Cilvēcīgais dzīvnieks

XIII

Edemss pasniedza Seviljam papīra lapu, Sevilja to uzmanīgi izlasīja, salocīja četrās daļās un ielika kabatas portfelī, Edemss paskatījās pulkstenī, kuru katru brīdi viņiem jābūt klāt, nupat, kad nosēdāmies, viņš piebilda, es baseinā nemanīju jūsu delfīnu, tā ir delfīnu mātīte, vai ne, vai tāpēc neradīsies grūtības ar Bi?, būs zināmas grūtības, Sevilja atbildēja, jums ir laba atmiņa,

Bi necieš otras mātītes klātbūtni Fa tuvumā, bet šai gadījumā, es domāju, nekāda nopietna sadursme nenotiks, baseins ir at­vērts, Dēzija paradusi atpeldēt un aizpeldēt, kad iepatīkas, ja attiecības ar Bi kļūs pārāk saspīlētas, viņa aizpeldēs, Sevilja jau gribēja ieminēties par Džimu, bet pārdomāja, kļuva dzir­dama skaņa motora rūkoņa, paklausieties, tie ir mūsējie, Edemss sacīja, pieiedams pie loga, viņš to atvēra, izliecās ārā un skatī­jās gaisā, ja atļaujat, Sevilja sacīja, es aizvēršu logu, atcerie­ties mūsu norunu, jūsu vīriem pašiem jāielaiž Fa un Bi baseinā, un līdz jūsu aizbraukšanai delfīni nedrīkst nevienu no mums redzēt, labi, Edemss atbildēja, novēlu jums veiksmi, viņa balsi nomāca apdullinošā motora rūkoņa, helikopteram tuvojoties, tas ir briesmīgi svarīgi, man taču nevajadzēs to atkārtot, viņa nogu­rušās, dziļi dobumos iegrimušās acis raudzījās Seviljā, arī Sevilja uzlūkoja viņu, cik dīvaini, viņš izskatījās sirsnīgs, aizkustināts, bet būtībā tas neko nenozīmēja, viņš piederēja pie cilvēkiem, kas prot ieslēgt savu dvēseli iekavās, līdzko saņem pavēli, tāpat ir ļoti svarīgi rīkoties ātri, Edemss turpināja aši, gandrīz bez elpas, kolīdz viņi runās, ja viņi sāks runāt, izsauciet mani pa radio, es būšu uz viena no apsardzes kuģiem un ieradīšos nekavējoties, helikoptera dārdoņa pārtrauca viņa vārdus, viņš ievilka elpu, pa­skatījās uz Sevilju un izdarīja negaidītu žestu — sniedza viņam roku, Sevilja nodūra acis, allaž viena un tā pati divkosība, iz­kropļotas cilvēku attiecības, simpātijas, cieņa, nekas nav viltots, nekas nav patiess, rokas spiediens vai mašīnpistoles lode, viss pakļauts pavēlēm, Edemss bija atdevis savu sirdsapziņu priekš­niecības rīcībā, viss tika izlemts kaut kur citur, tā bija promesoša cilvēka roka, es darīšu visu iespējamo, Sevilja sacīja nepakustē­damies, domāju, ka apjēdzu, cik tā ir augsta spēle, Edemss gāja uz durvīm, kolīdz viņš tās atvēra, vienlaikus ar nepanesamo dār­doņu, lidaparātam nolaižoties uz terases, telpā ielauzās spēcīga vēja brāzma, durvis aiz Edemsa aizcirtās, it kā vējš viņu būtu izrāvis laukā, esmu briesmīgi satraukta, iedomājoties, ka mēs viņus atkal redzēsim, Arleta sacīja, interesanti, kā viņi mūs sa­ņems, Sevilja aplika viņai roku ap plecu, arī mani nodarbina šis jautājums, katrā ziņā mēs varam būt laimīgi, ka viņi ir šeit, ap­sēdīsimies, viņš turpināja, esmu pārguris, tas tips ir grūti pane­sams, viņš iedomājās, tas, ko es nupat teicu, ir ierakstīts lentē, un sāka smieties, kāpēc tu smejies?, tāpat vien, tāpat vien, es tev vēlāk pastāstīšu, viņi apsēdās blakus, viņš atspieda plecu pret Arletas plecu, viņa bija ģērbusies baltos šortos un gaišzilā linu blūzītē, iedegušais kakls -un smalki veidotā galva graciozi slējās virs stāvās apkaklītes, kas sniedzās līdz pakausim, viņa uzlūkoja Sevilju glāsmainām acīm, melnie, cirtotie, mirdzošie mati kā oreols ieskāva gludo seju ar maigo, silto ādu, cik viņa jauka, ap­brīnojami jauka un mīļa, gandrīz nekad neizlaiž nadziņus, tikai, ja kļūst greizsirdīga, viņai piemīt sievietes vislabākā īpašība, viņa ir maiga, un šis maigums nav virspusējs rakstura vilciens, viņa ir maiga pašos dvēseles dziļumos, viņas būtība ir labvēlība, šai mirklī Sevilja vairs nedomāja par briesmām, par karu, viņam taču ir Arleta, viņam atdod Fa un Bi, sākas jauna dzīve, cik tagad viegli ap sirdi, viņš nejuta zemi zem kājām, viņš skatījās uz Arletu, viņa ir smaržojoša un jauka, līdzīga auglim, puķei, līdzīga kumeliņam pļavā vai saules staram bērzu birzī, par ko tu domā? Arleta jautāja, viņš uzsmaidīja tai, ne par ko, tāpat vien, viņš ne­gribēja neko sacīt, šai mirklī viņam negribējās runāt pat ar Arletu, gribējās būt vienam un izbaudīt viņas tēlu, ļaujot, lai tas kā medus izkūst mutē, vai atceries, viņa ierunājās, kad mēs ielai­dām Bi pie Fa baseinā, viņš mani apšļāca, es biju nogurusi, vis­caur slapja un tik laimīga, es aizgāju pie tevis, lai pēc hrono­metra uzņemtu laiku, es tev pateicu sekundes un pat desmitdaļas, tu mani ķircināji tādas precizitātes dēļ, mēs smējāmies, un pēk­šņi es jutu, ka mēs esam tuvi, ļoti tuvi, viņš aizbāza roku aiz Arletas blūzītes apkakles, saņēma galvu aiz pakauša un pievilka pie savas galvas, traks varēja palikt no trokšņa, ko sacēla šīs mašīnas, kaut gan logi un durvis bija ciet, dārdoņa urbās smadze­nēs, tā ka nebija pat iespējams domāt, viņi aizlido, Arleta sacīja, pieceldamās un pieiedama pie loga, aizlido kā eņģeļi, viņa ar iz­smieklu piemetināja, taisni neticami, cik atvieglota es jūtos, man jau likās, ka sala ir okupēta, Sevilja piegāja pie Arletas, atvēra durvis, 110 terases viņi noskatījās, kā helikopters attālinās, uz­ņemdams augstumu ērmotā, neizlīdzinātā lidojumā gluži kā lem­pīgs kukainis, kura kustības apgrūtina smagais rumpis, Sevilja straujiem soļiem devās uz nojumi, es jūs lūgšu, viņš sacīja Sūzijai un Pīteram, šodien nerādīties ostas tuvumā, gribu būt viens, lai atjaunotu ar viņiem kontaktu, Sūzija un Pīters brīdi raudzījās viņā pārsteigti un apbēdināti, okei, Pīters apņēmīgi atbildēja un pasniedza Seviljam bloknota lapiņu, uz kuras bija rakstīts: «Vai sabojāt noklausīšanās aparātu?» Sevilja noliedzot pakratīja galvu, paņēma spaini ar zivīm, kas bija domātas Dēzijai, un, pamājis Arletai, sāka straujiem soļiem kāpt lejup pa sarkano, betonēto noeju, kas veda uz ostu, tad nogriezās uz mazās piestātnes dēļiem, kur bija noenkurota «Karibī», un ieraudzīja abus delfīnus, kas sānu pie sāna meta lokus, un sirds viņam krūtīs sāka dauzīties, viņš uzsauca: «Fa! Bi!», delfīni sastinga piecu sešu metru attā­lumā un skatījās uz viņu, pieliekdami galvu te uz vienu, te otru pusi, lai uzlūkotu viņu pamīšus ar labo un kreiso aci, tā viņi vē­roja Sevilju apmēram minūti, noturēdamies uz ūdens ar vieglām astes kustībām un neapmainīdami savā starpā nevienu svilpienu, «Fa, Bi, piepeldiet tuvāk!» Sevilja sauca, bet nekas nenotika, del­fīni joprojām pētīja viņu mēmi un neuzticības pilni, ne lēcienu virs ūdens, ne jautrības, ne draisko šļakatu, viņu klusēšana vis­vairāk apbēdināja Sevilju, bet tas esmu es! viņš sauca, Pa! jūs taču atceraties Pa! un, paņēmis no spaiņa zivi, viņš notupās uz dambja un izstiepa roku ar zivi uz delfīnu pusi, atkal apritēja dažas sekundes, nekas nenotika, viņi skatījās te uz zivi, te uz Sevilju, tad pēkšņi abi reizē, it kā sapratušies, nemaz nejautā­dami viens otra domas, apgriezās, papeldēja tālāk un atkal sāka mest lokus pa baseinu, ik aplī, peldēdami garām Seviljam un Arletai, delfīni paraudzījās uz viņiem ar to pašu vienaldzīgi pētī­jošo skatienu, tas ir veltīgi, Sevilja aizžņaugtā balsī sacīja, dī­vaini, tai brīdī viņš nejutās kā pieaudzis cilvēks, likās, viņš atgrie­zies tālā pagātnē un ir mazs zēns, kuru nezin kāda iemesla dēļ nicina un atstumj rotaļu biedri, ko viņš mīl, pārestības sajūta pie­vienojās pazemojumam, viņš ar pūlēm valdīja asaras, viņš nolika spaini uz dambja, iemeta tajā atpakaļ zivi, kuru turēja rokā, un izslējās, Arleta pieskārās viņa elkonim, vai tu nemēģināsi tuvo­ties viņiem peldus? nē, nē, viņš pēc brīža atbildēja neskanīgā balsī, tā būtu kļūda, viņi vēl vairāk ietieptos, šobrīd mums atliek tikai likt viņus mierā, nāc, nestāvēsim šeit, viņš apcirtās uz papē­žiem un kāpa augšup pa betonēto nogāzi, Arleta soļoja blakus asarām acīs, pēkšņi nogāze viņai likās tik stāva, tik grūti bija uzkāpt pa to, Sevilja apstājās un atskatījās tieši tai brīdī, kad Fa iznira no ūdens, uzgūlās a,r rumpi uz dambja un ar veiklu galvas kustību, gluži kā futbolists, kas atvaira bumbu no vārtiem, ielidi­nāja zivju spaini baseinā, to izdarījis, viņš triumfējoši nosvilpās, ienira, atkal parādījās virs ūdens ar zivi mutē un norija to, pēc tam ienira Bi, viņi aprija spaiņa saturu neticami ātri un alkatīgi, Sevilja vēroja delfīnus, sastindzis aiz sarūgtinājuma, viņš jutās atstumts, izraidīts, pazemots, viņi neko negrib pieņemt no manām rokām, viņš klusu sacīja kā apkaunots.

