Cilvēcīgais dzīvnieks

IX

Starptautiskā mērogā 20. februāra konferencei nebija negaidī­tas atskaņas: sociālistiskās valstis uz to reaģēja pieklājīgi, drau­dzīgās zemes — ar apbrīnu, trešās pasaules tautas — ar apbrīnu un bažām. Šais tautās, kam arvien lielākas raizes sagādājia eskalā­cija Vjetnamā, vadošajās aprindās cirkulēja pusbalsī izteikti jau­tājumi: cik tālu Amerikas Savienotās Valstis ies pa industriālās attīstības, zinātnisku brīnumu un pasaules ekspansijas ceļu? Tās jau guvušas uzvaru aukstajā karā, izmantojušas mierīgo līdzās­pastāvēšanu, lai pavirzītos uz priekšu visās frontēs, tās panāku­šas Padomju Savienību lidojumos kosmosā un pārspēj to visās citās nozarēs; Latīņamerikā un vienā daļā Āfrikas un Āzijas tās sastāda un gāž valdības; Rietumeiropa jau ir pie Savienoto Val­stu kājām; vai tagad tās neapreibs no savas visvarenības un katrreiz, kad kāda mazāka valsts tām pretosies, nesūtīs savus del­fīnus mīnēt šīs zemes ostas un nogremdēt tās floti?

Anglijā A. C. Kressents, parlamenta loceklis, jautāja premjer­ministram, kā gan tas iespējams, ka Lielbritānija, jūras valsts pēc būtības, ļāvusi tik tālu aizsteigties sev priekšā delfīnu pētījumos. A. C. Kressentu pat viņa paša partijā uzskatīja par ekscentrisku franktireru un padulīu cilvēku, taču labprāt klausījās viņa agresīvo, pārspīlēto, allaž sensacionālo uzstāšanos. Premjermi­nistrs atbildēja, ka «šai zemē», protams, esot izcili delfinologi, bet ka Lielbritānija nevarot atļauties izdot simtiem miljoniem, mārciņu sterliņu tikai del-finoloģijai vien un ka bez tam Lielbritā­nijas krastus neapskalojot neviena siltā jūra, kur varētu audzēt delfīnus. A. C. Kressents noprasīja, vai premjerministrs tiešām esot tāds nejēga jūras jautājumos un nezinot, ka eksistējot arī auksto jūru delfīni. Premjerministrs atteica, ka Fa un Bi piederot pie Tursiops truņcatus un ka Tursiops truncatus, cik viņam zi­nāms, dzīvojot siltā ūdenī. A. C. Kressents paziņoja, ka, pēc viņa domām, ūdens temperatūrai neesot nekāda sakara ar šo lietu (was completely immaterial). Spriezdams pats pēc savas pie­redzes, viņš nesaprotot, kāpēc auksts ūdens kavētu mācīšanos lasīt. (Smiekli.) Viņš jautāja premjerministram, kāds labums esot no milzīgajām summām, ko katru gadu iztērējot karaliskā flote, ja dārgu jo dārgu angļu aviobāzes kuģi varot dažās minūtēs nogremdēt ienaidnieka delfīns, kura tuvošanos neuztveršot ne­viens sonars. (Hear! Iiear!)x Premjerministrs atbildēja, ka cienī­jamā parlamenta locekļa bažas neesot pamatotas, jo līdz šim vienīgi amerikāņu delfīni esot operatīvi izmantojami. Cienījamais parlamenta loceklis vēlējās zināt, vai premjerministrs varot ga­rantēt, ka ne Tautas Ķīnai, ne Padomju Savienībai nekad nebūšot operatīvi izmantojamu delfīnu. Premjerministrs tādu garantiju nevarēja dot, taču viņš iebilda, ka vajadzības gadījumā Lielbritā­nijas floti varētu aizsargāt amerikāņu delfīni NATO ietvaros. A. C. Kressents dziļi ievilka elpu, un viņa acis iedzirkstījās. Viņš bija novedis premjerministru tieši tur, kur gribēja.

Francijā deputāts Mariuss Silvens, viens no opozīcijas izcilākajiem pārstāvjiem, uzrunāja premjerministru šādiem vārdiem:

«Jūs nupat apliecinājāt pelnītu cieņu amerikāņu zinātnei, kas izdarījusi «varenu lēcienu uz priekšu»,- iemācot delfīnus runāt. Tas ir ļoti jauki, prezidenta kungs, bet ar to vēl nepietiek. Es ai­cinu jūs iet mazliet tālāk savās pārdomās. Francijai nav runājošu delfīnu. Amerikas Savienotajās Valstīs tādi ir. Vai jūs uzskatāt par savlaicīgu mūsu izstāšanos no NATO 1969. gadā, tieši tai vēs­tures brīdī, kad kļuva skaidrs, ka neviena kara flote turpmāk ne­varēs iztikt bez šiem neaizstājamajiem palīgiem tiklab izlūkošanā, kā aizsardzībā? (Aplausi Federācijas un Demokrātiskā centra so­los.) īsi sakot,, es aicinu valdību skatīties uz faktiem, nevis patver­ties diženuma sapņos, ko iedvesmo visšaurākais nacionālisms. (Protesta saucieni no UNR puses.) Atveriet acis, kungi! Tiklab ekonomiskā, kā finansiālā un militārā ziņā Francija ir maza valsts, kas nevar fare da se!2 (Enerģiski protesta saucieni skan no UNR, Neatkarīgo un dažiem komunistu soliem.) Jūs to nolie­dzat? (Saucieni: «Jā! Jā!») Labi, tādā gadījumā es sacīšu, ka Francijai jāizvēlas: vai nu tā ir ar mieru atkal iestāties NATO (protesta saucieni no UNR _un komunistu soliem), un tad tās kuģi saņems no Savienotajām Valstīm delfīnu vairogu, bez kura mūsu dienās kara flotei lemts pārvērsties dzelzs lūžņos (protesta saucieni), vai arī Francija pati apmācīs savus delfīnus. (Saucieni: «Jā! Jā! Kālab ne?») Jūs sakāt: «Kālab ne?» Es arī to saku. (Ironiski izsaucieni no UNR soliem: «Nu, tad balsojiet kopā ar mums!»)

«Es saku tāpat kā jūs: «Kālab ne?», tomēr es nebalsošu kopā ar jums un tūlīt atklāšu iemeslu, kāpēc ne. Taču vispirms es aicinu jūs padomāt par dažiem faktiem un skaitļiem. Amerikas Savieno­tajām Valstīm ir simt piecdesmit delfinologu. Japānai — astoņ­desmit. Anglijai un Federālajai Vācijai — katrai pa piecpadsmit. Bet vai jūs zināt, kungi, cik delfinologu ir Francijai? Divi! (Pār­steiguma un protesta saucieni.) Es atkārtoju: divi. Kungi, kuri piederat pie vairākuma partijas un kuru rokās ir vara jau kopš 1958. gada, ko jūs pa šo laiku esat darījuši delfinoloģijas labā? Es atbildēšu jūsu vietā: neko! Absolūti neko! (Aplausi un protesta saucieni.) Vai jūs esat organizējuši vaļveidīgo dzīvnieku pētī­jumus? Nē! Vai esat nodibinājuši un finansējuši laboratorijas? Nē. Vai jūs esat parūpējušies par delfinologu izglītošanu? Nē. Vai esat organizējuši delfīnu ķeršanu Vidusjūrā, lai būtu ko pētīt? Nē. Vai esat vismaz iekārtojuši baseinus, kur nākotnē turēt delfī­nus? Nē, nevienu. Viens no abiem franču delfinologiem lūdza pie­šķirt viņam nelielu gabalu zemes uz salas iepretim Marseļai, lai ierīkotu tur delfīnu audzētavu. Vai jūs to viņam piešķīrāt? Nē. Un vai jūs zināt, premjerministra kungs, kurp šis zinātnieks grib doties, lai pētītu delfīnus? Es jums to pateikšu: uz Savienotajām Valstīm!»[41] (smiekli, aplausi, protesta saucieni.)

Amerikas Savienoto Valstu Jūras kara flote un Valsts departa­ments ar drudžainu sasprindzinājumu gaidīja, kā uz 20. februāra preses konferenci reaģēs Padomju Savienība. Atbalsis no PSRS pienāca diviem lāgiem, ar visai ilgu starplaiku, kā šķita nepacie­tīgajiem novērotājiem.

22. februārī, tas ir, trīs dienas pēc konferences, PSRS valdība nevainojamā diplomātiskā stilā apsveica Savienoto Valstu val­dību, amerikāņu zinātniekus un amerikāņu tautu ar «pārsteidzo­šiem sasniegumiem» zooloģijā.

«Taisnība,» viņš piebilda, «tās salīdzināt nav viegli, jo Padomju Savienības delfinoloģijas programma pēc saviem mērķiem un metodēm atšķiras no amerikāņu delfinoloģijas programmas. Pre­tēji amerikāņiem, kas, būdami tradicionāli individuālistiskās domāšanas upuri — šādu domāšanu attīsta kapitālistiskā struggle for life[43] —, visus spēkus koncentrēja uz vienu vai diviem delfī­niem un panāca ar tiem brīnumus, mūsu zinātnieki centās pāriet tieši no delfīnu analfabētisma uz delfīnu masu kultūru. Zināmā mērā viņiem tas izdevās, izstrādājot vienkāršotu sazināšanās sis­tēmu, kas dod iespēju izrīkot ap simt delfīnu Melnajā jūrā. Šos delfīnus jau izmanto zvejniecībā ar pilnīgi apmierinošiem rezul­tātiem.»

«Velns parāvis!» Lorrimers izsaucās, kad Edemss atnesa raksta tulkojumu. «Mēs ne par matu neesam tikuši uz priekšu. Ko tas nozīmē: «zināmā mērā viņiem tas izdevās»? Un ko nozīmē «vien­kāršota sazināšanās sistēma»? Man arī ir vienkāršota sazināša­nās sistēma ar manu suni, bet tā taču vēl nav valoda! Nolāpītie stulbeņi, viņu mutes ir aizpogātas tikpat cieši kā viņu mun­dieri!»

