos pavisam labi.

— Vispirms man jāpaskaidro, ka mums ir divi baseini, kas at­rodas netālu viens no otra, — Arleta sacīja. — Vienā mēs turam tēviņu un divas vai trīs mātītes, kā nu kurā laikā. Otrs baseins, kuru jūs nupat redzējāt, dod mums iespēju vajadzības gadījumā izolēt kādu no mūsu audzēkņiem. Labi. Tad paklausieties, kā viss sākās. Gandrīz nejauši, jūs redzēsit: pirms nepilniem četriem gadiem divas mātītes dzemdēja ar dažu stundu starplaiku. Viena dzemdībās nomira, laidusi pasaulē dzīvu delfīnu, bet otra dzem­dēja beigtu mazuli. Likās, būtu gluži dabīgi, ka palikusī mātīte pieņemtu bāro delfīnēnu. Taču nekā tamlīdzīga. Viņa atteicās, īstenībā šāda izturēšanās diezgan bieži vērojama arī starp ci­tām dzīvnieku sugām; piemēram, aitas, kuru mazulis dzemdībās gājis bojā, atsakās zīdīt bez mātes palikušu jēru.

Arleta apklusa. Bija ienācis Bobs, nesdams uz paplātes pude­les un glāzes. C tūdaļ izvilka no kabatas mazu kārbiņu un no­rija divas pilulas. Arleta ievēroja, ka viņa roka, ceļot pie lūpām viskija glāzi, mazliet dreb. Acīmredzot šis cilvēks bija narkomāns.

— Un tad profesoram Seviljam radās doma pašam izaudzēt delfīnu mazuli, — viņa pēc brīža turpināja. — Jaunpiedzimušo vajadzēja izolēt otrajā baseinā, lai tēviņš, kuram tobrīd bija vis­karstākais riesta laiks, savos trakajos mīlas lēcienos viņu neie­vainotu. Un tad vajadzēja noslaukt pienu delfīnu mātītei un ba­rot to mazuli. Tas viss liekas vienkārši, kad par to stāsta, taču īstenībā radās diezgan daudzas problēmas. Mums, labora­torijas darbiniekiem, visgrūtākais bija pirmajās delfīna dzīves nedēļās nodrošināt nepārtrauktu cilvēka klātbūtni ūdenī, lai ba­seinā izolētais delfīnēns nejustos pamests. Mēs uzvilkām ska­fandrus un dežurējām maiņās pa divi. Pēc mēneša profesors pa­sūtīja divus plastmasas plostus, uz kuriem apmesties delfīnēna audžu vecākiem. Protams, mazulis pa zemūdens skaļruni dzir­dēja savas cilvēku ģimenes balsis, tāpat kontaktu uzturējām ar glāstiem. Ivans neizrādīja ne mazāko satraukumu, kad vecāki no ūdens pārcēlās uz plostu. Naktī, un dažreiz arī dienā, abus plos­tus ērtības dēļ piestiprina pie baseina malas.

— Kāpēc vajadzīgi divi plosti, mis, Lafeija? — C jautāja. — Vai nepietiktu ar vienu?

— Tāpēc, ka delfīnam mēdz būt divas mātes. Viena īstā māte, ja tā var sacīt, un viena audžu māte, kas grūtniecības laikā drau­dzējusies ar pirmo, bijusi klāt dzemdībās, atgaiņādama ziņkārī­gos delfīnus, un arī vēlāk palīdz pasargāt mazuli no tēviņu delve- rēšanās. Profesors Sevilja mēģināja sagādāt mazulim tādus pašus apstākļus: mēs piesējām plostus pie baseina malas tā, lai starp tiem paliktu tukšs laukumiņš, un gandrīz vienmēr tajā uzturējās Ivans, vismaz pirmajos mēnešos. Kad naktī kāds no mums iegremdēja roku ūdenī, Ivans tūlīt, pat aizmidzis, pabāza galvu zem savu «vecāku» pirkstiem.

Foils pasmaidīja.

— Cik mīļš dzīvnieks, — viņš sacīja, apmaisīdams ledus ga­baliņus glāzē.

— Vai tad Ivans jūs uzskata par savu ģimeni? — C jautāja. Viņš bija atguvis savu aplombu, sārtumu un aso skatienu.

— Man liekas, viņš visu mūsu grupu uzskata par savu ģimeni un profesoru Sevilju un mani — par savu īsto māti un audžu māti.

— Kāpēc tā?

v — Tāpēc, ka mēs esam pavadījuši kopā ar viņu daudz ilgāku laiku nekā pārējie grupas locekļi un, galvenokārt, tāpēc, ka mēs jau no paša sākuma viņu barojām — vispirms ar pienu no knu­pīša, pēc tam ar zivīm.

— Mis Lafeija, — Foils smaidīdams ierunājās, — jau kopš paša intervijas sākuma jūs atstājat mūs briesmīgā neziņā: jūs vēl neesat pateikusi, vai delfīns sāka runāt…

Arleta paraudzījās viņā, brūnās acis iedzirkstījās, un Foils no­domāja: «Kā šī meitene smaida! Līdz pašiem lūpu kaktiņiem. Tik atklāts, labsirdīgs smaids …»

— Tūlīt es būšu tik tālu, — Arleta atbildēja. — Bet vispirms gribu uzsvērt, ka profesora Seviljas eksperiments principā balstās, uz parādību, kuru pirmais ievēroja doktors Lillī un pēc tam ap­stiprināja citi pētnieki: delfīns ir spējīgs spontāni atdarināt cil­vēka balsi. Pastāvīgi sarunājoties ar Ivanu, no rīta līdz vakaram uzturēdami ap viņu to, ko profesors apzīmē par «ģimenes skaņu vidi», mēs varējām cerēt, ka viņš sāks atdarināt skaņas, ar ku­rām viņu pārsātinājām, — sākumā tās nesaprazdams (kā mazu­lis, kas šūpulī kaut ko dudina), bet vēlāk pamazām apjēgdams to nozīmi.

