Cilvēcīgais dzīvnieks

ROBĒRS MERLS UN VIŅA ROMĀNI

Pazīstamais franču prozaiķis Robērs Merls pieder pie tiem rakstniekiem, kuru biogrāfija un literārā darbība cieši saistīta ar otrā pasaules kara traģis­kajiem notikumiem. Robērs 2ans 2oržs Merls dzimis 1908. gadā Alžīrijā, vēlāk beidzis Sorbonas universitātes literatūras fakultāti ar filozofijas licenciāta un literatūrzinātņu doktora grādu. Draudošās fašistiskās agresijas priekšnojaus- mas, kas dziji satrauc katru domājošu cilvēku, ir izšķīrēji faktori jaunā zināt­nieka garīgās pasaules veidošanā, pievēršot viņa uzmanību vēsturiskās īstenī­bas un atsevišķa cilvēka personīgās nostājas sarežģītajiem savstarpējās mij­iedarbes jautājumiem.

Vēl saasinātākā formā šī problēma izvirzās, kad Robērs Merls jau ar pir­majām kara dienām tiek ierauts militāro notikumu virpulī. Kā mobilizēts kara­vīrs viņš pats pieredz franču un angļu apvienoto bruņoto spēku asiņaino sa­grāvi pie Dinkerkas, bet pēc tam trīs gadus pavada karagūstekņu nometnē, līdz mielēm iepazīdams šeit valdošo brutālo necilvēcību.

Pēc vācu fašistu sagrāves topošais literāts kopā ar saviem nedienu bied­riem atgriežas mierīgā dzīvē. Daudzus gadus viņš strādā par angļu literatūras profesoru Rēnas, Tulūzas, Alžīras un Parīzes universitātēs, līdztekus rosīgi nododamies literārajam darbam. Robēra Merla pirmā grāmata — atbilstoši viņa zinātniskajai specialitātei — ir pētījums par angļu rakstnieku Oskaru Vaildu. Tuvu šai literārās aktivitātes līnijai ir arī Robēra Merla tulkojumi no angļu valodas,' kuros viņš franču lasītājus iepazīstina ar Dž. Vebstera, Dž. Svifta un E. Koldvela grāmatām. Taču drīz vien viņš plašu slavu iemanto kā romānists, uzrakstīdams virkni aktuālām mūsu laikmeta problēmām veltītu darbu, no kuriem vairāki kļūst ne tikai par izcilu notikumu franču literārajā dzīvē, bet izraisa vairāk vai mazāk plašu atbalsi visā civilizētajā pasaulē.

Robēra Merla pirmais oriģinālromāns «Nedēļas nogale Dienvidu piekrastē» iznāk 1949. gadā. Šajā grāmatā attēloti Dinkerkas notikumi godīga, pacifistiski un humānistiski noskaņota, taču nevarīga inteliģenta Žiljēna Maija skatījumā. Karš viņa acīs ir baismīga haosa un absurda iemiesojums, kas iznīcina visus krietnākos cilvēka centienus. Atsevišķs indivīds šajā asiņainas varmācības at­varā ir bezspēcīga skaidiņa, kas ne tikai nespēj ietekmēt apkārt notiekošo, bet nespēj kontrolēt pat savu paša rīcību. Tāpēc neatliek nekas cits kā izmisums un nāve, ja vien cilvēks negrib nokļūt atraisītu zvērisku instinktu varā. Robēra

Merla romāna varonis nespēj sev piedot pat to, ka viņš nogalinājis divus ne­liešus, kas izvarojuši meiteni un apdraudējuši arī viņa dzīvību. Neraugoties uz šādām pārprasta humānisma ieskaņām, kas nosoda jebkādus varas līdzekļus pat tādā gadījumā, ja tie pielietoti patiesas cilvēcības aizstāvēšanai, Robēra Merla pirmais romāns iegūst lielu popularitāti, saņem brāļu Gonkūru prēmiju un tiek pārtulkots daudzās valodās. Ne tikai romāna problemātikā, bet arī mākslinie­ciskajā formā, kas atbilstoši varoņa traģiskajām izjūtām iezīmējas ar ekspre­sīvu kompozīciju un stilu, kara šausmas pārdzīvojusī cilvēce saklausīja atbal­sojamies nesen pieredzēto un izciesto.