Goldsteins, par kura atbraukšanu Edemss bija brīdinājis piekt­dien, 6. martā, ieradās bungalo sestdienas agrā pēcpusdienā, viņš bija liela auguma, platiem pleciem, spēcīgām krūtīm, muskuļotu kaklu, raupjiem vaibstiem, izaicinošu zodu, no krekla vaļējās ap­kaklītes spraucās ārā rudu un sirmu spalvu kušķi, ar savām bie­zajām, sirmajām, viļņotajām krēpēm viņš izskatījās pēc veca lau­vas, viņš tuvojās bungalo iesānis, lielās, muskuļotās kājas kur­pēs ar kaučuka pazolēm, ik soli sperot, it kā palēcās, galvu virs smagajiem, apaļajiem pleciem viņš turēja mazliet uz priekšu pie­liektu, mazās, zilās ačteles ar zobgalīgu un viltīgu skatienu uzlū­koja Arletu un Sevilju, mani sauc Goldsteins, viņš sacīja skaļā balsī, sniegdams Seviljam platu, spalvainu roku, es esmu tā ebreju haizivs, kas, sākot ar šodienu, ievāks desmit procentus no visiem jūsu autora honorāriem, mis Lafeija, sastapt jūs ir likteņa dāvana, jūsu daiļums patiešām apbur, jūs esat vēl skaistāka un, valdzinošāka nekā fotogrāfijās, jums ir apbrīnojama līdzība ar Mariju Mančini, kuru, kā zināms, dievināja Luijs XIV, Goldstein, Sevilja iesmiedamies sacīja, jūs velti mēģināt Arletu samulsināt ar savu erudīciju, «Life» jau agrāk salīdzināja viņu ar Mariju Mančini, tāpat ir veltīgi viņu aplidot, jo pēc nedēļas mēs preca­mies, labāk apsēdieties un iedzeriet kādu glāzīti, jūs precaties? Goldsteins jautāja, atslīgdams balti lakotā krēslā, kas nokrakšķēja zem viņa smaguma, un kad jūs domājat pabeigt savu grāmatu par Fa un Bi?, pēc kāda pusgada, es ceru, Goldsteins pacēla galvu, viņš izskatījās priecīgs un iedvesmots, sirmie mati vizēja kā oreols, paklau, Brudcr, viņš sacīja, viegli uzsizdams Seviljam pa plecu, jums jāprecas pēc pusgada, tieši tad, kad iznāks jūsu grāmata, es jau tagad redzu visās avīzēs ar trekniem burtiem iespiestu:"

Sevilja un Arleta sāka smieties, un Goldsteins ierēcās, kāda reklāma, ļaudis jūs dievinās, Sevilja, jūs esat tik slavens, ka, pēc viņu domām, jums jāapprec īsts naudas maiss, un viņi būs aiz­kustināti līdz asarām, ka jūs precat nabaga neievērojamu mašīn­rakstītāju, bet es nemaz neesmu neievērojama mašīnrakstītāja! Arleta iebilda, nu, ziniet, viņai ir vesela kaudze diplomu, un viņas tēvs ir liels vīrs apdrošināšanas sistēmā, zinu jau, zinu, Gold­steins atbildēja, vai jūs domājat, ka es neizstudēju jūsu biogrāfi­jas, pirms nācu šurp, es nerunāju par to, kā tas ir patiesībā, es saku to, ko rakstīs avīzes, visa Amerika sāks šņukstēt aiz aizkus­tinājuma, kad uzzinās, ka Sevilja precēs savu sekretāri, nevis dosies laulībā ar tērauda karalieni Mašenu-Sprūmu, diemžēl nav ko gaidīt grāmatas iznākšanu, mēs precamies pēc nedēļas, Sevilja sacīja, Goldsteins paraustīja savus varenos plecus un sarauca uz­acis, paklausieties, nedomājiet, ka esmu slikti audzināts, Sevilja pacēla roku, nepūlieties velti, viņš smiedamies teica,

Goldsteins pielika viskija glāzi pie lūpām un sāka dzert, Sevilja ar skaudību skatījās uz viņa roku, tā bija plata, muskuļota, ar ļoti garu īkšķi, tā nesatvēra glāzi, tā it kā paņēma to savā īpašumā, tādas rokas ir cilvēkiem, kas brīvi kustas lietu pasaulē, es šo dabiskumu esmu zaudējis, Sevilja nodomāja,

Goldsteins nolika glāzi uz galda, ja man jārūpējas par jūsu finansēm, veco zēn, tad es prasu no jums pilnīgu uzticēšanos, Edemss sacīja, ka jau divus gadus bankā uz jūsu konta esot piecpadsmittūkstoš dolāru un ka jūs ar šo naudu neko nedarot, tas ir skandāls, piecpadsmittūkstoš dolāru, ja tos noguldītu uz desmit procentiem, divos gados tie dotu jums trīstūkstoš dolāru lielu peļņu, un par šiem trim tūkstošiem jūs varētu nopirkt jaunu automobili vecā buika vietā, neaiztiekot pamatkapitālu, bet kāpēc lai es mainītu savu veco buiku? tā jau es domāju! Goldsteins iesaucās, noplātīdams spēcīgās rokas, un uzlūkoja Arletu, it kā piesaukdams viņu par liecinieci, es biju par to pārliecināts, viņš ir pravietis,es esmu, uzdrošinos sacīt, ķerts uz naudu, tāpat kā jūs, Se­vilja, esat ķerts uz nesavtīgumu,labi, kur ir kontrakts, ko Brikers jums atsūtīja?, tur, uz gal­diņa, blakus jūsu glāzei, es to sameklēju, kad uzzināju par jūsu ierašanos, paskatīsimies, Goldsteins sacīja, paņemdams kontraktu, papētīsim šo augstākā netaisnīguma pieminekli, pat nelasījis to, es jūs apsveicu, ka bijāt pietiekami tālredzīgs un to neparakstījāt, viņš iegrima lasīšanā, ak dievs, kāds blēdis, viņš pēc brīža no­ņurdēja, blēdis? Sevilja jautāja, Goldsteins iesmējās, nē, nē, ne jau vārda tiešā nozīmē, neuztveriet to burtiski, viņš ir tāds pats blēdis kā visi veikalnieki, tas nozīmē, ka viņš jūs apzags, taču pieņemamās robežās, turklāt viņš ir lielisks izdevējs, enerģisks un drosmīgs, jūs esat labās rokās, Sevilja, mis Lafeija, vai drīk­stu izmantot jūsu telefonu? es jums to tūlīt atnesīšu, Arleta sa­cīja, kad viņa pēc brīža atgriezās, aiz viņas pa sarkanajām flī­zēm vijās gara, balta aukla, Goldsteins uzmeta viņai acis, jauks cālēns, un nopietna, uzticama, viņiem saskanēs, es piezvanīšu tam bandītam, viņš sacīja, piemiegdams aci, un klausule pazuda viņa platajā saujā, laiks ritēja, nepiepildīts laiks, gaidas, tukš- gaita, Goldsteins zvanīja Brikeram, un tas bija viss, Sevilja pa­skatījās uz Arletu un pasmaidīja, Arleta atsmaidīja. pretī, Gold­steins uzmeta vienam un otram vienaldzīgu, neizteiksmīgu ska­tienu, Seviljam bija tāda sajūta, it kā dzīve ar tās nepārtraukto, mutuļojošo emociju, domu, projektu un bažu plūsmu būtu neliku­mīgi apstājusies kādā tukšā laika sprīdī bez krāsas un satura, vai Brikers? Goldsteins jautāja skaļā balsī, un straume atkal plūda tālāk, Briker, te runā Goldsteins, es jums zvanu sakarā ar Sevilju, jā, es esmu viņa aģents, nevajag krist izmisumā, vecais, ai, ai, ai, bet, protams, jūs arī man esat mīļš, pēc pusgada viņš jums iesniegs manuskriptu, saprotams, viņš pats rakstīs, viņš ir tik možs un asprātīgs, par to neraizējieties, šai ziņā viss ir kārtībā, tikai jūsu kontrakts gan nav pieņemams, tūlīt pateikšu, mēs pa­turam visas tiesības uz iepriekšēju un turpmāku publikāciju un visas tiesības uz tulkojumiem un ekranizāciju, jūs? jūs taču nav ko žēlot, jums ir amerikāņu, angļu, kanādiešu, austrāliešu tiesī­bas un pilnīga rīcības brīvība visās zemēs, kur runā angļu va­lodā, tas nemaz nav nieks … otrkārt, mūsu honorārs tiek paaug­stināts līdz piecpadsmit procentiem, nē, mans kungs, NE, piecpa­dsmit procentu, tas ir pats pēdējais vārds, es saku piecpadsmit, astoņi un septiņi, un, protams, ne jau no tik nožēlojama aprēķina kā piecpadsmittūkstoš dolāru, ko jūs piedāvājat, ko? ko? es saku: nožēlojams, simtu?, paklausieties, Briker, runāsim nopietni, un, kaut arī tas jūs pārsteidz, man nevajag jūsu simttūkstoš dolāru, es tos negribu, es tos aizsperu ar kāju, es tiem spļauju virsū, es tiem uzšķaudu, ja gribat zināt, nē, Briker, jūs nedabūsit šo grā­matu par saviem ubaga grašiem, par nožēlojamiem, apbružātiem simttūkstoš dolāriem! es tiem uzšķaudu, es teicu, cik es gribu? beidzot! Bravo! Es gribu divus simtus, Goldsteins, turēdams klau­suli atstatu, aizsedza mikrofonu ar labo roku, paskatījās uz Se­vilju un sacīja normālā balsī, viņš brēc kā ēzelis, bet tam, ko viņš saka, vairs nav nozīmes, viņš jau ir nolēmis dot mums tos un protestē tikai aiz profesionāla apzinīguma, Sevilja sarauca uz­acis, bet vai tā nav milzīga summa? jūs jokojat, Goldsteins sa- cīja, no angļu valodas zemēm vien jūs saņemsit vairāk nekā divus miljonus dolāru honorāra, bet Brikers, es pat neuzdrīkstos jums sacīt, cik ierausīs viņš, Goldsteins atkal pielika klausuli pie auss, piedodiet! nē, nē, mūs nepārtrauca, klausieties, Briker, jūs velti tērējat laiku un atņemat laiku man un Seviljam, es teicu divi simti! Ko? Jūs esat ar mieru? Kad! Tūlīt? Lieliski"! atsūtiet Sevil­jam jaunu kontraktu, un viņš ar nākamo pastu nosūtīs to jums atpakaļ, es saku, ar nākamo pastu, pilnīgi droši, es par to gal­voju, nevis rīt, bet pirmdien, ja vēlaties, pirmdien es atļaušos to prieku, viņš nolika klausuli, nolaida rokas gar sāniem, uzlūkoja Arletu, pēc tam Sevilju, viņš izskatījās lepns un noguris, piere bija norasojusi sviedriem, viņš smagi elpoja kā pēc grūta vingro­juma, tik daudz naudas, Sevilja ierunājās, "Goldsteins paskatījās pulkstenī un piecēlās, Sevilja, es jums gribu kaut ko pateikt, un nenovērtējiet manu padomu par zemu, tas ir nopietns, tiklīdz Bri­kers izmaksās jums avansu, nopērciet lielu māju ar lielu dārzu un šai lielajā dārzā lieciet uzcelt pretatomu patvertni, es nupat to izdarīju, man ir tāda sajūta, ka mēs milzu soļiem tuvojamies traki lieliem sūdiem pasaules mērogā.