Arleta uz brīdi apklusa, vienu pēc otra uzlūkoja abus vīriešus un, apvaldīdama triumfējošu smaidu, sacīja:

— Tieši tā arī notika.

— Un viņš runā! — C iesaucās, sasliedamies krēslā un uz­mezdams ašu skatienu Foilam.

Foils paliecās uz priekšu, spēcīgi aptvēra pirkstiem viskija glāzi un, apspiezdams satraukumu, dobji sacīja:

— Jūsu eksperiments izdevās!

— Daļēji, — Arleta atbildēja, paceldama labo roku. — Tūlīt pastāstīšu, kas ierobežo mūsu panākumus. Taču vispirms gribu raksturot to priekšnosacījumus. Delfīna balss orgāni ļoti atšķiras no mūsu balss orgāniem. Delfīns neizrunā skaņas ar muti — mute viņam noder tikai ēšanai, bet gan ar nāsi, kas ir viņa elpo­šanas orgāns, un viņš necieš, ka tam pieskaras, tāpēc nav ne ru­nas par to, ka ar nāsi varētu rīkoties tāpat, kā Heisi rīkojās ar Vikijas lūpām. Starp citu, tas arī nebija vajadzīgs, jo jau pašā sākumā atklājās Ivana divējais pārākums pār Vikiju: delfīns ir spējīgs apzināti izrunāt skaņas un var spontāni atdarināt cil­vēka balsi. Bet vispārsteidzošākais Ivana panākums, mister C, kas ļauj pareģot visspožākās sekmes nākotnē, kaut arī patlaban progress norit gausi, ir tas, ka Ivanam izdevās konstatēt no­teiktu un pastāvīgu saistību starp vārdu, ko viņš atkārto, un priekšmetu, kuiru šis vārds apzīmē. Citiem vārdiem, Ivans ir attīstī­jies līdz cilvēkam raksturīgajam priekšstatam par vārdu simbolu.

— Bet tas taču ir varens lēciens uz priekšu! — iesaucās Foils.

— Es arī tā domāju, — sacīja Arleta, acīm mirdzot. — Pat tad, ja profesora Seviljas eksperiments ar to beigtos, tas būtu iezīmējis izšķirīgu pagriezienu, starpsugu attiecībās.

Iestājās klusums, C skatiens ar saltu vienaldzību slīdēja pār Arletas augumu, cik piedauzīgs ir sievietes ķermenis, lielās krū­tis, gūžas, tas viss ir tik bezspēcīgs, tik mīksts, viņš pa pusei pievēra acis: «Izšķirīgs pagrieziens starpsugu attiecībās,» tie ir Seviljas vārdi, viņa, protams, iemīlējusies savā šefā, visas viņas ir vienādas, visām prātā tikai sekss, visām nemitīgi kņud šekums.

— Mis Lafeija, — viņš laipni iejautājās, — cik vārdu Ivans zina?

Foils tai pašā laikā vaicāja:

— Vai viņš stipri deformē skaņas?

Bobs Menings guldzoši iesmējās un pagriezās pret Arletu.

— Vajadzēs izdalīt numuriņus, lai runā rindas secībā!

—' Atbildēšu uz pirmo jautājumu, — sacīja Arleta. Viņa uz­meta Bobam ašu skatienu. Muļķītis, kāpēc viņš tā cenšas. Viņa turpināja:

— Ivana aktīvais vārdu krājums ir četrdesmit vārdu.

— Tas taču ir daudz! — Foils iesaucās. — Četrdesmit vārdu! Tas ir desmitreiz vairāk nekā Vikijai!

C turpināja:

— Vai jūs nevarētu nosaukt kādus no 1iem?

— Mis Lafeija vēl nav atbildējusi uz manu jautājumu, — Foils iebilda un protestēdams paskatījās uz C. — Vai Ivans stipri de­formē vārdus?

Arleta pacēla abas rokas plecu augstumā un sacīja:

— Tādā gadījumā man nav skaidrs, — C sacīja, — kur tad ir robežas, par kurām jūs runājat. . .

— Tūlīt pateikšu, — Arleta turpināja. — Un tai pašā laikā atbildēšu misteram Foilam.

— Beidzot! — Foils noteica.

Arleta uzsmaidīja viņam.

— Sākšu ar mazāk svarīgo: kā jau varēja gaidīt, Ivans stipri delfinizē cilvēku valodas skaņas. Viņa balss ir spalga, nazāla, spiedzīga, un ne vienmēr viegli viņu saprast. Diemžēl bez šiem sīkajiem trūkumiem ir vēl daudz nopietnāks. — Viņa uz brīdi ap­klusa, tad turpināja: — Eksperimentu ierobežo šāds apstāklis: Ivanam izdodas izrunāt tikai vienzilbīgus vārdus. Kad mēģinām iemācīt viņam divzilbīgu vārdu, viņš patur prātā vienīgi pēdējo zilbi, vienalga, vai tā uzsvērta, vai neuzsvērta. Tā, piemēram, vārds «music» kļūst par «zic», «Ivan» pārvēršas par «Fa» «lis­ten» — par «sen».[9] Un te mēs saduramies aci pret aci ar grūtī- bām, kas, pēc profesora Seviljas domām, šobrīd kavē jebkuru progresu: Ivans neprot salikt kopā zilbes.

— Vai nevēlaties, lai atbrīvoju jūs no jūsu glāzes, mis­ter C? — Bobs jautāja.

— Labprāt, — C atbildēja, saprotoši pasmaidīdams, taču neuz­lūkodams viņu.

