Cilvēcīgais dzīvnieks

XIV

Edemss stāvēja uz dambja, rokas kabatās sabāzis, galvu uz priekšu izstiepis, viņš nebija paguvis noskūties, un viņa zods un vaigi izskatījās netīri. No tā, kas reiz bija «Karibī», tagad tikai lūžņi mētājās virs un zem ūdens. Sprādziens izrādījās visai untu­mains: tas bija pilnīgi sašķaidījis mastu, toties alumīnija virtuves 'bloks gulēja trīs metru dziļumā pilnīgi vesels un tik mirdzošs, it kā nupat būtu samontēts. Divi ūdenslīdēji ar cimdiem rokās vāca kopā to, kas bija palicis pāri no abiem delfīniem, un novietoja uz darvotā buru audekla, kas bija izklāts uz dambja. Lai gan saule bija tikko uzlēkusi un gaiss vēl dzestrs, sāji salkanā smaka, kas

dvakoja no šīm atliekām, bija grūti panesama. Vīri, kas tās zve­joja laukā no ūdens, mēģināja salikt kopā gabalu pa gabalam abus ķermeņus, it kā rotaļādamies ar bilžu klucīšiem. Kad viņi kļūdījās, Pīters, kas arī bija uzvilcis cimdus, noliecās, lai kļūdu izlabotu. Ar savu balto kreklu un marles aizsargmasku uz mutes viņš izskatījās pēc ķirurga.

— Es redzu tikai divus līķus, — Edemss pēc kāda brīža ierunā­jās. — Kur ir Dēzija?

Sevilja piemiedza acis.

— Vakar vakarā, līdzko viņa atpeldēja, Bi uzklupa viņai, sita un koda.

— Un viņa aizmuka? Nav ļaunuma bez labuma. Bet droši vien sprādziens viņu šausmīgi nobiedēja un jūs viņu tik drīz vairs ne­redzēsit.

Sevilja pakratīja galvu, bet neko neatbildēja. Pēc brīža viņš ierunājās:

— Es domāju, ka tas ir akvalangistu darbs.

Viņi pagāja dažus soļus mājas virzienā, tad Edemss apstājās un jautāja:

— Ko par to saka Pīters, Sūzija un Megija?

— Viņi nesaprot neko un pagaidām neko nav jautājuši. Megija šorīt brauks uz Denveru.

— Ļoti labi. Pareizākais ir nesacīt viņiem neko.

Un Edemss turpināja:

— Ja runājam par uzbrucējiem, mēs atradām līķus. Viņi bija divi.

Sevilja nodrebēja.

— Jūs atradāt līķus! Ceru, ka mēs neesam …

Edemss savilka lūpas greizā smaidā, kas padarīja viņa neskūto seju vēl vājāku un nežēlīgāku.

— Nomierinieties. Tas ir mūsu kalibrs, nevis jūsu konfeti.

Viņš klusā balsī piebilda:

— Padomājiet tikai, kāda nedzirdēta drosme! Viņi zināja, ka mēs apsargājam fārvateru. Pēc padarītā viņiem bija gaužām nie­cīgas izredzes izkulties sveikā.

Un turpināja:

— Pirmās kaujas bilance: divi delfīni, divi cilvēki.

— Tas ir šausmīgi, — Sevilja sacīja sakostiem zobiem.

— Tas ir bezjēdzīgi. Un vislielākā bezjēdzība ir tā, ka B, tāpat kā mēs, ar vislabāko pārliecību kalpo Savienotajām Valstīm. Viņa acīs mēs esam nodevēji. Un mēs uzskatām viņu par ārprātīgo: mēs domājam, ka ir neprāts par zemu novērtēt ķīniešu iespējamo atbildes triecienu.

Sevilja paskatījās uz viņu.

— Kaut arī jums trūkst Fa un Bi liecības, jūs tomēr varat ziņot prezidentam par savām aizdomām, kāda loma uzspiesta del­fīniem.

— Mēs to jau esam darījuši. /

— Un par Fa un Bi nogalināšanu, kas apstiprina jūsu aizdo­mas.

•— Mēs to darīsim. Bet no tā viņam būs maz labuma. Politikā aizdomas nav ierocis. Pašlaik uz prezidentu tiek izdarīts draus­mīgs spiediens. Un viņam nav nekā, lai turētos tam pretī. Viņš nevar balstīties pat uz sabiedrisko domu. Vai jūs zināt pēdējās aptaujas rezultātus?

— Nē.

— Vakar vakara tos paziņoja pa televīziju. Piecdesmit astoņi procenti amerikāņu pieņem domu par kai'u.

— Tas ir baigi.

Edemss atkal greizi pasmaidīja.

— Līķu kandidātu netrūkst.

— Es gribētu jums ko jautāt, — Sevilja sacīja, pētījoši uzlū­kodams viņu ar savām tumšajām acīm. — Vai par to, kas patla­ban gatavojas, visi jūsu ļaudis ir tādās pašās domās kā jūs?

Edemss acīm redzami vilcinājās.

— Nebūt ne. Ir divas tendences, pat visaugstākajā līmeni. Un viena no šīm tendencēm ir labvēlīga B viedoklim.

— Tātad nav izslēgts, ka dažas personas no jūsu vidus nepār­traukti informējušas B par Fa un Bi?

— Diemžēl tas nav izslēgts, — Edemss atbildēja, nodurdams acis.

Pēc brīža viņš pacēla galvu, paskatījās uz ostu un abiem nirē­jiem, kas, pabeiguši darbu, viens pēc otra izkāpa krastā.

— Lai nu kā, tagad tas ir beidzies, — viņš sacīja.

Sevilja paraudzījās viņā. Edemss izskatījās noguris, sarūgti­nāts un tai pašā laikā dīvaini atvieglots. Pasaules miers bija zau­dēts, bet vismaz viņš var tagad noslēgt savu mazo personīgo mieru ar B. Divi delfīni, divi cilvēki, tas nav nekas, niecīgs zaudē­jums nelielā divu resoru strīdā. B uzvarēja, un tagad, pēc B uzva­ras, Edemss vair mierīgi pieslieties vairākuma viedoklim. Aiz savu šefu muguras. Ar pavisam tīru sirdsapziņu.

— Vai man jāizsauc policija? — Sevilja pēc brīža jautāja.

— Nekādā gadījumā! — Edemss steigšus iebilda. — Fa un Bi pazušanai jāpaliek noslēpumam.

Un piebilda:

— Turklāt es jau stājos sakaros ar policiju un paskaidroju nakts apšaudes iemeslu: mēs atklājām Kastro diversantu vienību, kas mēģināja pielavīties Floridas salām, un to iznīcinājām.

Tā kā Sevilja joprojām klusēja, viņš turpināja:

— Acīmredzot tas jūs kavē saņemt apdrošinājuma summu par «Karibī». Bet es domāju, ka mūsu aģentūra atlīdzinās jums visus zaudējumus.

Sevilja paskatījās uz viņu augstprātīgi.

— Es neko neprasu.

— Jūsu parastais donkihotisms, Sevilja.

Un, tā kā Sevilja neatbildēja, Edemss sacīja:

— Es vēl nofotografēšu delfīnu līķus un došos projām. Vai vēlaties paturēt ieročus?

— Pēc jūsu ieskatiem.

— Labi, lai tie vēl pagaidām paliek, kaut gan, manuprāt, jums vairs nekādas briesmas nedraud.

— Vai jūs izbeigsi! salas apsargāšanu no jūras puses?

— Protams. Uzskatu, ka tā vairs nav vajadzīga.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Runājot par apbruņojumu, vai zināt, ko es darītu, ja man būtu jūsu sala un jūsu bagātība? Es liktu uzcelt pretatomu pa­tvertni, šepat, klinšu vidū. Lai kas notiktu, jums būtu vislielākās izredzes palikt dzīvam.

Sevilja paskatījās uz viņu: cik cinisks domāšanas veids! Un cik Edemsam tas liekas dabiski! Simts, simtpiecdesmit, divi simti miljonu amerikāņu nobeidzas visdrausmīgākajos apstākļos, bet es — es palieku dzīvs. Jo man ir nauda. Man taču ir tiesības darīt ar savu naudu to, ko es gribu, piemēram, likt to lietā, lai izglābtu savu ādu, kamēr visi citi iet bojā. Un visa Amerika atzīst manu rīcību par pareizu — indivīda tiesību un iniciatīvas brīvības vārdā.

— Varbūt man pievākt līķus? — Edemss iejautājās vienaldzīgā balsī.

Sevilja samirkšķināja acis.

— Nē.

— Ko jūs domājat ar viņiem darīt? Iesviest jūrā?

— Nē.

— Kāpēc ne?

— Haizivju dēļ. Man nepatiktu, ja haizivis viņus aprītu.

Viņš piemetināja:

— Apliešu ar benzīnu un sadedzināšu.

— Kā budistu mūkus, — Edemss pasmīnēdams sacīja.

Sevilja novērsās.

— Lūdzu, piedodiet, — Edemss teica. — Es aizmirsu, ka jūs bijāt ļoti pieķēries šiem dzīvniekiem.

