Cilvēcīgais dzīvnieks

MAŠĪNRAKSTS PĒC MAGNETOFONA LENTES PAR IVANA UN BESIJAS IZTURĒŠANAS NOVĒROJUMIEM NO VIRS­PUSES UN PA ILUMINATORU PIRMS PROFESORA SEVIL­JAS IZDARĪTIEM ĪSINĀJUMIEM. 1970. GADA 6. MAIJS UN NAKTS NO 6. MAIJA UZ 7. MAIJU.

SŪZIJA: — Te virspuse. Pulkstenis rāda 18 un 5 minūtes. Vinča nolaiž Besiju ūdenī. Ivans nekustas. Maikls iekāpj baseinā un iz­velk Besijas sānu spuras no caurumiem, kas ietaisīti nestuvju audeklā. Besija jauj viņam rīkoties. Viņa izturas rārņi un neliekas vairs satraukta.

PITERS: — Te iluminators. 18.10. Hallo, Sūzija, vai tu mani dzirdi?

SŪZIJA: — Jā.

PITERS: — Es ļoti labi redzu Besiju, bet kur ir Ivans? Mana redzes laukā viņa nav.

SŪZIJA: — Viņš ir no tevis pa labi, pašā stūrī. Viņš nekustas. Skatās uz Besiju. (Klusums.) Cik rāda tavs pulkstenis?

PĪTERS: — 18.11.

SUZIJA: — Es noregulēšu savu pulksteni pēc tava. Vai dzirdi svilpienus? Viņš svilpo, un viņa atbild.

PĪTERS: — No šejienes skaļrunis nav dzirdams. Bet es ļoti labi redzu Besiju. Man liekas, viņa nav tik liela un tik gara kā Ivans. Viņa nemaz nekustas, tikai palaikam izliec muguru, lai ieelpotu gaisu. Acīmredzot viņa ļaus Ivanam tuvoties, pati ne­sperdama pirmo soli. (Klusums.) Viņas acīs mirdz sievišķīga vil­tība^

SUZIJA: — O, Pīter! (Smejas.)

PITERS: — 18.15. Man gribētos, lai viņš beidzot izšķiras. Ko viņš dara?

SŪZIJA: — Skatās uz viņu drīz ar labo; drīz kreiso aci un svilpo. (Klusums.) Viņš sakustas. 18.16.

PITERS: — Ā, es viņu redzu! Viņš papeldēja Besijai garām kādu divu metru attālumā. Nu\atkal peld garām un met loku. Be- sija paliek nekustīga.

SŪZIJA: — Viņa apļi kļūst aizvien mazāki un mazāki.

PĪTERS: — Peldot gar iluminatoru, viņš man aizsedz Besiju. Nē, nē, kad noliecos, varu redzēt. Viņa nekustas, bet paslepšus seko viņam ar aci. (Klusums.)

SŪZIJA: — 18.20. Man jau sāk apnikt tie apļi. Kas par cere­monijām!

PITERS: — 18.22. Nupat nofotografēju. Ceru, ka būs redzams, kā Besija viņu zagšus vēro.

SŪZIJA: — Uzmanību! Viņš apstājas un iekārtojas viņai bla­kus. Gluži kā divi sānu pie sāna noenkuroti kuģi. 18.25.

PITERS: — Besija man daļēji aizsedz «blakus kuģi». Bet es redzu aiz viņas astes Ivana asti. Vai galvas abiem ir vienā līmenī?

SŪZIJA: — Jā.

PITERS: — Tad Ivans noteikti ir lielāks par Besiju. Es viņu redzu ļoti labi. Viņa mirkšķina plakstus.

SŪZIJA: — Tu joko!

PITERS: — Nemaz ne. Saku tikai to, ko redzu: viņa mirkšķina. Bet ko dara viņš?

SŪZIJA: — Viņš berzē galvu pret Besijas galvu. Tūlīt nofoto­grafēšu. Nepaguvu. Viņa peld projām.

PĪTERS: — Tagad es viņu redzu ļoti labi. Viņa attālinās no Ivana; viņš nekustas.

SŪZIJA: — Nekustas, bet vaukšķ. Viņš ir neapmierināts.

PITERS: — Un kādi ir vaukšķieni?

SŪZIJA: — īsi, spēcīgi, spalgi. Viņš sauc to atpakaļ. Neizska­tās visai laipns. Besija atgriežas. 18.30. Ivans piespiežas pie viņas sāniem.

PĪTERS: — Redzu abus ļoti labi. Ivans ir gandrīz pie paša iluminatora. Besija aiz viņa. Ivans raugās manī. Varētu gandrīz sacīt, ka viņš man met ar aci! Es fotografēju. Man gribētos uz­tver^ viņa izteiksmi.

SŪZIJA: — Abi kopā aizpeld.

PITERS: — Es viņus vairs neredzu.

SŪZIJA: — Viņi peld gar baseina malu pulksteņa rādītāju virzienā. 18.35.