Bobs slīdošām kustībām tuvojās, ar laipnu skatienu paņēma viņa un pie reizes — arī Foila glāzi. To viņš izdarīja, viegli pa­griezdams ķermeni gurnos un izliekdams plaukstu. Arleta klu­sēja, juzdamās aizvainota, ka viņu pārtrauc, un vēl vairāk tāpēc, ka C tūlīt neatsāka sarunu ar jautājumu; Bobs bija tīšām viņu pārtraucis, lai izpatiktu C, un C tīšām klusēja, lai mulsinātu viņu.

— Mis Lafeija, — Foils ierunājās, — jūs sacījāt, ka Ivans ne­protot salikt kopā zilbes.

— Citiem vārdiem izsakoties, — C papildināja, — Ivans mā­cēs runāt, kad viņam izdosies pāriet no vārda uz teikumu.

— Tieši tā.

Iestājās pauze, un Foils sacīja:

— Arī tas jau ir apbrīnojami, ka viņš prot izrunāt vienzilbes vārdus.

— Jā, — Arleta atbildēja, — es jums pilnīgi piekrītu, mister Foil, tas ir vienkārši apbrīnojami.

C izvilka no kabatas cigāru etviju un sniedza Foilam, kurš ar rokas mājienu to atraidīja, tad izvēlējās pats vienu «Upmann» un aizkūpināja.

— Jādomā taču, — viņš turpināja, — ka Sevilja mēģināja kaut ko darīt, lai pārvarētu grūtības, kuras jūs minējāt…

Šo teikumu varētu uzskatīt par nenozīmīgu jautājumu, bet viņš to izrunāja, it kā apsūdzēdams Sevilju.

— Jā, — Arleta sacīja, — es ļoti labi atceros, kā tas notika. Kādu dienu profesors Sevilja sapulcināja mūs laboratorijā un sa­cīja … Bob, labojiet, ja es kaut ko sagrozu. «Iedomāsimies,» viņš sacīja, «ka es atrodos gūstā, kur ar mani labi apietas. Mani sagūstījuši dzīvnieki, kas sasnieguši augstāku attīstības pakāpi nekā cilvēki, es atrodos patīkamā, bet iežogotā vietā. Mani sargi piedāvā man uzdevumu, kas prasa lielu garīgo spēku piepūli. Es cenšos to izpildīt. Šķietami labos apstākļos. Man ir visas iespē­jamās ērtības, ļoti labs uzturs, sargi mani mīl. Tomēr es nejūtos pilnīgi laimīgs. Tāpēc, ka es esmu, kā mēdz sacīt, «vienīgais sa­vas sugas pārstāvis». Man trūkst biedra. Precīzāk izsakoties, biedrenes. Tagad iedomāsimies, ka mani labvēlīgie sargi atrod man biedreni, ka man viņa patīk un es viņā iemīlos. Līdz ar to viss mainās. Mana dzīve iegūst jaunu jēgu. Es saņemu spēcīgu psihisku stimulu, kas attīsta manī pašpārliecību, uzņēmību un radošu iniciatīvu. Vai jūs nedomājat, ka šī pārmaiņa manā dzīvē pirmām kārtām nāks par labu manam darbam?»

— Bravo! — Bobs Menings skaļi iesaucās, pašķielēdams uz C. — Jūs lieliski atkārtojāt Seviljas runu!

Vārdā «runu» varēja saklausīt tikko manāmu izsmieklu.

Arleta sašutusi paskatījās uz viņu.

— Man likās, jūs piekritāt šai «runai», kā jūs to nosaucāt.

— Bet es arī tagad piekrītu, — Bobs sacīja, veltīdams miste­ram C izvairīgu smaidu. — Kāpēc jūs domājat, ka es nepiekrītu?

Misteram C paspruka skaļi smiekli, kurus viņš, liekas, būtu gribējis aizturēt.

— Ja es pareizi sapratu, — viņš sacīja pārspīlēti nopietni, — profesors iedomājās, ka mātītes sabiedrība varētu palīdzēt Ivanam atrisināt lingvistiskas problēmas? Un, galu galā, kāpēc ne? — viņš turpināja, pārlaizdams klātesošajiem vientiesīgu ska­tienu. — Kāpēc starp filoloģiju un seksualitāti nevarētu būt zi­nāma saistība?

Bobs palūkojās uz C, it kā savukārt tikko valdīdams smieklus, un atkārtoja patētiskā tonī:

— Kāpēc gan ne?

Foils ar interesi paskatījās uz Bobu un C, tad viņa skatiens ap­stājās pie Arletas. Viņš redzēja, ka Arleta jūtas ļoti aizvainota, un jūsmīgi ierunājās:

— Mis Lafeija, pastāstiet jel drīzāk, kā beidzās eksperiments!

Arleta viņam uzsmaidīja:

— Gaužām pārsteidzoši…

*

Mīļā Mārgareta, misis Fērgusone sacīja, lūdzu, iepazīstieties, profesors Sevilja, Henrij, misis Mārgareta Mendevila, piespie- dieties man ciešāk klāt, Henrij, ja tas jūs pārāk neapgrūtina («r» skaņu viņa izrunāja mutes dobumā, bet «a» ļoti atvērti), mēs esam tievas, uz priekšējā sēdekļa pietiek vietas mums visiem trim, mašīnas durvis noklaudzēja, viņa izrīkojas ar mani, kā ienāk prātā, Sevilja nodomāja ar dusmām, viņa pieliek man pa­vadoni, lai apciemotu viņas mazo, vientulīgo bungalo pludmalē, jūtos pagodināta, ar jums sastapdamās, sacīja misis Mendevila, uzmezdama viņam ašu lietpratīgu, ārkārtīgi bezkaunīgu ska­tienu, viņa bija tāda paša tipa sieviete kā Greisa Fērgusone, slaika, tieva, ar garu prerafaelitu kaklu, ovālu seju, sapņainiem plakstiem, abas bija tik elegantas, it kā būtu izdevies pārliecināt dabu, lai tā atņem viņām krūtis, gūžas un dibenu, bet atstāj tikai jauneklīgu skeletu, uz kura valkāt labāko Parīzes modes namu bezdzimuma tērpus, Henrij, sacīja Greisa Fērgusone, izrunādama «r» kā Šekspīra lugu aktrises, teikumiem plūstot no viņas mutes ar izsmalcinātu, melodisku, tikko dzirdamu, gausu murdoņu, Mār­gareta Mendevila runāja tikpat tvīkstoši sapņainā manierē, tieši Vassar College visizmeklētākajā sabiedrībā viņas bija iemācīju­šās šo kontrahēto balsi un akcentu, mutes doļmmā artikulētos vārdus, ārkārtīgi melodiskos, bet klusos teikumus, kas gurdi pi­lēja no lūpu kaktiņiem, Henrijs bija ļoti laipns, ļaudams sevi nolaupīt un aizvest no laboratorijas, mīļā Mārgareta, viņa laiks ir mūsu zemei tik dārgs, man nemaz nav patriotisma jūtu, jo ne­ļauju viņam strādāt, man šķiet, ka esmu viņu nolaupījusi Vašing- tonam, Linkolnam un visām Amerikas Savienotajām Valstīm, viņa pasmaidīja, lēnām pievēra plakstus, un viņas slaidie pirksti, kurus rotāja vienīgi gredzens ar neparasti lielu briljantu, nolai­dās uz ātruma sviru, kas, sliedamies no automašīnas grīdas, spieda Seviljas kreiso gurnu (jūs taču neprasīsit, lai tādam auto­mobilim būtu buika parastā, automātiskā pārslēdze), Sevilja klu­sēja, kailu roku un dārgu parfīmu apņemts, saspiests, apjucis, dusmīgs, cik idiotiski mazs automobilis, nekomfortabilitātes pē­dējais kliedziens, pat manām kājām nav vietas, pirms kāda mē­neša viņa bija vizinājusi viņu ar jahtu, viņš nebija ieguvis neko, pat ne skūpstu, bet paklausies, Henrij, dārgais, mēs taču nesāk­sim flirtēt, tas ir tik ārkārtīgi banāli, būs vai nu viss, vai nekas, nesteidziniet mani, plaksti lēnām aizsedza* solījumu pilno ska­tienu, bet pašlaik viņa bija tikai eleganta, ledaina un nepieejama manekene, kuru var aplūkot skatlogā aiz stikla, mīļā Mārgareta, es jūs lūdzu, tikai nekādā ziņā nejautājiet Henrijam par viņa del­fīniem, tie ir viņa lutekļi, viņš mīl tos vairāk nekā mani, es esmu tik ārkārtīgi greizsirdīga, viņš man nekad par tiem ne­stāsta, viņš klusē kā kaps, bet man liekas, misis Mendevila sa­cīja, ka viņš vispār ir mēms, bīstos, dārgā Greisa, ka viņš pie­nācīgi nenovērtē manu laipno klātbūtni, kā nu ne, Sevilja sakos­tiem zobiem iebilda, esmu sajūsmināts pa kreisi, esmu sajūsmi­nāts pa labi, tas jau man ir gandrīz par daudz, Mārgareta, vai es jums neteicu, ka viņš ir apburošs vīrietis, tik asprātīgs, tik ār­kārtīgi eiropeisks, ak, vecā, labā Eiropa, esmu pazaudējusi galvu aiz mīlestības, pat naktīs vairs nevaru gulēt, bet es taču pati jūtu, sacīja misis Mendevila, kā viņš spēj savaldzināt, tas ir šaus­mīgi, dārgā Greisa, man jūs jāapbēdina, bet es jūtu, ka sāku traki iemīlēties profesorā, runādama viņa uzlika roku Seviljam uz gurna, Greisa pasmaidīja, tas ir briesmīgi, jūs, mana labākā draudzene, mani nododat, mēs kļūsim sāncenses un mazgāsimies asinīs, Sevilja klusēja, sarāvies, deviņos līkumos saliecies, sie­vietes runāja tikko jaužami zobgalīgā tonī, galma komēdiju stilā, it kā viņas uzjautrinātos, uz mirkli novilkdamas savus krinolīnus, lai apģērbtu citu sieviešu zemnieciskās emocijas, viņu vīriem vēl bija sakari ar reāliem cilvēkiem, sabiedrību vadītājiem, direkciju sekretāriem, juristiem, turpretim viņām — cauri un beigas — vairs nebija reālu attiecību ne ar vienu, pat ne savstarpējo, pat ne ar kalpotājiem (angļu butler{ rūpējās par visu), kā moluski savos gliemežvākos viņas dzīvoja savas naudas valstībā, un no turienes viņu bezpersoniskās acis raudzījās uz pasauli ar maz­liet uzjautrinātu skatienu, viņas bija pašas sev skaitļos neiztei­cama pašvērtība, viņām pat nebija jānicina citi ļaudis, 'tādā mērā viņas bija pacēlušās pāri cilvēka stāvoklim, un tomēr, Se­vilja nikni nodomāja, es uzdrošinos pieļaut, ka zarnu izkārnīša­nās nebūt nav viņām absolūti sveša problēma.

