Cilvēcīgais dzīvnieks

IV

Bija pēcpusdiena, kad atkūlās tas tips C, Megija sacīja, atce­ries, kopā ar savu asistentu, kuram bija īsta boksera galva, bet kurš katrā ziņā likās daudz simpātiskāks par viņu pašu, tam tipam C bija tādas acis, ka saltas tirpas skrēja pa muguru, atceros, sa­cīja Lizabete, atlaidusies uz vienas no gultiņām istabā, kur viņas dzīvoja abas ar Megiju, bija vēl karsts, nolaistās storas mazliet apslāpēja saules spožumu, Lizabete bija ģērbusies tikai īsajās bik­sītēs un krūšturī, liela, spēcīga, gaišmataina, atlētiska, pareizi veidotu seju, platu pieri, četrstūrainu zodu, viņa izskatījās pēc ļoti skaista, gudra un patstāvīga jaunekļa, kas pēdējā brīdī aiz pārskatīšanās piedzimis par sievieti, pat palielās krūtis nedarīja viņu sievišķīgāku, viņa bija atspiedusies pret elkoni un kā vecs pīpmanis smēķēja cigareti, raudzīdamās Megijā ar zilajām, vērī­gajām acīm,'es ļoti labi atceros, viņa sacīja savā skanīgajā balsī, Arleta kopā ar tiem abiem ienāca laboratorijā, viņai bija mugurā jauns peldkostīms, kas jauki izcēla viņas skaisto, mazo augumu, bet mēs ar tevi palikām uz plostiem baseina malā, nu, un tieši tai dienā viņš arī pārtrauca visus sakarus ar to sievieti, Megija sa­cīja, viņš atgriezās vēlu, ļoti vēlu, izskatījās tikpat noslēgts kā parasti un sacīja man: kad misis Fērgusone atkal zvanīs, atbil­diet, ka manis nav, es piecēlos, man bija neiedomājami grūti ne­pasmaidīt līdz ausīm, un es jautāju: uz cik ilgu laiku?, viņš vien­aldzīgi paraustīja uzacis, labi, es teicu, bet man tomēr jāzina, vai tas ir pagaidu rīkojums vai pastāvīgs? gan jau redzēsit, viņš at­bildēja, un tikai pēc viņa izskata es sapratu, ka tas ir cauri uz visiem laikiem, vari iedomāties, kā es priecājos, es nezinu, ko šī viņam 'nodarījusi, bet viņš bijia traki nikns, mazliet vēlāk, to visu pārdomādama, es jautāju sev, vai tas patiesi ir tik labi, ka viņš pārtraucis šos sakarus, arī man rodas tas pats jautājums, Liza­bete sacīja, saraukusi uzacis, abas sievietes saskatījās un apklusa, viņas īsti nezināja, vai abas domā vienu un to pašu, taču pat viņu skatieni vairs nekrustojās, apritēja vairākas sekundes, viņas atgā- dinaja divas uzmanīgas kaķenes, kas pēkšņi ievelk nagus, notup- joties paslēpj ķepas zem krūtīm un pa pusei piever acis,

