Cilvēcīgais dzīvnieks

VI

— Es jūs sapulcināju ar visai noteiktu nolūku, — Sevilja sa­cīja vēsi un rezervēti. Viņš brīdi paklusēja. Arleta sēdēja viņam pa labi, Megija pa kreisi, Pīters, Sūzija un Maikls iepretī, bet Bobs un Lizabete pa kreisi no Megijas. Vidū bija galds ar mag­netofonu. Sevilja pārlaida skatienu sarunas biedriem. Opozīcija bija nogrupējusies kreisajā pusē. «Cik bezjēdzīga situācija!» viņš īgni nodomāja. «Man būtu bijis tik viegli, tāpat kā daudziem ci­tiem, kļūt par dižu patronu pēc dieva žēlastības. Vajadzīga pa­tiešām liela pacietība, lai cienītu savu līdzstrādnieku vārda brī­vību pat tad, kad viņi to ļaunprātīgi izmanto.»

— Vispirms es gribētu jums atgādināt mūsu noteikumus, kas kategoriski liedz izpaust noslēpumus un kam jūs esat pakļāvu­šies, sākdami strādāt šeit. Mūsu plāns, es atgādinu, turams pil­nīgā slepenībā, to subsidē valstš resors, un tikai šim resoram mums jāziņo par mūsu darba rezultātiem. Jebkurā veidā pārkāpt šos noteikumus nozīmētu lauzt mūsu saistības, tiklab jūsu, kā manas. Jūs zināt, es vienmēr esmu raudzījies, lai mūsu vidū, bez amata pakāpju izšķirības, valdītu vislielākā vārda un kritikas brīvība. Bet šī brīvība beidzas uz laboratorijas sliekšņa. Ne par mūsu panākumiem, nedz neveiksmēm nedrīkst neko zināt perso­nas, kam nav nekāda sakara ar mūsu plānu, lai cik augstu amatu tās ieņemtu. Es atkārtoju, tas ir kategorisks noteikums.

Sevilja uz brīdi apklusa, pārlaida vērīgu skatienu klātesoša­jiem un nodomāja: «Mērķis ir sasniegts, Bobu un Megiju para­lizē viņu netīrā sirdsapziņa, Lizabete ir izolēta.» Viņš nedomāja > atteikties no sava liberālisma, taču negribēja arī pieļaut, ka ap­spriedē pret viņu izturas rupji.

Sevilja turpināja:

— Šodien ir 3. jūnijs. Pirms trim nedēļām, tas ir, 6. maijā, mēs ielaidām Besiju 1. baseinā. Mēģinājums neattaisnoja mūsu cerības. Tomēr varam sacīt, ka jau tagad tas devis dažus pozitī­vus rezultātus: pirmkārt, mēs esam pierādījuši — un tas nebūt nebija pats par sevi saprotams —, ka delfinu mazulis, kas uz­audzis cilvēku vidē, sasniedzis attiecīgu vecumu, ir .spējīgs uz­ņemt sakarus un pāroties ar savas sugas mātīti. Otrkārt, esam konstatējuši, ka pat pilnīgā vientulībā uzaudzis delfīnu tēviņš paliek seksuāli ļoti izvēlīgs un nepieņem par draudzeni vienalga kuru mātīti. Treškārt, esam konstatējuši, ka delfīns spēj radīt dziļi emocionālas saites. Pašlaik medus mēneša aktivitāte gan mazinājusies, rotaļas vairs nav tik biežas un brāzmainas, taču Ivana izturēšanās pret Besiju liecina par kaislīgu pieķeršanos. Tieši ar šo ārkārtējo pieķeršanos izskaidrojams, vismaz daļēji, kāpēc viņa cilvēku ģimene vairs nevar uzņemt ar viņu kon­taktu. Ceturtkārt, ļoti iespējams, ka Ivans un Besija apmainīju­šies savām zināšanām. Par Ivanu varam droši sacīt, ka viņš iemācījis Besijai visas cilvēku rotaļas: ar bumbu, gumijas ripu, nūjiņu. Savukārt mēs varam izteikt šādu hipotēzi, — Besija iemā­cījusi Ivanam delfīnu valodu. Katrā ziņā nav apstrīdams, ka

~ tiklab kvantitatīvi, kā kvalitatīvi ir liela atšķirība starp Ivana svilpieniem pirms 6. maija un svilpieniem, kādus viņš izlaiž šo-' dien. Kad būsim vairāk izpētījuši delfīnu svilpienus, zinātnieki ar vislielāko interesi pievērsīsies šo abu svilpienu kategoriju sa­līdzināšanai.