No atlikušajām pagalēm, kas vēl bija zālē pie kamīna (it visu, pat malku, vajadzēja vest no kontinenta), Pīters sakrāva sārtu pašā salas galā tā, lai dūmus nenestu uz mājas pusi, tai saliņas malā neviens nekad nerādījās, jo tur bija tikai kaili, šķautnaini akmens bluķi un zemūdens klintis, kur vētras laikā nemitīgi mutu­ļoja straume, piedzenot plaisas un iedobes pilnas ar baltu, netīru putu murskuļiem, kas atgādināja neapstrādātas kokvilnas skum- šķus, vajadzēja vairākas reizes stumt dzelzs ķerru turp un atpa­kaļ, lai atvestu abu delfīnu atliekas un, rīkojoties ar lāpstu, no­liktu tās uz pagalēm, kur pēc tam Sevilja, bāls, sakniebtām lūpām, izlēja divas kannas benzīna, tad, turēdams izstieptā rokā garu, aizdedzinātu egles zaru, pielaida uguni pagalēm sārta apakšā un tai pašā mirklī nometa zaru, liesmas uzšāvās divstāvu mājas aug­stumā, ar neticami skaļu čurkstoņu kusa tauki, aizsprakstot vairā­kus metrus tālu, Pīters un Sevilja atkāpās, no sārta cēlās biezi, melni dūmu vāli .ar eļļaini ziliem plankumiem, un, lai gan vējš nepūta uz viņu pusi, mutē un nāsīs ieplūda svilstošas gaļas un tauku šķebīgā dvaka, Sevilja redzēja, ka Pīters skatās uz viņu un kustina lūpas, taču nedzirdēja ne skaņas, liesmu sprēgoņa un cepošās-gaļas čurkstoņa nomāca viņa balsi, Sevilja aizvēra acis, tas bija kā lēciens pagātnē, kapteinis H. C. Sevilja, U. S. Artny, norīkots par tulku Nirnbergas prāvā, ar šausmām klausījās lieci­nieka liecību, Kulmhofas koncentrācijas nometnes komandants SS šturmbanfīrers nejauši, rīkodamies uz labu laimi, bija atklājis visizdevīgāko malkas novietojumu un ideālus bedres izmērus: garums piecdesmit metru, platums seši metri, dziļums trīs metri, bedres dibenā viņš lika ietaisīt reni, pa kuru dzīvnieku tauki sate­cēja toverī, produktivitāte bija kolosāla, astoņi tūkstoši līķu div­desmit četrās stundās, tātad augstāka, lai gan ierīce bija ārkār­tīgi vienkārša un primitīva, nekā Birkenavas un Osvencimas lie­lās, modernās nāves rūpnīcas milzīgajā galvenajā krematorijā, kur tomēr sastrēguma brīžos, kad iespējami īsā laikā vajadzēja iznīcināt četrsimt tūkstošus ungāru ebreju, paralēli stingri normē­tam industriālam konveijeram (ne sekundes dīkstāves, sākot ar brīdi, kad divi tūkstoši ebreju tika ielaisti gāzes kamerā, līdz brī­dim, kad četrdesmit sešas minūtes vēlāk viņi pārvērtās dūmos, atstājot rūpnīcai metodiski savāktos blakus produktus — drēbes, gredzenus, zelta zobus, matus, ziepju ražošanai noderīgus tauku (s) izmantoja arī, lai gan tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, kādas sešas bedres pēc Kulmhofas parauga, taču darīja to nelab­prāt, ar sirdsapziņas pārmetumiem, jo tā tika nesaimnieciski iz­šķērdēti blakus produkti, SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Hess, Osvencimas nometnes komandants, ar tukšu skatienu uzlūkoja tribunāla priekšsēdētāju un sacīja neizteiksmīgā balsī: 1941. gada

30. jūnijā fīrers parakstīja pavēli līdz galam atrisināt ebreju jau­tājumu: es personīgi, priekšsēdētāja kungs, esmu noindējis at­gāzi tikai pusotra miljona ebreju, bet, ja pieskaita tādas mazas nāves nometnes kā Kulmhofa, Volceka un Treblinka, tad laika posmā no 1941. gada līdz 1945. gadam kopsummā seši miljoni mierīgu iedzīvotāju, to vidū sievietes un bērni, apcietināti, spī­dzināti, aplaupīti, mērdēti badā, noindēti ar gāzi un pārvērsti pel­nos, uz Osvencimu nogādājamo ebreju transportam bija priekš­roka visā «trešajā reihā» no viena gala līdz otram, ešeloni ar ebrejiem atgāja no stacijām pat pirms vilcieniem, kas veda munī­ciju un pārtiku uz Austrumu fronti, Hitlers bija piešķīris absolū­tas privilēģijas lielākajam genocīdam vēsturē, Seviljam sažņau­dzās sirds, viņā uzviļņoja briesmīgs kauns, bet mēs rīkosimies vēl labāk, daudz labāk, ūdeņraža bumba, kas sprāgst trīsdesmit piecu kilometru augstumā, attīsta tādu siltuma enerģiju, ka simt līdz simt četrdesmit kilometru rādiusā viss pārvēršas pelnos, četras ūdeņraža bumbas, kas vienlaikus sprāgst tai pašā augstumā, iz­nīcina katra veida dzīvību simt piecdesmit tūkstoš kvadrātkilo­metru lielā joslā, vienas pašas kobalta bumbas radioaktīvais mākonis var pārvērst tuksnesī trīsreiz lielāku rajonu nekā Lielbri­tānija, pēc mūsu aprēķiniem, džentlmeņi, vajadzētu tikai trīs­desmit tūkstošus megatonnu, lai iznīcinātu septiņsimt miljonu ķīniešu,

iesim, Sevilja sacīja, pieskardamies Pītera elkonim, nepaliksim šeit, Pīters ielika lāpstu ķerrā, pagriezās, iejūdzās kā ilksīs un sāka vilkt ķerru pa akmeņaino zemi, netālu no mājas viņš apstā­jās, izslējās un paskatījās uz Sevilju, vai es drīkstu jums uzdot dažus jautājumus? Sevilja pagriezās pret viņu un nopietni ielūko­jās viņam acīs, ja tie ir jautājumi, kurus es nojaušu, tad labāk ne, es nevarēšu uz tiem atbildēt, un nevis tāpēc, ka es jums neuzticē­tos, bet gan, lai pasargātu jūs un Sūziju, ticiet man, būs labāk, ja jūs nezināsit neko, un jūs pats? Pīters jautāja, vai jums ne­draud briesmas? Sevilja savaikstījās, Edemss domā, ka ne, ka viss ir beidzies un viņiem pietiks ar delfīniem, bet man gandrīz lie­kas, ka viņš maldās, Pītera pleci saspringa, bet kāpēc tādā gadī­jumā lai es nedalītos ar jums briesmās? Sevilja pacēla roku, tāpēc ka tā jūs varat man palīdzēt no tām izvairīties, kādā veidā? Pīters dedzīgi iesaucās, darīdams to, ko es lūgšu, un neko nejautājot, vai gan līdz šim es neesmu, neko nejautādams, darījis to, ko jūs lūdzat? Pīters iebilda, Sevilja uzlika viņam roku uz pleca un pasmaidīja, tieši tā, un turpiniet tāpat, viņš nolaida roku gar sāniem, pirmkārt, jūs paņemsit gumijas laivu, aizvedīsit Megiju uz kontinentu un iesēdināsit viņu lidmašīnā, Sūzija brauks jums līdzi, otrkārt, jums jāuzmana, vai jums neseko, turiet acis vaļā, tie ļaudis ir speciālisti, pārzina visus sava aroda trikus, treškārt, es jums iedošu čeku uz jūsu vārda, un jūs to inkasēsit savā bankā, Pīters savilka uzacis, kāpēc čeku uz mana vārda?_ kāpēc ne čeku uz jūsu vārda ar jūsu pilnvaru, kā parasts?, tāpēc, Pīt, ka jūsu konts droši vien netiek uzraudzīts, turpretī mans, es bīstos, tiek, tāpēc, ka es nepaļaujos uz banku diskrēciju, un tāpēc, ka tas būs čeks par lielu summu, vai tas jūs apmierina?

Tiklīdz Sevilja nogriezās no fārvatera, lai nokļūtu alā, viņš ievilka airus, ielika vienu no tiem aizmugures gropē un sāka irties, Arleta stāvēja mazās gumijas laivas priekšgalā, lai ar otru airi atstumtos no klints sienām, starp kurām laiviņa slīdēja, drau­dēdama iestrēgt un gandrīz vai sagriezties šķērsām, tā viņi no­brauca metrus divdesmit, tad Sevilja skaļi uzsauca, airē atpakaļ! un Arleta spēcīgi airēja priekšgalā, kamēr viņš ar sava irkļa straujiem, sparīgiem vēzieniem lika laivai gandrīz pilnīgi apcir- sties ap savu asi un ievadīja to pret straumi tumšā, velvotā lī­kumā, kam, liekas, nebija izejas, jo priekšā slējās mitra, appelē- jusi, gliemežvākiem aplipuši siena, bet, nesasniedzis to, Sevilja atkal krasi pagrieza laivu, šoreiz pa kreisi, un iebrauca tik šaurā un zemā ejā, ka bija jāpietupstas, nu vairs nebija iespējams airēt, Arleta laivas priekšgalā iededza spēcīgu elektrisko laternu, Sevilja izstiepa rokas uz sāniem un, no visa spēka atspiezdamies pret ejas sienām, virzīja laivu uz priekšu, sīksikiem vilnīšiem šļakstot, brīžiem laivas gumijas veltņi berzējās gar klints grubuļiem ar satraucošu troksni, Sevilja pagausināja gaitu, viņam likās, ka laiva kuru katru brīdi iestrēgs starp diviem izciļņiem, Arleta dzir­dēja tumsā viņa smago elpošanu, tas bija visgrūtākais un bīsta­mākais posms, tad Sevilja pusbalsī sacīja, klāt esam, un laiva iz­sprāga kā korķis no pudeles kakla un, apgriezdamās ap savu asi, ieslīdēja alā, tā bija apaļa, pazema, plaša zāle ar tik regulārām velvēm kā viduslaiku pils pagrabam, kupolveidīgajos griestos bija dažas plaisas, pa kurām spiedās iekšā zaļgana gaisma, no fārva­tera alu šķīra tikai vienas sienas biezums, taču bija vajadzīga vai­rāk nekā pusstunda, lai pa līkumoto labirintu aizirtos līdz tai, Sevilja nolika vietā airi, kamēr Arleta lēnām slidināja laternas gaismu pār ūdens virsu, neredzēdama ne Fa, ne Bi, tikai tumsa un klusums visapkārt, ūdens bija rāms un melns, vienīgi laivas saceltie ņirbu vilnīši vēl salīgoja tā līmeni, «Fa! Bi!» Sevilja ar bažām sauca, velves atbalsoja viņa balsi, tad atkal iestājās klu­sums, un tikai ūdens skaņi pilēja no ievilktā aira,