tāpat domā arī Bobs, Megija sacīja, tu zini, cik viņš vērīgs, viņš mani saprot, pirms esmu bildusi vārdu, taisni neticami, kā mēs uztveram viens otra domas, mums nemaz nevajag vārdu, pietiek ar skatienu, tas man atgādina mūsu attiecības ar Džeimsu Dīnu, es vēl tagad redzu, kā viņš Denverā sēdēja krustmātes Agates ve­cajā ādas atzveltnes krēslā, cieši raudzīdamies manī ar savām skumjajām acīm, un klusēja, tu taču atceries, cik viņam bija sa­viļņojošas acis, pilnas, tā sakot, visas pasaules skumju, ja ru­nājam par Bobu, tad tas nav gluži tāpat, viņš ir tik bikls, viņam tik ārprātīgi bail izrādīt jūtas, ka es pat nezinu, vai varēšu šo­vasar pavēstīt par mūsu saderināšanos, kā biju domājusi, bet vai tad viņš patiešām . . .? ievaicājās Lizabete, paceldama uzaci, nē jel, tā tu nedomā, Megija sacīja, izslējusi sārto seju un izstiepusi pilnīgās lūpas, tas nav Boba stilā, viņš nav pat mēģinājis mani noskūpstīt, viņš ir tik smalkjūtīgs, nekad nekādu tamlīdzīgu žestu, viņa dabā ir pustoņi un nianses, paklausies, mēs reiz divatā staigājām pa pilsētu un pētījām skatlogus, viņam ļoti iepatikās balta blūzīte ar melnām svītrām, un viņš sacīja: cik jauka, traki skaisti izskatās, man gribētos tādu nopirkt, es sāku smieties kā negudra, vai, Bob, un tu šitādu valkātu, mīļā! viņš pietvīka, tā samulsa, ka nosarka līdz ausīm, un, ātri nevērsies, sacīja: nē taču, ne jau es, es domāju par tevi, es domāju, cik labi tev tā pie­stāvētu, es kļuvu mēma, biju pavisam izsista no sliedēm, jo, redzi, tādā veidā viņš deva mājienu par mūsu kopdzīvi vēlāk, kad būsim apprecējušies, jutos tik aizkustināta, ka satvēru viņa roku un klu­sēdama paspiedu, bet pat tas jau bija Bobam par daudz, viņš at­brīvoja roku un sacīja pavisam strupi: tu esi jukusi, Megija, kas tev uznāca?, viņš ir apburošs, vai ne?,

jā, protams, Lizabete sacīja, nolaidusi acis un grozīdama pirk­stos cigareti, viņas piere bija norasojusi sviedriem, starp krūtīm, padusēs miesa mirka vienos sviedros, istabās nebija kondicionētā gaisa, viņa ievilka dūmu no mentola cigaretes un nopūzdamās domāja: un tagad Megija atkal runās par Džeimsu Dinu un tad atkal par Sevilju, un vēl par Bobu, viņa ir vienkārši apsēsta, tā jau ir īsta slimība, ja viņa nebūtu tik laba meitene, es galu galā sāktu viņu ienīst, turklāt viņa ir tik neglīta, ka reizēm gandrīz sametas nelabi, man vienmēr gribas paņemt mutautiņu un izslau­cīt viņai acu kaktiņus, liekas Lizabete sacīja, apsēzdamās uz gul­tas, es uzvilkšu peldkostīmu un ieskriešu baseinā, Ivans nedos tev miera, Megija sacīja, zini, viņš kļūst tiešām nepieklājīgs, nemaz nerunājot par kodieniem un astes sitieniem, o, es jau zinu, viņš ir burvīgs, tik stiprs, sirsnīgs, un tomēr vienudien viņš saņēma mutē manu potīti, kā tu zini, viņš pret mani nav vienaldzīgs, nu, un viņš vairs negribēja laist mani vaļā, es gandrīz sarijos ūdeni, man rodas šaubas, Lizabete sacīja, pieceldamās un sagriezdama labo roku aiz muguras, lai atpogātu krūšturi, vai tikai Sevilja ne­gatavo sev vilšanos, gaidīdams brīnumu no jaunās mātītes, galu galā, ja Ivanam neizdodas pāriet no vārda pie teikuma, tad es nesaprotu, kā laimīgas laulības varētu te palīdzēt, tas ir tas pats, it kā tu pieļautu, ka vīrietis, apņēmis sievu, pēkšņi kļūst gudrāks, bet parasti notiek pretējais,