*

Pašlaik Goldsteins lidmašīnā ēd vakariņas, Sevilja sacīja, un jūtas ar sevi pilnīgi apmierināts, viņš iesmējās, viņš ir simpā­tisks, Arleta sacīja, man ļoti patika tas numurs, ko viņš izspēlēja ar Brikeru pa telefonu, atlaidies šūpuļkrēslā, Sevilja skatījās, kā Arleta liek galdā vakariņas, šķiņķi, latuka salātus, avokado, galdu tā garajās malās meistars bija asprātīgi savienojis ar so­liem, tā ka solus varēja pacelt tikai kopā ar galdu, biezie ozola dēļi bija lietū nomelnējuši, saulē ieplaisājuši, Sevilja ar patiku skatījās uz izturīgo, zemnieciski pamatīgo galdu, kas bija kļuvis pavisam tumšs, trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā pavadī­dams zem klajas debess uz šīs terases, kur tas beigs savu mūžu, nekad neizkustējies tālāk par dažiem metriem, kad to dienas vidu iecēla ēnā vai pievakarē nolika saules pusē, ir zināms, ka ozols labvēlīgos apstākļos var pārsniegt sešsimt gadu vecumu, cik daudz paaudžu, ak dievs, cik īsa salīdzinājumā ar to ir cilvēka dzīve, mēs pazūdam 'kā kukaiņi, ejam, nākam, strādājam, zvanām pa telefonu, mīlējāmies, laiks aizrit sekundi pēc sekundes, minūti pēc minūtes, ar nepielūdzamu 'gausumu tuvinot brīdi, kad es locī­šos nāves mokās netīros palagos, mani pārņem šausmu drebuļi, to iedomājoties vien, tas ir drausmīgi un neticami, un pats neti­camākais ir tas, ka mēs izliekamies, it kā aizmirstu, dzīvojam, it kā nekas nebūtu, kad mums vajadzētu kaukt aiz baismām, bet nē, te mēs esam, tik prātīgi, mierīgi, darbīgi, optimistiski, mēs kaļam

plānus, dzīve pieder mums, starp citu, ir taču pierādījies, ka mirst vienmēr citi, aizritēja vēl daži mirkļi, viņš ar sirdsapziņas pār­metumiem iedomājās — Maikls — Maikls savā kamerā gaida spriedumu, gaida, kad viņu notiesās, izpostīs viņa jauno dzīvi, mans lielais lāci, tu izskaties noskumis, nē, nē, Sevilja pasmai­dīja, atbildēdams, es domāju par savu grāmatu, varbūt esmu pār­steidzies, apsolīdams to pabeigt pusgada laikā, pie galda, pie galda! Arleta sauca, lāči, suņi, kaķi, visi pie galda!, Sevilja pie­cēlās un ar maigumu paraudzījās Arletā, kā viņai patika allaž atkārtot šo priecīgo un nomierinošo rituālu, viņš veikli pārkāpa pār solu, uzlika abas rokas uz nomelnējušā ozolkoka dēļa, man gribas ēst, viņš, atkal saņēmies, paziņoja,

viņš sagrieza salātus un šķiņķi slksīkos gabaliņos uz šķīvja, miljons dolāru, viņš ierunājās, ko lai ar tiem iesāk? o, es zinu gan, tos vajag noguldīt uz desmit procentiem, Goldsteins dixit un tie ienesīs simttūkstoš dolārus, labi, bet ko mēs darīsim ar simttūkstoš dolāriem, izdosim? simttūkstoš dolāru vienā gadā nav iespējams iztērēt, vismaz mums ne, ievērojot mūsu dzīves veidu, jo mēs jau tāpat nopelnām pietiekami daudz, tu šo naudu atkal noguldīsi uz procentiem, Arleta uzjautrināta sacīja, Sevilja pacēla nazi kā diriģenta zizli, bravo, ar tavu muti runā veselais saprāts, mēs naudu noguldām, un pēc gada mums jau ir simt desmittūkstoš dolāru liels ienākums, tādā tempā es savu miljonu divkāršošu nedaudzos gados, un ko tad mēs iesāksim ar diviem miljoniem?, Arleta skatījās uz viņu un smējās, labi, mēs turpinām tādā pašā garā, Sevilja sacīja, mēs turpinām, un pēc dažiem ga­diem mums jau ir trīs miljoni, un tad, tur nu neko nevar darīt, es mirstu un atstāju mantojumā vienu miljonu Džonām, vienu miljonu Elanam un vienu miljonu tev, un ko tu, manu nabaga mīļumiņ, iesāksi ar savu miljonu? tu, protams, turpināsi kā līdz šim un iekrāsi kolosālas summas, 'ko tu nekad nespēsi iztērēt, viņš paskatījās uz Arletu un sarauca uzacis, man negribētos, lai tu domātu, ka es paceļos pāri naudai, tas nav tiesa, cilvēki vienmēr mazliet liekuļo, kad runa ir par naudu, viņi izvēlas dažādas pozas, vai nu nesavtīguma pozu, vai skopulības pozu kā Goldsteins, lai gan īstenībā, kā man Edemss pastāstīja, Goldsteins viens pats uzaudzinājis sešus brāļus un māsas, kad viņam bijuši četrpa­dsmit gadi, tēvs nomiris, neatstādams ne graša, Goldsteins uztu­rējis visus, arī māti un vecmāmiņu, un vecmāmiņas māsu, veselu varzu, viņš maksājis par savu jaunāko brāļu skološanu, appreci­nājis savas māsas, iekārtojis savus brāļus, varētu iebilst, ka viņa augstsirdība izpaudusies visai šaurā lokā, bet arī tā jau ir reta

un brīnišķīga parādība, ka cilvēkam izdevies sasniegt tādu kolek­tīva egoisma pakāpi, vairums ļaužu domā tikai paši par sevi, un tad vēl Goldsteins sauc sevi par skopuli un iedomājas, ka es esmu nesavtīgs, tāpēc, ka es nekur neieguldu savus piecpadsmittūkstoš- dolārus, bet īstenībā es baidījos tos pazaudēt, ieguldīdams ne­drošā pasākumā, es neesmu nesavtīgs, es tikai esmu nekompe­tents naudas lietās, patiesībā es bieži domāju par šiem piecpa­dsmit tūkstošiem, tie man deva zināmu drošības sajūtu, un vai tu domā, ka es vienaldzīgi raugos uz izredzēm saņemt miljonu do­lāru, nemelosim, industriālā sabiedrībā nauda sniedz vienīgo brī­vību, kas nav tikai teorētiska, tā ir neizsakāma sajūta — zināt, ka ar šo miljonu dolāru mēs, tu un es, jau rīt varam aizbraukt uz jebkuru pasaules malu un dzīvot tur, un darīt tieši to, ko mēs- gribam, jo mūs aizsargās zelta barjera, jā, tas ir spēks, tā ir brī­vība, bet tai pašā laikā man mazliet bail no šīs naudas, es neuzti­cos tai, man negribētos, ka tā man atņemtu vēlēšanos radīt, ka tā mani samaitātu vai izlutinātu un ka es naudas dēļ neviļus sāktu darīt kaut ko tādu, ko īstenībā neatzīstu, es bīstos, ka tā mani nesagrauž no iekšienes kā termīti,

viņš pagrieza galvu uz jūras pusi un dziļi ieelpoja, viņpus klints rietēja saule, un jūra pārklājās mēļiem atspulgiem, kas bija tik maigi un nomierinoši, ka aizmirsās haizivis un gribē­jās mesties ūdenī, jūra likās gluda, ar tikko jaušamu virmojumu, īstenībā augstuma dēļ viļņi nebija manāmi, tie vēlās līgani kā trī­sas zem zirga ādas, vienīgi pēdējais vilnis plīsa pret krastu, sa­vākdams, aizsviezdams un sajaukdams oļus, vienus un tos pašus oļus jau desmitiem tūkstošiem gadu, tas atplūda ar drausmīgu, sēcošu troksni, kas bija līdzīgs mirēja gārdzošajai elpai, Arleta nokopa galdu, viņš palika viens ar avīzi rokās, kad Arletas ne­bija tuvumā, viņam vienmēr kļuva skumji, līdzko viņa izgāja no istabas, viņam uzmācās saltuma un pamestības sajūta, trešajā lappusē viņš uzdūrās uz Elana un Džona interviju, tātad repor­tierim bija izdevies zēnus atrast mazajā Jaunās Anglijas ciematā, žurnālists piedēvēja viņiem idiotisku paziņojumu, kas bija iespiests trekniem burtiem:

MES NEESAM GREIZSIRDĪGI UZ FA. MĒS VIŅU UZSKATAM PAR SAVU PUSBRĀLI,

nabaga zeņķi, viņi pat nebija redzējuši Fa, vajadzēs pierunāt Merianu, lai aizved viņus uz Eiropu, šeit viņi vairs nav drošībā, kādā jaukā dienā man viņus nolaupīs, lai pieprasītu izpirkuma •naudu, bet ej nu pārliecini Merianu, līdzko es izteikšu tādu priekšlikumu, viņa to noraidīs, kaislība pretoties man viņā ir ■stiprāka par bērnu interesēm, viņš dzirdēja Arletas soļus uz terases, tad iestājās savāds klusums, viņš pacēla galvu, Arleta •stāvēja viņa priekšā, elpodama strauji un spēcīgi, maza dusmu grumba bija iegulusies starp uzacīm, melnās acis spīdēja kā divas kafijas pupiņas, es nezinu, vai te vainīga slava un nauda, viņa sacīja, bet, manuprāt, tu jau esi pietiekami izlutināts, kopš 20. februāra saņemdams pa desmit mīlestības vēstulēm ar foto­grāfijām ik dienas, var pieļaut, ka tas diemžēl ir normāli, bet tas, ka tu esi licis Megijai iekārtot speciālu mapi, kur katrai vēstulei iepretim novietota attiecīgā fotogrāfija, un ka tu šo mapi ņem līdzi uz bungalo, lai papriecātos par to manā klāt­būtnē, tas ir zemiski, zemiski, zemiski, Sevilja pacēla uzacis, bet paklausies, tā taču nebija mana ideja iekārtot mapi, to izdo­māja Megija, un, ja es to paņēmu līdzi, tad tāpēc, ka man vēl nav bijis laika izlasīt nevienu no šīm vēstulēm, viņš apklusa, Atietas acis zibsnīja dusmās, kad viņa noskaitās, pārvērtās pat viņas balss, tā kļuva zemāka un spēcīgāka, viņas augums likās blīvāks, tvirtāks, viņa nocietinājās kā cietoksnis, un bija vaja­dzīgs divreiz ilgāks laiks, lai ar saprātīgu argumentu pārrautu viņas aizsardzības līniju, nu, labi, ja tā ir Megija, tad viņa rīko­jusies apbrīnojami nodevīgi, Arleta ir nedomāja rimties, un tev nevajadzēja viņu vēl atbalstīt, paņemot mapi līdzi nedēļas no­galē, kad tu esi ar mani, tas ir zemiski, turklāt augstākajā mēra banāli, viņš piecēlās, neņem taču to tik ļoti pie sirds, es domāju, ka būs uzjautrinoši palasīt šīs vēstules, uzjautrinoši? viņa atjau­tāja, nodrebēdama aiz niknuma, tāda maskarāde! lasīt, ko raksta šīs dullās, kuras tevi nekad nav redzējušas, bet izsaka tev vai­rāk vai mazāk aizplīvurotus precību piedāvājumus, un dažas pat ir ar mieru stāties ar tevi sakaros, es citēju, bez «jebkādām sais­tībām no tavas puses», Sevilja izslējās, bet tu taču tās esi lasī­jusi, jā, viņa skaļi atbildēja, un tai pašā mirklī no acīm viņai izsprāga asaras un tecēja pār vaigiem, es atļāvos ielūkoties šai. .. harēmā, šai verdzeņu tirgū un pat apbrīnot fotogrāfijas, kādi tērpi! ar kādiem izgriezumiem un šķēlumiem, tik suģestīvi, un pieguļoši! tik pieguļoši, ka rodas jautājums, vai tikai viņas nav likušas sevi iešūt tur iekšā, un satraucošais puskailo skaistuļu festivāls, kā atlietas vai zem caurspīdīgā auduma nojaušamas formas, kādi bikini![44] un divas vai trīs pavisam bez bikini, pro­tams, mākslinieciskās pozās, o, nesmejies, nesmejies, es nekad neesmu redzējusi neko riebīgāku: sievietes izstāda sevi un pie­dāvā kā preci, cik nožēlojams priekšstats rodas par mūsu dzi­mumu, patiešām, es jutos pazemota viņu dēļ, stop, Sevilja skaļi sacīja un piecēlās, izstiepdams roku, it kā jokojot un pavēlot reizē, viņš devās uz istabu, ašiem soļiem piegāja pie galdiņa, kur priekšpusdienā, ierodoties bungalo, bija pametis mapi, pa­ķēra to un atgriezās uz terases, vai tā ir tā pati? viņš jautāja, rādīdams neatvērto mapi Arletai, jā, Arleta atbildēja, viņš pie­gāja pie margām, atvēzējās un no visa spēka svieda mapi jūrā,, acumirklī iestājās klusums, mape gaisā atvērās, izbārstot foto­grāfijas, un krita bezgala ilgi, līdz ar tikko dzirdamu šļakstu atsitās pret ūdeni un pazuda krasta viļņa zaļajās putās, deba­tes beigušās, Sevilja sacīja, uzlikdams labo roku Arletai uz pleca, viņa neatbildēja neko, tikai piekļāvās, interesanti, Sevilja pēc brīža ierunājās, ka panākumi tūlīt izpaužas naudas un dzi­muma attiecībās, tas ir, spēka attiecībās, īstenībā mēs pat neesam vēl atbrīvojušies no feodālisma, pils un harēms, nocietināta pils un pirmās nakts tiesības, mēs vēl dzīvojam civilizācijā, kas bal­stās uz varmācību,

Goldsteins, Arleta pēc brīža ierunājās paklusā balsī, sacīja kaut ko tādu, kas mani ļoti pārsteidza: viņš domā, ka mēs milzu soļiem tuvojamies trešajam pasaules karam, o, nezinu vis, Se­vilja steigšus atbildēja, nezinu vis, varbūt pastaigāsimies maz­liet pa liedagu, kamēr vēl nav pilnīgi satumsis, viņš apklusa un pirmais sāka kāpt lejup pa klintī iecirstajiem pakāpieniem, kas veda uz mazo līcīti, daži pakāpieni bija tik šauri, ka vaja­dzēja virzīties sāniski gluži kā krabim, pa kreisi klints sienā, gurnu augstumā, vēl bija palikuši gredzeni, bet tauva, kas no­derētu par margām, bija pazudusi, Sevilja jau divdesmito reizi bez īstas pārliecības nodomāja, ka varbūt vajadzētu iegādāties jaunu, būtu tikai jānopērk vajadzīgā garuma virve, augšā un apakšā jāsasien pa mezglam, lai to abos galos nostiprinātu, un tomēr viņš zināja, ka nekad to neizdarīs, pie mazā līcīša bija kāds stūrītis, kur patvērumam no ziemeļu vēja, domājams, iepriekšējo bungalo īrnieku bērni bija uzcēluši rupju valni no sausiem akmeņiem, tas bija būvēts šā tā, ar dievu uz pusēm, viena daļa bija sagruvuši, bet pārējais turējās stingri, Sevilja pasniedza roku .Arletai, palīdzēdams pārkāpt pāri vēja aizse­gam, viņi apsēdās plecu pie pleca un atspieda muguru pret vēl silto .klints sienu, tai vakarā, kad Maikls iesniedza man atlūgu­mos, Sevilja sacīja, arī viņš runāja par trešo pasaules karu, viņa viedoklis bija tāds: pat mobilizējot veselu miljonu vīru, Amerika nevar 'uzvarēt karu Vjetnamā ar klasiskajiem ieročiem, un, jo ilgāk karš turpināsies, jo lielāku ietekmi iegūs amerikāņu vanagi, un beidzot viņiem izdosies izvirzīt prezidenta postenim vēl reakcionārāku cilvēku nekā Goldvoters, tai brīdī virsroku gūs tādi ģenerāļi kā Eizenhauers, kuri jau sen pieprasa, lai Āzijā izmanto atomieročus, viņi gribēs tikt galā ar Vjetnamu un pie tās pašas reizes arī ar Ķīnu, kamēr tai vēl nav pārāk daudz ra­ķešu, viņi safabricēs kaut kādu provokāciju un labi iestudēta sa­šutuma orķestra pavadījumā nometīs pirmo kobalta bumbu uz Pekinu, bet PSRS? Arleta jautāja, pēc Maikla domām, PSRS agri vai vēlu iejauksies, un te nu ir amerikāņu vanagu galvenā kļūda, viņi domā, ka PSRS būs laimīga, atbrīvojusies no ķīniešu , draudiem uz savām robežām, un ļaus viņiem rīkoties, bet īste­nībā PSRS nevar pieļaut, ka Savienotās Valstis sagrābj milzī­gās Āzijas bagātības un īsā laikā nodrošina sev virskundzību uz visas planētas, pazudinot pašu PSRS, kad tā būs izolēta, Arleta paskatījās uz Sevilju izbiedētām acīm, un tu? viņa klusu vai­cāja, vai tu domā, ka Maiklam taisnība? kā lai es to zinu, Se­vilja atbildēja, ar īgnu, spēju kustību noplātīdams rokas, lai atrisinātu kādu grūtu uzdevumu, uz to jākoncentrē visa uzma­nība, izslēdzot jebkuru citu domu, viņš nervozi un īgni atmeta ar roku, sacīdams «izslēdzot jebkuru citu domu», it kā cenzda­mies aizslaucīt šo teikumu tālu projām, un tomēr man jāatzīst, viņš jau mierīgāk turpināja, ka Maikla vārdi mani dziļi ietek­mēja, viņš norija siekalas un izskatījās nelaimīgs, Maikls bija intelektuāli tik godīgs, viņš runāja pagātnes formā, it kā Maikls būtu miris, Arleta grasījās kaut ko sacīt, bet, paskatījusies uz Sevilju, klusēja, viņš stingi raudzījās tālumā, sarauktām uzacīm, nolaistiem lūpu kaktiņiem,

viņš spēji pietrūkās, vai neiesim atpakaļ? viņš nervozi jautāja, jau? Arleta pacēla uzacis, mēs taču .tikai nupat atnācām, atvaino, Sevilja teica, pagriezdams galvu uz viņas pusi, un viņa nodo­māja: viņš skatās, bet neredz mani, ja vēlies, varam palikt, viņš nepacietīgi piebilda, nē, Arleta tūlīt piekrita, iesim atpakaļ, viņa piecēlās un uzsmaidīja Seviljam, atvaino, viņš atkārtoja ar tādu kā samulsumu un uzbudinājumu reizē, tas ir šis nolādētais bun­galo, mūžam tikai kāpt augšā un lejā, nekad nevar īsti izlocīt kājas, pastaigāt pa līdzenu vietu, bet mēs varam paieieties pa klinti gar krastu, plašuma netrūkst, viņa teica, te būs vairāki kilo­metri, nē, nē, viņš noraidot pakustināja roku, iesim atpakaļ, ja jau tev gribas mājās, viņa iesmējās, nevis man, bet tev gribas iet atpakaļ! viņš uzmeta Arletai skumīgu, mulsu un tai pašā laikā nepacietīgu skatienu, bet tad acīs atkal atplaiksnīja maigums, viņš viegli pasmaidīja un teica, jā, jā, man gribas mājās, un sāka kāpt augšup pa klints pakāpieniem,

arhitekts, kas bija projektējis bungalo, necieta ne logus, ne dur­vis, to nebija ne starp virtuvi un mazo ēdamistabu, ne starp ēdam­istabu un dzīvojamo telpu, ne starp guļamistabu un vannas is­tabu, izģērbdamies Sevilja skatījās, kā Arleta kaila tīra zobus, lai labāk redzētu sevi spogulī, viņa bija noliekusies pār izlietni, kājas cieši kopā, ķermeņa augšdaļa izvirzīta uz priekšu, vēders ierauts, gūžas izspīlētas, tā bija gracioza un naiva poza, kas piederētos mazai, rātnai meitenītei, Sevilja pasmaidīja, plaušās ieplūda spē­cīga gaisa strāva, viņš ar pūlēm apvaldīja straujo prieka uzbrāz- mojumu, no kura gandrīz elpa aizrāvās, jā, tas bija prieks, nevis iekāre, tas gavilējošs kā putns modināja alkas, bet viņš zināja, ka laimes apjausmā ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, lai tā neiz­gaistu, viņš jutās viegls, aizkustināts, laimīgs, bet tai pašā laikā sargājās būt pārāk laimīgs, viņu šūpoja gaismas viļņi, viņš lēca pa vēl neskartām pasaules virsotnēm pirmajā dienas stundā, šī ķermeņa skaistums, līksme, cerība, pateicība, viņam šķita, ka krū­tis tūlīt pārplīsīs, tas bija neizturami, pēkšņi laime uzbrāzmoja ar tādu spēku, ka pārrāva visas robežas un gandrīz nogāza viņu gar zemi, Sevilja sāka smieties, jā, nu protams, vajag smieties, mānīties un ar smiekliem atjaunot puslaimes jutoņu, vienmēr taču, kā zināms, var atrast kaut ko uzjautrinošu, visam ir sava absurdā puse, piemēram, viņš jutās laimīgs tāpēc, ka Arleta tīra zobus, viņš smējās un juta, ka šie smiekli ir neīsti, nav taču iespējams noturēties ilgāk par mirkli neticami augstā dzīves virsotnē, mēs jau tikai pārejam no vienas stadijas otrā — smiekli, lai izbēgtu no baiļu nemiera, iegūšanas bauda, lai pārvarētu smieklus, mai­gums, lai izdziedinātu no baudas, — neprātīgas laimes mirkli ne­var apstādināt, kāds no muguras stumj mūs aiz pleciem, nu, ej taču, ej, ej, kāpēc tu smejies? Arleta jautāja, noliekdamās pret spoguli, tu izskaties pēc mazas, rātnas meitenītes., viņa pagrieza galvu, lai paraudzītos viņam acīs, uztvēra viņa skatienu, visam augumam pārskrēja karsts vilnis, arī viņa iesmējās dziļi guldzo­šiem smiekliem un atbildēja piesmakušā balsī, es jau esmu rātna, Arletas galva atdusējās viņa pleca bedrītē, viņš gulēja, izstie­pies uz muguras, katrs atslābinātais nosvīdušā ķermeņa muskulis sakļāvās ar matraci, viņš izstiepa labo roku un nodzēsa gaismu, iestājās, ilgs klusums, Sevilja elpoja tik rāmi, ka Arleta nodo­māja: viņš ir aizmidzis, bet pēkšņi viņš ierunājās visparastākajā tonī, it kā atsākdams tikko pārtrauktu sarunu, ja krievi nepūš mums miglu acīs, viņš sacīja, un viņa balss klusumā skanēja no­teikti un asi, ja viņi patiešām izmanto zvejniecībā simt delfīnu, tad viņi ir tikuši tālāk, nekā mēs domājām, starpsugu sakaru no­dibināšanā, pat nepievēršot uzmanību viņu pļāpāšanai par indivi­duālismu un kapitālistisko struggle for life, kas liek mums, na­baga nejaukajiem amerikāņiem, koncentrēt visus spēkus uz vienu vienīgu delfīnu pāri, tomēr jāatzīst, ka mēs vēl neesam paveikuši