nevar būt, ka viņi aizpeldējuši, Sevilja sacīja, arī tad, ja abi būtu izbijušies, es tam neticu, Arleta pievērsās viņam, tā kā viņa, izstiepusi roku sānis, aizvien vēl slīdināja laternas staru pār ūdens līmeni, Sevilja redzēja mazo, tumšo siluetu turpat līdzās, bet uz alas sienas — milzīgo ēnu, vai tu nedomā, ka akvalangisti varēja viņus nogalināt?, nē, nē, Sevilja atbildēja, kā viņi būtu atra­duši alu, nevienam par to nekas nebija zināms, un šurp jau pat dienā ir grūti nokļūt, bet tumšā naktī ala ir pilnīgi nepieejama, taču Fa un Bi varēja paši naktī izpeldēt līdz fārvateram, Sevilja pakratīja galvu, maz ticams, un pēc brītiņa turpināja, viņi ar savu sonaru arī tumsā jau iztālēm būtu atklājuši akvalangistus, turpretī tie vīri noteikti nezināja, ka delfīni ir šeit, starp citu, akvalangisti tikai izpildīja pavēli, viņi saņēma skaidru un precīzu rīkojumu — iznīcināt visu, kas ir ostā, pārējais viņus neinteresēja, nu, tad Fa un Bi aizbēguši aiz bailēm, Arleta sacīja, sprādziens viņus būs šausmīgi izbiedējis, un viņi aizpeldējuši; iestājās ilgs klusums, alā bija ļoti vēss, miklums apņēma Seviljas plecus un muguru, nomāktā balsī viņš sacīja, es ceru, ka ne, mīļais dievs, to es nepārdzīvotu, labu brīdi viņš nerunāja ne vārda, klusumā, kas valdīja alā, jautās kaut kas baiss, nodūris galvu, Sevilja iegrima sevī, savādi, ka šai mirklī viņš vairāk domāja par abu delfīnu lik­teni, nevis par pasaules nākotni, atceries, viņš pusbalsī sacīja, at­ceries, kā mēs nomainījām viens otru naktī uz plostiem, lai Fa nejustos vientuļš, jā, Arleta atbildēja, mēs nolaidām roku ūdenī, un Fa tūlīt to satvēra mutē un sāka pa jokam kost, agri no rīta viņš nolika savu lielo galvu uz plosta mazliet iesānis un skatījās uz mums, cik viņam bija mīlīgas, apaļas, spridzīgas acis, Sevilja klausījās Arletas balsī un domāja, tas ir beidzies, tagad jābrauc atpakaļ, nav vairs jēgas ilgāk palikt šai caurumā, bet, lai gan irklis jau bija viņam rokā un laiva pagriezta pret izeju no alas, viņš arvien vēl vilcinājās, krūtis nospieda neizsakāms smagums, viņu stindzināja neaptverama zaudējuma sajūta, viņš jutās bez­gala nabags, it kā pēkšņi būtu zaudējis pusi mūža, gadiem ilgās ikdienas rūpes, neprātīgās bailes, kad Fa un Bi atsacījās ēst, ne­skaitāmās darba stundas, kad ar neatslābstošu uzmanību bija pētījis, vērojis un salīdzinājis,, pat rotaļu laikā, pat atpūtas brī­žos, brauksim, viņš skaļi sacīja, nav jēgas palikt šeit, es te jūtos kā dzīvs aprakts, ārā, dienas gaismā, mums būs vieglāk, Arleta pavērsa laternas gaismu pret izeju, bet Sevilja nekustējās, labā roka bez spēka atdusējās aizmugurē uz aira, to nepaceldama, galva bija pagriezta sānis, ar skatienu uz laivas priekšgalu, lai pārbaudītu virzienu, laiks aizritēja, un Sevilja, rūgti pavīpsnā­dams, domāja, cik jocīgi, es taču šorīt biju pilnīgi pārliecināts, ka viņi beidzot sāks runāt, un pat magnetofonu paņēmu līdzi, vie­nīgais, kas man nenāca ne prātā, ka viņi varētu aizbēgt, un tagad visam beigas, viss zaudēts, ari cerība aizkavēt karu, kāds draus­mīgs absurds, pasaules liktenis bija atkarīgs no tā, kas norisinā­jās divu vaļveidīgo smadzenēs, kad notika sprādziens, no tā, kāds priekšstats viņiem par to radās, no viņu izdarītā secinājuma, un tagad, vai tas nav augstākais izsmiekls, B mēģinās dabūt mūs rokā, baidīdamies, ka viņi tomēr paguvuši mums visu izstāstīt, braucam, viņš sacīja trešo reizi, un viņa roka satvēra airi,

aiz laivas priekšgala, kur krita Arletas laternas gaisma, no ūdens uzšāvās kāds stāvs, uzmezdams savu milzīgo ēnu līdz kupola augšai, atskanot jautriem krekstieniem, šņirkstieniem, svil­pieniem, blakus pirmajam stāvam tūlīt parādījās otrs, drusku ma­zāks, «Fa! Bi!» Sevilja kliedza, nezinādams kur dēties aiz prieka, un tad sākās augstu augstie lēcieni, šjakstināšanās, krekstinā- šana, kas atgādināja smieklus, atmuguriska deja, kad delfīni, uz- niruši par trim ceturtdaļām virs ūdens, slīdēja pa to, kuldami asti, Henrij! Arleta laimīga iesaucās, šoreiz nevarēja maldīties, tā bija agrākā vētrainā sajūsma, bezgalīga sirsnība, neizsmeļams prieks, tik liela mīlestība, ka to nemaz nav iespējams pilnībā parādīt.

— Fa! Bi! — Sevilja sauca. — Kur jūs bijāt?

— Bet šeit! — Fa atsaucās ārkārtīgi spalgā balsī. — Mēs visu laiku esam šeit. Mēs klausāmies.

Arleta noliecās, pieskārās Seviljas elkonim un vienā elpas vil­cienā izteica:

— Mīļais! Viņš runā angliski!

Patiešām Fa runāja angliski, viņš nebija aizmirsis!

— Kur — šeit?

— Seit, — Bi sacīja. — Mēs nekustamies. Paši ūdenī, elpeklis ārā.

— Bet kāpēc? Kāpēc? — Sevilja jautāja.

Fa nolika galvu uz laivas veltņa.

— Mēs sakām: varbūt viņi nāk mūs nogalināt. Varbūt viņi ir draugi. Varbūt nav.

Tad, lūk, kā! Neuzticēšanās, šaubas. Cik dziļi cilvēku meli iedragā radījumus, kas nezina ļauna!

— Bet mēs taču jūs mīlam! — Sevilja sacīja.

— Es zinu, — Bi atbildēja. — Es dzirdu. Es dzirdu, kad tu runā par Fa.

«Es dzirdu», nevis «es dzirdēju», «kad tu runā», nevis «kad tu runāji». Viņu valoda pusgada laikā tomēr bija cietusi. Tā tas no­tiek ar pakļautām tautām, kuru valodu vairs skolās nemāca: vārdi saglabājas atmiņā, bet sintakse kļūst nabadzīgāka. Teikumu uz­būvē bija kaut kas bērnišķīgs, un izruna bija netīrāka nekā jeb­kad agrāk.

Bi palēcās augstu gaisā un iekrita ūdenī blakus laivai, lai ap- šļāktu Sevilju.

— Rimsties, Bi! — Arleta uzsauca. — Te ir pārāk auksts, lai draiskotos.

— Es dzirdu, — Bi smiedamās sacīja. — Ma runā par Fa, bet par Bi nē.

— Es tevi mīlu, Bi, — Arleta apliecināja.

— Ma aizmirst Bi, — Bi turpināja, un laternas gaismā varēja redzēt šķelmīgu spīdumu viņas acī.

Fa vairs nesacīja neko. Nolicis galvu uz gumijas laivas veltņa, viņš pievērtām acīm ļāvās Arletas glāstiem.

— Bi, — Sevilja jautāja, — paskaidro man. Tu taču neesi aiz­mirsusi cilvēku valodu?

— Kad neviens neklausās, mēs ar Fa runājam. Mēs negribam aizmirst.

— Kāpēc? Jūs taču vairs negribējāt runāt ar cilvēkiem.

— Lai saglabātu. Un vēl, — viņa pēc brīža piebilda, — lai iemācītu mazajiem.

Sevilja uzmanīgi izņēma no kabatas mazu bateriju magneto­fonu, savienoja kontaktus un izvilka mikrofonu. Dīvaina loģika. Cilvēks ir ļauns, bet viņa valoda ir laba, ja to nelieto, lai sazinā­tos ar cilvēkiem: ieguvums, kas pats par sevi vērtīgs, saglabā­jams un pat nododams tālāk nākamajām paaudzēm, arī sava veida sociāla priekšrocība; starp citu, Bi ar to bija iepriekšējā dienā lielījusies Dēzijai.

— Bi, — Sevilja jautāja, — vai tu mīli Pa un Ma?

— Jā.

— Un citus cilvēkus?

— Nē. Citi cilvēki nav labi.

Sevilja tuvināja roku ar mikrofonu laivas veltnim.

— Kāpēc? Ko tad viņi nodarījuši? — viņš jautāja, pieliekda­mies Bi.

— Viņi melo. Viņi nogalina.

Lieliski pateikts. Visa cilvēces vēsture četros vārdos. No paša sākuma līdz 1973. gadam. Līdz dienai, kad cilvēce, sagrābusi pati sevi aiz rīkles kā klauns, neviļus aiz neuzmanības no­žņaudzas.

— Kā viņi melo? — Sevilja vaicāja.

Fa pagrieza galvu un paskatījās.

— Sākumā, ar Ba, tas bija jocīgi. Bet pēc lidmašīnas viņi melo, viņi nogalina. Pat mūs viņi mēģina nogalināt.

— Paskaidro, Bi, — Sevilja sacīja.