ak, Lizabete, Megija iesaucās, novērsdama acis, viņai nepatika, ka Lizabete kaila staigā pa istabu, Lizabete nezināja, kas tas ir kauns, mainot krūšturi, viņa pat nemēģināja aizsegt krūtis, Liza­bete, Megija turpināja, tas jau nemaz nav tā, Sevilja nekad neko tamlīdzīgu nav teicis, viņš tikai sacīja, ka mātīte iedvesīšot Iva­nam pašpaļāvību un vairošot viņa radošo sparu, un vai tas nav egoistisks viedoklis, Lizabete iebilda, patiešām varētu domāt, ka sieviete ir instruments, kam jāpalīdz tēviņam darbā, pēc tam kad viņš to izmantojis baudai, tu redzēsi, viņa turpināja, tagad, kad Sevilja atraidījis savu augstāko aprindu dāmu, viņš bez vilci­nāšanās metīsies uz kādu no mums: Arletu, Sūziju, mani — vai tevi — (viņa piemetināja «vai tevi», tāpēc ka Megija viņu cieši uzlūkoja), lai, kā viņš saka, vairotu savu radošo sparu, mani sa­jūsmina tāds eifēmisms, viņa teica, skarbi iesmiedamās, bet pa­klausies, Megija viņu pārtrauca nopietnā un skaļā balsī, un viņas smagnējā, sarkanīgajā skauta sejā kvēloja sašutums, bet sievietes instinkts taču liek palīdzēt vīrietim, kuru viņa mīl, es būtu appre­cējusi Sevilju — tu, protams, zini, ka pirms kāda gada mēs gan­drīz apprecējāmies, bet viņš nekad nevarēja izšķirties, būtībā arī viņš ir trakoti bikls, man būtu vajadzējis ņemt to lietu savās ro­kās, bet tu taču mani pazīsti, man šausmīgi bail, ka tas varētu izskatīties tā, it kā es citiem uzbāztos, — nu, bet ja es būtu bijusi ar mieru kļūt viņa sieva, tad vari ticēt, Lizabete, man būtu vis­lielākā laime dienu un nakti strādāt viņa istabā, tu jau tāpat strādā pietiekami daudz, un Arleta arī, tikai Arletai trūkst tavas fiziskās izturības, viņa ļauj sevi ekspluatēt, tā tas ir, esmu ļoti norūpējusies par viņu un par tevi /ari, Lizabete pēc brīža piebilda, jūs abas esat jukušas ar savu Sevilju, bet viņa ir tik jauka, tik maiga, viņai gaidāma vienīgi vilšanās, tu viņu mīli, vai ne? Me­gija pēkšņi iejautājās,

bet protams, Lizabete atbildēja, un viņas godīgā, četrstūrainā seja viegli pietvīka, viņa ir viena no pievilcīgākajām meitenēm, ko man gadījies sastapt, es negribētu sacīt, ka viņa ir tikai skaista, saproti, viņai piemīt šarms, noslēpumainība, pie durvīm klauvēja, un Boba Meninga balss vaicāja: Megija, vai drīkstu ieiet?, bet protams, viņš atvēra durvis un sastinga uz sliekšņa, viņš nekad vienkārši neiegāja kādā telpā, viņš uznāca kā aktieris uz skatuves, garš, slaids, graciozs, ar savu tumšmataino aristo­krāta galvu, smalki veidoto, mazliet kumpo degunu, skaistajām, spriganajām, kastaņbrūnajām acīm zem melnajām skropstām, lo­kanajām rokām ar gariem, smalkiem pirkstiem (viņš nekad ne­bāza rokas kabatās, sēdēdams nekad nesakrustoja kājas, viņš allaž zināja visu, ir ezoteriskos romānus, ir avangardiskās filmas, ir pašu modernāko mūziku un pašus jaunākos dzejniekus), nu, pie velna! Lizabete sodījās, staipīdama roku aiz muguras, vai pa­līdzēt? Bobs jautāja ar valdzinošu smaidu, paspēra divus soļus lidz istabas vidum, netaustoties, vienā rāvienā, savilka kopā abas krūštura malas un aizāķēja tās, burvīgs peldkostīms, viņš sacīja, pieliekdams galvu, nu, zini, man tavi komplimenti nav vajadzīgi, Lizabete atcirta, viņš pavilcinājās, ar gandrīz teatrālu kustību izslēja skaisto galvu un labu brīdi stāvēja nekustīgā, nevērīgā pozā, izgorījis gurnus, atspiedis pret sienu slaido roku, un tad ierunājās savā dziedošajā balsī: paklausieties, manas mīļās, es nesu jums svarīgu vēsti, nupat ar doktora Seviljas gādību iera­dās Ivanam lemtā laulene, mēs pašlaik gatavojamies ielaist viņu nākamā vīra mājoklī, un, es domāju, aiz mīlestības pret Ivanu un cieņas pret viņa tēvu Sevilju jūs gribēsit būt klāt šai ceremonijā, pie tam jau minūtes piecas profesors Sevilja neatlaidīgi prasa pēc jums, vai tu nevarēji to pateikt agrāk? jautāja Lizabete, paraustī­dama platos plecus.

