Cilvēcīgais dzīvnieks

C RAPORTS KL/256 21, SLEPENI

(C piezīme: So sarunu es atstāstu pēc atmiņas, jo persona, kuru nosaucu par «informatoru», uzstājīgi lūdza, lai neierakstu viņa balsi magnetofonā. Tā paša iemesla dēļ nav nevienas viņa fotogrāfijas, un mēs norunājām, ka vienīgi es zināšu viņa vārdu.)

INFORMATORS: — Es nolēmu jūs uzmeklēt, tiklīdz uzzināju par jūsu sarunu ar Atalanti. Bet man bija ļoti grūti jūs atrast.

C: — Es to zinu. Sirsnīgi pateicos par jūsu pūlēm.

INFORMATORS: — Atklāti sakot, es nevaru saprast, kāpēc Atalante izrādīja tik niecīgu vēlēšanos sadarboties. Starp ziņu dienestiem nevajadzētu tādas necaurredzamas sienas. Jo vairāk, kad mēs kalpojam vienam un tam pašam mērķim.

C: — Bet vai mēs patiešām kalpojam vienam un tam pašam mērķim? Vai es maldos, domādams, ka dažām personām Atalan- tes dienestā varbūt nav gluži tāda pati dzīves uztvere un uzskati kā mums?

INFORMATORS: — Jā, es saprotu. Tādā gadījumā mana dzī­ves uztvere un uzskati ir tuvāki jūsējiem.

C: — Tā es arī domāju. Tomēr priecājos, ka jūs pats to ap­liecināt. Ap Atalanti ir pārāk daudz balodīšu un dūjiņu . . .

INFORMATORS: — Es arī tā domāju.

C: — Vai jūs būtu ar mieru vajadzības gadījumā par šiem cil­vēkiem pastāstīt?

INFORMATORS: — Es nemeklēju ar jums kontaktu šādā no­lūkā. Pēc manām domām, mums vajadzētu runāt par delfīniem, nevis par personām, ar kurām kopā es strādāju.

C: — Tas viens otru neizslēdz. Fakts ir tas, ka Atalantes ap­kārtējā vide izraisa mūsos lielas bažas. Varbūt tas viss ir daudz nopietnāk, nekā jūs domājat. Galu galā, mēs nevaram atteikties no domas, ka trešais pasaules karš var uzliesmot vistuvākajā nākotnē. Ievērojot šādas perspektīvas, viss, ko jūs varētu mums pastāstīt, būtu ārkārtīgi vērtīgs.

INFORMATORS: — Tādā aspektā es savu lomu nebiju apsvē­ris. Manuprāt, būtu visai zemiski te iepīt cilvēkus, ar kuriem kopā es strādāju. Es taču neuzskatīšu viņus par nodevējiem tikai tāpēc, ka viņu viedoklis nesaskan ar manu.

C: — Atļaujiet jums atgādināt, ka kara vai pirmskara laikā ir ļoti grūti pateikt, kur sākas nodevība. Vai šie cilvēki ir jūsu draugi?

INFORMATORS: — O, nē!

C: — Nu, tādā gadījumā es nesaprotu jusu sirdsapziņas pār­metumus. Jo vairāk tāpēc, ka jūs taču viņus nekur «neiepīsit». Es

tikai lūdzu jūs, lai palīdzat man gūt par viņiem noteiktu priekš­statu.

INFORMATORS: — Bet vai tas nav savā ziņā viens un tas pats?

C: — O, nē, te ir kāda nianse. Ņemsim, piemēram, Atalantes labo roku. Ja vēlaties, sauksim viņu par Azīru. Vai saprotat, ko es gribu sacīt?

INFORMATORS: — Jā.

C: — Redziet, par šo Azīru man ir nelielas bažas. Man neizdo­das viņu atminēt. Viņš ir nenotverams. Ko jūs par viņu domājat? Kādai kategorijai viņu pieskaitīt?

INFORMATORS: — Pēc manām domām, viņš nav ne šis, ne tas.

C: — Redziet nu. Vairāk es no jums neprasu. Vai jums, to pa­teikušām, liekas, ka esat Azīru kaut kur «iepinis»?

INFORMATORS: — Patiesību sakot, nē.

C: — Ja mēs pareizi viens otru saprotam, tad Azīrs īstenībā ir oportūnists, kas galu galā vienmēr piesliesies uzvarētāja no­metnei.