— Nē, es! — Fa sparīgi iesaucās. — Sākumā, ar Ba, pirms lid­mašīnas, viņi uzliek mums iejūgu. Labi. Uz iejūga ir mīna. Viņi parāda mums vecu, tukšu kuģi, tālu, ļoti tālu. Mēs peldam, pel­dam. Pie kuģa mēs ienirstam, piepeldam pavisam klāt, pagrieža­mies uz sāniem, mina paliek pie kuģa.

— Pagaidi, Fa, ne tik ātri. Saskaroties ar kuģi, mīna atbrīvojas no siksnām un pielīp pie kuģa?

— Jā.

— Ka pielīp?

— Kā gliemežvāks pie klints.

— Un tu, ko tu dari?

— Es peldu. Tālu, tālu.

— Es arī, — Bi iejaucās. — Man arī ir iejūgs un mīna. Mana mīna arī paliek pie kuģa. Es arī peldu kopā ar Fa.

Pēkšņi Bi iesmējās.

— Kāpēc tu smejies?

— Sākumā Ba saka: Bi nesīs mīnu. Bet es saku: nē. Es saku: kopā ar Fa, citādi es nepeldu. Tad Fa viens pats, Ba saka. Tikai kopā ar Bi, citādi es nepeldu, Fa saka. Cilvēki ļoti dusmojas. Viņi saka: Bi vienā baseinā, Fa otrā baseinā. Tad es vairs neēdu. Un Fa arī neēd. Divas dienas, un cilvēki piekāpjas.

— Fa, — Sevilja vaicāja, — kurā vietā kuģim tu noliec mīnu?

— Pašā vidū.

— Un tu, Bi?

— Vidū. Blakus Fa.

Acīmredzot otra mīna bijusi tukša. To vajadzēja tikai tāpēc, lai apmierinātu delfīnu prasību nešķirt viņus.

— Un tad? — Sevilja jautāja.

— Mēs peldam un peldam. Un kuģis taisa «puf». Ļoti stipri, kā vakar vakarā. Kādu citu dienu Ba saka: jūs redzat kuģi, panāciet to. Bet kuģis peld ātri, ļoti ātri; tomēr Bi un es, mēs to panākam, pieliekam mīnu un peldam atpakaļ.

— Un kuģis uzsprāgst?

— Nē. Kad mēs to panākam, nekad.

— Kā tu domā, kāpēc?

— Tāpēc, ka uz kuģa ir cilvēki.

— Un tālāk?

— Katru dienu notiek skriešanās, — Bi sacīja, — mēs un laiva ar diviem lieliem motoriem.

— Kādi motori? Vai tādi, kādus tu'redzi laivu aizmugurē?

— Jā. Tas ir jautri.

— Kāpēc?

— Laiva peld ātri, ļoti ātri, ātrāk nekā visi kuģi.

Fa triumfējoši piebilda:

— Bet mēs uzvaram.

— Vai jūs nopeldat garu gabalu?

— Kā kuru reizi: pusgaru, garu, garu un pusgaru, divreiz garu. Bet mēs uzvaram. Cilvēki laivā ir ļoti apmierināti. Viņi kliedz. Viņi svilpo.

— Citreiz tā ir zemūdene, — Bi sacīja. — Zemūdene mūs pa­ņem, aizved jūrā tālu no krasta un palaiž. Ba saka: peldiet vienu stundu uz dienvidiem un atgriezieties zemūdenē.

— Kā jūs zināt, ka esat nopeldējuši stundu?

— Mēs zinām. Mūs apmācīja. Pusgarš gabals — pusstunda. Garš gabals — stunda. Divreiz garš gabals — divas stundas.

— Un jūs neklūdāties?

— Nē.

— Un jūs atrodat zemūdeni?

— Vienmēr.

— Kā?

Fa sacīja:

— Ba arī grib zināt, kā. Bet mēs labi nezinām, kā. Mēs gar­šojam ūdeni.

— Jūs garšojat ūdeni?

— Kad mēs peldam, — Bi paskaidroja, — mēs mazliet atve­ram muti un garšojam ūdeni.

— Un tai pusē, uz kuru aizbraukusi zemūdene, ūdenim ir ci­tāda garša?

— Jā.

— Citreiz, — Fa sacīja, — mums nav jamekle zemūdene, bet mums jāatrod bāze. Tas ir grūtāk.

— Kāpēc?

— Ir labi jāpazīst piekraste ap bāzi.

— Kad tu neredzi zemi, kā tu to vari atrast?

— Pēc ūdens garšas.

— Un, kad tu redzi zemi, kā tu atrod bāzi?

— Ar sonaru. Un, kad esmu tuvāk, ar aci.

Vispirms — garša. Pēc tam — auss. Visbeidzot — acs. Acs, izrādās, vismazāk noderīga.

— Vai naktī arī tu atrodi bāzi?

— Jā. Bet vispirms es daudz peldu ap bāzi ar sonaru. Vajag labi pazīt krastu.

Un izpētīt visus virzienus, ar sonaru konstatēt visas izmaiņas zem ūdens, visus datus iereģistrēt apbrīnojamā atmiņā un precīzi paturēt prātā, kad peld bez redzamiem orientieriem. Taču Fa tas viss likās vienkārši.

— Labi, — Sevilja sacīja. — Parunāsim par lidmašīnu.

— Tas bija garš ceļojums, — Bi teica.

— Kādā veidā?

— Uz nestuvēm. Man karsti. Es esmu pavisam sausa, man ir grūti. Fa arī. Ba liek mums virsū slapjus palagus. Pēc lidmašī­nas — bāze. Es peldu pa bāzi un apkārt bāzei. Bet nedaudz. Fa arī.

— Ūdenim ir savāda garša, — Fa piebilda.

— Un pēc tam?

Fa turpināja:

— Ba ved mūs laivā, mani un Bi. Ba saka: jūs gaida zemūdene. Jūs brauksit ar zemūdeni. Es ne. Viens cilvēks jums teiks: izda­riet to un to, un jūs izdarīsit. Es saku Ba: kāpēc tu nebrauc līdzi? Viņš saka: tāda ir pavēle.

— Un kāds Ba izskatījās, to sacīdams?

— Viņš nebija priecīgs. Mēs paliekam laivā.

— Cik ilgi?

— Kad es nepeldu, es nezinu, cik ilgi.

— Vai īsu vai ilgu laiku?

— Ugu.

— Kas notiek, kad jūs sastopat zemūdeni?

— Ba mūs ielaiž ūdenī, un mēs aizpeldam līdz zemūdenei. Cil­vēki mūs paņem.

— Vai jums nebija grūti zemūdenē?

— Jā. Ļoti grūti. Bet cilvēki rīkojas uzmanīgi. Tomēr man bail. Zemūdenē ir ļoti karsts. Es esmu pavisam sauss, man ļoti grūti.

Bi sacīja:

— Zemūdenē cilvēks mums saka …

— Kāds cilvēks?

— Cilvēks, kas komandē.

— Vai viņam bija mugurā formas tērps?

— Nē.

— Kads viņš izskatījas?

— Mazs, zilām acīm, nedaudz matu.

— Ko viņš saka?

— Viņam rokā mazs, pelēks kuģis ar lielgabaliem. Viņš to rāda mums un saka: apskatiet labi. Es jūs palaidīšu jūrā, jūs atradīsit šo kuģi, pieliksit mīnu un peldēsit atpakaļ uz zemūdeni.

— Cik ilgi jūs palikāt zemūdenē?

— Ilgi. Mēs labi apskatām mazo kuģi.

— Vai tā ir pirmā reize, kad jums liek atrast īstu kuģi, parādot vispirms mazu tā modeli?

— Nē. Bāzē mēs ar Fa to bieži darījām.

— Un vai jūs arī kļūdījāties?

— Pirmās reizes jā. Pēc tam vairs nekad.

— Labi. Kas notiek pēc tam?

— Cilvēki mums uzliek iejūgu.

— Parastās siksnas?

— Nē. Citas.

— Un mīnas? _

— Nē, vēl ne. Ūdenslīdēji mūs izlaiž ārā.

— Zem ūdens?

— Jā.

— Ka viņi to dara?

— Ieliek mūs kastē, aiztaisa kasti ciet, tā piepildās ar ūdeni. Jūrā tā atveras. Mēs tiekam ārā. Ūdenslīdēji mūs tur aiz sik­snām. Viņi peld mums līdzi.

— Vai ilgi?

— Nē. Viņi apstājas un piestiprina mīnas pie mūsu iejūga.

— Un pēc tam?

— Mēs peldam uz ziemeļiem. •

— Kā jūs zināt, ka uz ziemeļiem?

— Pēc saules. Kad mūs izlaiž no zemūdenes, ir rīta vidus. Mēs peldam ātri.

— Cik ilgi?

— Garu gabalu un pusgaru. Es atrodu kuģi. Es piepeldu tuvāk, uz kuģa ir cilvēki. Es saku Bi: tas nav jautri, «puf» nevajag!

— Nevajag sprādziena?

— Jā. Es domāju: ir cilvēki, nav «puf». Bi saka: es būšu pirmā. Tad es peldu, peldu, Pa, es peldu, kā putns lido! Es esmu pir­mais, nevis Bi! Es pagriežos, mīna iet uz kuģi, bet es esmu uz mīnas!

— Tu gribi sacīt, ka mīna pielīp pie kuģa, bet neatdalās no siksnām?

— Jā.

— Un tu esi piesiets pie kuģa?

— Jā. Man ir bail! Es vairs neelpoju! Es slīkstu nost! Es saucu palīgā: Bi! Bi!

— Un es, — Bi turpināja, — es ar zobiem pārkodu siksnu Fa zem vēdera. Viņš ir brīvs. Bet es netuvojos kuģim.

— Tu nepieliec savu mīnu?

— Nē.

— Atkārto: tu nepieliec savu mīnu?

— Nē. Man bail. Fa arī bail.

Seviljam sāka drebēt rokas.

— Ko tu dari ar savu mīnu?

— Es saku Fa: pārkod ar zobiem manas siksnas. Viņš pārkož. Iejūgs un mīna nokrit.