— Vai jus iemācījāties apieties ar šo aparatu? — Sevilja gurdi jautāja.

Pīters pacēla galvu un paskatījās. Viņu parsteidza Seviljas balss noskaņa.

— Tas nemaz nav grūti. Tikai nedrīkst runāt skaidriem vār­diem. Te ir kods.

— Vai jūs nevarētu izsaukt Edemsu? Pasakiet viņam, ka pir­mais mēģinājums nodibināt kontaktu nebija iepriecinošs. Naidīga klusēšana. Viņi nepieņem pat zivi no manām rokām.

Pītera seja apmācās.

— Tūlīt sastādīšu koda tekstu un izsaukšu.

— Paldies. Sūzija, pasakiet, lūdzu, Arletai, ka es neiešu brokas­tīs. Gribu mazliet atgulties.

Sūzija pavērās viņā ar savām skaidrajām acīm.

— Vai jūtaties slims?

— Nē, nē. Mazliet noguris, tas ir viss.

— Gribu jums sacīt. . . esmu satriekta.

Tā kā Sevilja neatbildēja, viņa piemetināja:

— Vai jūs domājat, ka . . .

Viņš atmeta ar roku, pagriezās un devās projām pa gaiteni. Katrai istabai šeit bija divas izejas: stiklotas durvis veda uz terasi, bet otras durvis — uz gaiteni. Gaitenim, kas atradās vēja pusē, nebija logu, tikai galvas augstumā trijās rindās sakārtoti caurspīdīgi ķieģeļi ļāva ieplūst dienas gaismai. Pirmo reizi, kopš bija nopirkta māja, Seviljam gaitenis likās drūms. Viņš iegāja savā istabā, aizvilka loga aizkarus un iemetās gultā. Tad viņš piecēlās, paņēma rīta svārkus un, ar tiem apsegdamies, atkal at: laidās gultā. Pēc tam viņš izvilka no rīta svārkiem jostu un aiz­sedza ar to acis. Viņš gulēja uz kreisajiem sāniem, saritinājies kamolā, ar seju pret sienu, palicis abas rokas zem zoda, viņam nebija auksts, viņš apsedzās ar rīta svārkiem tikai tāpēc, lai jus­tos pasargāts, laiks aizritēja, viņš nespēja ne iemigt, ne domāt, gar acīm nemitīgi slīdēja viena un tā pati aina ar nomācošu vien­muļību, Fa un Bi piecus metrus no viņa groza galvu pa labi un pa kreisi, lai apskatītu viņu.

Atvērās durvis, un Arleta's balss klusu jautāja: tu neguli?, nē, viņš pēc brīža atbildēja. Viņš pagriezās, josta noslīdēja no acīm, viņš ieraudzīja Arletu stāvam pie gultas ar paplāti rokās, tu man atnesi brokastis? viņš bez kādas izteiksmes jautāja, uzrausdamies sēdus, Arleta uzlika paplāti viņam uz ceļiem, viņš paņēma sen- dviču un sāka gremot, raudzīdamies kaut kur tukšumā, kad viņš bija ticis galā ar sviestmaizi, Arleta ielēja alu no skārdenes glāzē un sniedza glāzi viņam, iedzēris dažus malkus, viņš atdeva to atpakaļ, vai nevēlies vēl vienu sendviču?, viņš ielaida roku ar iz­plestiem pirkstiem matos un pakratīja galvu, Arleta nolika pus- dzerto glāzi un otru sendviču uz naktsgaldiņa un raudzījās Se­viljā, kad viņš jutās nelaimīgs, viņam bija kauns un gribējās pa­likt vienam, viņš tad parasti likās gultā, sākumā tas Arletu aiz­vainoja, klausies, mīļā, vai tu zini, kāpēc jūties aizvainota? mana reakcija ir pilnīgi dabiska, man derdzas anglosakšu afektētā, lie­kulīgā morāle, kas prasa par katru cenu izrādīt vīrišķību, kad es jūtos vājš, es neizliekos, ka esmu stiprs, es saritinos kamolā un gaidu, kamēr tas pāriet, un tik tiešām tas vienmēr pārgāja, dažās stundās viņš atguva drosmi, dzīves prieku, Arleta noliecās un no­glāstīja viņam vaigu, viņš ļāva to darīt, nesacīdams ne vārda, no­skumis, izdzisušam acīm, Arletai vienmēr likās, ka viņš pārspīlē, nezina mēru, ka cilvēks nemaz nevar būt tik nomākts, bet varbūt teātrālais moments ietilpa viņa ārstniecības metodē, varbūt viņš tīšām pastiprināja depresīvo noskaņu gandrīz līdz karikatūrai, lai drīzāk atbrīvotos no tās, nu es aizeju, viņa sacīja, Sevilja skumji pasmaidīja, atkal apgūlās, pagriezās uz sāniem, dzirdēja durvis noklaudzam, sataustīja rīta svārku jostu un atkal aizsedza ar to acis, un tai pašā mirklī to priekšā no jauna rēgojās Fa un Bi, viņi nemitīgi grozīja lielās galvas te pa labi, te pa kreisi, uzlū­kodami Sevilju nepieejami un sveši,