Pīters pacēla roku, un Sevilja ar acīm deva viņam zīmi, lai runā.

— Ja es pareizi saprotu, jūs domājat, ka Ivana svilpieni pirms 6. maija, tas ir, pirms sastapšanās ar Besiju, bija kaut kas

līdzīgs bērna šļupstiem un ka pašlaik viņš jau apguvis īsto del­fīnu valodu?

Sevilja apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Tā es iedomājos. Besija viņam aizstāja māti audzināšanas darbā. Uzsveru vēlreiz, ka tā ir tikai hipotēze. Bet es domāju, ka. Ivans trijās nedēļās iemācījies no Besijas ļoti daudz, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņš noraida jebkuru kontaktu ar mums: viņa prāts ir pārāk nodarbināts.

— Man liekas, - nav jēgas izvirzīt šādas hipotēzes, — Li­zabete ie'bilda, — jo mēs tās nevaram pārbaudīt. Šobrīd mēs pat nezinām, vai vispār var runāt par tādu delfīnu valodu.

— Mums vienmēr ir tiesības izvirzīt hipotēzes, — Sevilja rāmi atbildēja, — tikai nevajag tās nosaukt par pierādītām pa­tiesībām. Turklāt, ja nebūtu hipotēžu, nebūtu arī eksperimentu, lai tās pārbaudītu.

Viņš brīdi klusēja, lai dotu iespēju Lizabetei atbildēt, taču viņa neteica ne vārda.

— Es turpinu, — Sevilja sacīja. — Ja musu mēģinājumam ir zināmi pozitīvi rezultāti, kurus varbūt ne visi bija pamanījuši…

Viņš nepabeidza teikumu.

— Ne visi, — Sūzija apstiprināja.

Maikls, Pīters, Arleta un Bobs palocīja galvu. Lizabete nepa­kustējās.

— Tomēr vienā ziņā tas ir noteikti neveiksmīgs, — Sevilja turpināja. — Besijas klātbūtnē Ivana izturēšanās ir stipri mai­nījusies, viņš kļuvis daudz jautrāks, daudz paļāvīgāks un aktī­vāks, taču …

— Taču tas nav vairojis viņa radošo sparu, — Lizabete iebilda.

Sevilja paskatījās uz viņu ar savām melnajām acīm.

— Es došu jums vārdu, kad jūs vēlēsities, — viņš vēsā tonī sacīja, — taču nevaru pieļaut, ka jūs mani pārtraucat.

— Lūdzu, piedodiet, — Lizabete atvainojās.

— Nekas, nekas, — Sevilja atteica.

Maikls, Sūzija un Pīters saskatījās.

— Mēs nebijām paredzējuši vienu, — Sevilja turpināja, — proti, ka Ivans Besijas dēļ pilnīgi pametīs savu cilvēku ģi­meni. Pēc manām domām, Ivans nav kļuvis garīgi inerts, viņu tikai vairs neinteresē sakari ar mums. Viņš atgriezies pie sa­vējiem.

Sūzija pacēla roku.

— Jā, Sūzija?

— Vai jūs to uzskatāt par regresu?

— Nē, ja mēs pieļaujam, kā es jau teicu, ka ir tāda delfīnu valoda un sava gudrība, ko māte iemāca bērnam, bet šai gadī­jumā — Besija Ivanam.

Lizabete pacēla roku.

— Jā, Lizabete?

— Vēlreiz atkārtoju, ka es neredzu nekādas jēgas tādā ab­straktā prātošanā.

— Man tomēr šķiet, ka jēga ir, — Sevilja atbildēja. — Mēs mēģinām izprast, kas īsti ir noticis.

— Pēc manām domām, daudz labāk būtu atzīt, ka mēģinājums nav izdevies.

— Šimbrīžam mēģinājums nav izdevies, bet mēs taču neesam tam noteikuši ierobežotu laiku.

— Tas ilgst jau trīs nedēļas.

— Tas nekas. Ir mēģinājumi, kas turpinājušies gadiem ilgi.

— Es apbrīnoju jūsu pacietību.

— Jūs patiešām varat atļauties to apbrīnot.

Pārējie sasmaidījās. Lizabete izslējās un jautāja:

— Vai jūs uzskatāt, ka es šai strīdā pārkāpju robežas?