Sevilja paskatījās uz Arletu, rokas viņam drebēja, viņš neval­dīja pār savu balsi. Simtu jūrnieku dzīvība bijusi atkarīga no nie­cīgas nejaušības: akvalangisti bija piestiprinājuši tukšo mīnu pie Bi iejūga, nevis pie Fa.

— Iejūgs un mīna nogrimst jura?

— Jā.

— Un pēc tam?

— Mēs ar Fa uznirst aun virs ūdens, es elpoju un peldu uz dien­vidiem. Es peldu ātri, ātri. Man bail.

— Kādā virzienā brauca kuģis?

— Uz ziemeļiem.

— Un jūs — uz dienvidiem?

— Jā. Un kuģis taisa «puf»!

— Vai tu to redzi?

— Uz kuģa ir cilvēki, un kuģis taisa «puf»!

— Vai tu to redzi?

— Es dzirdu. Es esmu tālu jūrā, bet es redzu gaismu. Es dzirdu troksni un jūtu triecienu ūdenī. Es ienirstu dziļāk, es peldu, man ir bail!

— Cik ilgi tu peldi?

— Vienu garu gabalu un pusi. Es garšoju ūdeni. Zemūdenes nav: tā ir aizbraukusi.

— Un tālāk?

_— Es to meklēju. Fa arī. Bet zemūdene ir projām. Jau sen. Ūdenim nav garšas.

— Tad Bi un es, mēs saprotam.

•— Ko jūs saprotat?

— Cilvēki uz kuģa mirst. Un Fa, un Bi arī mirst pie kuģa kopā ar viņiem. Zemūdenes vīrs saka: ļoti labi, viņi ir nomiruši, neva­jag gaidīt.

— Un tad?

— Es saku: cilvēki nav labi. Paliksim jurā. Bi saka: ne, vajag atgriezties bāzē.

— Kāpēc?

— Lai pateiktu Ba.

— Lai pastāstītu Ba, kas noticis? — Sevilja pārjautāja, ar pūlēm valdīdams satraukumu.

— Jā. Tāpēc ka Ba ir mūsu draugs. Bet zeme ir tālu. Es peldu, es atrodu zemi, bet neatrodu bāzi. Es tik labi nepazīstu krastu. Es peldu, ir dienas beigas, es peldu visu nakti. Es neēdu, es peldu, es esmu ļoti noguris.

— O, es esmu tik nogurusi! — Bi sacīja. — Mēs ar Fa pel­dam. Es peldu un peldu. Beidzot, no rīta, es redzu bāzi. Un uz dambja stāv Ba. Viņš mūs redz. Viņš ar visām drēbēm metas ūdenī. Mēs esam apmierināti.

— Un tad?

Iestājās klusums, tas ieilga.

— Un tad? — Sevilja pacietīgi atkārtoja.

— Es visu pasaku Ba.

— Tu viņam izstāsti visu, kas noticis? ■— Sevilja jautāja pie­smakušā balsī.

Viņš izstiepa roku un spēcīgi saspieda Arletas pirkstus.

— Jā.

— Visu?

— Jā.

Atkal klusums.

— Un tālāk?

— Ba skatās uz mums. Viņš ir pavisam balts. Viņš saka: tas nav iespējams. Tas nav taisnība. Bi, tu melo. Nevajag to vairs sacīt. Dzirdi, tā nevajag sacīt. Viņš ir pavisam balts. Viņš trīc.

— Un ko tu atbildi?

— Es saku: tas ir taisnība, tas ir taisnība, tas ir taisnība! — Bi izmisīgi atkārtoja.

Viņa atkal apklusa.

—'Un tad?

— Tad es saprotu, ka Ba nav mūsu draugs. Mēs sakam: ar Ba mēs vairs nerunāsim. Ar cilvēkiem mēs vairs nerunāsim.

Sevilja izslēdza magnetofonu un paskatījās uz Arletu.

— Tā, nu viss ir skaidrs. Bobs visu, ko uzzināja, pastāstīja B vīriem, un pēc tam tie viņu likvidēja. Vai gan šie vīri ticēs, ka Fa un Bi nav ar mums runājuši?

— Viņi taču zina, ka ne, — Arleta pēc brīža sacīja. — Viņi droši vien vakar uztvēra visas tavas un Edemsa radiogrammas.

— Un nodomāja, ka mēs tikai laižam šiem miglu acīs.

— Labi, piejausim, ka tā viņi to iztulko. Pieļausim, ka viņi domā, ka Edemsam tagad ir magnetofona lente ar delfīnu liecī­bām. Tādā gadījumā mums nekādas briesmas vairs nedraud.

— Pilnīgi pretēji. Viņi uzskata, ka delfīni ir beigti. Lai magne­tofona ierakstam būtu pierādījuma vērtība, mums jābūt dzīviem un jāapstiprina delfīnu stāsts.

— Pa! — Bi sacīja. — Mēs gribam runāt.

— Tūlīt, Bi, — Sevilja atbildēja, uzlikdams roku viņai uz gal­vas. — Pa runā ar Ma.

— Un pēc tam ar Bi?

— Pēc tam ar Bi.

— Vai tu domā, — Arleta jautāja, — ka B vīri nāks atkal…

Kīusā, bet ļoti noteiktā balsī Sevilja atbildēja:

— Jā, šonakt. Viņi atgriezīsies šonakt.

— Ja tu tā domā, tad arī Edemsam jādomā tāpat. Kāpēc tādā gadījumā viņš atsauca apsardzes kuģus?

Sevilja saņēma rokas un paraustīja plecus.

— Edemss! Edemss spēlēja divkāršu spēli.

Sevilja turpināja, cenzdamies slēpt satraukumu balsī:

— Edemsa nostāja jau no paša sākuma bijusi divkosīga. Viņš taču pārstāv resoru, kur vieni ir patiesības piekritēji, bet otri — par patiesības noklusēšanu. Sākumā viņš bija par patiesību. Tā kā Fa un Bi tagad ir «beigti», Edemss domā, ka patiesības no­metne zaudējusi, un turpmāk viņš atbalstīs klusēšanu.

— Fa un Bi nav beigti, — Fa sacīja.

— Protams, nē, — Sevilja apliecināja.

— Tu sacīji, ka Fa un Bi ir beigti.

— Tā saka ļauni cilvēki.

— Bet tas nav taisnība! — Fa satraukti iebilda.

— Nē, tas nav taisnība, Fa, — Sevilja atkārtoja.

Viņš paskatījās uz Arletu un domāja par to, kāds delfīnu uz­tverē vārdam ir realitātes spēks, vajadzēja izteikties ļoti uzma­nīgi.

— Tu sacīji, — Arleta iejautājas, — ka turpmāk Edemss atbal­stīšot klusēšanu. Ko tas nozīmē?

— Šorīt bija kāds brīdis, kad Edemss sevi nodeva: kad viņš piedāvājās atstāt man ieročus. Kāpēc man paturēt ieročus, ja ne­kādas briesmas nedraud?

— Viņš ir necilvēks!

— Nē, kāpēc, — Sevilja iebilda. — Viņš izjūt pret mums zinā­mas simpātijas, un viņā vēl palikusi vāja cilvēcības atblāzma.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Pierādījums tam: pēdējā mirklī viņš nespēja panest domu, ka nodod mūs bez ieročiem B vīru rokās. Un atstāja mums izre­dzes uz glābiņu.

Viņš pavīpsnāja.

— Ļoti niecīgas izredzes.

*

Sevilja ievilka airi, izcēla to no balsta un nolika laivas dibenā, tad izņēma elektrisko laternu no Pītera rokām un uzlaida staru kūli abiem delfīniem, Fa! Bi! viņš sacīja skaļā balsī, kamēr del­fīni, pa pusei uzniruši virs ūdens, uzlika galvas uz laivas gumijas veltņiem, esiet rāmi, Sevilja turpināja, man jāparunā ar Pīteru, Pītera skatiens klīda no viena pie otra, Fa un Bi? viņš, pavisam apjucis, jautāja neskanīgā balsī, bet šorīt, tas lielais tēviņš? jūras delfīns, kuru Dēzija bija pieradinājusi, Pīters grozīja galvu, es sāku kaut ko saprast, Sevilja pavērsa laternas gaismu pret viņu, bet, tā kā viņš samirkšķināja acis, nolaida to zemāk, līdz jaunekļa