viņam šķita, ka iemidzis tikai uz dažiem mirkļiem, bet, paska­tījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka nogulējis divas stundas, viņš apsēdās uz gultas malas, rīta svārki noslīdēja uz grīdas, viņam sala, viņš atvēra stiklotās durvis, atgriezās pie naktsgaldiņa pēc otrās sviestmaizes un alus glāzes un devās lejā uz ostu, pakausis, galva, mugura, stilbi tūlīt sajuta saules siltumu, kļuva labāk, sa­sniedzis dambi, viņš aizsoļoja pa dēļiem līdz tā galam, nolika glāzi uz koka režģiem, apsēdās, nokāris kājas virs ūdens, saule sildīja viņam krūtis, viņš ievilka nāsīs sendviča smaržu, un pēk­šņi viņam likās, ka viņš jau sen aizmirsis, kā smaržo maize un šķiņķis, un viņš priecīgs atklāja šīs smaržas no jauna kā pēc ilgas slimības, mutē saskrēja siekalas, viņš nokoda gabalu sendviča, ar īstu gardēža baudu lēnām zelēja to, apvaldīdams spējo vēlēšanos aprīt visu uzreiz, cenzdamies ēst nesteidzīgi, lai paildzinātu tīk­smi, bet arī alkatība, negausība, rijība bija sava veida bauda, kad maize bija apēsta, viņš izdzēra atlikušo alu, tas bij siltens, bet stiprs, īsts tautas dzēriens, viņš noslaucīja muti un rokas kabatas lakatiņā un paskatījās uz Fa un Bi, muļķi! gatavie ķēmi! šie tēlos nezin kādus snobus! viņš piecēlās un spēcīgi uzsvilpa delfīnu valodā:

— Fa, runā ar mani!

Fa pagrozīja galvu pa labi un pa kreisi, tad jautāja:

— Kas svilpo?

— Tas esmu es! Pa!

Delfīns piepeldēja tuvāk.

— Kas tevi iemācīja tik labi svilpot? Tu svilpoji slikti, kad mūs. aizveda.

— Delfīni. Citi delfīni.

— Kur viņi ir?

— Tu viņus redzēsi. Viņi atpeldēs šurp.

Piepeldēja Bi.

— Tēviņš vai mātīte?

— Viens tēviņš un viena mātīte.

— Es viņus negribu, — Bi sacīja.

— Kāpēc ne?

— Es viņus negribu.

— Viņi bija šeit pirms tevis. •— Es viņus negri'bu. Sevilja pagriezās pret Fa.

— Fa, kāpēc tu neņēmi zivi no manām rokām? Iestājās klusums, un Fa pagrieza galvu uz otru pusi.

— Atbildi, Fa.

Klusums ieilga, tad pēkšņi Bi sacīja:

— Tu mūs piemānīji.

— Es?

— Tu ļāvi Ba mūs aizvest.

— Bobs jūs aizveda bez manas ziņas. Es tam nepiekritu.

— Ba mums teica: viņš piekrīt.

— Bobs jums teica to, kas nav.

— Ma bija klāt, kad Ba mūs aizveda. Ma neko neteica.

— Bobs sacīja Ma: Pa piekrīt.

Pēc tam iestājās ilgs klusums. Bi un Fa skatījās uz Sevilju ne naidīgi un ne draudzīgi. Viņi nepeldēja tuvāk, bet turējās dažu metru atstatumā no dambja. Viņi neatteicās no sarunas, taču jo­projām noraidīja kontaktu.

— Nu, Bi, tu neko neteiksi? — Sevilja jautāja.

Viņš uzrunāja tieši Bi, zinādams, ka no abiem delfīniem Bi ir nepiekāpīgākā. Bi pielieca galvu.

— Varbūt Ba saka to, kas nav. Varbūt tu saki to, kas nav. Kā lai zina?

— Es saku to, kas ir, — Sevilja atbildēja. — Es jūs mīlu. Paklausies, Bi, atceries: Pa uzaudzināja Fa. Pa atveda Bi pie Fa.

— Bet Pa uzcēla sienu starp Fa un Bi.

Sevilja apstulbis raudzījās uz viņu. Un to tagad Bi viņam pār­met! Cik ilgi gan sievietes atceras apvainojumu!

— Klausies, Bi, es to darīju tikai tāpēc, lai Fa mācītos angļu valodu. Vēlāk es sienu aizvācu.

Atkal brīdi valdīja klusums, tad Bi turpināja:

— Tagad es vairs nerunāju. Tagad es peldu.

— Pasaki man kaut ko angliski.

— Nē.

— Kāpēc ne?

— Es vairs negribu runāt cilvēku valodā.

— Es arī ne, — piepeši sacīja Fa.

— Bet kāpēc? — Sevilja jautāja, pievērsdamies Fa.

Fa neatbildēja.

— Kāpēc, Bi?

Bi viņu uzlūkoja pamīšus ar labo un kreiso aci.

— Kāpēc, Bi?

Pagāja vairākas sekundes, un tad Bi atbildēja. Dīvaini, viņa neatbildēja ar svilpieniem. Nelikdamās zinis par tiešo pretrunu, viņa lietoja cilvēku valodu. Ar to viņa, bez šaubām, gribēja uz­svērt, ka atsakās runāt angliski nevis tāpēc, ka būtu šo valodu aizmirsusi, bet gan tāpēc, ka tā pati nolēmusi.

Griezīgā, nazālā balsī viņa pavisam skaidri sacīja:

— Cilvēks nav labs.

Pēc tam viņa aizgriezās un sāka peldēt apkārt baseinam, un Fa turējās viņai blakus.

Sevilja pagrieza galvu, Arleta stāvēja viņam līdzās, viņš sa­prata, ka Arleta bijusi klāt visu laiku, kamēr viņš runāja ar del­fīniem, viņa pārmetoši skatījās uz Sevilju, tu man nesacīji, ka dodies uz ostu, viņš pasmaidīja un paņēma viņu zem rokas, viņa nolieca galvu, piespieda pieri pie viņa kakla un dažus mirkļus pa­lika tā stāvam, maiguma un paļāvības pārpilna, iedomājies šo situāciju, Sevilja pēc brīža ierunājās, ticīgais pielūdz savu dievu, viņa acīs tas ir labsirdības, patiesības, cēlsirdības iemiesojums, un pēkšņi viņš atklāj, ka viņa dievs ir zemisks, melīgs un nežēlīgs, viņš ar roku norādīja uz Fa un Bi, tā tas noticis ar viņiem, tomēr, Arleta iebilda, viņi atklāja savas domas, tu ar viņiem runāji, tas jau ir solis uz priekšu, Sevilja pakratīja galvu, viņi atklāja savas domas, lai vēl vairāk noslēgtos sevī, es varu sacīt vienīgi to, ka man nav tiesību zaudēt cerības, viņi saņēmuši drausmīgu trie­cienu, nezin vai iespējams vēl lielāks psihiskais satricinājums, at­ceries, cilvēks ir labs, cilvēks ir gluds, un viņam ir rokas, īsi sakot, cilvēks ir dievs, bet tagad, kolīdz paveru muti, viņiem rodas aizdomas, ka es meloju, un man par savu godprātīgumu jāpārliecina viņi svilpienu valodā, ko es nemaz tik labi neprotu, bet viņi var jebkuru brīdi pārtraukt sarunu, «tagad es nerunāju, tagad es peldu», tu taču zini, kādu joku Bi mēdza ar mums izspē­lēt, viņa karaliski aizpeld, un, saprotams, šis lielais nelga Fa viņai tūlīt seko, Sevilja apklusa, Edemss zvanīja, Arleta sacīja, viņš gribēja zināt, kā mums veicies, pasaki viņam, ka nav nekā jauna, man nepavisam nepatīk tādi radiosakari, kodu taču katrs var atšifrēt, Arleta noglāstīja Seviljas piedurkni un satvēra viņa roku savā, Megija pamodās, viņa tevi gaida kabinetā, grib runāt ar tevi, žēlīgais dievs, Sevilja nopūtās,