Mīļā Mārgareta, te ir atslēga, esiet tik laba un atslēdziet bun- galo, kamēr mēs ar Henriju novietosim mašīnu garāžā, durvis aizcirtās, Mārgareta ar delnu izlīdzināja svārku krokas un aiz­steidzās, graciozi lēkādama pa oļiem, dārgais, Greisa sacīja, ne­izslēgdama motoru, jūs visu brauciena laiku pat nepa vērāt muti, ko Mārgareta domās, jūs esat vienkārši neiespējams, man jums jāatzīstas, Sevilja atbildēja, ierausdamies kaktā pie durvīm un pagriezdams galvu pa kreisi, lai ieurbtos viņā ar savām tumša­jām acīm, ja es nelūdzu mani izsēdināt ceļā, tad tikai tāpēc, lai jūs nekompromitētu draudzenes priekšā, tas nozīmē, jums nebūs vairs ilgi jāpacieš manas sliktās manieres, jūs gribat sacīt, ka mēģināsit laboties?, es gribu sacīt, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās, viņa pacēla uzacis, uzmeta lūpu, augstprātīgā tonī ieminējās, patiešām?, patiešām, Sevilja atbildēja, viņa palika tai pašā nevē­rīgajā pozā, ar vienu roku uz stūres, otru uz ātruma sviras, pacel­tām uzacīm, tālē vērstu, stingu skatienu, Kalibans[12] bija uzdroši­nājies sadumpoties, un bija tikai viens veids, kā viņu sodīt, tūlīt pasludināt spriedumu: man ļoti žēl, Henrij, bet mūsu attiecības jāizbeidz, taču to viņa nevarēja sacīt, jo viņš jau bija to pateicis pirmais, katrā ziņā prioritāte būs viņam, viņš nemānījās, kādas viņam bija acis, tumšas, lepnas, dusmās dzalkstošas spānieša acis, viņš varētu mani nožņaugt, sievietē uzvilnīja it kā vēlēšanās pakļauties, tomēr nē, vajadzēja izlemt, saglabāt vēsu prātu, taču bija tik patīkami piekārt viņu kā breloku sev pie jostas, viņu ar svelmaino skatienu, kas dzertin izdzēra visas manas kustības, bija tāda sajūta, it kā mani apņemtu karsta elpa, viņa lēnām no­laida plakstus, iesānis uzmeta viņam slepenu skatienu, Henrij, viņa sacīja melodiskā, mazliet piesmakušā balsī, it kā trūkstot elpai, jūs mani ārkārtīgi apbēdināt, jūs esat absolūti nepareizās domās par Mārgaretas klātbūtni, viņai nebūt nav tāda nozīme, kādu jūs piešķirat, nāciet, es tūlīt izbeigšu šo pārpratumu, viņa izkāpa no automobiļa, neizvilkusi aizdedzes atslēdziņu, arī viņš izkāpa, pagaidiet mani, viņa sacīja, maigi uzsmaidīdama, viņa aizsteidzās vijīgiem soļiem, bungalo bija maza, vienkāršās līni­jās ieturēta, šausmīgi dārga lakota sarkankoka celtne uz akmeņu pamatmūra, tikai viena istaba ar nelielu virtuvi un vannas istabu, āra pavardu un garāžu piebūvē, tā atradās gandrīz pašā okeāna krastā, tā ka viļņi aizplūda līdz pašam mājoklim noskūpstīt bagātnieka pēdas, viņš redzēja, ka Greisa pludmalē sarunājas ar misis Mendevilu, un atslīga atzveltnes krēslā, saniknots, ar uzbu­dinājumā drebošiem nerviem, Greisa samirkšķināja acis spožajā saulē, dārgā, notiek kaut kas šausmīgs, Kalibans nupat man sarī­koja drausmīgu scēnu, viņš ir briesmonis, viņš man sita, pilnā vārda nozīmē piekāva mani, es esmu tikpat satriekta kā tā nabaga meiča, jūs zināt, King-Konga spalvainajās ķetnās Etnpire State Building augšā, vai jūs neva>rētu man izlīdzēt?, mana nabaga dārgā, es varu, bet nezinu, vai drīkstu … nē, nē, Greisa, es jo­koju, bet, protams, es visu sapratu, man šķiet, es pēkšņi atcerēšos divus vecus draugus, kas tepat netālu dzīvo, un lūgšu jūs aizdot man automobili, lai apciemotu nabaga mīļos, vecos draugus, auto durtiņas aizcirtās, motors iedūcās, Sevilja piecēlās un gāja uz durvīm, es aizdevu automobili Mārgaretai, Greisa sacīja, parādī­damās uz sliekšņa ar savu apburošo smaidu un liekulīgajām acīm, viņa vēlas apciemot. .. viņš aši paspēra soli uz priekšu un apskāva viņu, jūs saburzīsit man tērpu, Henrij, viņa sacīja, at­grūzdama vīrieti, jūs izskatāties tā, it kā domātu, ka viss notiks pats no sevis, viņa pagāja garām paceltu smakru un apsēdās uz dīvāna, eleganta un nepieejama, augstu sakrustotām kājām, viņš sastinga un ieurbās sievietē ar negantās dusmās dzalkstošām acīm, nē, viņš sacīja tik sparīgi, ka šis «nē» pārspēja krasta bangu dunoņu, nē, tas nenptiks pats no sevis, bet es vairs ne­gribu, ka mani vazā aiz deguna, vai nu jā, vai nē, un, ja jūs sakāt nē, es eju projām kājām šo pašu bridi, Henrij, jūs esat briesmīgs, viņa sacīja pieceldamās un tuvodamās viņam paceltām uzacīm, patiešām, man bail no jums, jums ir šausmīgas manieres, un pēkšņi, it kā viss viņas lepnums būtu bijis tikai trausla čaula, ko Sevilja ar naga uzsitie^nu pārlauzis, viņa padevās, jāva sevi izģērbt, viņš nebilda ne varda, sakostiem zobiem, saviebies, pil­nīgi bez iekāres viņš glāstīja viņu, viņa palika nekustīga, inerta, un es arī, Sevilja domāja, juzdamies pazemots, laiks ritēja, viņš klausījās, kā krastā plīst viļņi, viņam neizdevās koncentrēties, bet Henrij, viņa sacīja, jūs taču mani nemaz nevēlaties, viņa pat neli­kās apvainota, protams, ka vēlos, dārgā, protams, jā, paklausie­ties, jūs varētu parādīt kaut cik iniciatīvas-, nu jā, arī tas neizde­vās, viņa neprata neko, pat ne to, pa stiklotajām durvīm varēja redzēt smilšu laukumiņu ar plīstošo viļņu putu bārkstīm, paklau­sieties, Greisa, es negribu jūs aizvainot, bet jūs to darāt ļoti slikti, kā? viņa atjautāja, pirmoreiz juzdamās aizskarta, bet citi man nekad nav to pārmetuši, Sevilja atslējās pret elkoni, «citi» nebūs bijuši tik prasīgi, tas ir viss, un jums šķiet, ka ir augstākā mērā smalkjūtīgi runāt par «citiem» tādā brīdī?, bet es taču jūs kritizēju, nevis «citi», tai pašā laikā viņš domāja, cik muļķīga saruna, cik tas viss ir nožēlojami, kad nav pat draudzības, un viņa, nabaga mazā, stulbā miljonāre, kādus priekus gan viņa no dzīves var gūt, viņš pārliecās viņai pāri, un tad uzreiz viņš varēja viņu paņemt, bet tas notika nelādzīgi, ātri, dīvāna malā, neērtā pozā, steigā, bez kādiem glāstiem, viss bija sabojāts, zaudēts, viss notika pavirši, bez prieka un būtībā pat bez īstas baudas, viņš piecēlās, sakiet paldies, Greisa teica ar iecietīgu smaidu, viņš uzlūkoja sievieti, tas bija kaut kas nedzirdēts, un vēl jāsaka pal­dies, kāds neticams humora trūkums, paldies, viņš sacīja bez smaida, vai nevēlaties izpeldēties? viņa vaicāja, it kā piedāvā­dama tasi tējas, nē, es neuzstāju, bet, ja jums ir kaut kas cits ko apaut bez šīm augstpapēžu kurpēm, pastaigāsimies mazliet pa liedagu, jā, kāpēc ne, var iet basām kājām, Greisa sacīja, tas ir ļoti veselīgi potītēm, krietnu pusstundu viņi roku rokā tērzēdami pastaigājās, Sevilja vairs nekad neatcerējās, ko viņi bija sacījuši viens otram, no atmiņas iznira tikai viena detaļa, doma, ko viņa izteica, kamēr viņš bija noliecies pēc gliemežvāka, Henrij, jums vajadzētu apgriezt matus, tie ir par gariem, jums nepiestāv, pats par sevi tas bija sīks, banāls aizrādījums, pat bez ļaunuma, viņš izslējās ar gliemežvāku rokā un pēkšņi jutās pārsātināts, nogu­ris no viņas līdz kaulu smadzenēm, tas bija tik apnicīgi un pre­tīgi, it kā viņš jau desmit gadus soļotu viņai blakus aukstumā un