neko, iemācīdami runāt diviem delfīniem, mums jāpaplašina sa­karu loks līdz veselai sugai vai vismaz jāiemāca runāt vēl divdes­mit trīsdesmit indivīdu, un, velns lai mani parauj, ja es zinu, no kura gala ķerties klāt šim darbam.

*

FA UN BI SARUNA AR PROFESORU SEVILJU

PIRMDIEN, 1971. GADA 9. MARTA, PLKST. 10 NO RĪTA

(Profesora Seviljas piezīme: «Nebiju redzējis Fa un Bi, kopš piektdien, 6. martā, aizbraucu no laboratorijas. Mani ieraudzī­jis, Fa palēcās, vairākkārt uzsita ar asti pa ūdeni un izgrūda veselu rindu priecīgu svilpienu. Bi pa to laiku turējās mazliet at­statu, klusa un rezervēta, un gandrīz neskatījās uz manu pusi.)

FA: — Pa! Kur tu biji? Kur tu biji?

S: — Labdien, Fa!

FA: — Labdien, Pa! Labdien, Pa! Labdien, Pa! Kur tu biji?

S: — Labdien, Bi!

BI: — Labdien, Pa. (Bi atrodas baseina centrā, viņa lēnām riņķo pulksteņa rādītāju virzienā un, garām peldēdama, pašķielē uz mani, taču neizlaiž nevienu skaņu un, liekas, nedomā tuvoties. Fa ir baseina malā, kādu metru no manis, sirsnīgs un atsaucīgs. Kad es piegāju pie baseina, viņš atļāvās parasto joku: apšļāca mani ar ūdeni no galvas lidz papēžiem.)

S: — Biju aizbraucis atpūsties kopā ar Ma.

FA: — Atpūsties? Tu gribi sacīt — gulēt?

S: — Atpūsties nozīmē neko nedarīt.

FA: — Un vai šeit tu neatpūties?

S: — Nē, parasti ne.

FA: — Bet tur, uz kurieni tu brauc, tu atpūties?

S: — Jā.

FA: — Kur tas ir?

S: — Pie jūras.

(Bi, pārtraukusi riņķošanu, uzmanīgi klausās, taču netuvojas.)

FA: — Arī šeit jūra ir tuvu. Reizēm es dzirdu viļņus, un, kad dzeru ūdeni, tam ir citu dzīvnieku garša.

S: — Es jau tev izskaidroju: paisuma laikā mēs atveram slū­žas un baseinā ieplūst jūras ūdens.

FA: — Jā, es zinu. Neesmu aizmirsis. Es neko neaizmirstu, ne­kad. Man ļoti patīk, kad ūdenim ir jūras un citu zvēru garša.

S: — Bi, panāc šurp! (Bi nepaklausa tūlīt un, kad beidzot padodas, netuvojas tieši

baseina malai, bet peld līkumu līkumiem, lai parādītu, ka pa­kļaujas nelabprāt.)

S: — Bi, kas tev kait? Vai tu dusmojies?

BI: — Tu neteici, ka atstāj mūs.

S: — Bet tā taču nav pirmā reize. Pirms preses konferences es jau divreiz biju aizbraucis.

BI: — Jā, bet tu pateici, ka brauksi projām.

S: — Labi, nākamreiz es tev pateikšu.

BI: — Paldies, Pa. Vai tur, kur tu biji, ir jauki?

S: — Ļoti jauki.

BI: — Ko tu dari, lai neko nedarītu?

(Es smejos, un Fa tūlīt mani atdarina, zobgalīgi skatīdamies • uz Bi. Bi neapmierināta mirkšķina acis, bet nesaka neko.)

S: — Es rotaļājos ar Ma, guļu saulē un peldos.

BI: — Tev vajadzētu paņemt mūs līdzi. • FA: — Jā, Pa, tev vajag paņemt mūs līdzi!

S: — To nevar, tur nav baseina.

BI: — Bet kur tu peldies?

S: — Jūrā.

BI: — Un haizivis?

S: — Tur, kur es peldos, haizivju nav. Bet jums taču arī šeit neklājas slikti, kamēr es esmu projām, jūs rotaļājaties.

FA: — Jā, visvairāk ar Ba.[45] Viņš ir ļoti mīļš. Citi arī ir ļoti mīļi.

BI: — Es ļoti mīlu Ba. Viņš visu laiku ir pie mums. Viņš ar mums kopā peldas. Rotaļājas ar mums. Viņš mūs glāsta. Un runā. Viņš runā un runā.

FA: — Viņš mums izlasīja priekšā, kas par mums rakstīts avīzē. Bet paskaidrot negribēja. Viņš sacīja: «Pagaidiet Pa.»

S: — To es viņam lūdzu izdarīt.

FA: — Pa, es biju ļoti bēdīgs. Ir taču cilvēki, kas mūs nemīl.

S: — Vienmēr ir cilvēki, kam bail no kaut kā jauna.

FA: — Vai viņiem bail no mums? S: — Jā.

BI: — Es nesaprotu, kāpēc.

FA: — Viens vīrs esot sacījis: «Zivs vieta ir uz mana šķīvja.»

BI: — Pa, kāpēc viņš tā teica? Mēs jau neesam ēdami.

FA: — Un mēs neesam zivis!

BI: — O, Fa, neesi tāds snobs!

, (Es iesmejos, un arī Fa smejas.)

S: — Bi, kurš tev iemācīja vārdu «snobs»?

BI: — Ba iemācīja. Kāpēc tu smejies? Vai tas ir slikts vārds?

S: — Tas ir ļoti iabs vārds. īpaši, kad Fa sāk lielīties, ka viņš ir vaļveidīgais.

FA: — Bet es lepojos ar to, ka esmu vaļveidīgais. Delfīna sma­dzenes sver tikpat, cik cilvēka smadzenes. S: — Pareizi, tu neesi aizmirsis. FA: — Es nekad neko neaizmirstu. BI: — Vai avīzēs ir vēl citi raksti par mums? S: — Vēlāk paskatīsimies. Tagad es gribu tev kaut ko sacīt. FA: — Un man ari?

S: — Tev arī. Atceries, Fa? Tu taču iemācīji Bi runāt. FA: — Jā, es.

S: — Un tagad man gribētos, lai jūs abi iemācītu runāt citus delfīnus. FA: — Kāpēc?

S: — Ar diviem runājošiem delfīniem nepietiek. FA: — Kāpēc?

S: — Pārāk ilgi tas būtu jāskaidro.

FA: — Vai tev tas darītu prieku, ja mēs iemācītu runāt vēl citus delfīnus? S: — Jā.

FA: — Tad ka mes to darīsim? S: — Es jums atvedīšu delfīnus. BI: — Seit? Baseinā? S: — Jā.

BI: — Delfīnus vai delfīnu mātītes?

S: — Sākumā vienu mātīti.

BI: — Nē, nē!

S: — Kā, nē?

BI: — Es negribu..

S: — Tu negribi?

BI: — Es viņu sitīšu! Es viņai kodīšu!

S: — Bet paklausies, Bi . ..

BI: — Es viņai atņemšu viņas zivju Liesu.

S: — Bet paklausies, Bi, tas būs ļoti ļauni no tavas puses.

BI: — Jā!

S: — Tu gribi būt ļauna? • BI: — Jā! Es būšu ļoti ļauna, visu laiku! Es viņai kodīšu! S: — Bet kāpēc, Bi? Kāpēc? BI: — Es negribu, lai Fa viņas priekšā taisa «s». (Fa smejas. Bi pagriežas un iebelž viņam ar asti; viņš izvairās un nesit pretī.)

S: — Bi, tu taču labi zini, ka jūrā tā notiek. BI: — Tas ir citādi.

S: — Jūrā tēviņam vienmēr ir vairākas mātītes.

BI: — Tas ir citādi. S: — Kas ir citādi? ( Klusums.)

BI: — Fa un es, mēs runājam.

(Es bridi klusēju, tik ļoti mani apmulsina šai atbildē ietvertā argumentācija.)

Fa: — Tu vairs neko nesaki, Pa?

S: — Bi, iedomājies, ka otra mātīte ir stiprāka par tevi. BI: — Tad es lūgšu, lai Fa man palīdz viņu sist. S: — Un tu, Fa? Vai tu vinu sitīsi? FA: — Jā. S: — Kapec?

FA: — Es vienmēr daru, kā Bi saka. S: — Kāpēc?

FA: — Man gribas tā darīt. Es ļoti mīlu Bi. S: — Un ja es ielaidīšu baseinā vēl vienu delfīnu? FA: — Eš viņu sitīšu. Varbūt es viņu nogalināšu. S: •— Bet ja viņš būs lielāks un spēcīgāks par tevi? FA: — Bi man palīdzēs.

(Es paskatos uz Bi, un Bi apstiprinot paloka galvu.) S: —Bi, parunāsim vēl par šo otru delfīnu mātīti. Kāda atšķi­rība, ka jūs ar Fa runājat? Kamēr jūs vēl nemācējāt angliski, jūs runājāt delfīnu valodā. BI: — Tas ir citādi. S: — Kas ir citādi? BI: — Es nezinu.