krūtīm, Pītera gaišā, godīgā, atklātā seja tādā apgaismojumā pēk­šņi kļuva neparasti skarba un vīrišķīga, pat abas bedrītes vaigos virs lūpu kaktiņiem likās dziļākas un asākas, zods vairāk izvir­zīts^ skaidri iezīmējās kakla cīpslas, gluži kā atlētam piepūles laikā, sejas vaibsti bija kā akmenī kalti, pat zem uzacu lokiem dziļi iegrimušās acis vairs neraudzījās tik bērnišķīgi, Pīter, Se­vilja sacīja, es jūs atvedu uz šo alu, lai parādītu, ka Fa un Bi ir dzīvi, es gribu, lai vēlāk, ja būs vajadzīgs, jūs varētu aplieci­nāt, ka 9. janvāra rītā, tas ir, otrā dienā pēc sprādziena, kas iznī­cināja «Karibī», esat redzējis viņus dzīvus, atvainojiet, ka nolau­pīju jūs Sūzijai, tikko krastā izkāpušu, bet es gribēju parunāt ar jums mierīgi šeit, alā, kur nav jābaidās, ka mūs var izspiegot no tālienes ar elektronu noklausīšanās aparātu, tagad, kad Edemss atstājis viņiem pilnīgu rīcības brīvību, šie kungi liks lietā visas savas spējas, pirmais jautājums: vai 'jums sekoja?, jā, Pīters at­bildēja, no kura brīža sākot? uz jūras? vai kad izkāpāt krastā? Pīters papurināja galvu un sacīja skaļā, gandrīz priecīgi pacilātā balsī, nē, viņi rīkojās daudz viltīgāk, viņi zina, ka, izkāpis krastā, es vispirms došos uz automobiļu stāvvietu pēc sava forda, labi, tur nonācis, es redzu, ka manam fordam nevar tikt klāt, tas ir ieslēgts neticamā automašīnu jūklī, vajadzīga .vesela pusstunda, lai to atbrīvotu, un pārvaldnieks pa to laiku var piezvanīt, kur likts, kad es beidzot izbraucu, ievēroju diezgan tālu aizmugurē melnu dodžu, aiz dodža zilu oldsmobilu, pēc tam vecu, netīru ne­noteiktas krāsas kreisiem, tad atkal dodžu, jā, gandrīz aizmirsu, par stāvvietu runājot, es skatījos, kur ir jūsu buiks, pie tā tikpat grūti tikt klāt kā pie mana forda, bet jūs to nolikāt stāvvietā tikai aizvakar, un pēc jūsu lūguma tas bija tikko nomazgāts, rievas zem durvīm bija vēl slapjas, puišiem laikam nācās krietni nopū­lēties, kamēr aizdzina mašīnu pašā nomaļākajā stūrī, komiski iz­skatījās jūsu mirdzošais buiks starp vecajām, dubļainajām gra­bažām, kas stāv tur jau mēnešiem ilgi, tai brīdī man acis atvērās, un es kļuvu uzmanīgs, Sevilja skatījās uz Pīteru, tik jauns, tik bezbēdīgs, tik lepns uz savām novērošanas spējām, tā ir laime, ka viņu tur, uz cietzemes, nenolaupīja kopā ar Sūziju, bet B vīri ir pārliecināti, ka mūs visus šovakar dabūs rokā, Pīter, viņš no­pietni sacīja, mums pienācis laiks šķirties, Pīters raudzījās viņā satriekts, apjucis, tikai nejautājiet neko, Pīter, nekas man nav grūtāk kā pamest jūs, bet tas ir nepiecie­šams, mums visiem četriem draud nāves briesmas, mums jābēg un jāpaslēpjas, laika palicis maz, kad satumsīs, mēs aizbrauksim no salas, jūs mazajā gumijas laivā dosities uz kontinentu, bet es ar lielo laivu, nē, es negribu jums sacīt, kurp es braukšu, bet klausieties, kas jādara jums ar Sūziju: jūs paņemsit līdzi tikai pašu nepieciešamāko un magnetofona lentes, kur ierakstīti Dēzi­jas svilpieni, tas ir viss mūsu darbs uz salas, jūs paņemsit arī divas vēstules, vienu Megijai, lai arī viņa cik iespējams ātri at­rod, kur paslēpties, un otru, ļoti svarīgu vēstuli Goldsteinam, tik­līdz jūs būsit pārliecinājušies, ka jums neseko, jums jānosūta abas šīs vēstules, bet es pasteidzos, vispirms, sasnieguši konti­nentu, jūs nekādā gadījumā nedrīkstat rādīties automobiļu stāv­vietā, dodieties uz tuvāko remontdarbnīcu, un tur jūs katrā ziņā gaida «reta izdevība», nelaidiet to garām un nopērciet mašīnu, Pīters sarauca uzacis, es jums došu, kas vajadzīgs, Sevilja pie­bilda, brauciet visu nakti, nākamajā posmā, no rīta, es jums iesaku automobili pārdot, kaut vai ar zaudējumiem, kādā citā ga­rāžā nopirkt jaunu mašīnu un vismaz vēl vienu reizi atkārtot to pašu, tā jūs aizbrauksit līdz Kanādai, bet no Kanādas dodieties uz Eiropu, es domāju, ka robežai tiksit pāri bez sarežģījumiem, jo jūs neizseko vis FIB, bet gan resors, kas, protams, savus no­slēpumus FIB neatklāj, es jau zinu, ko jūs gribat sacīt, Pīter, bet ■man jums jāatlīdzina zaudējumi par līguma laušanu, un pēc visa šī darba, ko mēs kopīgi esam veikuši, jūs noteikti esat nopelnī­jis gadu mierīgas atpūtas kaut kur Eiropā, man jums jāaizrāda, Pīters sacīja, ka tamlīdzīga zaudējumu atlīdzināšana manā lī­gumā nav paredzēta, Sevilja pasmaidīja, tas ir netīšs izlaidums, ko es gribu izlabot, jo kur gan lai es lieku visu to naudu? Pīters klusēdams ilgi raudzījās viņā, es vēlētos uzdot jums vienu jautā­jumu, tikai vienu: vai ierocis man jāņem līdzi?, tas ir jautājums, Sevilja sacīja, uz kuru jums pašam jāatbild, es nezinu, cik tālu sniedzas jūsu cieņa pret cilvēka dzīvību, Pīters izslēja plecus un paskatījās Seviljam acīs, es izteikšu savu jautājumu citiem vār­diem: ja viņi tiks mums ; uz pēdām un nolaupīs mūs, vai, pēc jūsu domām, viņi mūs spīdzinās, lai piespiestu runāt?, domāju, ka jā, arī Sūziju? Pīters jautāja aizžņaugtā* balsī, Sevilja sarauca uz­acis, ticiet man, viņi tur neredz nekādu atšķirību.

Majā nebija iedegta neviena spuldze, durvis un logi bija ciet, šad tad uz īsu brīdi paspīdēja tikai elektriskās laterniņas gaisma, uz terases par viņu galvām jumās milzīgi, nekustīgi, smagi, melni mākoņi, kuros nebija nevienas pelēcīgas plaisas, bija gaidāma tik­pat tumša nakts kā iepriekšējā, Sevilju pārņēma dīvaina sajūta šai krēsla, kas ar katru minūti kļuva biezāka un drūmāka, viņi visi četri, ģērbušies tumšās drānas, arī sievietes garās biksēs, bez trokšņa kustējās šurp un turp, no mājas uz terasi, no terases uz ostu, gatavodamies ceļam, viņi staigāja basām kājām, retu­mis, ar muti pie auss, pārmija tikko dzirdamus čukstus, četras sa- tumstošajā naktī aizvien grūtāk saskatāmas ēnas, kas slīdēja cita citai pretī, izšķīrās, krustojās, tuvojās, atkal attālinājās, Sevilja sākumā pazina biedrus pēc silueta, Arleta bija vismazākā, Pīters — visgarākais, Sūzija — vidējā, bet arī šī atšķirība izlīdzinājās, iz­gaisa, tumsa izdzēsa un aprija siluetus, kustības palēninājās, tagad tikai pēc elpas varēja nojaust otra tuvumu, kāda roka pie­dūrās Seviljās krūtīm, viņš to satvēra, tā bija Pītera roka, kāda balss čukstēja viņam ausī, mēs esam beiguši, laiks braukt, Pīter, es redzēju, ka jūs paņēmāt revolveri, Sevilja norunāja vienā elpas vilcienā, labāk ņemiet granātas, ja vairāki apbruņoti pretinieki pēkšņi izlec no automašīnas, vislabāk der granāta, Sevilja juta uz kakla Arletas elpu, Sūzija grib no tevis atvadīties, kāda roka pieskārās plecam, tā bija Sūzijas roka, auss uztvēra spēcīgus, sirsnīgus čukstus, Henrij, labu veiksmi, labu veiksmi, Henrij, pirmo reizi Sūzija sauca viņu par Henriju, viņš juta, ka Sūzija saņem delnās viņa seju, pieliecās, Sūzija uzspieda lūpas viņam uz vaiga un vienā elpas vilcienā tikpat spēcīgi un sirsnīgi atkār­toja, labu veiksmi, Henrij, tad viņa palaida rokas vaļā, bija dzir­dami klusi, apslāpēti šņuksti, viņš saprata, ka abas sievietes at­vadās, Sevilja priecīgi un brīvi uzelpoja: arī tāds ir cilvēks — ar savu labo gribu, rūpēm par citiem, dziļu pieķeršanos, Pītera roka slīdēja pa viņa delmu, viņš satvēra to un spēcīgi paspieda, Pīt, viņš sacīja klusā balsī Pīteram pie pašas auss, es paņemšu jūsu mazo laivu, lai aizbrauktu pēc Fa un Bi, viņš paspēra pāris soļu, kāds tuvojās, matu smarža, vēsas rokas, tā bija Arleta, viņai bija apbrīnojama dzirde, stāvēdama metru atstatu, Arleta bija dzirdē­jusi viņa vārdus, viņa piekļāvās, pastiepās uz pirkstgaliem un iečukstēja viņam ausī, es braukšu līdzi, Henrij,

viņi iegriezās šaurajā līkloču kanālā, Arleta tikai retumis uz brīdi paspīdināja laterniņu, šodien Sevilja te brauca jau trešo reizi un gandrīz pēc taustes pazina ceļu, kā cilvēks pazīst tu-mšu gaiteni mājā, kurā pavadīta bērnība, jo tālāk starp klinšu sienām slīdēja laiva, jo lielāka atvieglojuma un drošības sajūta pārņēma Sevilju, viņš varēja iedomāties, ko izjuta aizvēsturiskie cilvēki, atklājuši līkumotu alu pakalna nogāzē, jā, jā, pat tad, ja vispirms vajadzēja izdzīt no turienes lāčus, lai padarītu to par savu patvē­rumu, mednieku šķēpi un cirvjj pret ilkņiem un nagiem, bija vērts uzbrukt veselam milzīgo pēdmiņu baram, lai nolaupītu viņu silto, tumšo, dziļo un nepieejamo migu, kur, cieši piespiedušies cits pie cita siltenā cilvēku ņudzeklī, nākamie pasaules valdnieki un iz­nīcinātāji jutās tikpat pasargāti no visām āra briesmām kā mātes vēderā, vari nenodzēst laternu, Sevilja skaļi sacīja, abām rokām