Sevilja uzlūkoja viņu, brīdi klusēja, lai piešķirtu savai atbil­dei vairāk svara, un teica:

— Tā es domāju.

— Bet es tā nedomāju, — Lizabete nerimās.

— Tādā gadījumā izšķirsim šo jautājumu vēlāk. Patlaban mēs neiztirzājam jūsu uzvedību.

Iestājās klusums. Lizabete sēdēja taisna, platiem pleciem, augstu izslējusi galvu ar īsi apcirptajiem matiem.

«Gluži kā Zanna d'Arka,» Sevilja nodomāja. «Un ļaunākais ir tas, ka viņa labprāt piespiestu mani, lai es viņu sadedzinu!»

— Esmu nonācis pie mūsu sapulces mērķa, — Sevilja turpi­nāja. — Man ir jums kāds jautājums: jautājums, uz ko es pats meklēju atbildi un kas droši vien jau trīs nedēļas nodarbina arī jūs. Mēs esam zaudējuši kontaktu ar Ivanu. Kas, pēc jūsu do­mām, mums jādara, lai to atjaunotu?

Labu brīdi visi klusēja, tad Bobs pacēla roku.

— Jā, Bob?

— Es gribētu kaut ko ierosināt. Patiesību sakot, mans iero­sinājums ir diezgan nenoteikts, bet es pastāstīšu, kas man ienāca prātā. Kad dresē kādu dzīvnieku, parasti pielieto apbalvošanas un sodīšanas sistēmu. Šī sistēma ļauj cilvēkam iedarboties uz dzīvnieku un panākt no dzīvnieka to, ko viņš vēlas. Līdz šim mēs apbalvojām Ivanu, viņu barodami, glāstīdami, piešķirdami viņam Besiju. Mēs esam izmantojuši tikai apbalvojumu. Vai tagad ne­varētu likt lietā sodu?

— Jūsu vārdos bija kaut kas vērā ņemams, — Sevilja atbil­dēja, — taču jūsu ierosinājums, uztverot to rupjās līnijās, nav praktiski realizējams.

Viņš bridi klusēja.

— Delfīnu sodīt nav iespējams. Delfīnam ir pašcieņa. Viņš nepieņem sodu un tūlīt pārtrauc jebkuras attiecības ar jums. Var pat rasties šaubas, vai jūsu doto zivi viņš uzskata par ap­balvojumu. Piemēram, roņi ir lieli kārumnieki, viņi darīs visu ko, lai tikai saņemtu kāroto gardumu. Ar delfīniem ir citādi. Vūds apgalvo, ka redzējis delfīnu, kas augu dienu izpildījis cirka tri­kus, nemaz neuzņemdams barību. Delfīns taisa trikus aiz drau­dzības pret jums vai aiz intereses par savu darbu. Zivs, ko jūs viņam pametat, ir tikai piedeva.

Sevilja vēlreiz jautāja:

— Vai ir kādi citi priekšlikumi?

Atkal brīdi valdīja klusums, tad Lizabete pacēla roku.

— Lūdzu, Lizabete.

— Manuprāt, ir tikai viens atrisinājums. Vajag aizvākt Ivanu no baseina un nelaist Besijas tuvumā.

Sevilja uzmeta viņai ašu skatienu.

— Jūs gribat sacīt, ka vajag aizvākt Besiju no baseina un nelaist Ivana tuvumā. Jo galu galā mūs taču interesē Ivans.

— Jā, tieši tā es gribēju sacīt, — Lizabete apstiprināja. — Es esmu vienkārši idiote, — viņa turpināja, nosarkdama un pirmo reizi izrādīdama zināmu apmulsumu, — atvainojiet, es sajaucu vārdus.

— Tas nav svarīgi, — Sevilja sacīja, joprojām uzmanīgi vēr­damies viņā. — Es ceru, ka jums nav nekādu antipātiju pret na­baga Ivanu.

— Protams, nē, — Lizabete atbildēja. — Es vienkārši pār­teicos. Es turpinu, — viņa atsāka jau noteiktā balsī. — Mans priekšlikums ir —viņus izšķirt, jo viņu'kopdzīve nav devusi ce­rētos rezultātus.

— Esmu apsvēris arī šādu atrisinājumu, — Sevilja runāja ļoti lēni, — es domāju, mēs visi esam to apsvēruši. Bet man tas ār­kārtīgi nepatīk. Bīstos, ka šķiršanās var izraisīt Ivanam no­pietnu satricinājumu.