Nervoza, satraukta, taču ar ziņkārīgu aci vērodama visu, kas notiek apkārt, delfīnu mātīte gulēja uz nestuvēm, un nestuves šūpojās tauvas galā, jo tās ar vinču nupat bija nolaistas baseinā. Ivans uzturējās otrā baseina malā, pāris pēdu zem ūdens, ne­kustīgs, uzmanīgs, ar astes spuru tikko manāmi kuldams ūdeni.

Galvu viņš bija izslējis un ar vingru, spēcīgu kustību grozīja to pa labi un kreisi, vērodams delfīnu mātīti drīz ar vienu, drīz otru aci. Tai pašā laikā viņš izgrūda īsus, pārtrauktus svilpienus, ko reproducēja skaļrunis. Delfīnu mātīte vēl nebija atbildējusi ne ar skaņu, varbūt tāpēc, ka viņu satrauca nestabilais stāvoklis un šūpošanās gaisā, tomēr viņas plaksti, kas klusuma brīžos bija ne­kustīgi, sāka cilāties, tiklīdz atskanēja Ivana svilpiens.

Sevilja, ģērbies baltās audekla biksēs un sporta kreklā, jaunek­līgu stāvu, kraukļa melniem matiem, tumšām acīm, možs un ne­pacietīgs, stāvēja pa kreisi no vinčas; viņam blakus, katrs pie savas rokas, bija Pīters un Maikls, abi krietnu galvas tiesu par viņu garāki, Pīters gaišmatis, Maikls šatēns, abi tikai peldbiksī- tēs, vienlīdz atlētiska auguma, iedeguši, nesasprindzināti, īsi ap­cirptiem matiem, ar bedrītēm lūpu kaktiņos, skaistiem, baltiem zo­biem un atklātu smaidu: viņi izskatījās apbrīnojami veselīgi, paš­apzinīgi un labi paēduši.

Tiklīdz Lizabete un Megija parādījās uz barakas sliekšņa un aiz viņām pavīdēja Boba garais stāvs, Sevilja nepacietīgi pamāja viņiem, lai nāk tuvāk. Lizabete un Bobs pielika soli, bet Megija metās teciņus, jo viņa jutās it kā mazliet vainīga, ieraudzīdama līdzās abiem puišiem Sūziju un Arletu: visi grupas locekļi jau bija tur.

— Es jūs sapulcināju, — Sevilja sacīja, raudzīdamies te vienā, te otrā ar savām tumšajām, mirdzošajām, priecīgajām acīm, — tā­pēc ka man negribētos atkārtot kļūdu, kādu pieļāvu ar Minu. At­cerieties, es biju pilnīgi pārliecināts, ka Mina sapratīsies ar Ivanu, un tāpēc kopš- paša sākuma neiedomājos organizēt delfīnu pāra novērošanu. Jūs zināt, kādas tam bija sekas: mums nav skaidrs, kas notika starp viņiem naktī, īsi sakot, viņu šķiršanās īstais iemesls palicis nezināms. Šoreiz mēs būsim stingrāki un novēro­sim viņus dienu un nakti, nomainīdami cits citu postenī. Kad sa- tumsīs, baseinu apgaismos reflektori. Es jūs sadalīju grupās pa divi: viens novēros delfīnu pāri no augšas, otrs pa zemūdens ilu­minatoru, abi novērotāji varēs sazināties pa telefonu, un katrs ierakstīs savus vērojumus magnetofona lentē. Abiem dežurantiem būs arī kinokamera. Ik pēc divām stundām dežuranti mainīsies.