PITERS: — Redzu viņus peldam garām.

SUZIJA: — Viņš turas malas pusē, varbūt tāpēc, lai Besija neapdauzītos pret baseina sienām. Viņš laikam domā, ka Besija nepazīst baseinu tik labi.

PĪTERS: — Jā, liekas, tev taisnība. Viņš peld mazliet pa priekšu Besijai. Izskatās, it kā viņš to aizsargātu un vadītu.

SŪZIJA: — Kad viņi beigs riņķot? Es izslēdzu magnetofonu.

PĪTERS: — Es arī. '

SUZIJA: — Te virspuse. Pīter, es ieslēdzu magnetofonu.

PITERS: — Labi.

SUZIJA: — 18.4-5. Viņi vel aizvien riņķo. Tas var ieilgt. Ko tu dari?

PITERS: — Sēžu, smēķēju un garlaikojos- Vai viņi svilpo?

SUZIJA: — Jā, nepārtraukti.

PĪTERS: — Tātad viņi pastaigājas un tērzē. Vai viens no vi­ņiem nesvilpo biežāk?

SŪZIJA: — Jā, Ivans. Besija svilpo diezgan reti.

PITERS: — Secinājums skaidrs: viņš tai saka glaimus, un Be­sija klausās.

SŪZIJA (smiedamās): — Es izslēdzu magnetofonu.

PĪTERS: — Es arī.

SUZIJA: — Te virspuse. Ieslēdzu magnetofonu, lai ierakstītu izsaukumu. 19.45.

PITERS: — Es tāpat. Es mirstu aiz garlaicības, un vēl vairāk man gribas ēst. Viņi jau riņķo stundu un desmit minūtes. Vai Ivans vēl vienmēr svilpo?

SŪZIJA: — Svilpo.

PITERS: — Kādus zelta kalnus viņš tai sola!

SŪZIJA: — Es nebūtu domājusi, ka var flirtēt tik ilgi.

PITERS: — Neesi tik nepacietīga.

SŪZIJA (smiedamās): — Liekas, būs labāk, ja izslēgšu magne­tofonu. Bet tu vari turpināt sarunu.

PITERS: — Labi.

SUZIJA: — Te virspuse. Dodu tev Maiklu. Pulkstenis ir div­desmit.

PĪTERS: — Es tev pievienošos ēdamistabā, tikko atnāks Liza­bete. Hallo, Maikl, tu būsi vīlies. Viņi riņķo jau veselu stundu un divdesmit piecas minūtes. īsti gargabalnieki, nevis jaunlau­lātie …

MAIKLS (smiedamies): — Vai nebija nekā interesanta?

PĪTERS: — Jā, sākumā. Tuvošanās bija interesanta. Lizabete ir klāt. Dodu tev viņu.

LIZABETE: — Šeit iluminators. Kas jauns?

MAIKLS: — Te virspuse. Pīters teica, ka viņi tā riņķojot jau stundu un divdesmit piecas minūtes.

LIZABETE: — Tas ir jautri. (Klusums.)

MAIKLS: — Viņi ir tik mīļi, izskatas ka veci draugi.

LIZABETE: — Man jau sāk reibt galva. Ceru, ka viņi tā ne­riņķos divas stundas no vietas. (Klusums.) Es-izslēdzu magne­tofonu.

MAIKLS: — Es ari.

LIZABETE: — Te iluminators. 20.25.

MAIKLS: — Te virspuse.

LIZABETE: — Ivans izrāvās uz priekšu, un viņa to panāca.

MAIKLS: — Novērojums apstiprinās. Viņi izrāda zināmu sa­traukumu. Tā vairs nav mierīga pastaiga kā sākumā. (Klusums.) Debesis noskaidrojās, spīd mēness. Jauks laiciņš.

LIZABETE: — Tev laimējas.

MAIKLS: — Ja vēlies, varam mainīties. Es iešu pie iluminatora, bet tu nāc augšā.

LIZABETE: — Es protu novērtēt tavu smalkjūtību, bet man ir ļoti labi tepat.

MAIKLS: — Tāpēc jau nevajag mani tik augstprātīgi atgrūst.

LIZABETE: — Es tevi neatgrūžu.

MAIKLS: — Kā nu ne . . . Es tikai gribēju būt laipns pret tevi.

LIZABETE: — Nejūtu nekādas nepieciešamības.

MAIKLS: — Pateicos. (Klusums.) Klausies, Lizabete, ja tu gri­bēji dežurēt kopā ar kādu citu, tev tikai vajadzēja pateikt man, es nemaz nedusmotos.

LIZABETE: — Saproti taču, ka es nevienam nedodu priekšroku. Man pilnīgi vienalga, tu vai kāds cits.

MAIKLS: — Tu esi ļoti mīļa.

LIZABETE: — Atvaino, bet jūs visi man krītat uz nerviem ar savu pieglaimīgumu.