— Nu, lai jau! — Lizabete gandrīz triumfējoši izsaucās. — Šis satricinājums būs cena, ko viņš maksās, lai atjaunotu kontaktu ar mums.

Sevilja sarauca uzacis.

— Jūs gribat sacīt, tā būs cena, kādu mēs viņam liksim mak­sāt, lai atjaunotu kontaktu, ko viņš nemaz nevēlas?

Pirmo reizi šīs sarunas laikā Sevilja izskatījās sadusmots. Viņš strupi piebilda:

— Bēdīgākais ir tas, ka cilvēki, kuri iesaka citiem nest upu­rus, paši gandrīz nekad to nedara.

— Vai tas mērķēts pret mani? — Lizabete jautāja, izaicinoši izslējusi zodu.

Sevilja nepacietīgi pamāja ar abām rokām.

— Nē jel, nē, tas mērķēts pret zināmu upurēšanas koncepciju. Un beidziet, lūdzama, nest žagarus pati savam sārtam, es ne­būt neesmu nodomājis pielikt tam uguni.

Sevilja apjauta, ka šī metafora gan ir skaidra viņam pašam, bet nevar būt tik saprotama Lizabetei. Taču, lai būtu kā būdams, iedarbība bija negaidīta: tā apklusināja Lizabeti.

Sevilja turpināja:

— Es gribētu uzsvērt: satricinājums, ko mēs sagādātu Iva­nam, šķirdami viņu no Besijas, var būt smagāks, nekā jūs do­mājat. 1954. gadā tika sagūstīta delfīnu mātīte, kuru nosauca par Paulīni. Viņu noķēra ar āķi, kas viņu ievainoja. Paulīni ievietoja baseinā kopā ar pieaugušu tēviņu, kurš palīdzēja viņai noturēties ūdenī un vispār ļoti pieķērās viņai. Brūci ārstēja ar penicilīnu, un, vismaz no ārpuses, ievainojums likās sadzijis. Taču pēc dažiem mēnešiem infekcija izraisīja iekšēju abscesu, no kā Paulīne nomira. Pēc viņas nāves delfīnu tēviņu pārņēma ne­prātīgs izmisums. Viņš bez apstājas riņķoja ap līķi, kopš tā brīža atteicās no jebkuras barības un pēc trim dienām nomira aiz bēdām. Pat nedomājot, ka Ivans nonāks līdz tādai galējībai, ir grūti pieļaut, ka viņš neturēs uz mums ļaunu prātu par to, ka esam atņēmuši viņam Besiju, un tad es tiešām nezinu, kā mēs varētu atjaunot ar viņu kaut kādu kontaktu.

Sevilja atkal apklusa, tad jautāja:

— Vai ir vēl kāds ierosinājums?

Maikls pacēla roku.

— Jā, Maikl?

— Es ievēroju, ka pašlaik vienīga saite starp mums un Ivanu ir barība, ko mēs viņam dodam. Tai brīdī, divreiz dienā, kad mēs pasviežam viņam zivi, mums vēl ir kāds kontakts. Vai ne­varētu kaut ko mēģināt no šīs puses?

— Ļoti labi, — Sevilja sacīja. — Ja atļaujat, es sīkāk izklās­tīšu jūsu domu, jo tā ir tā pati, kas arī man ienāca prātā. Pie­ļausim, ka mēs izlaižam delfīnu barošanas reizes pulksten vien­padsmitos dienā un sešos pēc pusdienas: juzdams trūkumu, Ivans pats meklēs kontaktu un sāks ar mums sarunu, kaut vai tikai tā­pēc, lai pieprasītu zivi. Mēs, protams, dosim viņam to: tas būs atalgojums par to, ka viņš prasījis zivi mūsu valodā. Tā mēs

atgriežamies pie apbalvojuma un soda sistēmas, kuru ieteica Bobs, tikai netiešā, apslēptā formā, kas nevar radīt psihisku sa­tricinājumu.

Sevilja brīdi klusēja un skatījās uz saviem līdzstrādniekiem.

— Kā jūs domājat, vai būtu vērts izdarīt šādu mēģinājumu? Visi to atbalstīja, izņemot Lizabeti. Sevilja paskatījās uz viņu:

negribējās, ka viņa vienīgā paliek īgna un neapmierināta.

— Un kādas ir jūsu domas, Lizabeie? Brīdi valdīja klusums.

— Jā, — beidzot Lizabete piespiezdamās atbildēja, — kāpēc gan ne?

