Cilvēcīgais dzīvnieks

EDEMSA ZIŅOJUMA SLĒDZIENS PAR NOPRATINĀŠANU

26. DECEMBRI DOKUMENTS 56-279 SLEPENI

… Ir pavisam skaidrs, ka nopratināmais nav noskaņots sadarbo­ties ar mums drošības plāksnē, un tāpēc hipotēze par lldzvainī- gumu noslēpumu izpaušanā, lai cik absurda tā būtu, ievērojot vai­nīgās L. īpašo psiholoģiju, nevarēja tikt atmesta a priori. Sai ziņā nopratināšana izkliedēja mūsu beidzamās šaubas. Tā parādīja, ka nopratināmā raksturs un izturēšanās (ko es līdz šim pazinu tikai pēc sava priekšgājēja raportiem), kā man šķiet, ir pilnīgi nesavie­nojami ar ļaunprātīgo unr gļēvo rīcību, ko viņam piedēvē L. Mūsu sarunas laikā nopratināmais bija brīžiem straujš, agresīvs un dzē­līgs, taču vienmēr atklāts. Ne reizi viņš neizmantoja savas spī­došās polemika spējas, lai kaut ko panāktu ar viltu, atbildētu ap­linkiem vai izvairītos no maniem jautājumiem. Atbildot viņš vien­mēr centās sacīt to, kas, pēc viņa domām, bija patiesība, pat tad, kad šī patiesība varēja viņam kaitēt. Viņš nebūt nav viltīgs, bet gan atklāts, straujš, viegli uzbudināms cilvēks, kas cīnās bez mas­kas, nebaidās riska un dažreiz pat riskē veltīgi.

Man šķiet, viņa psiholoģija pilnīgi izskaidro viņa nepiesardzību un pieļautās kļūdas. Šai sakarā tas, ko viņš mūsu sarunas laikā sacīja par Edvardu Lorensenu, īstenībā ir it kā viņa. pašportrets, kas daudz ko atklāj. Jo tik tiešām nopratināmajam nevarētu pār­mest, ka viņš ir «pārāk konvencionāls» vai briesmīgi baidītos «skan­dāla». Privātajā dzīvē viņam ne vienreiz vien ir gadījies izaicināt sabiedrisko domu, un savā specialitātē, kur viņu līdz šim uzska­tīja par «franktireru», viņš nekad nerēķinās ar citu pieņēmumiem. Ja viņam piemīt mākslinieka nepastāvīgā un kaprīzā iedaba, tad tas pa daļai izskaidrojams ar viņa ārkārtīgo sensibilitāti un arī ar to, ka viņš paliek uzticīgs savai iekšējai būtībai, nerūpēdamies par iespaidu, kāds rodas sabiedrībai. Gribētos gandrīz sacīt, ka viņā ir kaut kas sievišķīgs, jo viņu allaž satrauc kāda emocija. Lai gan, spriežot pēc šīs emocionalitātes, viņu varētu uzskatīt par vāja rakstura cilvēku, taču īstenībā viņam ir milzīgas spēka re­zerves, jo viņš paliek uzticīgs sev pašam, ir drosmīgs un nesav­tīgs. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš vairāk mīl savu darbu nekā slavu un nedzenas pēc naudas. Viņa personību raksturo arī fakts, ka uz viņa konta bankā noguldītas ievērojamas summas, ko viņš ne­domā pat uz īsāku laiku ieguldīt kādā izdevīgā pasākumā. Kaut gan viņš ir lepns un viegli aizvainojams, viņa izturēšanās ir vien­kārša, rotaļīgi brīva, bez mazākās augstprātības. Pat mūsu sa­runas laikā, kas nebūt nebija «patīkama», kā viņš ar humoru pie­zīmēja, brīžiem pavīdēja viņa temperamentam īpatnējā jautrība.