S: — Vai pirms tam, kad tu sāki runāt angliski, tu būtu pieņē­musi baseinā vēl vienu delfīnu mātīti?

BI: — Es ļoti mīlu Fa. Es viņu mīlu tāpat, kā tu mīli Ma. S: — Tu esi ievērojusi, ka es mīlu Ma? BI: — Jā.

S: — Un, ja es nemīletu Ma, vai tu pieņemtu otru delfīnu mā­tīti?

BI (dziļi satraukta): — Vai tu vairs nemīlēsi Ma? S: — Nē jel. Es teicu: «ja». Es jau tev izskaidroju, ko nozīmē «ja».

BI: — Man nepatīk tadi «ja». Fa saprot šos «ja», es nesaprotu. Kas ir patiesība, tas ir patiesība, un kas nav, tas nav. Kam vaja­dzīgi tādi «ja»?

S: — Paklausies uzmanīgi, Bi. Klausies, tas ir ļoti svarīgi. Vai tāpēc, ka es mīlu Ma, tu nevēlies baseinā otru mātīti? (Klusums.) BI: — Jā. Varbūt.

S: — Tu gribi būt ar Fa, tāpat kā es ar Ma?

BI: — Jā.

S: — Un, ja tu nerunātu angliski, tu nebutu pamanījusi, ka es mīlu Ma?

BI: — Man nepatīk šie «ja». Tie visu sarežģī.

S: — Pamēģini atbildēt, Bi, es tevi lūdzu.

BI: — Es nezinu. Esmu nogurusi.

(Viņa uzgriež man muguru, piepeld pie gumijas ripas, uzmauc to uz purna un met Fa, kas to gaisā noķer un met atpakaļ Bi. Es vairākkārt mēģinu atsākt sarunu. Bi neatbild. Laiks: desmit un divdesmit minūtes.)

*

Sūzija pārlaida skatienu kolēģiem. Tā bija pirmā sapulce pēc 20. februārī, krēsli bija sakārtoti ap galdu, uz kura stāvēja mag­netofons, rituāls palika allaž viens un tas pats, līdzstrādnieki ieradās piecas minūtes agrāk, Sevilja straujiem soļiem ienāca pēdējais un pēdējais apsēdās, Lizabetes vietā viņš bija pieņēmis Simonu, bet, vai nu nejauši, vai tīšām, Maiklam vietnieka ne­bija, — viens jauns darbinieks, viena trūkst, bet citādi, izņemot tukšo Maikla krēslu man pa kreisi, visi sēž savās agrākajās vie­tās, pat vientiesīgais Simons neviļus bija apsēdies kā agrāk, Liza­bete pa labi no Arletas, Pīters, saprotams, man blakus, uzlicis roku uz mana krēsla atzveltnes, viņš man nepieskaras, bet es ar pakausi jūtu viņa rokas siltumu, un Megija sēž blakus Bobam, kurš ģērbies ārkārtīgi izsmalcināti, viņš dara, ko var, lai izvairī­tos no Megijas, pat ar visvienaldzīgāko izskatu uzgriezis viņai pa pusei muguru, bet esmu gatava derēt, ka tas viņu nepaglābs no Megijas replikām, viņa mēģinās sačukstēties arī ar savu kaimiņu pa kreisi, rāmo un biklo Simonu, kurš sēž, pavilcis kājas zem krēsla, un, protams, neatbildēs, taču nekur viņš, nelaimīgais, ne­izspruks, jo Megija visu, pat klusēšanu uztver kā atzīšanos.

— Tūlīt jūs dzirdēsit, — Sevilja sacīja, — manu 9. marta sa­runu ar Fa un Bi. Klausieties uzmanīgi, tas ir mūsu apspriedes temats.

Viņš ieslēdza magnetofonu, uzlika abas delnas uz galda un klu­sēdams skatījās, kā ritinās lente. Abu delfīnu spalgās balsis pie­pildīja telpu.

— Nu, ko jūs par to domājat? — viņš jautāja, kad lente bei­dzās. — Es šimbrīžam gaidu no jums nevis praktiskus ierosinā­jumus, bet gan delfīnu izturēšanās analīzi. Kādas ir jūsu domas par to?

Pēc neilga klusuma pirmā ierunājās Sūzija:

— Manuprāt, Fa reaģē normāli. Ar to es gribu sacīt: viņa reakcija atbilst tam, kas mums zināms par delfīnu tēviņa izturē­šanos. Fa dzīvo baseinā viens pats ar Bi. Ja tur ielaistu vēl otru tēviņu, rastos jautājums par mātītes dalīšanu, kā arī hierarhijas jautājums.

— Tādā ziņā arī Bi reakcija ir normāla, — Arleta piezīmēja. — Ja baseinā ielaistu vēl vienu mātīti, tādas pašas problēmas rastos Bi.

— Ne gluži, — Pīters iebilda.

Arleta paskatījās uz viņu. Pēc Maikla aiziešanas Pīters bija kļuvis it kā pašapzinīgāks, vīrišķīgāks un attiecībās ar Sūziju nosvērti aizbildniecisks.

— Bi ir dzīvojusi jūrā, — viņš turpināja, — tas ir, viņa dzīvo­jusi delfīnu barā, kur nav stabilu pāru, kur tēviņš valda pār vai­rākām mātītēm pēc kārtas. Un tomēr Bi izvēlējusies monogā- miju.

— Jums taisnība, — Sevilja atzina, un Pīters izskatījās gau­žām laimīgs. — Tā ir brīva izvēle.

— Un pat pamatota, — Bobs piebilda savā melodiskajā balsī.

Viņam bija kājās zilas audekla kurpes, gaišzilas bikses un

mugurā mēļi zils krekls, zem kura plati atlocītās apkaklītes varēja redzēt tirkīza krāsas zīda lakatiņu ar melniem izšuvumiem. Sūzija uzmeta viņam acis. Zilo toņu harmonija tiešām izskatījās eleganti, bet kā viņš var valkāt kaklautu tādā karstumā!

— Precīzāk sakot, — Bobs turpināja, — šai pamatojumā ir zināms duālisms, jo Bi deva savai nostājai nevis vienu, bet divus izskaidrojumus: pirmkārt, viņa runā mūsu valodu, otrkārt, viņa vēlas, lai viņas attiecības ar Fa atbilstu cilvēku attiecībām.

Sevilja paskatījās uz Simonu, kas joprojām sēdēja, pavilcis kājas zem krēsla, un pieklājīgi jautāja:

— Un kā jūs domājat, Simon? Vai Bi motivācija ir divdabīga?

Simons nosarka. Tas ir garš, tievs, kautrīga un apzinīga pa­skata puisis, kuram, šķiet, viss bija nenoteikts — vecums, sejas vaibsti, matu krāsa, uzskati.

— Varbūt, — viņš piesardzīgi piekrita, — varbūt varētu sacīt, ka ir zināma divdabība.

Megija viņam uzmundrinoši uzsmaidīja, un, baidīdamies izlik­ties slikti audzināts, Simons savilka seju grimasē, kuru varēja no­turēt par tādu kā pussmaidu, Megija nodūra acis, nabaga zēns, . cik viņam daudz kompleksu, viņš ir tik bikls, ar kādu iekāri viņš raugās manī, gluži kā ielaspuika, kas apstājies pie konditorejas loga, esmu pārliecināta, ka viņš nekad vēl nav skūpstījis meiteni, savā ziņā gandrīz žēl. ka esmu tik cieši saistījusies ar Bobu, ja man nebūtu bail pamodināt viņā greizsirdību, es saņemtu šo zēnu rokās un droši zinu, ka man izdotos no viņa izdabūt kaut ko jēdzīgu, galu galā viņš nemaz nav neglīts, viņam tādas dvēselis­kas acis un, cik var spriest pēc biezajām lūpām, viņā slēpjas daudz kvēles.

— Es nedomāju, ka te būtu kāda divdabība, — Arleta sacīja. — Pareizi, Bi savu izturēšanos izskaidroja ar diviem iemesliem: pirmkārt, es runāju jūsu valodu, otrkārt, es vēlos, lai manas attie­cības ar Fa atbilstu cilvēku attiecībām. Taču, ieskatoties dzijāk, šie abi iemesli būtībā ir viens un tas pats. Abos gadījumos runa ir par stipru vēlēšanos identificēties ar cilvēku.

— Bravo, Arleta! — Sevilja dedzīgi iesaucās un, pagriezdamies pret viņu, aši uzsmaidīja. — Varbūt jūs atceraties, — viņš turpi­nāja, pārlaizdams acis saviem līdzstrādniekiem, — ka 20. februāra preses konferencē kāds žurnālists jautāja Fa, vai viņš to uzskata par paaugstinājumu, ka var runāt cilvēku valodā. Daudzo muļ­ķību vidū tas bija interesants jautājums. Runāt cilvēku valodu, no Bi viedokļa, ir paaugstinājums. Tā kā viņa runā, viņa vairs tik stipri no mums neatšķiras. Tāpēc Bi vēlas, lai viņas attiecības ar Fa līdzinātos mūsu mīlas attiecību tipam. Ņemdama par paraugu cilvēku pāra monogāmiju, viņa identificējas ar mums.

— Tas ir ļoti interesanti, — Pīters sacīja. — Bet kāpēc Fa ne­reaģē tā kā Bi? Fa, ja es pareizi sapratu, sākumā nebija pret ot­ras mātītes ierašanos?

— Varbūt tāpēc, — Sūzija ieteicās, — ka delfīnu tēviņam, kā vispār vīriešu dzimumam, ir tieksme uz poligāmiju …

Visi iesmējās, jauki gan, Arleta domāja, par laimi, Lizabetes nav šeit, viņas smiekli nebūtu patīkami, savādi, ka viena cilvēka naidīgais noskaņojums var visu sabojāt.

— Vai atļausit, — Bobs ierunājās manierīgā balsī, uzlikdams labo roku uz gurna, — vai atļausit arī man pievienot savu akmen­tiņu jūsu valnim? — Sūzija vēl lieku reizi apbrīnoja, cik veikli viņš atstāja savas iepriekšējās pozicijas, līdzko Sevilja bija runā­jis. — Arī Fa izrāda vēlēšanos identificēties, tikai citā veidā: pie­mēram, viņš katrā izdevīgā gadījumā atkārto, ka nav zivs, bet ir vaļveidīgais. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš zina: vaļveidīgie dzīvnieki, tāpat kā cilvēks, pieder pie zīdītājiem. Un tāpēc, ka viņš zina: vaļ- veidīgajam, kuņi sauc par delfīnu, ir tikpat smagas smadzenes kā cilvēkam. To es saucu par viņa snobismu. Bet arī šis snobisms ir vēlēšanās līdzināties cilvēkiem.