Sevilja strauji piecēlās. Viņš paskatījās uz Arletu, un viņa seja bija laimīga. Pirmo reizi šo triju nedēļu laikā viņš darbojās un līdzstrādnieki viņu atbalstīja.

Megija? aiz istabas durvīm vaicāja Boba balss, vai tu esi viena?, jā, viņa atbildēja un sakārtoja rīta kleitu, viņa bija atlai­dusies gultā ar kādu romānu rokās, Bobs ienāca, vai es tevi ne­traucēju, tu taču zini, ka nē, viņam mugurā bija gaišpelēkas bikses, blāvi zils krekls, kājās baltas audekla kurpes, viņš apsē­dās uz Lizabetes gultas, saraucis uzacis, apskāvis ar garajām, smalkajām rokām cieši kopā sakļautos ceļgalus, Megija, viņš runāja kā aktieris intīmi emocionālā drāmā, vai tu pateici Se- viljam, protams, nē, es taču tev apsolīju un, starp citu, nekad mūžā neesmu savu solījumu tik ļoti nožēlojusi, tā ir pirmā reize, kad es kaut ko slēpju Seviljam, un nemaz nejūtos priecīga, nu, tad tā ir Arleta, Bobs sacīja, jo viņš zina, esmu par to pārlie­cināts, tu taču pati pamanīji, cik ledaini viņš pret mani iztu­rējās, un ne tikai viņš, bet arī Arleta, Pīters, Maikls un pat Sū­zija, viņi ar mani vairs nerunā, esmu izstumtais, sava veida pā­rijs, bet ko tad es varu darīt? viņš izsaucās, izplezdams savas garās, lokanās rokas, es taču nevaru viņiem noprasīt, dieva dēļ, sakiet, par ko jūs mani turat aizdomās? viņi smietos man taisni acīs, kā lai es aizstāvos, ja pat nezinu, kādā noziegumā mani ap­sūdz? tas viss ir tik traģiski bezjēdzīgi, Megija, tu esi lasījusi «Procesu», redzi, mans pašreizējais stāvoklis patiešām ir ļoti līdzīgs Kafkas aprakstītajai situācijai, viņš uz brīdi apklusa, ļāva rokām atkrist uz gultas malas, tad, graciozi sakrustojis slaidos pirkstus uz gultas pārklāja, viņš nolaida garās, melnās skrop­stas un klusā, neskanīgā balsī teica, Megija, man šķiet, es nonāvēšos, viņš caur skropstām raudzījās uz Megiju, Megija

nolika grāmatu uz naktsgaldiņa un mierīgi atbildēja, kādas muļ­ķības, kas tev nāk prātā, neviens uz tevi nav sabozies, pat ne Sevilja, es pazīstu Sevilju labāk nekā tu, kad Sevilja izturas īpaši vēsi, tas notiek taktisku apsvērumu dēļ, vakar viņa galve­nais mērķis bija iebiedēt Lizabeti, Bobs lēnām pacēla plakstus, un ko tad viņš tur penterēja par noslēpumu neizpaušanu?, acīm­redzot, Megija atbildēja, viņš baidās, ka Lizabetes kritiskās pie­zīmes var tikt atkārtotas ārpus laboratorijas, durvis