viņa sēdēja uz krēsla taisnu muguru, izspūrušiem matiem, pie­tūkušām acīm, sarkanu seju un izskatījās nopietna, sasprindzi­nāta, problematische, Sevilja atslīga krēslā otrpus rakstāmgalda, juzdams visā ķermenī svina smagumu, viņš paņēma zīmuli, pie­vilka klāt papīra lapu, paskatījās kaut kur izplatījumā pāri Megi­jas galvai un sacīja vienaldzīgā balsī, nu, Megij, bija tā, it kā viņš pēkšņi būtu atvēris slūžas, pār viņu mutuļodama gāzās vārdu straume, viņš nepretodamies ļāvās tai, nodurtām acīm, šķietami vērīgs, turēdams zīmuļa smaili pret papīru, jau vairākus gadus viņš vairs neklausījās Megijā, viņa dzirde bija ievingrinājusies iz­darīt atlasi, tā uztvēra tikai faktus, informāciju, objektīvus ziņo­jumus, līdzko sākās murgi, ausis kļuva kurlas, viņš uzvilka uz papīra apli un aplī iezīmēja četrstūri, interesanti, kā ierīkots šis filtrs manās ausīs, kā darbojas komutators, kāda ir atlases me­tode, kā mana auss zina, ka veltīgi klausīties, pirms es pats to esmu apjautis, viņš piespieda sevi ieklausīties Megijā, nogrima vārdu straumē kā murds jūras dzīlēs, lai iegūtu paraugu analī­zei, viņš mani pierakstīja ar savu vārdu, nabadziņš, cik viņš bija laimīgs, ka es pieņēmu viņa uzvārdu kaut vai uz vienu vakaru, skaidrs, paraugs izšķir visu, mana auss vadās pēc balss, Megijai ir divas balsis, viena skanīga, patīkama tembra balss, kas pieder sekretārei ar augstu profesionālo zināšanu līmeni, un otra — murgu balss, augsta, spiedzoša, nedabiska, tāda balss ir mazai meitenei, kas pubertātes periodā iztēlojas, ka guļ ar visiem apkār­tējiem vīriešiem, un Megijai šis periods vēl arvien turpinās, viņš pacēla galvu un paskatījās uz Megiju, acīmredzot viņai vienalga, vai es klausos, vai ne, viņai nemaz nav vajadzīgs sarunas biedrs, viņa nerunā ar mani, viņa runā manā priekšā, viņai vajadzīgs nevis kāds cilvēks, bet kāda cilvēka klātbūtnes fikcija, lai varētu to visu stāstīt pati sev, un, ja viņai ir nepieciešamība to stāstīt sev, tad tikai tāpēc, lai piešķirtu saviem vārdiem īstenības ilūziju, lai pati tiem noticētu, un jums jāapzinās sava atbildība, kā, lūdzu? Sevilja jautāja, pēkšņi saraudamies, mana atbildība? kāda atbil­dība?, redziet nu, Megija sacīja savā skanīgajā un patīkami tem- brētajā sekretāres balsī, jūs nemaz neklausījāties, ko es teicu, starp citu, tas neko nemaina, jūs nekad manī neklausāties, man vienmēr rodas nepatīkamā sajūta, ka es runāju tukšumā, lūdzu, piedodiet, Sevilja samulsis sacīja, esmu mazliet noguris, Megija paskatījās uz Sevilju, un viņu pārplūdināja maiguma vilnis, viņš patiešām izskatījās noguris, turklāt tik burvīgi apjucis kā mazs, nedarbos pieķerts zēns, saprotams, Arleta nepavisam nav tas sie­vietes tips, kas viņam vajadzīgs, Arleta ir par daudz jutekliska, viņai trūkst maiguma, viņa pārlieku attīsta Seviljā gorillas iedabu, dziņas, kas padara viņu līdzīgu orangutanam, kurš ik brīdi gatavs mesties jums virsū ar paceltu dzimumorgānu, mani atbaida šis latīņu priapisms, atceros, pirmajā gadā mani viņa dēļ mocīja drausmīgi murgi, katru nakti viņš man rēgojās istabas kaktā, kails, spalvains, uzmācīgs, viņš nāk man klāt, aprij mani ar savām tumšajām acīm, es sastingstu šausmās, viņa brūnās rokas norauj man pidžamu, atsedz krūtis, viņš uzguļas man ar visu savu smagumu, man tik ļoti bail, ka es pat nepretojos, jūs runā­jāt par manu atbildību, Sevilja atgādināja, uz brīdi iestājās klu­sums, viņš pacēla galvu, Megij'a raudzījās viņā aizelsusies, gan­drīz mežonīgām acīm, ar sviedru lāsītēm uz pieres, jūs nevarat noliegt, viņa pēkšņi ierunājās nedabiski augstā, spiedzošā balsī, ka esat darījis visu iespējamo, lai šķirtu mani no mana līgavaiņa, o, es jūs nenosodu, es pat varētu sacīt, ka ļoti labi saprotu ele­mentārās jūtas, kam jūs pakļāvāties, vārdu šalkoņa atkāpās, pa­gaisa aiz kāda sliekšņa, kļuva viegla un neskaidra, Sevilja ievilka vismazākajā aplī vēl vienu četrstūri un rūpīgi iesvītroja, nabaga meiča, kā neiroze sašaurinājusi viņas apziņas lauku, viņa nemi­tīgi atgremo vienu un to pašu, nespēj domāt ne par ko citu, līdz 13. janvārim atlikušas tikai piecas dienas, piecas dienas līdz gad­simta vēsturiskajam pavērsienam, miljoni, simtiem miljonu cil­vēku varbūt mirs, visa planēta ir kara, varbūt pat bojāejas priekš­vakarā, bet Megijai tas viss neeksistē, viņa ieslēgusies savā ādā, savas apmātības Četrās sienās, savās seksuālajās mokās, pie dur­vīm kāds viegli pieklauvēja, parādījās Arletas norūpējusies seja, nāc, lūdzu, mīļais, Dēzija un Džims atgriezušies, un viņi nepavi­sam nesaprotas ar Fa un Bi.

*

Sevilja paskatījās pulkstenī. Seši. Vēl stundu būs gaišs. Likās, ostā nekas sevišķs nenotika. Dēzija un Džims bija apmetušies pie «Karibī» sāniem, Fa un Bi turējās savrup otrā baseina pusē. Abi pāri nekustīgi raudzījās viens uz otru. Laiku pa laikam viena no abām mātītēm izgrūda griezīgu svilpienu, uz kuru otra kā atbalss atbildēja.

Sevilja pievērsās Arletai.

— Vai tu biji šeit, kad atpeldēja Dēzija un Džims?

— Jā. Bez kāda brīdinājuma Bi metās Dēzijai virsū un iekoda. Dēzija nedomāja padoties un savukārt iekoda Bi. So dāmu kauju pārtrauca Džims, pāris reižu iezveldams ar asti Bi, taču kost viņš nekoda. Bi atkāpās.

— Un Fa?

— Fa nepakustējās. Viņš palika savā stūrī un, kad Bi atgriezās, pārmeta viņai tādu uzvešanos.

— Un pēc tam?

— Dāmas apmainās svilpieniem, viena apvaino otru, ka tā ieņē­musi viņas teritoriju. Varētu likties, ka tas ir strīds par vietu, īstenībā vienīgi Dēzija ir pieķērusies baseinam jeb, pareizāk sa­kot, «Karibī». Fa un Bi nule ieradušies, viņi vēl nejūtas kā mājās. Un Džims, būdams «nepieradināts» delfīns, noteikti jūtas kā ne­piederoša persona. Jautājums ir tikai par Bi. Pārmetumi Dēzijai, ka tā ieņēmusi viņas teritoriju, ir tīrā liekulība. Viņa negrib Dēziju, un tas ir viss.

— Ļoti gudra sievietes izturēšanās interpretācija, misis Se­vilja, — Sevilja ar smaidu piezīmēja.