tukšuma, un tai pašā brīdī, kamēr lūpas savilkās pieklājīgā smaidā, viņš saprata, ka ir izlēmis un izstumj šo sievieti no savas dzīves.

*

— Katrā ziņā nebija šaubu, — Arleta sacīja, — ka Ivanam kļūst arvien grūtāk un grūtāk panest vientulību, viņš bija uzbudi­nāts, satraukts, izklaidīgs, daudz mazāk spēja koncentrēties balss vingrinājumiem; var pat sacīt, ka viņš kļuva slinks. Turklāt viņš sāka izturēties tā, it kā mēs būtu mātīte: šad tad viņam gadījās pieņemt «s» veida pozu, kas delfīnam ir kārdinātāja poza, kad viņš lenc mātīti. Arvien biežāk un biežāk viņš sāka berzēties gar mums, ar sānu spurām glaudīja mums galvu un koda rokās un kājās. Tāda erotiska izturēšanās kļuva aizvien spēcīgāka un at­kārtojās aizvien biežāk, un mēs vairs neuzdrošinājāmies ar viņu peldēt, baidīdamies, ka viņš mūs neievaino ar saviem kodieniem, lai cik tas varētu būt, es pieļauju, patīkami viņa sugas mātītei . . . (Foils pasmaidīja.)

C pacēla cigāru.

— Un pret ko viņš tā mēdza izturēties?

— Es atbildēšu uz šo jautājumu, — Bobs sacīja, pasmīnēdams un pamirkšķinādams C. — Sākumā gandrīz pret visiem. Bet vēlāk visbiežāk pret Arletu.

— To es saprotu, — Foils sacīja.

Arleta paskatījās uz Bobu Meningu un sarauca uzacis.

— Turpiniet, mis Lafeija, C sacīja.

— Tātad viss lika domāt, ka delfīnu mātīti, kuru grasījāmies viņam piedāvāt un kuru bijām nokristījuši par Minu, viņš uz­ņems labi. Un tā patiešām arī notika. Protams, sākumā Ivans izrādīja zināmas bailes, kad baseinā, kuru viņš uzskatīja par savu teritoriju, ielaida vēl otru dzīvnieku. Viņš sastinga un kādu brīdi vēroja jauno mātīti, taču novērojumi laikam jau nomieri­nāja viņu, jo pēc dažiem acumirkļiem no vislielākās piesardzī­bas viņš pārgāja uz visvētrainākajiem mīlas apliecinājumiem. Glāsti, pieskārieni un kodieni sekoja cits citam aizvien biežāk, un visu dienu aizrautīgā crescendo turpinājās, kāzu deja. Delfīni pa­rasti kopojas naktī vai agrā rītā. Un tā mēs nekad neuzzināsim, vai Mina un Ivans tiika pārojušies vai ne, bet, kad atausa diena, mūsu delfīna izturēšanās pret draudzeni bija krasi mainījusies.- Viņš ne tikai vairs nedzinās viņai pakaļ, bet viskategoriskākajā veidā atraidīja viņas labināšanos. Tiklīdz Mina tuvojās, viņš draudīgi klabināja žokļus. Tad uzgrieza viņai muguru un peldēja