INFORMATORS: — Varbūt ar piebildi, ka sākumā viņš mazliet augstāk vērtēs mūsu dzīves viedoklim pretējo filozofiju.

C: — Jā. Es domāju tāpat. Tieši tā tas ir. Jūs ļoti labi uztvē­rāt šo niansi. Un to pašu man gribētos sacīt par Atalanti.

INFORMATORS: — O, nē, ar Atalanti ir citādi… Neviens no mums nezina, kas notiek Atalantes galvā.

C: — Runājot pavisam vaļsirdīgi, tieši šī iemesla dēļ man ir tik svarīgi labi iepazīt cilvēkus, kas strādā kopā ar viņu. Bet at­griezīsimies pie delfīniem. Vai drīkstu uzstādīt jums dažus jautā­jumus?

INFORMATORS: — Tieši sakarā ar delfīniem es gribēju jūs satikt. Sai nozarē esmu gatavs jums maksimāli palīdzēt.

C: — Būtībā man ir tikai viens jautājums: kā tādi cilvēki kā Atalante un Azīrs domā delfīnus izmantot praktiski?

INFORMATORS: — Šoreiz tas ir pavisam skaidrs. Zemūdens būvdarbos, kur mēs izmantojam ūdenslīdējus, būtu daudz izdevī­gāk izmantot delfīnus.

C: — Kādēļ?

INFORMATORS: — Delfīnam salīdzinājumā ar nirēju cilvēku ir liela priekšrocība: viņš ir pasargāts no slāpekļa narkotiskās iedarbes, un, uznirstot virs ūdens, viņam nav vajadzības pēc dekompresijas. Jūs droši vien zināt, ka Sīlebā izmantoja delfīnu vārdā Tefijs, lai uzturētu sakarus starp pētniekiem, kas dzīvoja mājā zem ūdens, un kuģi uz jūras. Tefijs nesa viņiem avīzes, vēstules, alus pudeles …

C: — Jā, es atceros. Kaut kur esmu par to lasījis. Tas ir apbrī­nojami, taču vai to gan var nosaukt par darbu šā vārda pilnā nozīmē! Vai nav jābaidās, ka tas fakts, ka delfīnam nav roku, ļoti ierobežos viņa izmantošanu zemūdens darbos?

INFORMATORS: — Jā un nē. Delfīns ļoti veikli rīkojas ar purnu. Viņš ar to nospiež sviru, met bumbu, balansē. Starp citu, viņa sānu spuru skelets atbilst atrofējušos roku skeletam, kur delms beidzas ar plaukstu, tās ir atmiņas no laika, kad viņš dzī­voja uz zemes. Šīm spurām zināmā mērā piemīt arī tveršanas spējas. Varbūt ar laiku izdosies tās attīstīt un izkopt. Pagaidām vajadzēs pielietot iejūgus vai citas speciālas ierīces.

C: — Kādas tieši? Pastāstiet man par šiem iejūgiem. Pagai­diet, es precizēšu savu jautājumu: vai ir paredzēts, ka pie šī iejūga būs iespējams piestiprināt mīnas, ko delfīns varētu atstāt pie ieejas ostā vai pat piestiprināt pie ienaidnieka kuģa kor­pusa?

INFORMATORS: — Jā. Šī problēma tiek pētīta. Taču es par to zinu tikpat daudz, cik jūs. Varu tikai sacīt, ka daži delfīni jau tagad ir apmācīti tik tālu, ka pat tumsā prot atšķirt «savējo» kuģus no «ienaidnieka» kuģiem.

C: — Un kādā veidā?

INFORMATORS: — Savējo kuģiem priekšgalā zem ūdens līni­jas piesista maza plāksnīte, kas darināta no cita metāla nekā kuģa korpuss.

C: — Un delfīni tumsā pazīst šo plāksnīti?

INFORMATORS: — Pat tad, ja tā nokrāsota tādā pašā krāsā kā viss kuģa korpuss.

C: — Kā viņiem tas izdodas?

INFORMATORS: — Viņi liek lietā savu sonaru. Droši vien ir kāda ļoti niecīga atšķirība starp atbalsi, kas nāk no plāksnītes, un atbalsi, kas nāk no visa kuģa korpusa.

C: — Tas ir satriecoši. Kāda, pēc jūsu domām, varētu būt del­fīna loma uzbrukumā un aizstāvēšanās kaujās?