atstumdamies no pēdējās ejas klinšu sienām, tas bija gluži jauns prieks atkal runāt skaļā balsi un redzēt skaidri. Fa! Bi! viņš skaņi uzsauca, un delfīni parādījās blakus laivai — priecīgi, trokšņaini, kustīgi, nē, nē, nešļakstinieties, Sevilja viņus norāja, mums šo­nakt jānobrauc tāls ceļš pa jūru, mums sals, ja būsim slapji, pa­klausieties, kad nokļūsim fārvaterā un pēc tam jūrā, vairs ne vārda, neviena paša vārda cilvēku valodā, runājiet tikai ar svil­pieniem, mums priekšā ienaidnieks, pa kreisi un pa labi ienaid­nieks, Arleta iesmējās, pirmo reizi kopš divi dienām smējās, mī­ļais, viņa sacīja, cenzdamās apvaldīt priecīgu uzbudinājumu, tu runā kā armijas virspavēlnieks, un tev ir tādi paši kara noslē­pumi, visneticamākais ir tas, ka es pat nezinu, kurp mēs doda­mies, protams, uz Kubu, viņš atbildēja, es kopš vakardienas par to tik daudz esmu domājis, un man šķita, ka es jau tev teicu, līdz Marianao ir nepilni simtpiecdesmit kilometri, Kuba ir vistuvākā ārvalsts un, galvenais, vienīgā Latīņamerikas zeme, kur šis fakts, ka mums atņemta Savienoto Valstu pase, jau ir sava veida reko­mendācija, tā ir vienīgā valsts, no kuras mēs varam viegli no­kļūt Prāgā, varbūt ar kubiešu pasēm, mūsu mērķis, ja vien mūs nesaņems ciet, ir kopā ar Fa un Bi pirms 13. janvāra nokļūt kādas Eiropas valsts galvaspilsētā, lai skaļi un atklāti paziņotu patiesību, ja Goldsteins nav saņēmis manu vēstuli vai arī viņam nav izdevies pārliecināt Smitu ar šā rīta ierakstu magnetofona lentē, tad, man šķiet, šis ieraksts un vēsts par to, ka mēs ar Fa un Bi atrodamies Prāgā, liks Smitam atgūties un pagriezt stūri uz otru pusi, man nepatiktu, ka es būtu spiests sasaukt preses konferenci un izstāstīt par slepeno dienestu briesmu darbiem manā zemē, pietiktu ar Smita paziņojumu, ka komisija noskaidrojusi «Little Rock» bojāejas apstākļus un atzinusi sprādzienu par ne­laimes gadījumu,kad abas gumijas laivas ar paceltiem motoriem un paralēli no­liktiem airiem uz veltņiem atkal stāvēja blakus fārvaterā elles tumsā un vārdi atkal pārvērtās tikko sadzirdamos čukstos, Se­vilju no jauna pārņēma tāds pats baiļpilns nemiers kā pirms dažām stundām, kad delfīni viņam atklāja, ka Bobs zinājis visu, viņš gaidīja, kamēr Pīters sakrauj somas mazajā laivā, gaidīšana kļuva nepanesama, nervi bija saspringti līdz pēdējam, deniņos dunēja, paduses bija vienos sviedros, viņš vairs nespēja palikt ne­kustīgs, Arleta satvēra viņa roku, viņš tūlīt to atrāva atpakaļ, roka bija slapja, un Pīters nevarēja vien beigt kravāšanos, viņš allaž bija tik pedantiski rūpīgs, tik akurāts, Sevilju pārņēma drausmīga nepacietība, kurā dusmas jaucās ar paniku, viņš jau pavēra lūpas, lai uzkliegtu, bet savaldījās, aizgāja uz laivas priekšgalu un kā apburts sastinga: viņam pretī raudzījās kompaša luminiscējošais disks kā draudzīga zīme tumsas okeānā, vie­nīgais drošais un nomierinošais punkts naidīgā pasaulē, un pēk­šņi viņš atcerējās, 1944. gada vasara Normandijā, aiz dzīvžoga, nakts uzbrukuma laikā, naidīgajā tumsā skaidri iegaismojās ro­kas pulksteņa kiminiscējošie rādītāji, viņš izjuta atvieglojumu, prāts atkal kļuva skaidrs un darbīgs, Tod, paņemiet desmit pui­šus un ejiet izlūkot, kas tas par strautu, kas burbuļo tur ielejā, un, ja nāksies šaut, tikai nešaujiet cits citam virsū, drausmīga sajūta, kad jāvirzās uz priekšu aklā tumsā, kur ik brīdi var iekrist lama­tās, nolādētie normandiešu žogi, aiz katra dzīvžoga vācu ložme­tējs, lieliski nomaskēts, gaida absolūtā klusumā, katrreiz nomana avangarda maz kas palika pāri, viņi prata cīnīties, viņš juta uz pakauša Arletas vēso roku un viņas lūpas pie auss, Pīters ir ga­tavs, labi, braucam, Sevilja sacīja, kaut kur kaut kas nokrakšķēja, it kā pēkšņi būtu ieplīsusi bura, nē, tas taču ir neprāts laisties fārvaterā pilnīgā miglā, neko neredzot, neko iepriekš neizlūkojot, pagaidīsim, viņš nolēma, pasaki'Pīteram, lai pagaida, viņš pār­liecās pār laivas malu un ar delnu uzsita divreiz pa ūdens virsu, sekundi vēlāk pirksti sataustīja siltu, gludu masu, Sevilja pārlaida roku pār to uz vienu un otru pusi, viņi abi bija tur, Fa! Bi! viņš klusu iesvilpās delfīnu valodā, savādi, cik labi svilpiens saskanēja ar vēja brāzmām un ūdens šļakstiem pret zemūdens klintīm, inte­resanti, ko domā šie tur, .kas noklausās, piespieduši ausi pie sa­viem aparātiem?

— Fa, Bi, vajag aizpeldēt pa fārvateru līdz jūrai.

— Un tad?

— Varbūt tur ir kāds kuģis vai laiva. Varbūt akvalangists. At- peldiet atpakaļ un pasakiet.

Uz brīdi iestājās klusums, un Fa nosvilpoja:

— Labi. Tur ir akvalangists, viņš peld mums pretī. Ko es daru?

— Tu viņu nosit.

— O nē, — Fa sacīja. — Es viņu nositu, viņš nogrimst un mirst. O nē.

— Tu viņu nenosit, viņš nogalina mūs.

Klusums, un Bi svilpoja:

— Es ar zobiem pārkožu viņa cauruli, viņš paceļas virs ūdens, es no muguras iebelžu viņam un uzmetu viņu uz klints.

Apbrīnojama atteikšanās no vardarbības: viņa padarīs preti­nieku cīņas nespējīgu, taču izglābs tam dzīvību.

— Labi, — Sevilja sacīja.

Delfīni ienira, un viņš iztēlojās, kā tie abi slīd melnajā ūdenī, kra-kra-kra priekšā krakšķot sonaram, kas uzzīmēja visus šķēr­šļus ceļā tik skaidri, it kā viņi tos patiešām redzētu, divi gareni, slaidi silueti, vingru un spēcīgu .astes kustību dzīti, ar apbrīno­jami niecīgu piepūli traucas kā bultas bez trokšņa, un aiz viņiem nepaliek ne vērpatas, ne vagas, jo viņi ir tikpat plūstoši kā ūdens, kurā viņi ienirst, to nesakuļot, ūdens un viņu ķermenis ir vienots veselums, viņu svars vien šai ātrumā kļūst par briesmīgu ieroci, zem elastīgā ādas apvalka simt sešdesmit līdz divsimt kilogramu muskuļu, ko pārvalda tikpat viltīgas un attapīgas smadzenes kā cilvēkam, taču labsirdības kontrolētas smadzenes.

Pēc dažām sekundēm Sevilja atkal juta zem rokas viņu ādu. Fa svilpoja.

— Tāda pati laiva kā tava. No gumijas. Tikai lielāka.

— Vai laiva peld?

— Nē. Noenkurota. Pie ieejas.

Tātad uzglūn, gaida viņus, aizšķērsojot ceļu. B vīri droši vien nopratuši pēc tā, ko noklausījās, un pēkšņā klusuma vēlāk, ka viņi gatavojas bēgt.

Sevilja pārdomāja, pie viņa vaiga piekļāvās Arletas lupas, Pīters domā, ka vajag tuvoties un uzbrukt, sviežot granātas, Se­vilja sataustīja Arletas ausi, nē, pasaki viņam, ka nē, lai mestu granātas, vajag redzēt, ja iznāks tuvcīņa, būs kritušie abās pusēs, arī mūsu, viņš apklusa, laiks aizritēja, pa delnām viņam tecēja sviedri.

— Ko man darīt? — Fa jautāja.

— Kā laiva noenkurota?

— Ar virvi. Un kaut kas ir tās galā.

— Ar virvi? Vai tu esi pārliecināts? Virve, nevis ķēde?

— Jā.

Sevilja izslējās.

— Tu ienirsti. Tu pārkod virvi ar zobiem uņ viegli viegli pa- grūd laivu.

— Uz kuru pusi?

— Pa labi. Tur ir straume. Vajag to atrast.

— Bi atradīs, — sacīja Bi.

Delfīni pazuda, vaigam atkal piekļāvās Arletas mute, viņi jutīs, ka laiva kustas, Sevilja pārlaida roku pār Arletas seju, pacēla matu cirtu, atrada ausi un vienā elpas vilcienā nočukstēja: nē, nakts ir tumša, nav neviena orientiera, viņš iegremdēja labo roku ūdenī un domāja: viņi manīs gan, tikai par vēlu, kad būs uzsēdu- šies uz akmeņiem, zaudējuši koordinātes un, cerams, dabūjuši kādu sūci.

Viņš noliecās pa kreisi un taustījās ar kreiso roku, līdz sataus­tīja Pītera roku, viņš juta, ka Pīters pieliecas, Pīter, ja Fa un Bi tas izdosies, tad, izbraucis no fārvatera, airējiet apmēram stundu, turoties pa kreisi, pēc tam uz minūtēm piecām iedarbiniet motoru, izslēdziet un ieklausieties, tad atkal iedarbiniet, un tā joprojām, iestājās klusums, Pīters to pārtrauca, jautādams, ja viņi būs no­vākti no ceļa, kāpēc to neizmantot un nebraukt ar pilnu ātrumu? nē, Sevilja enerģiski iebilda, kaut kur noteikti gaida viņu galve­nais kuģis, viņi to pa radio brīdinās, sonars uztvers jūsu motora troksni, un pēc minūtes viņi būs klāt, kā jums zināms, šai ap­kaimē zvejnieku laivas naktī nav manāmas.