spēji atvē­rās, parādījās Lizabete -šortos un krūšturī, ar peldu dvieli rokā, cigareti zobos, viņa aizcirta durvis, atkal šeit! viņa izsaucās, skatīdamās uz Bobu, kas tas par zēnu, kas mūžīgi ielavās pie skuķiem?, lasies projām, es tevi lūdzu, man jāpārģērbjas, es at­vainojos,' Bobs sacīja un, smaidīdams pār visu seju, piecēlās no gultas, viņa skatiens slīdēja pār Lizabetes spēcīgajiem, iedegu- šajiem pleciem, viņš taču ir tik jūtīgs, Megija aizkaitināta do­māja, un tomēr Lizabete var viņam sacīt diezin ko, bet viņš nekad- nedusmojas, liekas pat, viņam patīk, ka šī garā šķeista apietas ar viņu rupji, nu, vai tu vāksies, Lizabete turpināja, uz- sviezdama dvieli uz gultas, uz Bobu pat nepaskatījusies, viņa nodzēsa cigareti pelnu traukā, aizlika roku aiz muguras un at­āķēja krūšturi, parādījās viņas lielās, piebriedušās krūtis, Bobs nobāla, viņa vaigi noraustījās, it kā viņš būtu saņēmis pļauku, un pazuda tik ātri, it kā viņu kāds būtu mešus izmetis pa dur­vīm, Lizabete, tu esi neiespējama. Megija sašutusi iesaucās, tu viņu pagalam apmulsināji, viņš taču ir tik kautrīgs,-es esmu savās mājās, Lizabete augstprātīgi atcirta, ar vienu rāvienu no­vilkdama šortus un biksītes, Megija novērsa acis, Lizabetes ma­nieres viņu šausmināja, Lizabete kaila stāvēja pie sava nakts­galdiņa, paņēma cigareti un >ar lietpratīgu žestu aizdedzināja to, un tu arī, viņa sacīja prokurora tonī, nicīgi uzlūkodama Megiju, arī tu esi kautrīga, no jūsu liekulības taisni vēmiens nāk, tad ziniet, kur ceļas jūsu pārspīlētais kautrīgums — jūs pārāk lielu nozīmi piešķirat dzimumam, bet es tam uzspļauju, vienalga, sa­vam vai citu dzimumam, uz mani tas absolūti neattiecas, viņa piebilda, izsliedama zodu, tad uzrāva mugurā rīta kleitu un uz mutes ielikās gultā, galu galā tā nav Boba vaina, Megija iebilda, ka viņš ir vecmodīgs un viņam mazliet bail no meitenēm, Bobam nav māsas, bet māti viņš zaudējis divpadsmit gadu vecumā, tēvs, sadistisks puritānis, apietas ar viņu varmācīgi, viņš uz­audzināts pansijā, kur nebija nevienas sievietes, tāpēc viņa at­tīstībā ir trūkumi, Bobs ir tīrais bērns, ,es to vienmēr esmu tei­kusi, nu, tad appreci viņu, Lizabete gurdi ierunājās, tu būsi vi­ņam mammiņas vietā, diemžēl, Megija turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi Lizabetes pēdējos vārdus, es jau agrāk, Lizabete, gri­