Jaunu posmu autora uzskatu attīstībā nosprauž viņa otrais, 1953. gada pub­licētais romāns «Mans amats ir Nāve», kurš uzskatāms par vienu no visizcilā­kajiem darbiem franču literatūrā pēckara gados. Vispirms tas apliecina lielu soli uz priekšu rakstnieka filozofisko un politisko uzskatu nobriedumā. Šeit Robērs Merls vairs nepauž vienkāršu, sociāli vēl diezgan izplūdušu sašutumu pret kara izraisīto varmācību, bet vēršas pret konkrētiem ļaunuma iemiesotā­jiem. Pats autors vēlāk gan izteicies, ka viņš savu romānu rakstījis, vadīda­mies no morāliem un psiholoģiskiem apsvērumiem, un tikai reakcionāro ap­rindu neapvaldītais sašutums kā pašā Francijā, tā jo sevišķi Rietumvācijā licis viņam saprast uzrakstītās grāmatas politisko nozīmi. «Sis romāns atstāja uz mani, romāna autoru, dziļu iespaidu,» Robērs Merls paskaidroja. «Tas bija man pirmais solis rakstnieka pienākuma atskārsmē-.»

Romānā «Mans amats ir Nāve» Robērs Merls par galvenā varoņa Rūdolfa Langes prototipu izvēlējies Osvencimas nāves nometnes komandantu Rūdolfu Hesu. Tāpat kā iepriekšējā romānā, rakstnieks šeit lielā mērā izmantojis perso­niskās pieredzes materiālu, taču vēl bagātīgāku vielu sniegusi Hesa dienasgrā­mata, kas Francijā bija publicēta pēc Osvencimas nometnes komandanta notie­sāšanas un nāves soda izpildes. Par galveno uzdevumu rakstnieks izvirzījis nevis attēlot nometnes šausmas un komandanta nežēlību, bet gan noskaidrot, kā mūsdienu civilizētajā sabiedrībā var rasties tādi briesmoņi, kuri spēj aukst­asinīgi un metodiski, profesionāli nodarboties ar savu līdzcilvēku spīdzināšanu un slepkavošanu. Visai veiksmīgi rakstnieks izvēlējies arī šādam uzdevumam atbilstošu literāro paņēmienu — novērot sava personāža rīcību nevis it kā no malas, citas personas skatījumā, bet gan raugoties ar mākslinieciski analizē­jamā indivīda acīm un paliekot viņa apziņas ietvaros. Sāda veida psiholoģisku introspekciju saistīdams ar Vācijas nesenās vēstures galveno īpatnību vērtē­jumu, Robērs Merls pārliecinoši parāda politiskās tirānijas iedarbes mehānismu, kas cilvēku no patstāvīgi domājošas un jūtošas saprātīgas būtnes pārvērš aklā pavēlu izpildītājā, sava veida robotā, kuram svešs pat kritiskas domas mini­mums. Sīs iedarbes rezultāti jo sevišķi uzskatāmi izpaužas ainā, kad pēc hitle­riskās Vācijas sakāves Rūdolfs Lange tiek nodots tiesai un izmeklētājs pūlas izdibināt, ko īsti domājis un jutis Lange, sūtīdams nāvē tūkstošiem gluži nevai­nīgu cilvēku. «Kāda nozīme tam, ko domāju es personīgi,» izmeklētājam atbild Lange. «Mans pienākums ir paklausīt.» Ka rakstnieka brīdinājums no cilvēka automatizēšanas attiecas ne tikai uz pagātni un ne tikai uz vācu fašismu,

Robērs Merls uzsvēris savās piezīmēs «Materiāli romānam «Mans amats ir Nāve»»: «Osvencima izvirza ne tikai vācu problēmu… tā izvirza cilvēka pro­blēmu. Mums jācenšas pēc tā, lai bezgalīgais naida stulbums neatrastu iespēju no jauna ieviesties pasaulē un to izpostīt.»