Lai gan nopratināmais ir simpātisks kā cilvēks, tomēr būs grūti izmantot viņu tai plāksnē, kas mūs interesē. Nopratināmais ir nepakļāvīgs, galējs individuālists, ne visai uzticams un, ļoti iespē­jams, pat bīstams. Jo tas ir cilvēks, kuru nevar ne nopirkt, ne iebiedēt, pat ne pārliecināt. Viņš vienmēr rīkosies tā, kā nolēmis rīkoties pēc saviem ieskatiem, nejaudams sevi novest no uzsāktā ceļa un nerēķinādamies ne ar briesmām, kas viņam var draudēt, nedz cenu, kāda būs jāmaksā. Lai gan viņš principā atzīst, ka mūsu uzraudzība ir nepieciešama, viņš to tikai piecieš, īstenībā nepieņemdams, bet uzskatīdams par tirānisku un adekvātu inkvi­zīcijai, un ļoti iespējams, ka viņš atkal centīsies no tās izvairī­ties, vismaz savā personīgajā dzīvē.

Starp citu, politikā viņš vairs nav tik naivs kā agrāk, lai gan pats sevi, pēc tīras sirdsapziņas, joprojām par tādu uzskata. Viņš neatzīst mūsu metodes un apšauba mūsu mērķus. Sirds dziļu­mos viņš ir pacifists un justos atvieglots, ja viņa pētījumus ne­varētu izmantot karam. Tā kā šos pētījumus subsidē valsts re­sors, viņam jau pašā sākumā vajadzēja iedomāties, kur tos, pats par sevi saprotams, paredzēts izmantot. Bet viņš labāk izvēlējās nelikties neko redzam un paliek pie šīs nostājas, ko varbūt nesa­glabās pārāk ilgi, ne ilgāk kā principiālo uzticību prezidenta gud­rībai, tāpēc ka šo uzticību jau praktiski iedragājušas nopietnas šaubas, īpaši par mūsu politiku Dienvidaustrumu Āzijā.

Žēl, ka plāna «Logos» realizēšanā nopratināmo nevar aizstāt kāds cits; bet viņam ar delfīnu Ivanu ir seni un cieši emocionāli sakari, kas nepieciešami, lai eksperiments izdotos, un tāpēc viņš nav aizvietojams. Es gan aplinkus piedraudēju atlaist viņu, lik­dams manīt, ka mēs varētu pieaicināt viņa vietā Lorensenu un publicēt pētījumu rezultātus. Protams, tas nozīmē, ka Lorensens ar slavu un godu ievāktu ražu, ko viņš ar tādām grūtībām iz­audzējis. Lielāku spiedienu uz viņu es vairs nevarēju izdarīt, tqču, jāatzīst, tas viņu ietekmēja visai maz. Pēc rakstura šis cilvēks neparko nepakļausies ne draudiem, ne solījumiem, un viņš ir par daudz gudrs, lai nezinātu, ka pašreizējos apstākļos viņš ir neaiz­stājams. Es pat šaubos, vai viņš bez iebildumiem piekritīs izmai­ņām līgumā par darbinieku pieņemšanu un atlaišanu, lai gan pats pilnā mērā apzinās savu atbildību L. lietā.

Secinājums: es domāju, ka mums vēl jāpastiprina mūsu mod­rība un ka būtu gudri, ja mēs, pienākot attiecīgajam brīdim, uz­celtu pratināmā priekšā necaurredzamu sienu, lai noslēptu, kā­diem militāriem mērķiem var tikt izmantoti viņa pētījumi.