bēju tev pastāstīt, mani māc lielas šaubas, es pat nezinu, vai varēšu, kā sākumā biju iecerējusi, šovasar pasludināt mūsu sade­rināšanos, mums ir lielas domstarpības, Lizabete, man tev tas jāatklāj, Bobs katrā ziņā grib bērnus, bet es nevēlos, Lizabete apgriezās uz muguras, atslējās pret elkoni un it kā apsūdzot uz­lūkoja Megiju, tas nu ir kaut kas jauns, tu negribi bērnus? un kāpēc tu negribi bērnus?, es nezinu, Megija samulsusi atbildēja, es mīlu bērnus astoņu vai, piemēram, desmit gadu vecumā, bet man ļoti nepatīk mazuļi, nu gan tu mels niekus, Lizabete nicīgi noteica, ja pasaulē vispār ir mātīte, kas ar vislielāko prieku plik­šķinātu zīdainim pa dibenu un bāztu rokas kakās, tad tā esi tu, nē jel, tici man, Megija nevarīgi iebilda, apklusti taču reiz, man jau ir līdz kaklam šie jūsu zīdītāju sugas stāsti, tas viss mani ne mazākajā mērā neinteresē, viņa ar skopu, zēnisku žestu ielika cigareti mutē, izpūta pa nāsīm dūmu strūklu un apklusa, ne­kustīgi blenzdama loga aizkarā, es nemaz neesmu tik pārlieci­nāta, ka tas tevi neinteresē, reizē iecietīgi un draudīgi sacīja Megija, gluži pretēji, man šķiet, ka arī tu savā veidā esi spējīga aizrauties, pateicos par tavu spīdošo analīzi, Lizabete skaļi sa­cīja, viņa novērsa acis un turpināja pavisam klusā balsī, pie­dod, ja esmu nodarījusi tev pāri, laikam kļūstu mazliet nervoza, viņas saskatījās, atturīgi uzsmaidīja viena otrai un abas vien­laikus ievilka nadziņus, gar logu aizslīdēja kāda ēna, Lizabete pielēca kājās, kas noticis? tu mani biedē, Megija sacīja, tā ir Arleta, Lizabete atbildēja, es jau labu laiciņu viņu gaidu, man vajag ar viņu parunāt, viņa izgāja, aizcirzdama durvis, Megija aizlika abas rokas aiz pakauša un atkal izstiepās gultā, kā viņa nogurdina ar savu izaicinošo izturēšanos un vīrišķīgo bravūru, rodas iespaids, ka viņa par katru cenu grib pierādīt, ka ir vī­rietis, it kā tas būtu iespējams, ar viņas piedauzīgi lielajām krū­tīm, Megija kautrīgi aizbāza labo roku aiz rīta kleitas izgrie­zuma, jā, tās bija mazas un tvirtas, Arleta un es, mēs abas esam trauslas un sievišķīgas, nav brīnums, ka Sevilja pievērsās Ar- letai, pēc tam kad es viņu atstūmu, Megija izstaipījās, aizvēra acis, Bobs sēdēja uz gultas tik elegants, tik izsmalcināts, viņš nekad nemēdza sakrustot kājas, viņš izslējās visā augumā, slaids un elegants, garas kājas piešķir vīrietim cēlu izskatu, viņš bija ģērbies frakā, žilbinoši baltā uzkreklā, virs kura pacēlās viņa skaistā, aristokrātiskā galva ar tumšajiem, spīdīgajiem matiem, Bobs pasniedza viņai elkoni, viņu ietina burvīgs baltu plīvuru mākonis, viņi iznāca no baznīcas, lai salaulātos, viņai bija vaja­dzējis pāriet citā ticībā, krustmāte Agata, gluži satriekta, sēdēja vecajā ādas atzveltnes krēslā Denverā, un es, pie viņa-s kājām, mēģināju viņu mierināt, Megija, nesaki man, ka tu gribi laulāties pēc pāvestiešu rituāla, Bobs un es, mēs abi reizē pieņēmām jauno ticību, pāters Donovans mums mācīja katehismu, viņš bija tik labs, ar zilām acīm un stipriem, baltiem, greizi ieaugušiem īra zobiem, baznīca bija jauna, mirdzoši balta, es parādījos uz lievenēm maza un trausla savā baltajā līgavas plīvurā, un Bobs man blakus, tik skaists, tik smuidrs, mana roka dreb viņa rokā,, mēs esam briesmīgi saviļņoti, klikšķ fotoaparāti, Sevilja pienāk mums klāt, viņam mugurā garie svārki, ar saviem iesirmajiem deniņiem viņš izskatās pēc kastīliešu senjora, Megija, viņš man saka aizžņaugtā balsī, es jums no visas sirds novēlu…, bet viņš- nespēj izrunāt teikumu līdz galam, lūpas noraustās, es ieraugu asaru viņa tumšajās acīs, šai brīdī Arleta paskatās uz viņu un visu saprot, acumirklī viņas seja sašļūk, novīst, kļūst veca un vulgāra, man viņas ļoti žēl, es paspiežu Seviljam roku un iečuk­stu ausī «amigo, ja jūs mani mīlat, tad padomājiet par viņu»,