Te būs laika iedalījums, — Sevilja turpināja, izvilkdams no ka­batas papīra lapu. — No pulksten astoņpadsmitiem līdz divdesmi­tiem virspusē dežurēs Sūzija, pie iluminatora — Pīters; no pulk­sten divdesmitiem līdz divdesmit diviem virspusē Maikls, pie ilu­minatora Lizabete; no pulksten divdesmit diviem līdz divdesmit četriem virspusē Megija, pie iluminatora Bobs, no pusnakts līdz pulksten diviem virspusē Arleta, pie iluminatora es, no pulksten diviem līdz četriem virspusē Sūzija, pie iluminatora Pīters, un tā tālāk… Esmu paredzējis dežūras līdz pulksten divpadsmitiem rītdien, bet varbūt tās būs jāturpina. Megija piespraudīs sarakstu pie dēļa.

Selvija uz brīdi apklusa un tad jautāja:

— Varbūt kādam ir kas piebilstams?

Sūzija pacēla roku, un Sevilja draudzīgi paskatījās uz viņu. Viņa ar Maiklu un Arletu bija trīs vislabākie laboratorijas darbi­nieki. Sūzija bija trausla gaišmate ar ļoti harmoniski veidotu pro­filu, kāds bieži pauž vēsu snobismu, taču acu izteiksmes dēļ Sūzi- jas seja radīja patīkamu godprātības iespaidu.

— Cerams, ka filmas kinokamerai un magnetofona lentes sagā­dātas? — viņa jautāja.

— Es uzdevu par to parūpēties Pīteram.

— Un Pīters ir jau parūpējies, — atbildēja Pīters.

Viņš smaidot uzlūkoja Sūziju, un Sūzija savukārt uzsmaidīja viņam. Iestājās klusums, bet tad Lizabete ierunājās diezgan agre­sīvā tonī:

— Es ievēroju, ka visās maiņās ir viens puisis un viena mei­tene …

— Un kas par to? — Sevilja jautāja, saraukdams biezās, mel­nās uzacis.

— Un ka parasti meiteni jūs esat nolicis virspusē, bet puisi pie iluminatora.

— Runājot par jums, Lizabete, tas nav tā, jūs es esmu nolicis pie iluminatora.

— Taču tā tas ir ar pārējām meitenēm, — Lizabete turpināja, it kā apsūdzēdama Sevilju.

Sevilja uzmeta acis papīra lapai.

— Jā, jums taisnība. Nu, un tad?

— Tā kā postenis pie iluminatora ir svarīgāks nekā augšā, man rodas jautājums, vai jūsu izvēli nenosaka antifeministiski aiz­spriedumi.

— O, nedomāju vis, — Sevilja pasmaidīdams sacīja. — Neap­zinos, ka man piemistu tādi aizspriedumi. Es izvēlējos ilumina­toru puišiem un pats sev tikai tādēļ, ka tur dežurēt ir mazliet grū­tāk nekā augšā.

— Tādā gadījumā, — Lizabete nerimās, — kāpēc man jūs lie­kat dežurēt pie iluminatora?

— Paklausieties, Lizabete, jūs taču nevarat apvainot, ka esmu antifeminists, likdams trim meitenēm dežurēt augšā, un tai pašā laikā pārmest man, ka esmu pret jums, ierādīdams jums vietu pie iluminatora. Vai nu vienu, vai otru, vajag izvēlēties.