prom, sparīgi kuldams ūdeni ar asti. Mina atgūlās viņa priekšā «s» veida pozā, taču bez panākumiem, jo, kad viņa gribēja paglau­dīt Ivanu, viņš sita ar sānu spurām un atkal klabināja žokļus. Mūsu delfīna izturēšanās pret nabaga Minu nekļuva labvēlīgāka arī nākamajā dienā. Tā kļuva vēl naidīgāka un draudīgāka. Tā kā Mina joprojām neatlaidīgi lūkoja viņam pielabināties, viņš pat iekoda Miņai astē — šoreiz tas bija īsts kodiens —, un kopš tā brīža mātīte vairs neuzdrīkstējās viņam tuvoties. Kad tapa acīm redzams, ka Ivans nespēj paciest Minu, profesors Sevilja sāka baidīties par viņas drošību un nolēma aizvākt viņu no baseina un novietot 2. baseinā, kur, starp citu, viņu tūliņ pieņēma tēviņš un divas mātītes, ko mēs tur audzējām.

— Bet kas tad īsti bija noticis? — C jautāja.

— Mēs par to ilgi strīdējāmies un vēl tagad strīdamies, — Arleta sacīja, — taču par to visu mums var būt tikai dažādas hipotēzes. '

— Piemēram?

— Vispirms jāsaprot, ka delfīnu kopošanās ir smags akts. No mātītes tas prasa lielu pacietību un pretimnākšanu. Tagad iedo­māsimies, ka Mina bija neveikla, vairījās, kad vajadzēja palikt nekustīgai, un ka Ivana mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Par to viņš varēja izjust skaudru vilšanos.

— Un sākt viņu nīst? — Foils smaidot jautāja. — Viņa par ilgu koķetēja, un viņš noskaitās? Taču tas neizskaidro, kādēļ viņš ne­atsāka mēģinājumus otrā dienā.

— Man drīzāk šķiet, — C sacīja, — ka pēc šīs neizdošanās viņam mātītes vispār apriebās.

Arleta pasmaidīja.

— Varbūt nav tik ļauni. Varbūt Mina vienkārši nav tas mātī­tes tips, kas Ivanam patīk .. .

Foils iesmējās.

— Šoreiz nu gan jūs, manuprāt, pārspīlējat, mis Lafeija!

— Nemaz ne. Delfīni savās mīlas tieksmēs vai antipātijās ir tikpat izvēlīgi kā vīrieši. Kādu laiku mēs vienā baseinā turējām divus tēviņus; viņi sadraudzējās, un beidzot viņu attiecībās iz­paudās visas homoseksualitātes pazīmes.

— Patiešām? — C jautāja. — Un kādas bija šīs pazīmes?

— Nu, viņi pēc kārtas lenca viens otru, netrūka ne glāstu, ne pieskārienu, ne kodienu, viņi pat mēģināja kopoties. Tad mēs ievietojām pie viņiem mātīti, bet viņi tai nepievērsa ne mazāko uzmanību. Vēl vairāk: kad tā mēģināja viņiem tuvoties, lai pie­dalītos viņu rotaļās, viņi trenca to projām. Mēs nospriedām, ka viņu homoseksuālās attiecības jau ir tik ciešas, ka sakarus ar pretējo dzimumu vairs nepieļauj, un aizvācām mātīti no baseina.

Taču pēc kāda laika vietas trūkuma dēļ mums vajadzēja ielaist pie viņiem citu mātīti, un, mums 'par lielu pārsteigumu, šo mātīti viņi abi, kā viens, tā otrs, pieņēma ar vislielāko sajūsmu un tūlīt sāka ap to lakstoties.

C nospieda cigāra galu pelnu traukā.

— Vai tad Ivana noraidošā izturēšanās pret Minu būtu izskaid­rojama ar tīri personisku antipātiju?

— Protams, tā ir tikai hipotēze.

C turpināja ar apslēptu ironiju:

— Tātad jūs uzskatāt, ka terapija, kuras rezultātā Ivanam vajadzēja pāriet no vārda pie teikuma, nav bijusi veiksmīga?

— Nesaprotu, kā to varētu saukt par neveiksmīgu, — Arleta paskarbi atbildēja. — Tādu secinājumu nevar izdarīt pēc viena paša eksperimenta.

— Jūs gribat sacīt, ka Sevilja nodomājis sākt visu no gala ar citu mātīti?

— Viņš par to nav runājis, bet es domāju gan.

C piecēlās, paņēma cepuri un sacīja ar smaidu:

— Viņš ir tiešām neatlaidīgs.

— Tādam jābūt, — Arleta pārliecināti atbildēja. — Panākumi jau nav nekas cits kā vesela virkne pārvarētu neveiksmju.

— Un kas ir šī skaistā aforisma autors, mis Lafeija? — ar skābu smaidu sejā pajautāja C.

— Sevilja, — Bobs Menings pusbalsī pavēstīja.

C, kas jau lieliem soļiem kopā ar Foilu devās uz durvīm, pa grieza galvu un pār plecu uzsmaidīja viņam. Arleta cieši uzlūkoja Bobu Meningu un, kad viņš gāja garām, satvēra to aiz elkoņa un sacīja klusā un dusmīgā balsī:

— Jūs laikam sevi uzskatāt par gudrinieku? Kas ar jums no­tiek? Jūs nemitīgi lunciņājāties klāt tam pretīgajam tipam.