Viņš skatījās uz abiem delfīnu pāriem, kas viens otram iepre­tim bija sastinguši katrs savā stūrī. Svilpieni bija aprimuši. Se­vilja turpināja:

— Ļaunākajā gadījumā varētu visu atstāt, kā ir, bet, manuprāt, tas būtu neapdomīgi. Kamēr tas ir tikai dāmu strīds, nekas bries­mīgs nenotiks. Bet, ja iejauksies tēviņi, tad jābaidās no visa. Viņi abi ir gandrīz vienāda auguma un viena svara, patiesībā viņus var gandrīz vai sajaukt, un viens no viņiem var mierīgi nogalināt otru.

— Ko tu darīsi?

— Ieteikšu viņiem kompromisu.

Sevilja aizgāja pa dēļu laipām līdz dambja galam un svil­poja:

— Fa! Bi! Paklausieties!

Vienu brīdi valdīja klusums, tad Fa atbildēja:

— Es klausos.

— Pa dienu jūs paliksit baseinā, — Sevilja sacīja, — bet naktī atstāsit baseinu abiem pārējiem delfīniem.

Fa un Bi apmainījās tikko dzirdamiem svilpieniem, tad Fa pa­peldēja dažus metrus uz Seviljas pusi un sacīja:

— Bet kur mēs naktī paliksim?

— Es jums parādīšu kādu alu netālu no šejienes.

Fa atgriezās pie Bi, un viņi atkal sasvilpās. Sevilja ieklausījās, bet skaņas bija tik klusas, ka viņam neizdevās tās uztvert.

Fa atšķīrās no Bi un papeldēja tuvāk.

— Fa un Bi ir ar mieru.

Un, it kā lai būtu drošs, ka viņu nepiemānīs, atkārtoja notei­kumus:

— Dienu baseins paliek mums. Nakti — viņiem.

— Jā.

— Tu mus aizvedīsi un atvedīsi atpakaļ?

— Jā.

— Tu mums atnesīsi zivis?

— Jā.

Fa apgriežas un paskatījas uz Bi.

— Labi, — Bi sacīja. — Peldam projām!

Tagad, kad viņa bija piekritusi ieteiktajam atrisinājumam, šķiet, viņa nevarēja vien sagaidīt, kad to izpildīs.

— Es aiziešu pēc mazas laiviņas, — Sevilja sacīja, — un aiz­vedīšu jūs.

Viņš sāka aši soļot pa betonēto celiņu, Arleta tik tikko turējās viņam līdzi.

— Vai tu nebaidies atstāt Fa un Bi atklātā jūrā?

Viņš pakratīja galvu.

— Nemaz nebaidos. Vai tu ievēroji Fa reakciju? «Bet kur mēs naktī paliksim?» Šai jautājumā skanēja bažas. Viņi vairs nemīl cilvēku, bet viņi vēl neprot iztikt bez cilvēka.

— Jā, — Arleta sacīja. — Man liekas, tev taisnība. Mani ļoti pārsteidza Fa jautājums: «Tu mums atnesīsi zivis?» Tas ir sa­vādi. Protams, Fa, kas piedzimis gūstā, nekad nav bijusi izdevība iemācīties ķert zivis, bet Bi?

Sevilja atgrūda nojumes durvis.

— Pīter, — viņš jautāja, — vai mēs varam izmantot mazo gumijas laivu?

— Uz ilgu laiku?

— Nu, kādu stundu.

— Stundu tā izturēs. Bet vai pēc tam to varēs atgādāt atpakaļ, lai izremontētu? Tā diezgan jūtami laiž ārā gaisu. Man liekas, bojāts viens no vārstuļiem. Vai arī atnākusi vaļā šuve.

— Saprotams.

Seviīja pievērsās Arletai.

— Vai pagaidīsi mani brītiņu? Man jāpasaka pāris vārdu Megija i.

Viņš izgāja no nojumes un devās uz savu kabinetu. Megija sēdēja nekustīgi, uzlikusi abas rokas uz ceļiem. Durvis atveroties iečīkstējās, viņa pagrieza galvu un uzlūkoja Sevilju, viņas acīs bija dīvaina vientulības izteiksme.

— Megija, — Sevilja runāja ātri, neiegājis kabinetā pavisam, bet palikdams uz sliekšņa, — es atvainojos, bet šobrīd man nav laika ar jums parunāt. Tomēr gribu pavēstīt jums savu lēmumu, kuru pieņēmu nupat, klausoties jūsos: rīt no rīta jūs brauksit uz Denveru pie krustmātes un dažas dienas atpūtīsities.

— Man ir daudz darba, — Megija iebilda.

— Jo ļaunāk darbam.

— Vienmēr viens un tas pats, — Megija piebilda spalgā balsī.

— Jūs pats to neapzināties, bet bez manis jūs būtu pazudis.

— Jo |aunāk man. Jums nepieciešama atpūta. Viņš stingri piebilda:

— Tas ir izlemts.

Viņa nolaida acis un sacīja pakļāvīgā tonī:

— Okei. Galu galā jūs esat mans šefs.

Apritēja sekunde, viņa izslējās, pacēla acis un, neuzlūkodama Sevilju, sacīja nedabiski spalgā balsī:

— Patiesībā jūs, esat līdzīgs strausam, jūs atbrīvojaties no visām problēmām, neliekoties tās redzam, kopš es jūs pazīstu, jūs allaž esat tā rīkojies, jūs mani atstumjat un novēršaties pats no savas laimes.

Durvis noklaudzēja, Sevilja bija projām. Megija pielika rokas pie deniņiem, un no acīm viņai ar šalti izsprāga asaras.

— Viņš manī neklausās, — viņa sacīja, skaļi šņukstēdama.

— Nekad viņš nav manī klausījies!

* '

Sevilja ievilka laivā labo airi, īsiem, klusiem vēzieniem paīrās ar kreiso, mazā gumijas laiva sāniski pieslīdēja pie dambja, un Arleta izlēca krastā. Viņš bija baidījies saistīt apsardzes kuģu uzmanību ar piecu zirgspēku motora troksni un tāpēc airējot aiz­vedis Fa un Bi uz alu: krietnu pusstundu viņi bija airējuši turp un atpakaļ. Viņi izvilka laivu no ūdens, aiznesa dažus metrus tālāk un nolika uz betonētā celiņa, tad atgriezušies apsēdās uz dambja dēļiem. Sāka krēslot, bet gaiss vēl bija silts.

— Vai tu pateiksi Edemsam, kur vini ir?

— Nē.

— Kāpēc ne?

— Esmu nolēmis sacīt viņam, cik iespējams, maz.

— Un Pīteram?

— Ja stāvoklis pasliktināsies, būs labāk, ka viņš neko nezina. Es saku «Pīters», bet, saprotams, tas attiecas arī uz Sūziju. Par Megiju nav runa, rīt viņa aizbrauks uz Denveru. Dīvaini, bet es jūtos gandrīz vainīgs viņas priekšā. Un tomēr man nav ko sev pārmest. Varbūt vienīgi manu ārkārtīgo pacietību, — viņš pavīp­snājis piebilda.

Dēzija majestātiski tuvojās, peldēdama pavisam sekli, viņas galva parādījās virs ūdens un mīlestības pilnās acis pievērsās Seviljam. Džims viņai sekoja pāris metru atstatumā. Viņš bija kļuvis manāmi drošāks.

— Kas ir šī mātīte? — Dēzija jautāja. — Ko viņa te darīja?

— Viņa jau sen dzīvo pie manis. Viņa bija projām un tagad at­griezās. Tēviņš arī.

— Viņa ir ļauna.

Sevilja pakratīja galvu.

— Viņa ir greizsirdīga.

Dēzija pārdomāja šo atbildi un sacīja:

— Bet man ir tēviņš. Man ir Džims.

Un, tā kā Sevilja paraustīja plecus, neko nepiebilzdams, viņa turpināja:

— Viņa teica, ka protot runāt cilvēku valodā. Vai tas ir tais­nība?

Arleta iesmējās.

— Ir nu gan snobs tā mūsu Bi!

— Vai tas ir taisnība, Pa? — Dēzija nerimās. — Vai tā ir, kā viņa teica?

— Jā, tā ir taisnība.

— Bet es neesmu dumja.

— Nē, Dēzija, tu neesi dumja.

— Šovakar es gribu mācīties cilvēku valodu. Šovakar, Pa.