Savā nākamajā, 1962. gadā izdotajā romānā «Sala» (tulkots arī latviešu valodā) rakstnieks pievērsies citam konkrētās īstenības lokam, taču būtībā risi­nājis tālāk iepriekšējos darbos aizsākto problemātiku, to novezdams jau līdz izšķīrējai konsekvencei. Intriģējošais stāsts par jūrnieku dumpi 18. gadsimtā uz kāda angļu kuģa un viņu turpmāko dzīvi vientuļā salā kopā ar nedaudziem iezemiešiem ir tikai ārējais ietērps leitnanta Ādama Persela garīgās pārveides izsekojumam. Jau pašā sākumā mēs viņu redzam kā krietnu un vīrišķīgu cilvēku, kas, likdams uz spēles dzīvību, uzstājas pret varmācīgo kuģa kapteini. Arī vē­lāk, dzīvojot uz vientuļas salas, viņš aizstāv apspiestos iezemiešus. Taču, nesau­dzēdams pats savu dzīvību, viņš atsakās izliet cita asinis, pat tādā gadījumā, ja ar to tiktu novērsta daudz plašāka asinsizliešana un likvidēta brēcoša netais­nība. Asiņainā sadursmē viņa rokas paliek «tīras», lai gan tāpēc bojā iet daudz citu krietnu cilvēku. Un tikai pamazām leitnants Persels atskārst, ka līdzīga nostāja patiesībā ir izdevīga vienīgi gļēvam un izvairīgam cilvēkam, kurš at­bildību noveļ uz citu pleciem, pats kā Poncijs Pilāts mazgādams rokas šķie­tamā nevainībā. Šīs atziņas vadīts, leitnants Persels tad arī noteikti nostājas apspiesto pusē, lai pat ar ieroci rokā cīnītos pret netaisnību.

Krievu literatūras kritiķe L. Zoņina pareizi norāda, ka leitnanta Persela ceļš zināmā mērā raksturo paša Robēra Merla noieto atziņu ceļu. Ja viņa pir­mais romāns noliedz asinsizliešanu un vardarbību principā, neatkarīgi no tā, kas tos izraisījis un pret ko tie vēršas, bet otrajā cenšas dziļāk ielūkoties ne­cilvēcības mehānikā, lai atrastu pozīcijas cīņai pret vēsturiskā un morālā ļau­numa nesējiem, tad trešajā viņš jau noteikti nosoda tos morāles principus, ar kuriem cilvēks attaisno savu pasivitāti un izvairību.

Robēra Merla daiļrades turpmākā attīstība risinās jau uz šīs teorētiskās at­ziņas bāzes. Līdz ar to viņš pievienojas tam talantīgo, domas dziļuma un māk­slinieciskās izveides spilgtuma ziņā visai augsti vērtējamo franču rakstnieku avangardam, kuram raksturīga dedzīga interese par mūsdienu visaktuālākajām, cilvēces turpmākā likteņa pagriezienos būtiski svarīgām problēmām. Reizēm šī interese ir tik tieša, ka rakstnieks pievēršas klajam publicistiskam izklāstam, kā Robērs Merls to darījis savā 1965. gadā izdotajā grāmatā «Monkada», kurā dedzīgi iestājas par Kubas atbrīvošanās cīņām. Reizēm tā, plašā domas lido­juma diapazonā dominējošajai tēmai organiski pievīdama klāt daudzas citas, ar to saistītas, rada gluži jauna literāra paveida darbus, par kādu uzskatāms tagad latviskā tulkojumā lasītājam sniegtais romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks».

Pirmajā acu uzmetienā tas varētu likties zinātniski fantastisks, uz šo­dienas delfinoloģijas atziņām dibināts vēstījums par šiem neparasti cilvēcīga­jiem dzīvniekiem. Taču romāns kā notikumu sižetiskajā sazarojumā, tā arī poli­tiskās un filozofiskās domas izvērsuma ziņā ir daudz bagātāks. Robērs Merls, meklēdams savam darbam žanra apzīmējumu, dēvē to par politiski fantastisku un uzsver tā radniecību ar slavenajiem Svifta un Čapeka darbiem. Taču vairāki izveides momenti Robēra Merla romānu noteikti atšķir no citiem līdzīgiem dar­biem. Vispirms tā ir romāna tiešā, gandrīz vai avīžnieciski publicistiskā aktuali­tāte. To labi apzinājies arī pats autors, savu romānu raksturodams šādiem vār­diem: «Fantastiskais romāns? Zinātniski fantastiskais? Paviršā acu uzme­tienā — jā. Pēc būtības — nē. Ja es aizsteidzos notikumiem priekšā, tad ne par divdesmit vai trīsdesmit gadiem, bet par ļoti īsu laika sprīdi — par trim vai, lielākais, sešiem gadiem —, un turklāt es nepavisam neesmu pārliecināts, ka patiesībā aizsteidzos tiem priekšā.»