C bija kails un galīgi nosvīdis, viņš apsēdās uz gultas, divreiz pēc kārtas pārlaida pār sārto seju rokas, it kā gribēdams aizslau- cīt nogurumu, mīļais dievs, viņš gāzās nost no kājām, viņam līdz nāvei gribējās gulēt, viņš laikam aizmiga pat bez miega zālēm, cik muļķīgs reflekss, vai nav vienalga, ak dievs, lietot narkotiku vai ne, manuprāt, tas ir vienkārši smieklīgi, ka cilvēki manā vecumā atsakās no tabakas, alkohola, visādām pārmērībām un sāk uz paklāja vingrināt vēdera presi, nelgas, vairāk nekas, ko gan dod tāda cīņa pret vecumu, agri vai vēlu viņi būs sakauti, viņi mirs pa gabaliņam vien, sākot ar plaušām, aknām, sirdi,

prostatas dziedzera vēzi, C ņirgājās un jutās pilns naida, kas ne­bija vērsts pret kādu noteiktu objektu, bet šis naids piešķīra viņa domām dedzību, spēku, paātrinājumu, un tas viņam darīja prieku, man viņi liekas vienkārši amizanti, vingrošana, svaigs gaiss, higiēna, veselīgs un regulārs dzīves veids, kas tas viss galu galā ir? nožēlojama atkāpšanās kauja, nekas vairāk, galā gaida sa­kāve, pilnīgi droša sakāve, vienīgais, par ko varam būt droši, — dzīvība vai nāve, kāda starpība? jau pats vārds: dzīve, dzīvība, kāds izsmiekls, kāda krāpšana — nosaukt par dzīvi šos dažus nožēlojamos mirkļus starp divām nebūtībām, kāda krāpšana, viss ir viltots, jau iepriekš saēsts, bet galā nāve, kādas muļķības viņi mums mēģina iestāstīt, melsdami par «panākumiem dzīvē», kāda dzīve? kādi panākumi? es jau arī universitātes laikā ticēju panā­kumiem, bet vēlāk, atceros, sacīju pats sev, esmu tikai superšpiks, es būtu varējis kļūt par zinātnieku, un pat vēl šodien, kad tā sterva ar mani runāja, man būtu laboratorija, asistenti, radošs darbs kā šim metekam, cūcība, cūcība, dzīvē panākumus negūst neviens, visi cilvēki ir neveiksminieki, jo visiem jāmirst,

man arī, un Džonijam, nu, lai taču viņi visi nosprāgst, visi, visi, un, jo ātrāk, jo labāk, lai ūdeņraža 'bumba noslauka viņus no zemes virsas, lai dažus miljonus sadedzina kaļķos un mani arī tai čupā, kas man no tā, vai es prasījos, lai mani laiž pasaulē, mans vienīgais prieks bija šansēt, ja Džonijs būtu palicis dzīvs, es arī viņu būtu savervējis mūsu dienestā, mēs taču abi esam piedzīvo­juši jaukus mirkļus, vai nebija skaisti no rīta pamosties kā vidus­laiku bruņiniekiem zābaku pie zābaka, piesi pie pieša, reibinošā brīvība, ik brīdi riskējot ar dzīvību, Džonijs stāv saulē nupat ieņemtā ciematā, platiem pleciem, izplestām kājām, ar savu atlēta augumu, kas likās neiznīcīgs, vai redzi to veco kraķi, kas patlaban lūdz dievu pie savas salmu būdas, es metīšu monētu, ja būs raksts, es viņu neaiztikšu, bet, ja ģerbonis, nokniebšu, viņš met niķeļa monētu gaisā, tā griežas un mirgo saulē, tad viņš to uztver saujā un uzsit ar otras rokas delnu, ģerbonis! viņš ir pagalam, Džonijs saka, noņemdams automāta aizsargu, vecis izšķīda putekļos, tā bija nāve kā utij, kuru nospiež, tai mirklī Džonijs bija līdzīgs die­vam, tik mierīgs, bezpersonisks, viņš paraudzījās manī — seja bija stinga, pilnīgi neizteiksmīga — un vienaldzīgā balsī sacīja, šodien viņš, rīt es, un otrā dienā tas patiesi bija viņš, mīļais dievs, vai nav vienalga tagad, kas būs ar manu darbu, ja tā turpināsies, es pat nebūšu spējīgs to izpildīt, man jau likās, ka es tūlīt nogāzīšos no kātiem mazās stervas un viņas delfīna Ivana priekšā, bet kāpēc Ivans? kurš iegrūdis krievu vārdu amerikāņu delfīnam? kuņģi atkal sarāva krampji, viņš atgūlās uz muguras, izpleta kājas un spēcīgi masēja vēderu, pirksti iegrima mīkstumā, un viņš domāja, visa šī gaļa un iekšas, nervi un asinis — dzīv­nieks, nekas vairāk, mīksts, svīstošs, neķītrs, varbūt šim metekam izdosies, katrā ziņā viņš jau ir gandrīz pie mērķa, tas nav nolie­dzams, vēl viens joks, ko Lorrimers man noslēpis, tu jautā, vai viņi publicē rezultātus, tu jautā, vai tas «nav slepeni», jūs varat noslaucīt pakaļu ar savām «slepenajām» ziņām, >ser, es nezinu, kā viņi rīkosies, bet tas neliedz man savukārt rīkoties, un es deru uz visiem saviem brelokiem, ka tas jaukais runcītis būs ar mieru iz­taustīt manā labā visu par Sevilju,

istabā ārkārtīgi spalgi iezvanījās telefons, cūcība, iesaucās C, tieši tad, kad es jau taisījos aizmigt, viņš nocēla klausuli, Bili, te runā Keits, es atļāvos tevi traucēt, jo nupat saņēmu no aģentūras telegrammu, kuras saturu pateikšu tfev divos teikumos: Padomju Savienībā nupat pasludināts aizliegums ķert delfīnus Savienības ūdeņos. Jebkurš zvejnieks, kas ievainos vai nogalinās delfīnu, tiks stingri sodīts. Labi, labi, C atbildēja, kad telegramma nodota? 12. martā. Paldies, Keit, viņš nolika klausuli.

Pēc kāda brīža viņš piecēlās, miegs vairs nenāca, viņš uzāva rīta kurpes un sāka staigāt pa istabu šurp un turp.