*

runādams viņš skatījās, kā bungalo aizvien vairāk attālinās, tagad jau tas bija tikai balts punktiņš klintīs, kā atmiņa, kā uz akmens nometusies kaija, kas tūlīt celsies spārnos, ūdens bija tumši zils, putas žilbīgi baltas, virs līmeņa mirgoja saules at­spulgi, laiva lēkāja no viļņa uz vilni, viegli atsizdamās ieplakās, kad Sevilja uzņēma kursu uz kādu saliņu, kas atradās divas trīs jūdzes no krasta, viļņi sāka skaloties pret laivas malām, pama­tīgi to sašūpojot un novirzot sānis, draudi ir skaidri, ja es nepie­kritīšu, viņi mani atlaidīs un manā vietā iecels Lorensenu, Arleta iepleta acis, Lorensenu? vai tas ir tas garais, bālais tips, tievs kā diegs, kuru mēs redzējām pēdējā kongresā? atceros, atceros, mani jau toreiz pārsteidza viņa izskats, gluži kā baznīcas svece, Sevilja iesmējās, nē, tu viņu sajauc ar Plegemanu, Lorensens ir mazs, drukns plikgalvis, viņam ir labi darbi par svilpieniem, Hen­rij, bet kā tad var tevi aizstāt pie Fa, tas nav iespējams, saliņu veidoja tikai smailas klintis un akmens bluķi, pret kuriem triecās un mutuļoja jūra, Sevilja pa pusei piecēlās kājās, tiklīdz noķeršu īsto vēju, mēģināšu piebraukt tuvāk, man gribētos zināt, vai šai akmeņu grēdai tiešām nevar tikt klāt, viņš apbrauca saliņai ap­kārt, neatrazdams ne plaisas, brauca vēlreiz, pēkšņi likās, ka apaļš akmens bluķis lielā ātrumā traucas pretī, viņš samazināja ātrumu, pagrieza stūri, laiva paslīdēja cieši garām bluķim, labajā pusē parādījās vēl viena klints, viņš apbrauca apkārt arī tai un negaidot ieraudzīja priekšā rāmu, dzidru, ne visai dziļu ūdeni, skrūve spēji nodrebēja, viņš apturēja un pacēla motoru, ielika airturus un uzmanīgi īrās tālāk, zem milzīgas, nokarenas klints parādījās mazs liedags, tikai daži kvadrātmetri, Sevilja izvilka laivu sausumā, cik brīnišķīgi, Arleta iesaucās, viņai šķita, ka klin­tis aiz viņas aizvērušās, tik brīnum jauks bija mazais aplītis ap viņiem, puse ūdens, puse — smalka smilts, ko apspīdēja spožā'pus­dienas saule, lielās, apaļās klintis slējās metrus piecpadsmit virs viņu galvām kā labsirdīgi milži, kuri viņus sargāja, Arleta pa­smaidīja, tu taču esi izsalcis, vai negribi ēst? nē, nē, viņš atbil­dēja, vispirms es gribu, un viņš norāva puloveru un šortus, un, pagriezās pret Arletu, skatījās, kā viņa novelk peldkostīmu un ieslīd ūdenī, kas iekļāva viņas augumu līkni pēc līknes, pati jūra tagad likās sievišķīga, tas vienmēr bija skaists mirklis, kad viņa kaila iznira no drēbēm, pirms gāja gultā, bet šeit vēl bija zilais ūdens, baltās klintis, saule un kaiju kliedzieni, vai tev nav bail no haizivīm? viņa saviebdamās jautāja, viņš pakratīja galvu, haizi­vis nekad nerādās tur, kur jūras dibenā ir smalka smilts, smilšu graudiņi līdz ar ūdeni var iekļūt viņām žaunās, viņi gulēja smil­tīs zem klints, Seviljam bija tāda sajūta, it kā saule dzertu viņu, tik jauki bija pēc ūdens vēsuma izbaudīt sauso svelmi, kāpēc cil­vēks nevarētu dzīvot tikai ķermeņa dzīvi, bez amata rūpēm, bez trakās, bezjēdzīgās jezgas, viņam bija labi, viņš atkal sajuta katru muskuli, aizsedzis ar delnu acis, viņš pagrieza galvu, pa­skatījās uz Arletu un pirmoreiz uzsmaidīja viņai,

viņš strauji piecēlās, iebrida līdz jostas vietai ūdenī un ienira, pēc brīža atkal iznira un pagriezās pret Arletu, viņa raudzījās Seviljā ar biklu, mazliet samocītu smaidu, tu nāksi? viņa papu­rināja galvu, viņš nogūlās uz vēdera, izstiepa abas rokas uz priekšu un sāka ar kājām kult ūdeni, pēc dažām sekundēm viņš pacēla galvu un jautāja, vai esmu pavirzījies uz priekšu? viņa pēkšņi iesmējās, nē, mīļais, nē, it nemaz, un, tad tas pierāda, viņš sacīja negaidīti labā omā, ka mana kāju tirināšana nerada