MAIKLS: — Kādi «jūs»?

LIZABETE: — Tu, Sevilja, pārējie… Jūs visur vadāties pēc dzimuma.

MAIKLS: — Un tu ne? Tev laimējies piedzimt par sievieti.

LIZABETE: — Un tomēr es nesaprotu, kāpēc man jādežurē kopā ar zēnu, lai novērotu delfīnus.

MAIKLS: — Tev labāk patiktu dežurēt kopā ar meiteni?

LIZABETE: — Kurš to teica?

MAIKLS: — Bet ir taču tikai divi dzimumi.

LIZABETE: — Atkal dzimums! Šī saruna ir bezjēdzīga, es to pārtraucu.

MAIKLS: — Šeit virspuse. Hallo, Lizabete, es ieslēdzu magne­tofonu. 20.30.

LIZABETE: — Es arī.

MAIKLS: — Liekas, Ivans nupat ieņema «s» veida pozu.

LIZABETE: — Es neko neredzēju.

MAIKLS: — Es varēju arī pārskatīties. Tas notika ļoti ātri. (Klusums.) Vai nu ir labāk?

LIZABETE: — Labāk nav, bet var iztikt, pateicos.

MAIKLS: — Paskaties, šoreiz nevar maldīties.

LIZABETE: — Patiešām.

MAIKLS: — Droši vien delfīnam stipri jāsasprindzina muskuļi, lai ķermenis izvītos kā burts «s» . ..

LIZABETE: — Viņš izskatās smieklīgs.

MAIKLS: — Ne smieklīgāks par balodi, kad tas lenc dūju.

LIZABETE: — Interesanti, cik sekundes viņš spēj palikt tādā pozā?

MAIKLS: — Es uzņēmu laiku: 2,8 sekundes.

LIZABETE: — Es viņu nofotogrāfēju. Ievēroju, ka viņš salo­cīja sānu spuras.

MAIKLS: — Es to nevaru apgalvot. (Klusums.) Ej nu sazini, kāpēc delfīni tieši šo pozu uzskata par pavedinošu.

LIZABETE: — Un ko dara gailis? Neatceros.

MAIKLS: — Viņš griežas ap vistu, izpletis un vilkdams pa zemi vienu spārnu, lai izrādītu, cik šim košas spalvas.

LIZABETE: — Cik smieklīgi! Viņi atkal sāk riņķot. Es izslēdzu magnetofonu.

MAIKLS: — Es tāpat.

LIZABETE: — Šeit iluminators. 20.45. Vai tu redzi Ivanu?

MAIKLS: — Diezgan vāji.

LIZABETE: — Viņš novietojās zem Besijas, galva vienā līmenī ar viņas spurām.

- MAIKLS: — Neredzu. Besija man vinu aizsedz.

LIZABETE: — Maikl?

MAIKLS: — Jā.

LIZABETE: — Ārkārtīgi amizanti. Viņa ar spurām glasta Iva­nam galvu.

MAIKLS: — Vai tu esi pārliecināta?

LIZABETE: — Jā, pilnīgi. Pagaidi, es nofotogrāfēšu. Tā.

MAIKLS: — Un kādi ir viņas glāsti?

LIZABETE: — Kā tas saprotams — «kādi»?

MAIKLS: — Tev vēl viss jāmācās: sparīgi vai maigi?

LIZABETE: — Paldies par pamācību.

MAIKLS: — Nu, kādi tad?

LIZABETE: — Maigi.

MAIKLS: — Vai tu redzi viņa acis?

LIZABETE: — Viņš tās pievēris. Vai viņš izlaiž kādu skaņu?

MAIKLS: — Nē. Es pakāpos sānis, nolikos garšļaukus, un man izdevās ieraudzīt Besiju. Viņa glāsta Ivanu ar lielu mai­gumu. Tas man šķiet aizkustinoši. Pēc brīža viņš sāks mur­rāt.

LIZABETE: — Tu kļūsti sentimentāls.

MAIKLS: — Nē, bet tas mani pārsteidz. Atzīstos, ka nekad ne­būtu gaidījis tādu maigumu no dzīvniekiem.

LIZABETE: — Neredzu nekāda iemesla aizkustinājumam. (Klu­sums.) Vini atkal sāk savu rinka deju. Es izslēdzu magnetofonu.

MAIKLS: — Es arī.

LIZABETE: — Seit iluminators. 21.30. Saskaitīju trīs «s» veida pozas.

MAIKLS: — Pareizi. Un to ilgums — 2,4 sekundes, 2,6 sekun­des, 3 sekundes. Pulksten 21.25 viņš iekoda Besijai astē.

LIZABETE: — To es nepamanīju. Uzmanību! Viņš pārvietojas virs Besijas.

MAIKLS: — Es viņus redzu, tikai pieliekdamies, bet arī ne se­višķi labi. Kas notiek?