Patiesi. Cenzdamies piešķirt savam romānam jo aktuālāku skanējumu, rakst­nieks tā notikumus hronoloģiskā ziņā maksimāli pietuvinājis grāmatas uzrak­stīšanas laikam. Tā, Robēra Merla romāns parādījās atklātībā 1967. gadā, taču tajā ietvertie notikumi risinās laika posmā no 1970. gada 28. marta līdz 1973. gada 8.—9. janvārim. Tik tiešs notikumu piesaistījums attiecīga vēstures posma īstenībai sniedz ne tikai priekšrocības, bet rada arī zināmas grūtības, jo tas, kas grāmatas izdošanas laikā bija vēl nākotne, kaut arī visai tuva, drīz vien pārvēršas par šodienu un savā ziņā pat par pagātni. Jo sevišķi tas sakāms par mainīgajām, politiskās konjunktūras nosacītajām atsevišķu konkrētu valstu sav­starpējām attiecībām. Taču apmulsumu tas var radīt tikai lasītājā ar pavisam primitīvu literatūras izpratni. Robēra Merla satraukti pulsējošā doma par cilvē­ces nākotni, par patiesu cilvēcīgumu, par pazemojošo policejisko kontroli agresī­vus plānus perinošās valstīs, par zinātnieka atbildību savas sirdsapziņas un laikmeta priekšā nepavisam nav saistīta ar konkrētiem kalendāra datiem un pat ne ar iespējamām izmaiņām valstu politiskajās attiecībās. Šajā ziņā romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks» sasaucas ar Robēra Merla iepriekšējo romānu: tāpat kā tur 18. gadsimta jūrnieku dumpja, Dienvidjūras un palmu eksotika bija tikai ārējā čaula domai par cilvēka aktīvas nostājas nepieciešamību un viņa atbil­dību vēstures priekšā, tāpat arī romānā «Cilvēcīgais dzīvnieks» pat viseksaktā­kie delfinoloģijas dati un vissarežģītākie notikumu pavērsieni nav pašmērķis, bet gan rakstnieka domas raķetes nesējpakāpes, kurām lemts atkrist, lai pati doma, to paātrināta, precīzi trauktos uz noteikto mērķi. Tā arī izcilais franču rakstnieks un kvēlais sava laikmeta pilsonis Robērs Merls lasītāju prātus un sirdis saista ne jau ar mainīgās konkrētās vēsturiskās īstenības detaļām, bet gan ar to, ka satrauc mūsu sirdsapziņu, liek ikvienam padomāt par savu vietu mūsdienu pretspēku lielajā sadursmē un savu vēsturisko atbildību, vien­alga kur un kādā nozarē risinātos mūsu ikdienas darbs.

V. Meļinovskis

Робэр Мерль РАЗУМНОЕ ЖИВОТНОЕ Издательство «Зинатне» На латышском языке

Перевод с французского Волдемара Мелиновского

Оформление Мары Рикмане

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

R. Merls

cilvēcīgais dzīvnieks

Redaktors o. jansons

Māksi, redaktors G. KRUTOJS ,

Tehn. redaktore E. POCA

Korektore A. ZAĶA

Nodota salikšanai 1972. g. 29. septembrī. Parakstīta iespie­šanai 1973. g. 15. jūnijā. Tipogr. papīrs Nr. 3, formāts 60 X 84'/i6. 19 fiz. iespiedi.; 17,67 uzsk. iespiedi.; 20,99 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 1 rbl. 19 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas veidlapu tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr. 3234.

Atsauksmes par šo grāmatu un vēlējumus lū­dzam adresēt izdevniecības «Zinātne» populārzināt­niskās un zinātniski fantastiskās literatūras redak­cijai Rīgā, Turgeņeva ielā 19.