virzes kustļbu, viņš izkāpa krastā, izņēma no šortu kabatiņas ķemmi, apsēdās Arletai blakus un rūpīgi sasukāja matus, tu ne­vari iedomātas, cik man tagad ir viegli, kad esmu izšķīries, jo ļaunāk slavai,\io labāk Lorensenam, es nebūt neesmu pieticīgs, viņš pēc brīža turpināja, es zinu, ka nav nieka lieta nodibināt lingvistiskus sakarus starp cilvēkiem un dzīvniekiem, cilvēkam tā ir liela uzvara, ļoti nozīmīga uzvara gan morālajā, gan sociā­lajā, gan filozofiskajā un pat reliģiskajā plāksnē, un delfīnam tas ir milzu lēciens viņa attīstībā, jo valoda dos viņam iespēju tuvo­ties cilvēka saprātam, viņš piespieda plecu pie Arletas pleca, tu neko nesaki, viņš pēc mirkļa ierunājās, es klausos, Arleta atbil­dēja, es nezinu, vai pilnīgi saprotu tavu viedokli, viņš pacēla bie­zās, melnās uzacis, vai tas nav arī tavs viedoklis?, iespējams, ka ne, viņa sacīja, tas ir, gluži tā es nedomāju, viņš paskatījās uz Arletu, paklusēja un tad atsāka ar jaunu sparu, manuprāt, zināt­nieks un valsts nekad nevar labi sadzīvot, nekad! nekur! viņu re­dzes viedokļi ir pārāk atšķirīgi, zinātniekam zinātne ir izziņas process, bet valstij pavisam kas cits, viņš uz mirkli apklusa un turpināja, valstij zinātne nozīmē varenību, un zinātnieks valstij ir tikai rīks, ko tā nopirkusi, lai sasniegtu varenību, un, protams, tā kā valsts zinātniekam maksā, tad tā gaida no viņa pilnīgu pakļaušanos saviem mērķiem, zinātnieks uzskata sevi par brīvu, jo viņš meklē patiesību, bet īstenībā, pašam nezinot, viņš ir pie­reģistrēts, piejaucēts, sagūstīts, diezgan, man pietiek šī gūsta, un cauri, Sevilja sacīja, spēji paaugstinādams balsi, iestājās klusums, un tad Arleta ierunājās, bet, mīļais, tu kaut ko aiz­mirsti, Fa pieder laboratorijai, pamest laboratoriju nozīmē pa­mest Fa, un to nedrīkst, darīt, Fa tagad jau ir personība.

1970. gada 27. decembrī

Dārgais mister Edems, esmu pārdomājis jūsu priekšlikumu. Es varētu piekrist, ka, pirms pieņemu darbā asistentu, jūs viņu pārbaudāt, tāpat es varu ne­atlaist savus darbiniekus vai nepieņemt no viņiem atlūgumos, pirms jūs neesat devuši atļauju to darīt. Taču es nevaru vadīt laboratoriju, kuras personālu neesmu pats izraudzījies.

Līdz Jūsu atbildei uzskatu sevi par aizgājušu no darba.

Ar sirsnību Jūsu

HENRIJS K. SEVILJA.

P. S. Rakstu uz terases kādā bungalo, par kuru Jūs zūdijāties, ka tas esot «nepieejams». Jau vairākas nedē(as pirms tam, kad Jūs izteicāt šo piezīmi, «bungalo» vairs nevarēja tāds būt.

10 - 3234

1970. gada 30. decembri Dārgais mister Sevilja, /

Jūsu 27. decembra vēstulē izteiktais priekšlikumi mūs pilnīgi apmierina. Ievērojot Jūsu apbrīnas cienīgo darbii un Jūsu cie­šās, sirsnīgās saites ar Fa un Bi, misters Lorrimers vēlas, lai Jūs paliekat plāna «Logos» šefs līdz tam brīdfm, kad Komisija, pēc labvēlīga sprieduma visaugstākajā līmeni, bez šaubām, no­lems Jūsu darbus publicēt.

Ar sirsnību Jūsu

D. K. EDEMSS.