LIZABETE: — Tas pats, kas iepriekš, tikai tagad lomas ir mai­nījušās. Ivans glāsta viņai galvu ar savām sānu spurām.

MAIKLS: — Viņu neprātā tomēr jūtama zināma sakarība …

LIZABETE: — To es esmu kaut kur dzirdējusi.

MAIKLS: — Tas ir «Hamlets».

LIZABETE: — Viņa liekas visai satraukta. O, es jau to gai­dīju: vina peld projām.

MAIKLS: — Viņš seko.

LIZABETE: — Atkal glāsts.

MAIKLS: — Nekā nevarēju saprast. Kas īsti notika?

LIZABETE: — Panācis Besiju, Ivans paslīdēja zem viņas, no­gūlās uz muguras un, peldēdams uz priekšu, berzējās gar viņas ķermeni no astes līdz galvai. Pēc tam viņš atkal ieņēma normālu stāvokli.

AAAIKLS: — īsti akrobātisks glāsts, manuprāt.

LIZABETE: — Uzmanību, Besija atkal attālinās.

MAIKLS: — Laikam jau, lai pamudinātu Ivanu sākt vēlreiz to pašu. Es noliekšos un mēģināšu kaut ko saskatīt.

LIZABETE: — Atkal tas pats.

MAIKLS: — Šoreiz es visu redzēju. Cik skaisti viņš apgriežas, piekļaudamies viņai! Cik skaisti, cik vijīgi!

LIZABETE: — Es to nofotografēju.

MAIKLS: — Viņa atkal aizpeld, tas viņai sāk iepatikties.

LIZABETE: — Ivans atkārto glāstu.

MAIKLS: — Ritms, liekas, paātrinās. Kāda enerģija! Viņi ir nenogurdināmi. Delfīni mīlinās kā īsti atlēti.

LIZABETE: — Maikl? MAIKLS:—Jā?

LIZABETE: — Dodu tev Bobu.

MAIKLS: — Jau!

BOBS: — Pastasti pāris vārdos.

MAIKLS: — «S» veida pozas, glāsti, kodieni,-berzēšanās.

BOBS: — Nekā noteikta?

MAIKLS: — Nē. Es dodu tev Megiju. Jūs ierodaties, kad tas jau kļūst interesanti.

MEGIJA: — Te virspuse. Bob, pašlaik 22.03. Mans pulkstenis ir precīzs.

BOBS: — Es noregulēju arī savu.

MEGIJA: — Gribēju tev kaut ko palūgt. Tas ir ļoti laipni no Seviljas, ka viņš ļauj arī man dežurēt. Bet es jau neesmu zoologs. Vai tu man pateiksi priekšā, ja kaut kas man paslīdēs secen?

BOBS: — Bet protams.

MEGIJA: — Ko dara Ivans? Es viņu lagā neredzu virpuļu dēļ.

BOBS: — Viņš ir paslīdējis zem Besijas un kož tai astē. Ta­gad viņš to palaida vaļā un paņēma mutē viņas labo spuru.

MEGIJA: — Man šķiet, Besija noliec kaklu, mēģinādama satvert viņa asti.

BOBS: — Tieši tā. Viņš palaiž to vaļā, ienirst un plati atpleš rīkli. Paga! Viņš aizver muti virs viņas mutes.

MEGIJA: — Varbūt tādā veidā viņš grib tai aizbāzt muti! (Viņa smejas.)

BOBS: — Vai viņš izlaiž skaņas?

MEGIJA: — Jā, visdažādākās skaņas: vaukšķieni, svilpieni, krekšķi un brīžiem pat kaut kas līdzīgs skaļiem smiekliem.

BOBS: — Viņš palaiž Besiju vaļā, pagriežas sānis. Nē, tā bija izlikšanās; viņš atgriežas… atkal satver viņas muguras spuru un tagad, tagad palaiž to vaļā un kož viņai astē.

MEGIJA: — Besijai izdevās atmaksāt viņam ar to pašu.

BOBS (smiedamies): — Viņi neparko negrib laist viens otru vaļā, virpuļo pa ūdeni kā divi cīkstoņi. Vai esi redzējusi delfīnu tēviņus kaujamies?

MEGIJA: — Nē.

BOBS: — Tverieni ir tadi paši, tikai kodieni nopietni. Viņi viens otru pamatīgi ievaino, tā ka pēc īsa brīža ūdens kļūst sar­kans no asinīm.

MEGIJA: — Es neredzu asinis.

BOBS: — Nē, asiņu nav, bet, kad viņi peld tuvu garām ilumi­natoram, es tomēr saskatu uz spurām zobu pēdas. (Klusums.) Man šķiet, lai kodiens būtu erotisks, tam jārobežojas ar īstām sāpēm.

MEGIJA: — Liekas, viņi kļūst rāmāki. Peld apkārt baseinam, Besija pa iekšpusi.