INFORMATORS: — Tūlīt paskaidrošu jums mūsu mācību: del­fīns ir vienā un tai pašā laikā nekādi neatklājama zemūdene un saprātīga torpēda.

C: — Kāpēc neatklājama zemūdene?

INFORMATORS: — Tāpēc, ka pretinieka sonariem tā ir tikai zivs. Otrkārt, ja delfīns uzbruks — pat gaišā dienas laikā —, ienaidnieka kuģiem nebūs iespējams no viņiem izbēgt. Atcerie­ties, ar kādu neiedomājamu ātrumu delfīns kustas zem ūdens. Neaizmirstiet arī viņa spēju acumirklī ienirt ļoti dziļi.

C: — Un kā jūsu resors raugās uz to visu no taktikas vie­dokļa?

INFORMATORS: — Iedomāsimies, ka mums izdosies savervēt un apmācīt lielas delfīnu grupas un likt tām patrulēt Klusā okeāna vai Atlantijas ūdeņos. Ar saviem sonariem viņi varēs jau laikus atklāt atomzemūdeņu flotili un palīdzēt mums to iznīci­nāt, izliekot tās ceļā mīnas. Viņi varētu uzbrukt arī kara kuģiem, piestiprinot bumbas zem ūdens līnijas. Vajadzības gadījumā viņi varētu pat izlikt atombumbas ienaidnieka ostās. Tādā gadījumā acīmredzot vajadzētu upurēt dzīvniekus bumbnešus.

C: — Man šķiet, tas ir nopietns zaudējums, ja padomājam par to, cik daudz laika un naudas prasa delfīnu apmācīšana.

INFORMATORS: — Es runāju, pieņemot, ka mēs tad jau būsim apmācījuši vairākus simtus šo dzīvnieku. Tad mēs varēsim no šī skaita iepriekš izraudzīties kādus divdesmit delfīnus nāviniekus, protams, viņi to nezinās, un mūsu potenciālam tas nebūs pārāk liels zaudējums.

C: — Tas viss ir ārkārtīgi interesanti.

INFORMATORS: — Taču, pats par sevi saprotams, tik kom­pleksa sadarbība paredz pilnīgu sazināšanos, t. i., ka mums ar delfīniem jānodibina valodas sakari. Tas ir nosacījums sine qua non.

C: — Atalante man ieminējās par doktoru Lillī.

INFORMATORS: — Doktors Lillī ir ļoti gudrs, viņam jau ir izcili sasniegumi, taču arī viņš vēl ir tālu no mērķa. Pēc manām domām, Sevilja ir ticis daudz tālāk.

C: — Sevilja?

INFORMATORS: — Es jums iedošu viņa koordinātes. īstenībā plāna «Delfīns» izdošanās ir pilnīgi atkarīga no Seviljas.

C: — Vai viņš to apzinās?

INFORMATORS: — O, viņam nav ne jausmas! Sevilja neko nezina par perspektīvām, kuras nupat pārspriedām. Sevilja ir ideā­lists. Viņu interesē tikai viens: nodibināt sakarus starp atseviš­ķām sugām. Sevilja domā, ka tas būs liels ieguvums cilvēcei.

C: — Vai tikai viņš nav viens no šiem . . .

INFORMATORS: — Nē. Mēs tā nedomājam. Viņš neko nejēdz no politikas. No tādiem jautājumiem viņš ir ļoti tālu.

C: — Pateicos. Jūsu sadarbība man ir nesamaksājama.

INFORMATORS: — Bet es taču jums nepateicu neko sevišķu. Daudz sensacionālākas ziņas jūs varat izlasīt dažu zinātnisko aprakstu autoru darbos.

C: — Jā, bet viņu rakstos vienmēr sastapsimies ar pieņēmu­miem, ar iztēli. Jūsu informācijas avots vien jau ir garantija, ka uz jūsu ziņām var paļauties.

INFORMATORS: — Priecājos, ka varēju būt jums noderīgs. Vienmēr esmu pilnīgi jūsu rīcībā.

C: — Pateicos. Es patiešām esmu jums ļoti pateicīgs. Atļaujiet man vēlreiz atgādināt: ja jūs laiku pa laikam atcerētos, ka mani visai interesē cilvēki, kas ir ap Atalanti, jūs mums izdarītu ļoti lielu pakalpojumu.

INFORMATORS: — Es par to padomāšu.