Arleta piecēlās, apsēdieties, Lizabete, viņa sacīja, norādīdama uz krēslu, un pati, iecietīga un atturīga, apsēdās uz otra krēsla pāris metru no Lizabetes, Lizabete raudzījās Arletā un jutās sa­mulsusi, viņu allaž mulsināja viss, kas bija graciozs, bet katra Arletas auguma līnijā izpaudās tik reti sastopama perfekcija, viņa bija tik maza un piemīlīga, ka radās vēlēšanās paņemt viņu uz ceļiem kā bērnu, no viņas gluži kā no bērna strāvoja nepie­ejamības burvīgums, viņa klusēdama vēroja jūs ar savām lēnī­gajām acīm, arī viņas klusēšanas veidā bija kaut kas noslēpu­mains, viņa bija tik maiga un vienkārša, ka likās viegli pieejama,, tas bija maldīgs iespaids, Arletu sargāja it kā klusēšanas cie­tokšņa mūri, bet ne tikai tas vien, Lizabete juta, ka viņai nekad neizdosies Arletai tuvoties, šķiet, viņas šķīra milzīgi vaļņi, aiz kuriem Arleta ar savu smaidu, savām acīm, savu skaisto augumu dzīvoja rupjajā vīriešu pasaulē, Arleta, Lizabete ierunājās klusā, drebošā balsī, man derdzas iejaukties citu cilvēku darīšanās, bet, galu galā, jūs zināt, cik jūs man esat tuva, mēs esam draudze­nes, un tāpēc man jārunā, es neizpildītu savu pienākumu, ja, redzēdama jūs uz bīstama ceļa, neuzsauktu jums, lai piesargā­ties, jums pašai vajadzētu atskārst, ka esat sākusi iet pa ceļu, kas nevar novest nekur, ja viņš vēl būtu jūsu vecumā kā Maikls vai Pīters, vai jūs nemaz neesat padomājusi par to, ka viņš ir divdesmit piecus gadus vecāks par jums, kad jums būs četrdesmit gadu, viņam jau būs sešdesmit pieci, kad jums būs piecdesmit^ viņam — septiņdesmit pieci, tas ir ārprāts, skaitļi vien jau ta pierāda, Arleta pacēla uzacis, o, es zinu, tagad jūs minēsit pie­mērus no Bībeles, jūs sacīsit, ka piecdesmit gadu vecumā jūs pati vairs nebūsit nekāda jaunā un ka sieviete noveco ātrāk nekā vīrietis, taču nekas nevar atspēkot aritmētiku, ja ir tik kolosāla gadu starpība, tad jau iepriekš skaidrs, ka tur nekas labs ne­iznāks, Arleta, lūdzama, uzklausiet mani, tas taču tomēr ir skan­dalozi, viņš varētu būt jūsu tēvs, jūs man iebildīsit, ka viņš tas nav, bet jūsu attiecības tik un tā ir nepiedienīgas, atvainojiet, es neesmu nekāda kaunīgā, taču es uzskatu, ka tas ir vienkārši riebīgi, nē, Arleta, jūs mani nekad nepārliecināsit, ka esat spē­jīga mīlēt vīrieti viņa gados, vai arī jūs nemaz nezināt, kas ir mīlestība, nesmaidiet, Arleta, jūs to nezināt, jūs nevarat zināt, jau divas nedēļas es dienu un nakti nomokos jūsu dēļ, es vairs nespēju aizmigt, mana sirds lūst, redzot, ka jūs ne par ko atdo­dat savu labāko jaunības laiku, jūs sevi izšķiežat, tā tas ir, un viņš rotaļājas ar jūsu dzīvi, ja vēl runa būtu par kaut ko no­pietnu, bet viņš taču ir latīņu izcelsmes, viņš ir brunču med­nieks un cieš no seksuālas nenoturības kompleksa, interese par kādu sievieti viņā saglabājas ne ilgāk par dažām nedēļām, atce­rieties, lūdzu, misis Fērgusoni, cik kaislīgi Sevilja viņā iemīlē­jās un cik rupji pēc tam atgrūda viņu, nabadzīte zvanīja katru dienu, jūs gaida tas pats liktenis, Arleta, tas ir skaidrs, jums pašai vajadzētu saprast, ka jūs viņam nekad nebūsit nekas vai­rāk kā tikai viens numurs veselā skaitļu sērijā, Arleta, es jūs ļoti lūdzu, saņemiet sevi rokās, atveriet acis un pārliecinieties, ka jūs varat viņam būt tikai rotaļlieta vienai dienai, viņš jūs •salauzīs un aizmetīs, kad jūs vairs nesniegsit nekā jauna, viņš meklēs sev citas rotaļlietas, lai vairotu, kā pats saka, savu ra­došo sparu, nemēģiniet man iestāstīt, ka jūs spējat cienīt tādu vīrieti, es jums nekad neticēšu, tik izsmalcināta meitene kā jūs nevar apbrīnot tādu vieglprātīgu, slinku vāja rakstura cilvēku pat tad, ja viņam izdodas aiz spožas ārienes noslēpt savus trū­kumus, Arleta paskatījās rokas pulkstenī, uzlūkoja Lizabeti un pieceldamās sacīja pavisam mierīgi, tūlīt būs astoņi, esiet tik laipna un ļaujiet man apģērbties vakariņām, ir jau laiks, bet jūs mani neuzklausījāt, Lizabete iesaucās piesmakušā balsī, gluži pretēji, Arleta atbildēja, es jūsos klausījos ļoti uzmanīgi, lai mani pārliecinātu, jūs izmantojāt divus argumentus, kas viens otru iznīcina, kā tā, viens otru iznīcina?, tas taču skaidrs, Arleta turpināja skaļā un noteiktā balsī, ja mani pēc dažiem mēnešiem vai pat nedēļām izmetīs mēslainē kā salauztu rotaļ­lietu, tad, jums jāatzīst, nemaz neradīsies problēma par pārmē­rīgu gadu starpību, ja turpretī viss paliek kā pašreiz līdz tam laikam, kad man būs piecdesmit gadu, jautājums par seksuālu nenoturību atkrīt, ai, jūs jau spriežat taisni tā kā viņš! Lizabete iesaucās ar izmisumu skatienā un metās ārā no istabas.