BOBS: — Viņi grib atgūt spēkus pēc cīniņa. (Klusums.) Es iz­slēdzu magnetofonu.

81

MEGIJA: — Es arī.

6 - 3234

BOBS: — Seit iluminators. 22.45. Ivans paslīdēja zem Besijas un ar spuras galu glāsta viņai vēdera spraugu.

MEGIJA: — Ievēroju, ka viņai ir viena pati vēdera sprauga, bet Ivanam divas.

BOBS: — Mātītei dzimumorgāni un tūplis atrodas vienā un tai pašā spraugā. Tēviņam ir divas vēdera spraugas: vienā anus, otrā penis. Uzmanību! Viņš peld projām. Besija panāk viņu un paslīd apakšā. Viņa ar purngalu viegli sit pa Ivana dzimumorgānu spraugu, tagad kož.

MEGIJA: — Atkal kož, kur vien tiek klāt. Vai mums vēlreiz jā­apraksta visi šie kodieni? Tas taču ir viens un tas pats.

BOBS: — Nē. Viņi sāk atkal riņķot. Tā ir nomierināšanās. Mie­rīgas fāzes mijas ar neprāta brīžiem.

MEGIJA: — Vai drīkstu pa to starpu tev kaut ko pajautāt?

BOBS: — Drīkst.

MEGIJA: — Man vienmēr gribējies tev pavaicāt: vai tu esi ka­tolis?

BOBS: — Nē. Vēl ne. Bet mani ļoti pievelk katoļticība.

MEGIJA: — Kas tevi tajā pievelk?

BOBS: — Disciplīna un grēksūdze.

MEGIJA: •— Neesmu pārliecināta, vai tevi saprotu.

BOBS: — Katrā ziņā tagad nav īstais brīdis tādām pārrunām.

MEGIJA: — Bet, tā kā nav nekā ko piezīmēt…

BOBS: — Pareizi. Es izslēgšu magnetofonu un izsmēķēšu ci­gareti.

MEGIJA: — Šeit virspuse. 23.35. Viņi atkal satraucas.

BOBS:—Jā, es redzu. Besija paslīd zem Ivana, Ivans guļ nekus­tīgi. Besija kož viņa vēdera spraugā. Viņam notiek erekcija. Jānofo­tografē. Pirmoreiz es to redzu tik skaidri un tuvu. Ļoti interesanti.

MEGIJA: — Kas ir interesanti?

BOBS: — Es neteicu, ka interesanti.

MEGIJA: — Tu nupat to teici.

BOBS: — Nē taču.

MEGIJA: — Lūdzu piedošanu, bet pagriez atpakaļ magnetofona lenti, tu pats dzirdēsi.

BOBS: — Paklausies, vai tu reiz beigsi mani urdīt?

MEGIJA: — Nedusmojies. Es tikai gribu šo to iemācīties. Kā jau teicu, es neesmu zoologs.

BOBS: — Es nedusmojos. (Pauze.) Un nemaz neatsakos tev paskaidrot. Kā tu varēji ievērot, erekcija bija momentāna.

MEGIJA: — Vai citiem zīdītājiem tā nav?

BOBS (smiedamies): —• Nē.

MEGIJA: — Kāpēc tu smejies?

BOBS: — Bet es nemaz nesmejos… Vai tu gribi, lai es tev paskaidroju, jā vai nē?

MEGIJA: — Jā.

BOBS: — Delfīnu dzimumloceklim ir divas īpatnības. Pirm­kārt, to veido nevis asinsvadi, bet gan fibrillas, tāpēc tas ne pie­briest, ne arī pagarinās. Penis izlec no vēdera spraugas kā dunča asmens no maksts.

MEGIJA: — Vai tu izdomāji šādu salīdzinājumu?

BOBS: — Nē, Sevilja.

MEGIJA: — Jauki, tas ir interesants.

BOBS: — Paklausies, tu taču nesāksi atkal!

MEGIJA: — Kas tev noticis? Cik tu esi jūtīgs! Kad tu nupat smējies, es nemaz nedusmojos.

BOBS: — Es nesmējos.

MEGIJA: — Kā tad ne!

BOBS: — Piedod, bet es nesmejos.

MEGIJA: — Galu galā tas nav svarīgi. Tu sacīji: divas īpat­nības. Kāda ir otrā?

BOBS: — Otro tu pati vari redzēt. Delfīna penis nav taisns, tas apmēram par divdesmit grādiem noliekts uz kreiso pusi. Tāpēc Ivans pašlaik mēģina tuvoties Besijai no labās puses un perpen­dikulāri savas kustības virzienam, mazliet sazvēlies uz sāniem. Skaties, lai viņš tiktu Besijai klāt, viņai jāpeld daudz lēnāk un jā­pagriežas uz kreisajiem sāniem.

MEGIJA: — Neizskatās, ka viņa to saprastu.

BOBS: — Nē. (Klusums.) Nekas neiznāca. 22.45.