— Pa, kur ir tava roka? — Bi svilpoja.

Sevilja iegremdēja roku ūdenī, un Bi lika tai sevi glāstīt, pirms ierunājās.

— Tas ir jocīgi, — Bi sacīja. — Laiva peld, viņi neko ne­mana.

— Vai viņi sarunājas?

— Nē, — Fa atbildēja. — Viņi nerunā. Laiva peld. Viņi ne­runā.

Bi ieklukstējās, Sevilja noliecās pa kreisi, Pīter, viņš vienā elpas vilcienā čukstēja, uz redzēšanos, un pēkšņi no vienas laivas uz otru tumsā un klusumā četras rokas taustoties meklēja cita citu un uz vairākām sekundēm sakļāvās ciešā spiedienā, Sevilja norija siekalas, sirds viņam strauji pukstēja, savādi, šie mirkļi bija tik piesātināti, ka izgaisa neaizritējuši, šīs dažas sekundes jau bija pagātne, uz kuru varēja tikai atskatīties.

— Airējiet, Pīt, — Sevilja čukstēja.

Viņš dzirdēja, ka Pīters atkāpjas, lai ķertos pie airiem.

Bi svilpoja:

— Es viņam palīdzēšu.

Sevilja apsēdās un sāka lēnām irties uz priekšu, bet jau pēc brīža viņš ievilka airus: Fa no aizmugures stūma laivu. Viņš uz­svilpa: ne tik ātri, Fa. Sevilja paņēma vienu airi un sniedza Arle­tai, sacīdams: uzmani, lai neuzgrūžamies klintīm tavā pusē, es uzmanīšu savu pusi. Bet Fa stūma laivu tik pareizi, pats koriģē­dams virzienu, it kā viņš visu skaidri redzētu.

Izbraucot no fārvatera atklātā jūrā, Sevilja juta spirgtu dien­vidvēja brāzmu iesitamies sejā, gumijas laiva sāka lēkāt pa viļ­ņiem, viņš airēja ar kreiso airi, kamēr izlīdzināja kursu un kom­pasa adata nostājās pret dienvidiem, tad uzsvilpa: Fa, vai tu vari ievērot dienvidu virzienu, bet protams, Fa atbildēja, pasauc Bi, es jau esmu šeit, Bi sacīja, gumijas laiva sāka peldēt ātrāk, laikam arī Bi to stūma, Sevilja nolika Arletas airi laivas dibenā, taču savu paturēja blakus, viņš juta uz rokas uzgulstamies Arletas augumu, plecam piekļaujamies galvu, pie sejas pieskārāmies ma­tus, Bi svilpoja: Pa, kāpēc tu neiedarbini motoru? viņš noliecās, bet neredzēja neko, pat neko nedzirdēja, tik klusu peldēja abi del­fīni, laikam jau stumjot laivu katrs no savas puses tai vietā, kur pakaļējie veltņi savienojās ar gumijas korpusu, viņš svilpodams atbildēja, vēlāk, Bi, mēs vēl esam par tuvu, viņiem ūdenī ir mašī­nas, kas dzird motora troksni, vai tu esi nogurusi?, Bi izgrūda svilpienu, kas atgādināja smieklus, tiem atbalsoja otri smiekli, Fa un Bi sen nebija jutušies tik laimīgi, stumt ūdenī trīssimt kilo­gramu smago laivu ar motoru un cilvēkiem, kas sēdēja laivā, viņiem bija nieks, rotaļa, visskaistākā rotaļa, šis ilgais, neparedzē­tais peldējums naktī atklātā jūrā ar Ma un Pa, delfīni saprata, cik svarīgs ir viņu uzdevums: viņi palīdz labiem dieviem bēgt no ļau­niem dieviem, viss atkal bija skaidrs, Sevilja jautāja, cik ilgi jūs varat stumt laivu?, abi delfīni apmainījās svilpieniem, un Fa at­bildēja, garu gabalu un pusgaru, Sevilja paskatījās uz rokas pulksteņa luminiscējošo ciparnīcu, desmit trīsdesmit piecas, sacī­sim, stundu, jāņem vērā, ka Fa patīk lielīties, tātad pulksten vien­padsmitos trīsdesmit piecās viņš iedarbinās «Merkuriju», tas būs visbīstamākais brīdis, viņš aizsūtīs Fa divas jūdzes uz priekšu, Bi peldēs divas jūdzes iepakaļ, delfīnu sonari uztvers katru aizdo­mīgu kustību ūdenī, vai tā būtu laiva, vai kuģis, pašlaik, aklā tumsā bez trokšņa slīdot pa jūru, viņu laiva bija nenotverama kā zivs, varbūt vienīgi Savienoto Valstu kara flotes sonaru bojas, kas bija tik jutīgas, ka vairāku jūdžu attālumā uztvēra valzivs elpu un tās uzšļāktā ūdens šņākoņu, varētu viņus samanīt, bet katrā ziņā, Sevilja domāja, šis troksnis nav salīdzināms ar del­fīnu elpošanu, viņš noliecās pār laivas malu un iegremdēja roku ūdenī, pirksti juta spēcīgo atplūstošā ūdens pretestību, brīnišķīgi, viņš klusu sacīja, viņi stumj mūs ar vismaz desmit mezglu āt­rumu, Arleta neko neatbildēja, klusums ieilga, pēc viņas auguma trīsām viņš saprata, ka viņa raud, pieplakusi pie viņa krūtīm, viņš uzlika kreiso roku uz Arletas pleca un gaidīja, un pēkšņi viņam ienāca prātā: vakar,'tas bija vakar, kad Goldsteins ieradās salā, cik sen tas likās, bet cik maz laika pagājis kopš tā brīža īstenībā, viena diena, nakts, atkal diena, un otrās nakts vidū viņi bija zau­dējuši visu, viņiem vairs nav «Karibī», nav ostas, nav mājas, nav salas un nav pat dzimtenes, un tik tiešām man tas ir vienalga, šobrīd nav ko žēlot savu personīgo ligzdiņu, ja izcelsies atomkarš, mums nepaliks nekas, pat ne planēta pati, kāda šausmīga bezjē­dzība, kad dzīvnieki kaujas, viņi to dara, lai iegūtu pārtiku vai aizstāvētu savu teritoriju, bet nekad, it nekad v.iņi neiedomātos iznīcināt visu sugu un zemi, pa kuru staigā, Arletas balss iečuk­stēja viņam ausī, mīļais, vai tu domā, ka mums laimēsies?, viņš atbildēja uzmundrinošā balsī, es domāju gan, viņš sēdēja pie stū­res uz piepūšamā sēdekļa, Arleta viņam blakus, viņa acis bija pievērstas kompasam, kreisā roka turēja airi, lai vajadzības gadī­jumā ar pāris vēzieniem izlabotu kursu, bet tas nebija vajadzīgs, kā gan delfīniem izdevās stumt laivu precīzi uz dienvidiem, ne brīdi nenovirzoties no kursa, par spīti vēja brāzmām un bangām, kas tiecās sagriezt laivu sānis, Arleta izslējās, man nav bail mirt, viņa vienā elpas vilcienā izrunāja, man bail, ka mums var neizdoties, mums izdosies, viņš dedzīgi apliecināja, lai gan īste­nībā nebūt nebija par to pārliecināts, izredzes bija diezgan neno­teiktas, viņš nebija tik naivs, lai domātu, ka taisnai lietai katrā ziņā jāuzvar, bet viņš nevarēja atļauties greznību būt pesimis­tam, nebija cita ceļa, vienīgi cerība, viņi nesa patiesību, kas va­rēja aizkavēt pasaules bojāeju, pirms viņiem Fa un Bi aiz tīras cilvēkmīlestības bija, spēkus netaupot, peldējuši divdesmit četras stundas no vietas, lai aiznestu šo patiesību Bobam, bet Bobs no tās atteicās, un šonakt, šai mirklī Kārību jūrā ir pēdējās cilvēka izredzes, Sevilja pēkšņi pārsteigts apjauta, cik tā ir ārkārtīgi aug­sta likme, nekad agrāk viņš to nebija tik skaidri atskārtis, tai pašā brīdī Arleta, it kā sekojusi viņa domu gaitai, balsij iedreboties, iečukstēja viņam ausī, ja mums laimēsies, tad jau, pateicoties mums, zeme, viņa nepabeidza teikumu, Sevilja domās atkārtoja, pateicoties mums, ar šaubām, it kā, būdams cilvēks, pats pret savu gribu būtu bijis līdzvainīgs cilvēka bezprātā un nežēlībā arī tad, kad cīnījās pret to, viņš klausījās, kā ūdens šļakst pret gumi­jas veltņiem, kad laivas priekšgals, viļņa pacelts, iekrīt ieplakā, no trieciena krakšķēja saliekamā dēļu grīda zem kājām, gaiss bija silts un arī Kārību jūra tik silta, ka, iegremdējot plaukstu ūdenī, tā nejuta vēsuma, ap viņiem tumsā pletās jūra, kuras dzīlēs mur- dēja neskaitāmas dzīvības un kura bija pietiekami bagāta zivīm, lai gadu simteņiem ilgi barotu indiāņus un baltos cilvēkus, ja vien baltie nebūtu nosprieduši, ka ērtāk ir iznīcināt indiāņus, no Fa un Bi dzirdēja tikai viņu ritmisko elpošanu, kad, laiku pa lai­kam izslējuši galvu virs ūdens, viņi ievilka nāsīs gaisu, pateico­ties mums, Sevilja pusbalsī ar šaubām atkārtoja, vai — pateico­ties delfīnu cilvēcīgumam?