Visi neviļus pasmaidīja, un Lizabete sacīja, nevienu neuzlūko­dama:

— Tādā gadījumā es izvēlos un atkārtoju savu jautājumu: kā­pēc es esmu vienīgā meitene, kurai jūs esat ierādījis vietu pie ilu­minatora?

Sevilja noplātīja abas rokas un, jau zaudēdams pacietību, at­teica:

— Es nezinu, tā ir nejaušība.

— Psiholoģijā nav nejaušību, — Lizabete teica, — ir tikai ne­apzināti stimuli.

— Nu, labi, — Arleta mundri ierunājās, — sacīsim, ka misters Sevilja ierādījis jums vietu pie iluminatora aiz neapzinātas cieņas pret jūsu atlētiskajām dotībām.

Visi atkal pasmaidīja. Lizabete pārmetoši paskatījās uz Arletu, acīs viņai saskrēja asaras, viņa novērsās un iecirtīgi klusēja. Se­vilja kādu mirkli uzmanīgi vēroja viņu, tad pārlaida skatienu vi­siem līdzstrādniekiem un sacīja vienaldzīgā balsī:

— Ja jūs vēlaties apmainīties savā starpā, pats par sevi sapro­tams, es dodu jums pilnīgu brīvību.

— Man nav nekādu iebildumu pret sadalījumu, — Lizabete aiz­kaitināta sacīja. — Man ir pilnīgi vienalga, vai es dežurēju kopā ar X, Y vai Z.

Viņa uzgrieza pārējiem muguru un stingu skatienu rau­dzījās barakā, it kā viņu nemaz neinteresētu tas, kas tūlīt notiks baseinā.

Iestājās klusuma brīdis, pēc kura Sevilja turpināja:

— Pirms ielaižam jauno dāmu ūdenī, es gribu piebilst: nedo­mājiet, ka jums jārunā oficiālā un samākslotā tonī, kaut arī jūsu novērojumi tiks ierakstīti magnetofonā. Izsakieties pavisam da­biski un brīvi. Runājiet absolūti visu, ko jums gribas. Jebkurā gadījumā šīs lentes paliks laboratorijā, un, ja vēlāk pēc tām va­jadzēs rakstīt piezīmes, mēs izdarīsim visus nepieciešamos īsinā- jumus. Galu galā mēs pašlaik gatavojamies pētīt delfīnu izturē­šanos, un ļoti iespējams, ka kāds no jums spontāni izsaka piezīmi, kas kaut ko var dot tālākai analīzei. Sāksim, Maikl. Ir laiks iepa­zīstināt Ivanu ar viņa nākamo lauleni.

— Jūs vēl neesat mums pateicis, kā viņu sauc, — Megija iebilda.

— Patiešām! — Sevilja izsaucās, sasizdams plaukstas.

Viņš pārlaida apkārtējiem ašu skatienu un smaidīdams sacīja:

— Lizabete, lai pierādītu jums, ka nav notikusi nekāda sazvē­restība pret jūsu dzimumu vai jums pašu, es lūdzu jūs nokristīt Ivana sievu.

Lizabete apcirtās uz papēža un ielūkojās viņam taisni acīs.

— Jūs runājat tā, it kā es slimotu ar vajāšanas māniju, — viņa dzēlīgi piezīmēja.

— Nebūt ne, — Sevilja atbildēja. — Tā es nemēģināju iztul­kot jūsu iebildumus.

— Kā tad jūs tos iztulkojāt? — viņa izaicinoši atjautāja.

Sevilja pacēla abas rokas.

— Es tos vispār nemēģināju tulkot!

Iestājās klusums, Megija pastiepa uz priekšu savu smagnējo, sārto seju un sparīgi sacīja:

— Klausies, Lizabete, nesāc atkal! Nabaga dzīvnieks gaida, aši izdomā vārdu.

— Sauksim viņu par Besiju! — Lizabete drūmi sacīja.