MEGIJA: — Viņi atkal sāk riņķot. Varbūt Besija domā, ka Ivans pārāk maz viņu aplidojis.

BOBS: — Ir nu gan izskaidrojums.

MEGIJA (pēc pauzes): — Man grūti saprast, kāpēc cilvēki to visu saista ar grēku. Tas izskatās tik nevainīgi. ..

BOBS: — Ar delfīniem tas notiek nevainīgi. Ar mums ne.

MEGIJA: — Kāpēc ne?

BOBS: — Tas prasītu pārāk garus paskaidrojumus.

MEGIJA: — Tu sacīji, ka tev patīkot katoļticība. Jāatzīstas, ka arī to es nesaprotu.

BOBS: — Pēc manām domām, ir ļoti labi, ja cilvēks var kādam pateikt, kas viņš ir un ko viņš dara, un saņemt piedošanu.

MEGIJA: — Bet tieši tas man liekas bīstami: kāds cits tev pie­dod. Tas ir tā; it kā cilvēka sirdsapziņa būtu kaut kur ārpus viņa.

BOBS: — Tu esi puritāne. Tavs dievs nav nekāds dievs. Tā ir tava sirdsapziņa.

MEGIJA: — Nē, nemaz ne. Es nebūt neesmu puritāne.

6*

BOBS: — Paklausies, šobrīd nav īstais laiks to pārspriest. Pa-

83

runāsim vēlāk. (Klusums.) Viņi ir pavisam mierīgi. Izmantošu šo brīdi, izslēgšu magnetofonu un aiziešu pēc cigaretēm. Man vairs nav cigarešu.

MEGIJA: — Labi.

BOBS: — Šeit iluminators. 23.50. Atsākās cīniņš, atkal kodieni un kniebieni. Mēs toš neaprakstīsim, es tikai pēc hronometra uz­ņemšu laiku.

MEGIJA: — Man liekas, miera brīži ir garāki par sasprindzi­nājuma momentiem.

BOBS: — Noteikti. Citādi viņi būtu pilnīgi zaudējuši spēkus. Paskaties uz viņiem! Kāda aizrautība!

MEGIJA: — Savā ziņā ir prieks to visu redzēt. Viņi izskatās tik apmierināti. Šķiet, ka viņi smejas.

BOBS: — Tu atkal tulko pēc sava prāta.

MEGIJA: — Vai viņi nav vēl aizrautīgāki nekā nupat? Vai nav manāms crescendo?

BOBS: — Jā, liekas gan, bet to ir grūti novērtēt precīzi.

MEGIJA: — Kāda enerģija! Iedomājies, ir jau pusnakts, un seanss ilgst jau sešas stundas! Šie dzīvnieki ir neticami vitāli, Bob, dodu tev Arletu.

ARLETA: — Bobs? Vai varat man īsumā pastāstīt?

BOBS: — Atvainojiet, es jau pašlaik stāstu misteram Seviljam.

SEVILJA: — Šeit iluminators. 0.03.

ARLETA: — Šeit virspuse, 0.03.

SEVILJA: — Kodienu fāze ilgst kopš 23.50. Erekcija 22.45, bet bez pārošanās. Viņa nav ļāvusies.

ARLETA. — Vai lēcieni jau sākušies?

SEVILJA: — Nē, vēl ne. Tikai glāsti un kodieni. (Klusums.) Vai jūs dzirdat kliedzienus?

ARLETA: — Ļoti daudz. Viņi kliedz nemitīgi.

SEVILJA: — Vai Ivana kliedzienos nesaklausāt angļu valodas skaņas?

ARLETA: — Nē, nevienas.

SEVILJA: — Kā jūs raksturotu šos kliedzienus?

ARLETA: — Vai fonētiski?

SEVILJA: — Nē, cilvēciski. Pec analoģijas.

ARLETA: — Es sacītu, ka tie ir sajūsmas kliedzieni. Protams, manā interpretējumā.

SEVILJA: — Jūs zināt manu viedokli. Nav iemesla a priori no­raidīt antropomorfisku interpretāciju. Ir maldīgi uzskatīt cilvēku par radījumu, kas būtiski atšķiras no augstākajiem zīdītājiem. Tikai cilvēka parvēnija augstprātība vedina uz tādām domām. (Klusums.) 0.10. Atkal aprimums. Cīņas un kodienu fāze ilga div­desmit minūtes.

ARLETA: — Kāda vitalitāte!

SEVILJA: — Jā, tiešām apbrīnojama. No tāda viedokļa raugo­ties, cilvēks ir deģenerējies. (Klusums.) Jāatzīstas, ka man ir gan­drīz lampu drudzis. Bīstos, ka var nekas neiznākt.

ARLETA: — Bailēm nav nekāda pamata. Ivans paklausīs in­stinktam.