Sevilja piekrītot pamāja ar galvu, taču bez parastās dedzības. Viņu kaitinaja, ka Bobs, piekrizdams otra viedoklim, vienmēr runaja tā, it kā pats būtu nācis uz šīm domām.

— Labi, — viņš sacīja, — vai mēs visi esam vienis prātis un pieņemam šo interpretāciju? Simon?

— Esmu vienis prātis, — Simons atbildēja, un Megija viņam sazvērnieciski uzsmaidīja.

— Es neesmu morālists, — Sevilja turpināja, — un tāpēc ne­varu pateikt, vai fakts, ka pirmais runājošo delfīnu pāris izvēlas rietumu cilvēka monogāmiju, nozīmē progresu vai ne. Taču mums šī mutācija ir nopietns šķērslis un izraisa sarežģītu problēmu. Kā mēs tagad rīkosimies, lai Fa un Bi zināšanas kļūtu pieejamas citiem delfīniem?

Spalgi iezvanījās telefons, un Sevilja ar nervozu žestu brīdi­nāja Megiju: «Manis nav, vienalga, kas zvanītu!» Megija piecē­lās, piegāja pie telefona galdiņa un pacēla klausuli, halo? viņa sacīja augstprātīgā un rezervētā balsī, kādā allaž atbildēja uz telefona zvaniem, diemžēl nevar, profesors Sevilja ir apspriedē, piezvaniet vēlāk, man ļoti žēl, misis Džilkriste, misis Džilkriste!! Sevilja iesaucās un tik spēji pielēca kājās, ka apgāza krēslu, to nepacēlis, viņš lieliem soļiem piegāja pie telefona galdiņa un gan­drīz rautin izrāva klausuli no Megijas rokām, misis Džilkriste . . . te Sevilja .. . Kad? Vakar pēc pusdienas? Bet tas ir maksimums! Drausmīgi. Man trūkst vārdu, lai pateiktu jums … Kā viņš to uzņēma? Jā, es zinu, viņš ir drosmīgs .. . Neraizējieties par soda naudu, es to samaksāšu, . . Nu, sacīsim, ka tas ir aizdevums, viņš varēs atdot, kad iznāks no cietuma … Nē, nē, nieki… Jā, es viņam rakstīšu, jā, noteikti, pasakiet, ka es viņu apmeklēšu, tik­līdz man atļaus, jau šodien uzrakstīšu iesniegumu.

Viņš nolika klausuli un pagriezās pret līdzstrādniekiem. Viņš bija bāls, acīs tukšums.

— Maiklam, — viņš sacīja neskanīgā balsī, — vakar piespriests augstākais soda mērs: pieci gadi Rietuma un desmittūkstoš dolāru soda naudas.

*

No Kalifornijas universitātes, kur viņa lekciju kurss par Hu- serlu saistīja vispārēju uzmanību, dienvidslāvu filozofs Marko Ļepovičs 1972. gada pavasarī rakstīja savam draugam uz Sara- jevu, dalīdamies savās pārdomās:

«Prezidenta vēlēšanas, kuras notiks šā gada (1972) beigās un par kfrr-ām es jums vēl sacīšu pāris vārdu, jo tik bezjēdzīgi, manu­prāt, ir to sagatavošanas apstākļi, liek man vēlreiz pārdzīvot to- pašu, ko izjutu pirms deviņiem gadiem, kad nogalināja Kenediju. Liela politiska līdera noslepkavošana tumšu policijas mahināciju

rezultātā vēl nav nekas īpaši pārsteidzošs: tamlīdzīga drāma va­rētu norisināties jebkurā citā pasaules zemē: Bet satraukt var, pēc manām domām, tā pasivitāte un piekāpība, kādu šai gadījumā iz­rādīja amerikāņi. Jo viņi patiešām ir visādā ziņā apbrīnojami ļau­dis: viņi ir vienkārši, augstsirdīgi, viesmīlīgi, godprātīgi cilvēku individuālajās attiecībās, disciplinēti sabiedriskajās attiecībās, ļoti cītīgi darbā, visās nozarēs viņiem ir liela pieredze, nemaz nerunā­jot par apskaužamo fizisko attīstību un veselību, ko nodrošina dažādi sporta veidi un visaugstākais dzīves līmenis pasaulē. Un tomēr šie citādi nepārspējamie ļaudis politiskā ziņā ir bērni. Viņus var neticami viegli apstrādāt un ietekmēt. Iedomāsimies, ka kādā citā Eiropas zemē nogalināts prezidents, kuru visi mīlējuši un cienījuši, iedomāsimies, ka varbūtējais slepakava ticis noprati­nāts, bet ka no šīs nopratināšanas nav palikušas ne pēdas (turie­nes policijai nav kredīta, lai nopirktu magnetofonu), iedomāsi­mies, ka varbūtējo slepkavu savukārt nogalinājis gangsteris, kura sakari ar policiju nav noliedzami, — vairāk nemaz nevajadzētu, lai sabiedriskā doma būtu saviļņota tik spēcīgi, ka oficiālais mēģi­nājums notušēt pazīstamo Vorrena ziņojumu jau pašā sākumā kļūtu neiespējams. Savienotajās Valstīs sabiedriskās domas apā­tija bija tik liela, ka Vorrena ziņojums ne vien varēja rasties, bet tas gandrīz tika apklusināts, un, ja galu galā par to atkal sāka runāt, tikai pārāk vēlu (un, manuprāt, tam vairs nebija nekādas politiskas ietekmes), tad vienīgi tāpēc, ka sazvērnieki aiz pārmē­rīgas piesardzības lika citam pēc cita nozust četrpadsmit svarī­giem drāmas lieciniekiem. Sie atkārtotie nedabiskās nāves gadī­jumi beidzot pamodināja sabiedrisko domu, kaut arī visai vājā mērā, turpretī Eiropā jau pašā sākumā pietiktu ar faktu, ka var­būtējo slepkavu nogalinājis gangsteris un špiks vienā personā, lai saviļņotu visplašākās masas.

Amerikāņu tautu var liekt un locīt tik viegli, ka šobrīd, tuvojo­ties prezidenta vēlēšanām, tas man sagādā patiesas bažas. Pat­laban es vēroju parādību, ko varētu uzskatīt par farsu, ja tai pašā laikā tā nebūtu ārkārtīgi bīstama. Nupat amerikāņu publikai mē­ģina pārdot par kandidātu prezidenta postenim Holivudas aktieri Džimu Krūneru. Nedomāju, ka Tu Sarajevā kādreiz būtu redzējis filmu ar šī aktiera piedalīšanos, bet šeit viņš ir ļoti slavens. Pēc ārienes viņš atgādina kaut ko no Džeimsa Stjuarta un kaut ko no Harija Kūpera. Garš, slaids, atlētisks vīrs ap piecdesmit gadiem, mazliet iesirmiem matiem, ar skumji labsirdīgu smaidu, viņš iz­skatās tā, it kā nestu uz saviem platajiem pleciem visas cilvēces nastu. Amerikānietēm viņš ir vienlaikus brālis, tēvs un vīrs, lab­vēlīgās vīrišķības trīsvienības iemiesojums, pie viņa platajām'krū- tīm tik viegli būtu raudāt. Visiem pārējiem viņš ir stiprs vīrietis,

kam nekad netrūkst padoma un izveicības un kas ar nēdaudziem . vārdiem un pāris asprātībām izrauj nelaimīgo blondīni no rokām piecdesmit indiāņiem, kuri jau grasījušies meiteni izvarot.

ka viņu iznicināja tieši tāpēc, ka viņš bija spējīgs pateikt «nē». Ja runājam par Džonsonu, tad, par spīti acīm redzamajiem trū­kumiem, viņš tomēr saņēmis pienācīgu izglītību un audzināšanu, tas ir profesionāls politiķis; man gribētos ticēt, ka viņš nostājies uz kareivīguma ceļa nelabprāt, varbūt pat viņu moka sirdsapzi­ņas pārmetumi. To liecina viņa morālās runas, ar kurām viņš pa­vada katru jaunu eskalācijas pakāpi. Bet, ja tiks ievēlēts Krūners, tad Savienoto Valstu prezidenta posteni ieņems cilvēks, kura reālā ietekme uz Amerikas politiku būs apmēram tāda kā Can Kai-ši vai maršalam Ki.

Visvairāk mani satrauc tas, ka šo degradāciju tieši vēlas cil­vēki, kuru plāniem tā kalpo, jo Džims Krūners darīs visu, ko no viņa prasīs, pat nometīs pirmo ūdeņraža bumbu uz Ķīnu, turklāt saglabādams savu labsirdīgo, taisnīgo un atbildīgo izskatu, kas ir viņa aktiera noslēpums. Es no visas sirds ceru, ka būšu kļūdī­jies, bet, ja Krūners tomēr tiks ievēlēts, pasaule reibinošā ātrumā tuvosies lielajam karam Āzijā, kurš var pārvērsties par pasaules karu.»