Sevilja sāka smieties.

— Lai mācītos, vajadzīga rītdiena, rītdiena un rītdiena. Bet šovakar es esmu noguris.

— Tu negribi svilpot?

— Nē. Esmu noguris.

Iestājās klusums, kuru atkal pārtrauca Dēzija:

— Vai tu iesi uz mājām?

— TOC \o "1-3" \h \z Jā.

— Jau!

— Jā.

Dezija līdz pusei izslējās no ūdens un nolika savu milzīgo galvu uz dēļiem starp Arletu un Sevilju. Viņi sāka to glāstīt. Glāsti bija spēcīgi, taču viņi vairījās pieskarties delfīna elpeklim.

— Es tevi mīlu, Pa, — Dēzija sacīja, pievērdama acis.

— Es tevi arī.

— Es tevi mīlu, Ma, — Dēzija nopūzdamās sacīja.

— Es arī mīlu tevi, Dēzija, — Arleta atbildēja.

Jau četrus mēnešus Dēzija katru vakaru vieniem un tiem pašiem vārdiem apliecināja savu mīlestību, un jau četrus mēnešus ik vakaru tas aizkustināja Arletu. Tā bija vienmēr viena un tā pati sajūta: kakls it kā aizžņaudzās, viņu pārņēma spējš saviļņojums, skumīgs maigums, un nezin kāpēc pašos dvēseles dziļumos modās bailes no nāves. Un nezin kāpēc tai brīdī viņai bija ļoti žēl Dēzi- jas. Dēzijai taču nepiemita nekas patētisks. Viņa bija jauna, spē­cīga, veselīga. Arleta pacēla plecus, it kā tos nospiestu viss pa­saules smagums. Kāda planēta, kādi cilvēki ain kādi dubļi! Dievs vien zina, kāpēc šie dzīvnieki mūs tik ļoti mīl. Nav taču mūsos nekā mīlama. Nē, nē, — viņa tūlīt iebilda pati sev, — tā nedrīkst domāt. Es jau, gluži kā Fa un Bi, gribu sabāzt visus cilvēkus vienā maisā.

Drausmīga rūkoņa satricināja gaisu, tā šķita ceļamies viņpus mājas, Arleta un Sevilja pagrieza galvu, tai pašā brīdī parādījās helikopters, pārlidojot mazo ostu apmēram piecdesmit metru aug­stumā, atskanēja gausi un spēcīgi smagā ložmetēja tarkšķi, Sevilja satvēra Arletu ap vidu un noguldīja gar zemi, aizsegdams viņu ar savu augumu, bet nešāva jau uz viņiem, viņš skaidri redzēja, kā trasējošās lodes, ieskaujot lidaparātu ugunīgu pun­ktiņu lokā, krīt jūrā, helikopters uzņēma augstumu, mainīja vir­zienu un pazuda krēslā.

— Nāc, — Sevilja sacīja. — Mēs tūlīt pieprasīsim paskaidro­jumus.

Viņi skriešus metās augšup pa betonēto celiņu, tai pašā brīdī parādījās Pīters, kas kliedza, Edemss jūs izsauc, Sevilja kaut cik atelsās, kamēr Pīters ar zīmuli rokā atšifrēja radiogrammu. Ticis galā, viņš izplēsa lapu no piezīmju grāmatiņas un sniedza Sevil­jam.

B TAGAD VISU ZINA. ŠONAKT DRAUD BRIESMAS. LŪDZU PIEŅEMT SALA APSARDZES VIENĪBU.

Sevilja paņēma zīmuli no Pītera rokam un uzrakstīja:

ŠAUDAMI JOS SEVI NODEVĀT.

Pīters sastādīja kodu, noraidīja, saņēma atbildi, atšifrēja to un nodeva Seviljam.

ŠAUŠANA — NEPIECIEŠAMS BRĪDINĀJUMS. B VARĒJA NOMEST GRANĀTAS OSTĀ. ATKĀRTOJU SAVU PRIEKŠ­LIKUMU.

Sevilja uzrakstīja:

NĒ. PATS NODROŠINĀŠU AIZSARDZĪBU.

Pīters sastadīja kodu, noraidīja radiogrammu un pieceļas.

— Es biju nojumē. Man likās, ka šauj uz jums.

— Man arī, — Sūzija sacīja.

Sevilja neatbildēja. Uz pēdējās radiogrammas viņš otrā pusē uzrakstīja: «Atvienojiet Ela noklausīšanās ierīci.» ' Un iedeva lapiņu Pīteram. Pīters pameta ar galvu un pazuda. Sevilja pie- versas abām sievietēm.

— Neviens nedrīkst zvanīt pa telefonu un iedegt gaismu. Kur ir Megija?

— Savā istabā, — Sūzija atbildēja.

— Lai pagaidām viņa tur paliek. Mēs ieēdīsim kaut ko aukstu uz terases un gulēsim visi uz jumta. Atnesiet segas, betons nav patīkams.

— Kamēr vēl nav pavisam satumsis, es sagatavošu sviestmai­zes, — Sūzija saciia.

Palicis vienatnē ar Arletu, Sevilja paņēma viņu zem rokas un nogriezās pa betonēto celiņu, kas veda uz ostu. Arleta pusbalsī jautāja:

— Vai Pīteram nevajadzētu apsargāt ostu?

— Vajadzētu, bet es neuzdrošinos viņu sūtīt. Tie ļaudis prot savu darbu. Viņi var Pīteru atklāt un nogalināt, pirms viņš tos pamanīs.

— Nogalināt? — Arleta jautāja piesmakušā balsī.

Sevilja paskatījās uz viņu.

— Viņi taču nogalināja Bobu. Kāpēc viņiem nenogalināt Pī­teru? Un kāpēc ne mūs? Šiem ļaudīm cilvēka dzīvība nenozīmē neko. Viņi var nonāvēt vienu, divus, simt cilvēkus. Viņi darīs visu, lai Fa un Bi klusētu. Un mēs arī. Līdz 13. janvārim.

— Līdz 13. janvārim? — Arleta atkārtoja ar šausmās ieples­tām acīm.

— Ultimāta termiņš beidzas 13. janvārī. Kad karš būs pieteikts, patiesība vairs nevienam nebūs vajadzīga. Tātad mums ir tikai piecas dienas laika, lai pierunātu Fa un Bi visu izstāstīt.

— Tu runā tā, it kā jau zinātu, ko viņi sacīs.

Sevilja paskatījās uz viņu.

— Es to nezinu. Bet varu nojaust.

Un piebilda:

— Arī tu nojaut.

— Jā, arī es, — viņa ar mokām izdabūja pār lūpām.

Viņai pārskrēja šermuļi, mati sacēlās stāvus, visu muguru klāja sviedri, un tai pašā laikā viņa juta, ka rokas kļūst ledaini aukstas. Viņa gribēja tās saberzēt, bet pamanīja, ka tās trīc. Arleta pa­slēpa rokas aiz muguras, izslējās un jautāja klusinātā balsī:

— Vai patiešām būs prātīgi iekārtoties uz jumta?

— Domāju, ka jā. Ja trepes būs novāktas, neviens mūs nevarēs pārsteigt. Betona apmale pasargās mūs no tēmētas uguns. Un, ja mums vajadzēs šaut, tā ir vislabākā pozīcija.

— Okei, kapteini Sevilja, — Arleta sacīja pasmaidīdama.

Taču viņa juta spēkus zūdam, kājas ļodzījās, viņa bija tuvu

ģībonim. Sevilja pētoši paskatījās uz Arletu, apskāva viņu ap ple­ciem un piekļāva sev klāt. Arleta ļāvās viņa skaujām, paslēpa galvu viņam pie pleca un čukstēja:

— Ai, Henrij, Henrij …

— Nāc, — viņš sacīja, — sagatavosimies. Nav ko baiļoties.