-SEVILJA: — Bet viņš neklausīja instinktam, kad bija kopā ar Minu. Nedrīkst aizmirst, ka Ivans ir delfīns, kuru audzinājuši cilvēki. Tas ir ačgārns Mauglis. Un varbūt aiztures refleksi viņā ir jau par daudz spēcīgi. Jūs nevarat iedomāties, kā es dusmojos uz sevi, ka nenoorganizēju novērošanu toreiz, kad atvedām viņam Minu. Es domāju, ka viss izdosies pats no sevis. Tā bija kļūda. Delfīna erotika laikam gan ir tikpat sarežģīta kā cilvēka erotika, tagad esmu par to pārliecināts.

ARLETA: — Ja arī mēs izdarījām kļūdu, tad vismaz esam kaut ko no tā mācījušies. Vai man jums jāatgādina, ka panākumus veido vesela virkne pārvarētu neveiksmju?

SEVILJA (smiedamies): — Jūs mani ķircināt! Viņi aprimuši. Es izslēdzu magnetofonu.

ARLETA: — Šeit virspuse. 1.05. Viņi kļūst atkal satraukti.

SEVILJA: — Jā, redzu. Es domāju, ka viss būs kārtībā.

ARLETA: — Kāpēc?

SEVILJA: — Abi dzīvnieki jau iedraudzējušies. Tas redzams aprimuma brīžos.

ARLETA: — Tūlīt viņi sāks atkal plosīties.

SEVILJA: — Jā, viņš atkāpjas un metas viņai virsū, it kā gri­bēdams triekt savu galvu pret viņas galvu.

ARLETA: — Vai tādā veidā delfīni nenogalina haizivis?

SEVILJA: — Jā, bet pārošanās laikā nāves deja kļūst par ro­taļu. Vai redzējāt? Pēdējā brīdī viņš veikli- izvairījās un lika lietā visu savu sparu, lai paberzētos ar savu ķermeni gar viņas ķermeni visā. garumā.

ARLETA: — Interesanti, kas notiktu, ja arī Besija vienlaikus pagrieztos uz to pašu pusi.

SEVILJA: — Nav ko baidīties, šī plosīšanās tiek brīnišķīgi kon­trolēta. Skatieties! Viņš atkal sāk.

ARLETA: — Cik vētrains glāsts!

SEVILJA: — Jā. Tas ir uzbrukums. Uz dzīvību un nāvi. Uz­brukums, kas beidzas ar glāstu.

ARLETA: — Un kādu glāstu! Varētu domāt, ka dzirksteles vien nošķīdīs.

SEVILJA: — Ievērojiet ka berzējoties Ivans pagriežas uz sā­niem. Manuprāt, drīz sāksies lēcieni.

8r >

ARLETA: — Skatieties! Besija ari atkāpjas un tad metas viņam pretī!

SEVILJA: — Manuprāt, viņa grib divkāršot berzes spēku.

ARLETA: — Vai arī vienkārši vairāk sajust savu līdzdalību.

SEVILJA: — Es jau nofotografēju. Kad sāksies lēcieni, neaiz­mirstiet kinokameru.

ARLETA: — Nē, nē. Gatavojas jauns uzbrukums. (Viņa sme­jas.) Es apbrīnoju, ar kādu liekuļotu laiskumu katrs aizpeld savā stūrī pirms uzbrukuma.

SEVILJA: — Jā. Viņi ir ļoti uzbudināti un tai pašā laikā ļoti gurdi.

ARLETA: — Viņi atkal sakustas.

SEVILJA: — Gluži kā bultas šaujas viens otram pretī. Galu galā jūs dabūsit redzēt dzirksteles …

ARLETA: — Es nofotografēju.

SEVILJA: — Sāk atkal. Viņi atgriežas katrs savā stūrī kā bok­seri.

ARLETA: — Patiešām nenogurdināmi! Oi, skatieties! Viņa iz­lēca gaisā.

SEVILJA: — Jā. Tai brīdī, kad Ivans jau grasījās viņai pie­durties, viņa izvairījās, izlēca no ūdens.

ARLETA: — Kāds no tā labums?

SEVILJA: — Tāpat, dažādības pēc. Kad viņa krita atpakaļ,

Ivans sagaidīja viņu tieši tai vietā, kur viņa ieslīdēja ūdenī un berzējās gar viņu visu ieniršanas laiku.

ARLETA: — Liekas, tāds glāsts ir vēl spēcīgāks.

SEVILJA: — Jo vairāk tāpēc, ka arī viņš, savukārt, peld aug­šup no dziļumā. Pusceļā abi satiekas. Gluži kā dejā. Ļoti skaisti.

ARLETA: — Es neko neredzēju šļakatu dēļ. Besija mani bries­mīgi apšļāca.

SEVILJA: — Vai gribat nākt pie iluminatora? Es iešu jūsu vietā virspusē.

ARLETA: — Nē, nē. Fotografējiet zemūdens deju. Jums uzņē­mumi iznāk labāk nekā man. Un man ir sava priekšrocība: es dzirdu kliedzienus.