Arleta pagriezās, izstiepās ērti uz muguras un ieklausījās, kā siltajā tumsā krasta bangas triecas pret saliņu, šķita, ka dunoņa nāk no mazītiņās ostas, kas noderēja viņiem arī par peldbaseinu, taču viņa zināja, ka tā nav, jo eja starp klintīm bija tik šaura un līkumota, ka neviens vilnis nevarēja sasniegt dumbjus, tas bija ziemeļos, aiz gultas galvgaļa, aiz mājas sienas, aiz milzīgās cis­ternas, ko pēdējais ciklons bija piepildījis līdz malām, ziemeļos trakoja jūra, un bangas plīsa pret koraļļu rifiem, kas apjoza sa­liņu tai pusē, kurp viņi nekad negāja, un tur nebija nekā, tikai akmeņains tuksnesis, ne smilšu sēres, ne ielīča, kur peldēties un kaut vai ielaist ūdenī mazāko no abām piepūšamajām laivām, vienvienīgas zemūdens klintis, virpuļi un putu kalni, bet dienvidu pusē bija terase, uz kuru viņi bija atveduši mazliet kontinenta zemes, lai iestādītu buganvilijas un izrotātu garo, zemo, pie klin- tāja pieplakušo ēku, kuru Henrijs sauca par «blokhauzu», jo tā bija celta no betona, bez logiem ziemeļu pusē, lai izturētu taifū­nus, vienīgā skaņa, kas patiešām nāca no ostas, bija vēja nepār­trauktā svelpoņa «Karibī» vantīs, tāpēc ka jahtas skaistais alu­mīnija masts bija tik augsts, ka pacēlās pāri mājai, saliņai un klintīm un gluži kā antena uztvēra visus vējus, «Karibī» tika no­pirkta kopā ar māju, Goldsteins dabūja skaisties, kad mēģināja aizkavēt Henriju noslēgt darījumu tai pašā dienā, tas bija pirms gada, pirms vesela gada, un Maikls visu šo laiku ir aiz restēm,domas par viņu līdzinās sirdsapziņas pārmetumiem, drausmīgi iedomāties, ka viņu atbrīvos tikai 1976. gadā, pēc četriem gadiem, nolaupīti pieci gadi mūža, viņa vecumā, tāpēc ka viņš negribēja piedalīties karā, kuru uzskatīja par netaisnu, konformisms, izslu­dināts par tirānisku likumu, sirdsapziņas brīvība nopulgota brīvī­bas vārdā, un Lizabete, es negribu žēlot Lizabeti, viņa nodeva, mēģināja kaitēt, Lizabetes acis, kā viņa uz mani skatījās, es ne­zināju, kur likties, jums vajadzētu saprast, ka jūs viņam nekad nebūsit nekas vairāk kā tikai viens numurs veselā skaitļu sērijā, bet viņa tomēr bija sieviete, tikai sieviete var izdomāt teicienu, kas tik ļoti sāp, vienkāršs, viltīgs stilistisks atradums, ko nekad nevarēs aizmirst, viens numurs veselā skaitļu sērijā, Arleta juta savus sejas vaibstus nocietināmies, viņa izstiepa kreiso roku, mēģināja sataustīt uz galdiņa, tur jau tas bija, kā vienmēr ar luminiscējošo ciparnīcu uz leju, pārspīlēti modernie, gandrīz ne­atšķiramie skaitļi spīdēja pustumsā, divdesmit minūtes pāri čet­riem vai pieciem, kāpēc gan nevar tos uzzīmēt normālus, modinā­tājs taču ir vajadzīgs tāpēc, lai redzētu, kādu stundu tas rāda, Arleta pagriezās uz sāniem, viņš gulēja saritinājies, skaļi elpo­dams, seja viņam bija kā bērnam vai mīlīgam lauvēnam, lielā galva maigi atdusējās uz sakrustotajām ķepām, Arletā uzvilnīja maigums, viņa uzlika roku uz atsegtā pleca, bet tūlīt atkal no­ņēma, viņš ātri pamostas, es nekad viņam nejautāšu, viņa dzīvē taču ir svarīgākas lietas, vīrietis nav nekāds rīks, ko izmanto, bet kāpēc vienmēr, kad par to domāju, man jāžēlo Bi un viņas mazu­lis, kas piedzima nedzīvs, cik viņa bija satriekta, un cik tas būtu briesmīgi, ja pirmajam delfīnu pārim, kas runā cilvēku valoda, nekad nebūtu mazuļa, es atceros Henrija vilšanos pirms gada, kad Bi atteicās pieņemt baseinā delfīnu mātīti, un kas tas bija par prieku, kad Bi kļuva grūsna, tu redzēsi, tu redzēsi, mazais delfinēns runās divās valodās, mans dievs, šīs drausmīgās dzem­dības, vairākas stundas, ja pazaudēsim Bi, mēs pazaudēsim Fa, pazaudēsim visu, nē, es negribu to atcerēties, un pēc tam šī mīņā- šanās uz vietas, pētījot svilpienus, šīs neiedomājamās grūtības, Bi, kā tu ar svilpieniem sacītu: met ma

valodu un tad varēsim mācīt angļu valodu visai sugai, pēc tam mēs strādājām kā apmāti, visa grupa, Bobs, Pīters, Sūzija, Si­mons, es jutos atvieglota, kad Henrijs Lizabetes vietā pieņēma Simonu, es baidījos, ka viņš sameklēs citu meiču un varbūt iemī­lēsies, numurs skaitļu sērijā, tas bija toreiz, kad iznāca starp­gadījums ar albumu, es šausmīgi pārskaitos uz Megiju, viņa no­krita kā no mākoņiem, bet, Arleta, kā jūs varat man piedēvēt kaut ko tādu, no šīm ainām pat satīram apšķebinātos dūša, vesela iz­lase sieviešu, 'kas uzklūp Henrijam kā iekarsušas kuces, lai ap­ostītu viņu, kāds salīdzinājums, nabaga Megija, man nevajadzētu smieties, meitenei nodarīta milzu pārestība, ka viņa ir tāda, nav labi, ka mēs smejamies, bet nevar taču vienmēr viņu žēlot, viņa līdz apnikumam atkārtojas, saprotiet, Arleta, ar Bobu ir tā tra­ģēdija, ka es nevēlos bērnus, acis nopietnas, dziļdomīgas, raugās jums cieši sejā, torss saspringti tiecas uz priekšu, pienākuma sie­viete, problematische, intelektuālais tips, un piedevām vēl slikta aktrise, balss, žesti, skatiens, viss ir pārspīlēts, kad viņa sāk mur­got, Henrijs saka, es tūlīt to pamanu, tas ir nemākslinieciski, un varbūt visvairāk vajadzētu žēlot Bobu, viņš to vien dara kā bēg no Megijas, vairās pat viņas skatiena, nekad neapsēžas pie galda viņai blakus, es pat neuzdrošinos pajautāt viņai, cik pulkstenis,, jo nevar zināt, kā viņa to iztulkos, viņš ir jocīgs, jāatzīst, ka viņš ir jocīgs, es nesaprotu, kā Henrijs varēja viņam tik ātri piedot, ka viņš bija ar mieru kalpot tam briesmonim C, bet Henrijs stāv tam visam pāri, viņš lidinās pa mākoņiem un gandrīz visam at­rod attaisnojumu, varbūt viņš ņem vērā to, ka Bobs pēc Maikla aiziešanas sācis strādāt kā apsēsts, vienmēr gatavs darīt visu, un rezultātā — augas dienas viņš pavada ar Fa un Bi, delfīni viņu neprātīgi iemīļojuši, gandrīz vēl vairāk nekā mūs, tas man nemaz nepatīk, es sāku šaubīties, vai tikai Bobam nav dots kāds rīko­jums, vajadzēs brīdināt Henriju, es neuzticos šim čūskulēnam, viņš ir tik manierīgs, tik izlutināts, īsts Narciss, es neciešu viņa paradumu sakrustot kājas zem krēsla, kad viņš sēž, var jau būt, ka viņš, kā Grīnsons saka, pieder pie «aukstās paaudzes ameri­kāņu vīriešiem» un ir viens no tipiem, kas labāk izvēlas mari­huānu vai LSD' nekā seksu, viens no tiem, kas meklē baudā ātru un vieglu apmierinājumu (dixit Grīnsons) sfērā, manī tāds eifē­misms rada izbrīnu, nabaga Bobs, viņam pat nepietiek drosmes būt īstam pederastam, tas nu ir par traku, es vēl sākšu viņam to pārmest, viņa dusmīgi paķēra modinātāju, dažas sekundes neno­laida acis no spīdošās ciparnīcas, kad nenāk miegs, laiks velkas gausi, bet citādi aiztraucas vēja spārniem, nedēļa pēc nedēļas,

jau divi gadi, kopš Henrijs…, savādi, ka priekšstats par laimi man saistās ar lietus gāzmu, kas pārplūdina automobiļa priekšējo stiklu, mazās lampiņas gaisma krita man uz kājām, un es baidī­jos, ka viņš ieraudzīs tās drebam, es jutu sevi visu it kā izkūstam, kad viņš uz mani paskatījās, tas bija ciklons, vārdā «Hanna», savādi, ka tas nogalināja simt piecdesmit cilvēku, bet man atnesa dzīvi, īstu dzīvi, pirms tam man piecus sešus gadus bija tāda sa­jūta, ka es nosmakšu vientulībā, nezināju, ko darīt, veselu gadu nedarīju neko, un tad šīs bezjēdzīgās, garīgi pazemojošās saites, es jutos kā cilpā noķerta, pēc tam pēkšņi, kad biju aizstāvējusi disertāciju, radās pašpaļāvība, spēks, lepnums, es sapratu, ka man izdosies pārraut šos sakarus,, dārgā mis Lafeija, es izlasīju jūsu disertāciju par Tursiops truncatus izturēšanos nebrīvē un gribu zināt, vai jūs nebūtu a-r mieru kļūt par manu līdzstrādnieci, kad ieraudzīju viņa parakstu, es palēcos aiz prieka, viņi abi ar Maiklu atbrauca mani sagaidīt lidlaukā, es biju gandrīz vai greiz­sirdīga uz Maiklu, viņš mīlēja Maiklu, mīlēja kā dēlu, Maikls no viņa tik daudz ko mācījies, un tomēr, ja vajadzētu pateikt, kurš no viņiem tagad vairāk ietekmē otru, tad jāatzīst, ka tas ir Maikls aiz savām restēm, šīm restēm ir maģisks spēks, Henrijs tagad lasa visas avīzes, lasa un pārlasa Maikla vēstules, savādi, ka viss, ko Maikls raksta, pienāk bez kādas cenzūras, es domāju, no visa tiek paņemtas fotokopijas, arī Henrija atbildes tiek nofotografē­tas, un droši vien kaut kur uz Edemsa rakstāmgalda, uz mistera C un vēl kāda galda stāv skaista priekšzīmīgi sakārtota mapīte ar norādēm, piezīmēm, analītisko rādītāju un sīkiem komentāriem, kas paskaidro katru Henrija frāzi un par ko parūpējušies labā­kie politikas psihologi, dosjē, kur bija savākti materiāli pret Open- heimeru, pirms viņa prāvas sasniedza vairāku metru augstumu, kad es par to ieminos Henrijam, viņš tikai smejas, ko tu gribi, iz- spiegošatia un denunciācija ir tie divi pupi, kas baro amerikāņu inteliģenci, ja padomā, ka CIP subsidēja Studentu nacionālo aso­ciāciju un ka viena no Amerikas universitātēm bija ar mieru būt par aizsegu speciālistu misijai Vjetnamā, tad jāteic, ka viss, abso­lūti viss ir iespējams, bet tev tomēr vajadzētu būt mazdrusciņ uz­manīgākam savos izteicienos, kad raksti Maiklam, manuprāt, tu esi briesmīgi neapdomīgs, tava slava taču nedod tev nekādas ga­rantijas, atceries Openheimeru, bet viņš neko tamlīdzīgu negrib dzirdēt, tiklīdz tieši vai netieši aizkustina jautājumu, kas skar drosmi, viņš reaģē kā spānietis, iecērtas un sāk dižoties, es ne­gribu pats sevi cenzēt, tad jau es būtu uz vienu roku ar špikiem, tāpēc taču viņi ir: lai pamazām novestu, mūs tiktāl, ka mēs paši .sevi kastrējam, un, protams, nevar sacīt, ka Henrijs pietiekami nenovērtē savu vīrišķību, Arleta neskanīgi iesmējās, izstiepa roku

un ar pirkstu galiem aizskāra viņa plecu, pēc mirkļa viņa juta Henrija roku uz savas rokas, viņa klusu jautāja, tu neguli, vai drīkstu pie tevis, vai drīkst parunāties?