Mazliet vēlāk visi laboratorijas darbinieki sēdēja pie galda uz terases un ēda, nepārmīdami ne vārda, kamēr pamazām sabiezēja krēsla. Megija bija galīgi sagrauzta. Pīters un Sūzija nejautāja neko. Viņi turējās savrup klusumā, kas nozīmēja: tā kā jūs mums vairs neuzticaties un mums pat nav tiesību redzēt Fa un Bi, nesa­kiet arī mums neko, mēs jau nu nemēģināsim neko uzzināt. Sevilja tikai ar grūtībām atšķīra viņu seju baltos plankumus vakara krēslā. Viņš raudzījās uz abiem ar maigumu. Sūzija un Pīters, cik tie abi viņam dārgi! Sevilja jutās pret viņiem vainīgs: nevis tāpēc, ka klusēja, bet gan tāpēc, ka ievilka viņus briesmās, viņus, kas tikko sāk dzīvot. «Un Maikls?» viņam ienāca prātā. «Maikls ir cietumā. Lai cik tas paradoksāli, bet varbūt viņš vienī­gais no mums paliks dzīvs.»

— Pīter, — Sevilja čukstus iejautājās, — kādus ieročus viņi mums atstāja?

— Rokas ložmetēju, automātu, četras M 16 un granātas.

— Kurš prot šaut?

Pīters, Sūzija un Arleta pacēla roku.

— Sūzija, vai jūs prastu apieties ar šauteni?

— Esmu šāvusi mērķī ar karabīni, kam bija optiskais tēmēk­lis.

— Es arī, — Arleta sacīja.

— Princips ir tas pats. Pīter, ko jūs izvēlaties — rokas ložme­tēju vai šauteni?

— Vienalga.

— Labi, rokas ložmetējs paliks tam, kas būs sardzē. Vai star­metis ir kārtībā?

— Jā.

— Tas var noderet. Uzvelciet tumšas drebes, paņemiet segas, katrs pa divi segām, elektriskās baterijas, dzeramo ūdeni, binokli, lietus mēteļus un, pats par sevi saprotams, raidītāju.

Iestājās klusums.

— Kad mēs ierīkosimies? — Pīters pēc brīža jautāja.

— Kolīdz satumsīs.

*

Sevilja juta, ka viņu kāds purina, viņš atvēra acis, 'bet neredzēja neko, visapkārt bija melna tumsa, Pītera balss čukstēja viņam ausī, pulkstens ir četri, tagad jūsu reize, pagaidām viss kārtībā., atkal iestājās klusums, un Pīters tikko sadzirdamā balsī turpi­nāja, ja jūs patiešām esat pamodies-, es iešu pagulēt, ir ellīgi grūti sēdēt tumsā ar vaļā acīm, dodiet man savu šauteni, rokas ložme­tējs uzstādīts blakus piepūšamajam matracim, aizvediet mani, Sevilja sacīja, bīstos, ka vāji orientēšos, viņš sataustīja šauteni, izstiepa kreiso roku uz to pusi, no kuras skanēja viņa asistenta balss, bet tur bija tukšums, viņš pastiepa roku tālāk, apmeta ar to gaisā loku, uzdūrās Pītera plecam, nošļūca ar delnu pa viņa piedurkni un satvēra ar pirkstiem Pītera pirkstus, viņš juta, ka viņu velk uz priekšu, un saskaitīja sešus soļus, līdz labā kāja atsi­tās pret piepūšamo matraci, Pīters palaida viņu vaļā, Sevilja juta uz vaiga Pītera elpu, ložmetējs atbalstīts pret jumta apmali, uz­manīgi, drošinātājs atvilkts, starmetis ir no jums pa kreisi, apmē­ram metru atstatu, izstiepjot roku, var aizsniegt, Sevilja palaida vaļā Pītera roku, zeme zem kājām viegli līgojās, Pīters klusām skaidroja tālāk, vienīgi viņa balss tikko uztveramie čuksti vēl sais­tīja Sevilju ar pasauli, viņu pārņēma dīvaina nerealitātes jutoņa, šķita, ka nevis viņš, bet kāds cits patlaban pārdzīvo šo mirkli, pēc dažām minūtēm jums sāks likties, ka redzat «Karibī» tumšpelēko siluetu pret melnu fonu, bet tie ir maldi, es to drīz vien apjēdzu, vai jūs pavisam skaidri zināt, ka esat pamodies? Sevilja atlaidās garšļaukus uz piepūšamā matrača, ejiet gulēt, Pīt, viss ir pilnīgā kārtībā, viņš dzirdēja, kā attālinās Pītera soļi, nočabēja segas, un tas bija viss, viņu ieslēdza klusums, un pēkšņi tumsa likās vēl melnāka, nejuta ne mazākās vēja pūsmas, jūra bija tik rāma, ka nedzirdēja pat viļņu šļakstus pret ostas dambi, bija silts, 8. jan­vāra nakts, viņš guļ šeit nekustīgi, uzvilcis flaneļa bikses un pulo- veru, gaisā tikko jaušams val'gums, mazliet mikls vēsums, bet jumta betons vēl saglabājis dienas saules siltumu, uzvēdī joda, sāls un sausā, nedzīvā klinšu smarža, vakar viņš bija pārlaidis vienu no parastajām sava mūža naktīm, ja viņš nodzīvotu līdz astoņdesmit gadu vecumam, tad vēl atliktu, paga, tieši deviņi tūkstoši divdesmit piecas dienas un tikpat daudz nakšu, vispār diezgan maz, pat vislabākās varbūtības gadījumā, bet tagad par to vairs nav ko domāt, viss tika likts uz spēles, kad viņš pēkšņi apjauta, kādu neticamu risku uzņēmies Goldsteins, kļūdams par starpnieku, tai mirklī viņš bija nolēmis sacīt jā, un tai pašā vakarā pēc B helikoptera uzlidojuma viņš no visparastākās sava mūža_ ikdienas bija negaidot pārgājis uz nakti, kas varbūt būs pēdējā, galu galā tas mani nemaz sevišķi neuztrauc, svarīgākais nav dzīvot par katru cenu, svarīgi ir zināt, par ko mirst, ja mani šonakt nogalinās, kā lai zinu, vai mans mūžs ir izdevies vai nav, kurš to pasacīs, kas to liecina, kāds ir kritērijs? vai slava? bet slava apbalvo arī dziedoņus, kam nav balss, aktierus, kam nav talanta, politikāņus, kam nav saprāta, un zinātniekus šarlatānus, protams, es varu sacīt, ka esmu vismaz kaut ko paveicis, es esmu cilvēks, kurš iemācījis dzīvniekus runāt, bet, jādomā, arī Prome­tejs priecājās par to, ka devis cilvēkiem uguni, kamēr viņš vēl nezināja, ko cilvēki ar to darīs, mežonis Kalibans «Vētrā» saka Prospēram: «No iemācītās valodas mans ieguvums, ka lādēt protu es!», atceros, kā mani ietekmēja šis teikums, kad lasīju to pirmo­reiz, tas uzplaiksnīja no teksta ar baismīgu spēku, tajā bija viss cilvēces liktenis, cilvēks visu sabojā, visu apgāna, vislabāko vērš pret jaunāko, medu padara par žulti, maizi par pelniem, un es, arī es varu sacīt, Kungs, es iemācīju dzīvniekus runāt, un viss, ko cil­vēce no tā guvusi, ir tikai jauns ierocis sevis iznicināšanai, Se­vilja bija ar labo roku atspiedies pret ložmetēja laidi, tā stobrs balstījās pret jumta apmali, ja nu viņš dzirdētu satraucošu trok­sni, kur viņš mērķētu? uz ko viņš šautu? protams, var jau iedegt starmeti, bet tad viņš sevi atklātu, pats kļūtu par mērķi, tas bija tik bezjēdzīgi, bez gaismas viņš nevar iesākt neko, iededzot gaismu, viņš tiks nogalināts, nakts bija tiešām baismīgi tumša, bez atspulgiem, bez nevienas gaišākas joslas, ahāta un antracīta vienlaidu melnumā nebija kā citkārt tumšpelēku svēdru, tad tāda ir pasaule, kad simt astoņdesmit miljoni amerikāņu guļ, melna, tukša, bezveidīga, lielisks priekšstats, lai iztēlotos pasauli pēc atomkara, tukšu pasauli, bez mutuļojošās dzīvības, ir gandrīz neiespējami iedomāties planētu Zemi bez cilvēkiem, bet nebūs taču palicis neviens, kas varētu atcerēties brīnišķīgos darbus, ko cil­vēki veikuši, reliģijas, kam viņi ticēja, viņu sarīkotos slaktiņus — un pēdējo, kam viņi gatavojās un ko vēsture nepieminēs, jo nebūs vairs vēsturnieku, cik kristietim tā ir drausmīga doma: dievs radīja cilvēku, bet cilvēks iznīcina pats sevi, laupīdams dievam viņa radījumu, neticīgajam tas nozīmē cilvēka zemes" dzīves ce­rību neglābjamu izputināšanu, individuāla nāve būtībā nav nekas, katrā ziņā to var pieņemt, kā to pieņem vjetnamietis, kurš aizstāv savu zemi un savu cieņu, vai pat kā flotes kājnieks — bez jebkādiem ideāliem, kā profesionālu risku (ar to parādīdams, cik zemu viņš vērtē pats savu dzīvību), bet pilnīga visa cilvēku dzimuma iznīcināšana, tā ka nepaliek nekas, ne darbi, ne pēcteči, ir nepanesama doma, neviena cilvēka prāts nespēj aptvert tik absolūtu noliegumu, starp citu, tieši te slēpjas briesmas, neviens tam netic, pat tie, kas cenšas iegrūst mūs karā, nav spējīgi iedo­māties savu galu, nāve viņiem vienmēr ir tikai citu nāve, Sevilja aizlika kreiso roku aiz betona apmales un ar labo roku uz brīdi iededza kabatas bateriju, neciešami žilbā, asā gaismā parādījās pulksteņa ciparnīca, viņš samirkšķināja acis, jau pieci, viņi vairs nenāks,