SEVILJA: — Kādus kliedzienus?

ARLETA: — Neprātīgas sajūsmas kliedzienus.

SEVILJA: — Viņi atkal atgriežas katrs savā stūrī.

ARLETA: — Es sagatavoju kameru. (Klusums.) Lieliski! Abi lēca! Ai!

SEVILJA: — Kas ir?

ARLETA: — Viņi mani apšļakstīja no galvas līdz papežiem. Esmu caurcaurēm slapja.

SEVILJA: — Ejiet aši pārģērbties.

ARLETA: — Nē, ne! Neparko pasaulē. Tas ir tik aizraujoši. Vai jūs viņus redzat? Vai redzat viņu galvas! Viņi smejas. Sme­jas aiz sajūsmas. Viņi izskatās tik laimīgi, ka man gribētos būt viņu vietā.

SEVILJA: — Man radās tāda pati doma. (Klusums.) Pulkste­nis 1.25. Jau divdesmit minūtes viņi uztur šo paroksismu. Viņiem ir tērauda muskuļi un sirds!

ARLETA: — Viņi grasās atkal pāriet uz kodieniem.

SEVILJA: — Tuvojas beigu fāze. Parasti pēc lēcieniem un vis­spēcīgākās berzēšanās notiek pārošanās. Redziet, Besija kož vi­ņam vēdera spraugā, acumirklīga erekcija, viņš tai seko.

ARLETA: — Kāda stulbene! Liekas, viņa nesaprot, ka jāpeld lēnāk un jāpagriežas uz kreisajiem sāniem.

SEVILJA: — Jā, viņa sāk peldēt labāk.

ARLETA: — Taču ne pietiekami lēni, man šķiet.

SEVILJA: — Viņa peld vēl lēnāk un tagad pagriežas uz sāniem.

ARLETA: — Ivans piepeld viņai klāt. Vai viņš jau mēģina? Ziniet, es te, virspusē, neko daudz neredzu.

SEVILJA: — Vairākkārtējs kontakts, taču intromisijas nebija.

ARLETA: — Viņi uznirst virs ūdens ieelpot gaisu. Liekas, viņi sāks vēlreiz.

SEVILJA: — Jā. Atkal taustās. (Klusums.) Bez panākumiem.

ARLETA: — Es sāku domāt, ka ūdens nebūt nav ideāla vide mīlas aktam.

SEVILJA: — Protams, ne. Viņiem visu laiku jāpeld, brīžiem jāuznirst ieelpot gaisu, viņiem nav nekāda atbalsta punkta un, kā zināms, arī roku. Iedomājieties radījumu bez rokām, kurš mē­ģina mīlēties divu metru dziļumā.

ARLETA: — Mans pulkstenis rāda 1.35. Vai izdarījāt uzņē­mumus?

SEVILJA: — Nē, vēl ne. Vai jūs nenāktu šurp? Ja izdosies intromisija, es gribētu, lai jūs uzņemat laiku pēc hronometra, ka­mēr es fotografēju.

ARLETA: — Labi, eju.

SEVILJA (pēc pauzes): — Ņemiet manu hronometru. Vai protat ar to rīkoties?

ARLETA: — Jā.

SEVILJA: — Viņš mēģina no jauna. Atkal kontakts, vēlreiz. (Klusums.) Nu ir. Beidzot.

ARLETA: — 1.46.

SEVILJA: — Tie būs labi uzņēmumi. Cik ilga bija pārošanās?

ARLETA: — 16,5 sekundes.

SEVILJA: — To es saprotu, tā ir precizitāte! Ar visām sekun­des desmitdaļām! (Viņš smejas.)

ARLETA (smiedamās): — Jūs lūdzāt, lai es uzņemu laiku. Jā­zina taču precīzi.. .

SEVILJA: — Jums taisnība. Viņi atkal sāk riņķot pa baseinu, laimīgi un jautri. Kādi dzīvnieki! Esmu noguris vairāk nekā vini.

ARLETA: — Es arī!

SEVILJA: — Turklāt jūs esat pavisam izmirkuši!

ARLETA: — Skriešu pārģērbties un uzvārīšu jums tasi kafijas.

SEVILJA: — Es pa to laiku pamodināšu Pīteru un Sūziju.

ARLETA: — Esmu kā salauzta. (Viņa smejas.)

SEVILJA: — Jūs esat lieliska. Mati kā oreols ap galvu, gluži kā Venēra, kas iznāk no jūras viļņiem … Zināt, Botičelli Venēra.

ARLETA: — O, pateicos, pateicos! Cik jauks kompliments! Vis­maz kaut kas man ar viņu ir kopējs: es arī esmu slapja!

SEVILJA: — Atri pārģērbieties! Pa to laiku es uzvārīšu ka­fiju. Man tiešām nepieciešama tase kafijas.

ARLETA: — Man arī. Un vēl man gribas runāt, runāt…