viņš laikam bija aizsnaudies uz dažām sekundēm, varbūt minū­tēm, jo sarāvās, izdzirdis skaņu, kas līdzinājās vieglam šļakstam, it kā sīks vilnītis atsistos pret kādu šķērsli, varbūt tā bija vēja pūsma, varbūt Dēzija vai Džims ostā sakustējās, delfīniem ir trausls miegs, viņi nepārtraukti peld pat miegā vai pussnaudā un nemitīgi kustas arī pa vertikāli, pēc regulāriem starplaikiem uz- nirdami virs ūdens, lai ieelpotu gaisu, Sevilja ieklausījās, bet, neko neredzot, bija gandrīz neiespējami noteikt, no kuras puses nāk troksnis, viņš dzirdēja tepat līdzās uz jumta elpojam gulētā­jus un atskārta, ka dzirdējis elpošanu jau kopš paša sākuma, bet tūlīt abstrahējies no tās, atzīdams šo skaņu par nenozīmīgu, un tagad, kad viņš ieklausījās tumsā, maksimāli sasprindzinājis dzirdi, haotiskais, nenoteiktais, neritmiskais elpošanas troksnis par varēm lauzās ausīs un kaitināja ar savu skaļumu gluži kā tīši radiopārraižu traucējumi, atkal kaut kas it kā viegli nošļakstēja, bet vai tas bija ostā, vai kaut kur citur uz salas, vai jūrā, kur mazākais iedobums klintī vai tikko manāma ūdens saviļņošanās varēja radīt bezgala daudz skaņu, Sevilja izstiepa roku pa kreisi, uzdūrās starmetim, taustījās tik ilgi, kamēr sataustīja slēdzi, tomēr nē, ja nu viņi nav ostā, bet ir man aiz muguras, aiz mājas, tad vajag tikai uz brīdi iedegt starmeti, un viņi mani atklās, viņi mani redzēs, bet paši paliks neredzami, un tad pietiks ar vienu labi notēmētu granātas sviedienu, Sevilja juta sasprindzinājumu pieaugam, nervi bija uzvilkti kā stīgas, plaukstas gluži slapjas no sviedriem, bet tai pašā laikā viņš jutās mierīgs, ar skaidru ap­ziņu, kreisās rokas rādītāja pirkstu viņš turēja uz slēdža un klau­sījās, gulētāju elpošana viņu vairs netraucēja, bet traucēja kāds cits, daudz tuvāks, daudz stiprāks un ritmiskāks troksnis, paša sirds puksti, tās dobjie sitieni atbalsojās deniņos, bez kādas pār­ejas tumsa dažās sekundēs bija 'mazinājusies, tā vairs nebija tik necaurredzama, un šoreiz viņš nemaldīgi saskatīja «Karibī» tumšpelēko siluetu pret melnajām debesīm, tad viņš pavisam skaidri dzirdēja vienu pēc otra divus diezgan skaļus šļakstus, no kurienes tie nāca? no aizmugures? no ostas? aiz «Karibī»? pirksts ciešāk uzgula slēdzim, bet viņš vēl vilcinājās iedegt,

un pēkšņi viens pēc otra, spoži apgaismojot ostu, debesīs uzšā­vās divi milzīgi apžilbinošu liesmu kūļi, ko pavadīja divi tik spē­cīgi sprādzieni, ka Sevilja juta māju zem kājām salīgojamies, kreisā roka iesāpējās no diezgan stipra trieciena, un tas bija viss, viņš iededza starmeti, «Karibī» bija pazudusi, viņš dzirdēja aiz muguras balsis un neatskatīdamies uzsauca, necelieties kājās! rāpus līdz apmalei! viņš sāka šaut garām kārtām tieši pāri dam­bja malai, kur jūs šaujat? Pīters kliedza viņam pie auss, neatlaiz- dams ložmetēja sprūdu, viņš atkliedza, pa fārvateru, cita atpakaļ­ceļa viņiem nav! starp divām ložmetēja kārtām viņš dzirdēja labajā pusē Ml(3 sausos, sprakstošos, steidzīgos šāvienus, neti­cami ātri ausa gaisma, Sevilja saskatīja sev pa la; bi Arletu, pa kreisi — Megiju, Megija, esiet gatava izslēgt starmeti, tai pašā mirklī ietarkšķējās smagais ložmetējs, pirmās trasējošās lodes krita diezgan tālu no fārvatera sākuma, bet palēnām, līkločiem virzījās tuvāk, Edemss iejaucās kaujā, vai mūsu starmeši viņu netraucē? Pīters skali sauca, Sevilja noņēma pirkstu no ložme­tēja mēlītes, nē, nedomāju vis, tomēr izsauciet viņu, viņš pamāja Sūzijai, un Sūzija pārtrauca šaušanu, patlaban šaut nebija nekā­das jēgas, smagais ložmetējs rūpīgi kapāja fārvateru, uguns pun­ktiņi zīmēja regulāras diagonāles uz priekšu un atpakaļ, bet vai tā bija iedarbīga uguns? kādā dziļumā lodes zaudē caursites spēku? viņam iesāpējās kreisā roka, tā bija uztūkuši, asiņoja un smeldza, tu esi ievainots? Arleta nobažījusies jautāja, nē taču, viņš atbildēja, raudzīdamies apkārt, tad izstiepa roku un pacēla no zemes kādu atlūzni, tas jau nav nekas, viņš ironiski noteica, gabaliņš no nabaga «Karibī», aiz muguras Pīters kliedza, Edemss teica, lai nodzēšot starmeti un ejot paskatīties, ko lai es daru? ejiet, ejiet, vien, Sevilja gurdi atbildēja, katrā ziņā bries­mas vairs nedraudēja, paskatīties? kas tad tur vairs ir ko redzēt? neviens nepārmija ne vārda, kamēr Pīters atgriezās, tā kā līdz ar gaismu cēlās migla, likās, ka nakts saplīst tumšos, pūkainos lēve­ros, pēc kāda brīža Pītera garais stāvs atkal parādījās uz beto- nētā celiņa, viņš kāpa gausi, sasniedzis terasi, viņš pacēla galvu un no lejas paskatījās uz Sevilju, rīta krēslā viņa seja šķita bāla un sakritusies, viņš sacīja drebošā balsī:

— Fa un Bi… Abi.

— Nu, kas?

— Saraustīti gabalos.

Arleta saslējās.

— Bet tie jau nemaz .. .

Sevilja spēcīgi saspieda viņas delmu, un viņa apklusa.

— Paziņojiet Edemsam, — Sevilja sacīja.